Nekrofāgs

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon2006 ietvaros

Tumšais melnbaltās fotogrāfijas acs plankums pēkšņi izpletās, iekrāsojās purpursarkans, izplūda. Sīkā tērcīte pārslīdēja drukātiem burtiem, lieliem virsrakstiem, apstājās pie vārdiem „nogalināta jaunā baņķiera sieva; slepkava notverts nozieguma vietā”, tad pārrāpoja tiem pāri, izlocījās starp tukšām glāzēm. Tumši sarkans strautiņš kļuva arvien platāks, izskrēja gar atvērto pilnīgi jauno Bībeli, tad asi sagriezās, atsitās pret lakoto galda virsmu un palecās gaisā, izšķīstot smalkā tīmeklī, kurā sapinās cilvēka roka. Neizpratnē viņš raudzījās uz šiem valgiem, kas neļāva pakustināt pat pirkstus, sasēja locītavas, ieurbās vēnās.

Griesti neizturēja milzīgo smagumu, ieliecās, saspiežot visu istabā esošo gaismu vienā neizturami spilgtā lodē. Kaut kur aiz apvāršņa atskanēja soļu dunoņa.

- Laid mani vaļā! Laid...

Liesmojošā un brūkošajā apziņas stacijā novēloti ietraucās baiļu vilciens.

Vienīgā dzirdamā skaņa bija pacēlāja platformas tērauda trošu smilkstēšana. Lai gan bija pilnīga tumsa, Viktors zināja, ka visu pasažieru acis šobrīd centās saskatīt kaut kur tālu augšā esošās debesis. Smagās, karstās izelpas, krampjainas ieelpas. Mēmas lūgšanas. Notirpušie locekļi. Kaut reiz ātrāk tas viss beigtos! Viktors noslaucīja sviedrus apputējušā uzvalka piedurknē. Cik ilgi viņi jau cēlās? Viktors to nezināja, viņš nespēja atcerēties, kur bija pazaudējis savu pulksteni. Pēc viņa aprēķiniem bija pagājušas vismaz septiņas stundas – viņš bija skaitījis sirdspukstus. Tomēr tikpat labi tās varēja izrādīties septiņas mūžības – šajā melnajā šahtā nevarēja būt pārliecības ne tikai par sava ķermeņa procesiem, kas palika neredzami, bet par šķietami acīm tik skatāmu lietu kā kustības virzienu. Jā, Viktors savā optimismā bija ieradis domāt, ka tiek celts augšup, bet...

Svelme kļuva neciešama. Viņš tomēr vilcinājās noģērbt žaketi vai vismaz atslābināt kaklasaites mezglu. Tā bija vismaz kaut kāda aizsardzība pret jutekļiem neuztveramu ārpasauli.

Pēc pieciem tūkstošiem sirds taktu Viktors tomēr padevās, izģērbās un nometās uz taukainas grīdas. Kaut uz pekli, bet ātrāk!

Acis vērās ciet. Nedrīkst, nedrīkst... Šķidruma lāsīte no pieres noslīdēja pār visu seju, atstājot sāļu sliedi un dobji atsitās pret metālisko segumu.

Briesmu signāls aiztrieca miegu, atstājot tomēr lipīgu nogurumu. Sasvīdušu ķermeņu un amonjaka smakai pievienojās cita, asa, karstāka pat par sakaitēto gaisu. Kaut kur atmiņu dziļumā no nervu mezgla atrāvās baismīgs vārds un uzpeldēja virspusē. Iprīts! Viktors strauji pieleca kājās, saslējās uz pirkstgaliem, nepievēršot uzmanību dārgo kurpju ādas izmisīgiem kliedzieniem. Neelpot... Plaušas burtiski uzsprāga jau pēc dažiem mirkļiem, kāju muskuļi krampjaini sarāvās un Viktors nedzīvi nokrita zemē. Kāda gan starpība, kā nosprāgt? Ar baudu viņš ievilka indīgos tvaikus, apdedzinot rīkli. Vismaz būs beigas...

Acīs sariesās asaras. Nē, ne jau gāzes dēļ. Gaisma?! Ieķēries kādam apģērbā, neievērojot sitienus pa krūtīm, seju; viņš piecēlās, apķēries ap svešu kaklu. Kāds viņam nikni kaut ko kliedza. Mitra dūre ķēra žokli, un Viktoram nācās līdz asinīm iedurt nagus ādā, lai atkal nezaudētu samaņu. Tālu no grīdas vēl bija cerība...

Platformas nodrebēja, troses iegaudojās. Un atkal klusums.

Durvis atsprāga vaļā, gaismas stari ieurbās pārmocītajos ķermeņos; kā ložu nopļauti tie sagāzās cits pēc cita turpat pie šahtas melnās mutes.

 

Vējam pat caur aizvērtajiem plakstiem izdevās iesviest acīs neiedomājami karstu smilšu kaudzi. Viktors pacēla galvu. Gaisma žilbināja, saēda tīkleni. Viņš ieklepojās, izspļaujot tos pašus sīkos kvarca kristālus, sajauktus ar biezajām asinīm, un beidzot uztrausās sēdus. Kur viņš bija? Kur palika pacēlājs, pārējie cilvēki? Viņš vēlreiz atskatījās. Viktors nespēja pacelt acis augstāk, bet tuvumā nebija manāmi pat pēdu nospiedumi. It kā viņš šeit būtu nokritis no šīm metāliski spožajām debesīm. Vajadzēja iet. Uz kurieni? Kādēļ? Vienkārši vajadzēja.

Locekļi nepakļāvās. Klūpot un krītot Viktors veica pirmos soļus. Izskatījās, ka atkārtoti iemācīties staigāt bija krietni vien grūtāk nekā pirmo reizi.

Apavu zoles kusa, atstājot melnus traipus bezkrāsainajās smiltīs un kodīgu smaku deguna gļotādā. Kurp viņš gāja? Kāpēc izvēlējās tieši šo virzienu? Pateikt to nespētu neviens. Tomēr bija skaidrs – palikšana uz vietas nozīmētu lēnu cepšanos smilšu vannā.

Tuksnesis bija tikpat vienmuļš kā debesis pār viņu. Kaut kad jaunībā Viktors bija redzējis Sahāru. Salīdzinot ar šo vietu, prominentā smilšu kaste Āfrikas centrā bija dažādības paradīze.

Brīžiem viņš neapstājoties atskatījās atpakaļ, lai pārbaudītu, vai viņa atstāto pēdu virtene ir taisna. Mazāk par visu viņam tagad gribētos nonākt tajā pašā vietā, no kurienes bija sācis.

Apstāties tomēr vajadzēja – sāka streikot sirds. Uzmanīgi aplūkojis debesis, Viktors nemanīja tajās nekā, kas varētu liecināt par drīzu krēslas, tātad – vēsuma, iestāšanos. Jā varbūt milzīgā velve, kas gan izskatījās pilnīgi plakana un tikai bezgalīgi tālu negribīgi sakļāvās ar zemi, tagad bija nedaudz tumšāka, tajā parādījās ceriņkrāsas toņi, bet, ļoti iespējams, tajā bija vainojamas tikai viņa paša acis.

Asins sūknis draudīgi ierībējās, pieprasot nekavējoties atpūsties. Nometies ceļos, Viktors sāka rakt, sākumā ar kailām rokām, bet uzreiz tās apsvilināja. Turpmāk viņš rīkojās piesardzīgāk, par lāpstu izmantodams kurpes atliekas. Katru reizi vajadzēja piecelties un izbērt smiltis diezgan tālu – atstātas uz bedres malas, tās nekavējoties atkal noslīdēja lejā.

Viktoram šķita, ka strādā ļoti smagi. Īstenībā ar katru rokas vēzienu viņš iesmēla arvien mazāk, līdz pieķēra sevi vienkārši sēžam un pētām dažus caurspīdīgus graudus savā plaukstā.

Tomēr darbs bija paveikts – izveidotā kaudze pacēlās pietiekami augstu, lai pasargātu pat no gandrīz zenītā iekārtās saules stariem. Vēlreiz paskatījies augšup, Viktors tikai skumji konstatēja, ka halo loku ieskautā uguns lode nav pavirzījusies uz apvāršņa pusi ne par sprīdi. Droši vien arī spīdekli nogurdināja paša radītā svelme.

Pierāpojis pie bedres, viņš neveikli noslīdēja savā patvertnē, jau pusceļā nonākot stāvoklī starp murgainu miegu un bezsamaņu. Nākamajā mirklī sakarsētā gaisa plūsma triecās uzceltajā aizsargsienā, tā nespēja pretoties un lēnām iebruka, aprokot cilvēku. Viktors tā arī nesaprata, kas bija drausmīgāks: minūtes, ko viņš iztērēja, izmisīgi ķepurodamies ārā no pašraktā kapa, vai stundas, kas pagāja, viņam virspusē sēžot un truli noraugoties uz savu varonīgo pūļu augļu atliekām, kas tiešā nozīmē bija izkaisītas vējā. Nē, lai ko arī tuksnesis no viņa gribētu, tas noteikti nevēlējās, lai Viktors censtos no tā noslēpties. Smiltis dzina viņu tālāk. Kas tad viņam atlika? Tikai pakļauties.

Debesis noteikti mainījās. Tālu priekšā no tām bija atšķēlusies mirdzoša lauska, kas iedūrās zemē. Viktors tikai ar grūtībām varēja to saskatīt, nemaz nerunājot par izprašanu. Bet tas tobrīd nelikās arī svarīgi: beidzot bija parādījies mērķis. Tāpat kā toreiz šahtā, pēdējā brīdī liktenis deva vārgu cerību.

Tomēr, jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk gribējās vienkārši nedzīvam nokrist zemē. Tagad viņš saprata, ko redzēja, bet bija ar mieru šķirties no vēl neiztvaicētajām smadzenēm, lai tikai tas nebūtu bijis jādara.

Neuzmanīga kustība, un kāja līdz celim ieslīga irdenajā zemē. Izrāvies no lamatām, Viktors spēra vēl vienu soli un saviebās sāpēs. Asās smiltis bija noberzušas kāju gandrīz līdz kaulam. Bet tam nebija vairs nozīmes. Iet vairs nebija kur: priekšā pacēlās gandrīz pilnīgi vertikāls smilšu valnis. Iet apkārt? Cik ilgu laiku tras prasīs? Stundas? Dienas? „Rimsties! It kā tev būtu kaut kas, ko varētu nokavēt!” Stundas. Minūtes. Laiks bija vienīgais, kas viņam vēl palika. Pēdējā bagātība. Pēdējais ierocis. Nedrīkst, nedrīkst to izšķiest... Uz priekšu!

Noplēsis žaketei piedurknes, viņš no tām pagatavoja kaut ko cimdiem līdzīgu. Ar veselu kāju atspēries, Viktors palecās, pirksti ietriecās smiltīs, un viņš tajos iekārās. Pēc īsas atelpas izdevās pievilkties. Ceļa sākums bija veikts.

 

Viktors vienaldzīgi knibināja zemi. Kailā kāpa pārkarājās augstu pār viņu. Bija veikti ne vairāk kā divdesmit metri. Ar neapbruņotu aci varēja saskatīt sīko smilšu strautiņu lejā, kas apliecināja, ka ar katru mirkli viņš atkal nolaižas par sprīdi zemāk. Bet kāpšanai augšup nebija ne spēku, ne arī vēlmes. Vienaldzīgi viņš pārlaida skatienu apkārtnei (tagad apgaismojums nelikās vairs tik spilgts, toties krāsas saplūda un izbalēja, priekšmetu kontūras kļuva neskaidras). Tikai bezgalīgs tuksnesis, līdz pat neparasti tālajai apvāršņa līnijai. Tur, kur pēc viņa nojautas vajadzēja būt rietumiem (lai gan izskatījās, ka saule bija piemirsusi šī vārda etimoloģiju), rēgojās cita kāpu grēda, ko līdz šim Viktors nebija ievērojis. Vējš viegli pārvietoja milzīgos smilšu un putekļu mākoņus, nenogurdams iegrebjot šajos irdenajos ciklopos arvien jaunus rakstus, ko jau nākamajā mirklī akūtā paškritikas lēkmē atkal bez žēlastības izdzēsa.

Tikai vienas kāpas forma palika salīdzinoši nemainīga, laikam stāvēja citu aizvējā. Tā atgādināja varenu cilvēka galvu: varēja skaidri samanīt augsto pieri, asos žokļa kaulus, pat vienu seklu acs dobumu.

Spēcīga brāzma atstāja „sejā” platu vagu. It kā rēta pāri visam vaigam. Gluži kā Tomam Alfrēdam Skoltam. Tas izdzimums tāpat bija ņirdzis tiesas zālē. Tāpat dzēla ar savām duļķainajām ačelēm. Ko viņš tagad gribēja? Viņš taču jau bija paņēmis visu! Par ko viņš smējās?!

Atvēzējies un tikko nenovēlies zemē, Viktors meta smilšu riekšavu kāpas virzienā. Vējš rotaļādamies to pārtvēra un ietrieca Viktoram sejā. Zobus sakodis, viņš atkal ieķērās birstošajā sienā un sasprindzināja visus muskuļus, joprojām jūtot izsmejoši ziņkārīgu skatienu sev uz muguras.

 

Pārogļojies, nodīrāts gaļas gabals noripoja lejā, velkot sev līdzi nelielu lavīnu. Pagāja droši vien vismaz dažas dienas, pirms viņa sagrieztās ausis atguva spēju dzirdēt. Un tikai pēc vēl ilgāka laika viņš aptvēra, ka dobjie plaukšķi nav tikai ādas pūšļu plīšanas apliecinātāji, bet gan aplausi. Viktors ar mokām aptaustīja visu sev apkārt. Neviena cita te nebija, aplausi bija domāti viņam.

- Apsveicu tevi, cilvēk! Apsveicu un no tiesas apbrīnoju!

Balss bija nepastāvīga un spiedzoša. It kā smilšu graudu čirkstoņa.

Viktora mēle sakustējās, laikam izraujot aukslēju, pie kurām līdz šim bija cieši piekaltusi, gabalu.

- Diemžēl nevaru... – viņam pietrūka elpas. Plaušās bija vairāk smilšu nekā gaisa. – Nevaru atbildēt ar to pašu. – Viņš atpūtās vēl mirkli. – Vienkārši tādēļ, ka jūs neredzu. Nolādētais utra... uvla... ul-tra-vi-o-lets izdedzināja man acis.

- Nepārdzīvo, cilvēk. Tās tev vairs nebūs vajadzīgas. Un tev nav mani jāredz. Pēdējā laikā esam kļuvuši tik tuvi, kādi kļūst varbūt tikai laulības gultā. Žēl, ka neredzēji savu rāpšanos pa mani no malas...

- Tu... esi tuksnesis? – jautājums Viktoram nelikās neparasts, laikam viņa loģika palika otrpus kāpai.

- Es? Nē! Tici man, nekā pārdabiska. Es neesmu ne smiltis, ne vējš, pat ne planēta, lai gan zināma taisnība tev ir. Esmu dzīva būtne, tāpat kā... labi, neteikšu „kā tu”, jo tev nu šis vārdu savienojums vairs nepavisam neatbilst.

- Dzīva? Nebiju iedomājies. Tu esi... milzīgs?

- Milzīgs... Nezinu gan. Man nav ar ko salīdzināt. Visam, ko es sastopu, fizikālie lielumi vairs nav piemērojami. Tev, piemēram.

Viktoram izdevās nokratīt spiedošo smagumu. It kā tikko pamodies, viņš nomurmināja:

- Kur es esmu?

- Visprecīzākā atbilde – tu neesi nekur. Tu neeksistē. Tu esi miris. Beigts! Aizgājis! Skarbi, vai ne?

- Miris? Varbūt, - vienaldzīgi atbildēja Viktors, tā arī neatraujot seju no zemes. – Bet tu esi dzīvs?

- Nebija nācies par to nekad šaubīties. Galu galā kaut kam dzīvam te jābūt. Visur, kur ir enerģija, eksistē kaut kas, kas spēj to aprīt. Izlietot lietderīgi. Šeit enerģijas atliku likām. Nē, kaut kam dzīvam te noteikti jābūt. Kādēļ lai tas nebūtu es?

- Manis pēc. Bet no manis gan tu daudz neizsūksi. Esmu pārāk piededzis...

- Zems pašnovērtējums – tavas rases raksturīgā iezīme. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz izmisuma varu no tevis izspiest!

- Izmisuma?

- Vienīgā tīrā emocija. Mīlestība? Hormonu mikslis. Bailes? Tikai neliela izlāde sinapsēs. Viegli noprast, ka tādā stāvoklī ne hormonu, ne nervu tev nav. Paliek izmisums. Starp citu, garšas ziņā nav peļama lieta. Tiešām žēl, ka nevari par to pārliecināties!

- Vienalga. Ar manu izmisumu neuzlādēsi pat kabatas bateriju.

- Smaga kļūda! No kāda cita – iespējams. Bet tu esi īpašs. Tādi reti gadās. Tūlīt pats redzēsi! Kas tevi dzina pāri kāpai? Nu, atbildi? Nevari? Esi piekusis? Izdarīšu tavā vietā visu!

Neredzamās būtnes griezīgo ķiķināšanu nomainīja šņākoņa. Pēkšņi caur to ieskanējās tāla, bet atpazīstama populārā ziņu vadītāja balss:

- Traģisks notikums. Šodien nogalināta pazīstamā baņķiera Viktora Gotberga sieva Liāna. Slepkava, kāds vājprātīgais vārdā Toms Alfrēds Skolts, notverts nozieguma vietā. Policija noliedz... Traģisks notikums. Šodien nogalināta... Liāna... Policija noliedz... Šodien nogalināta... Toms Alfrēds Skolts... nogalināta... nogalināta... noga...

- Izbeidz! – Viktors vairs negulēja. Viņš bija pielecis kājās, aizspiedis asiņojošās ausis.

- Redzi?!

Jānomierinās. Nē, šis izdzimtenis neko no viņa nesaņems.

- Šis izdzimtenis neko nesaņems – mēdījās radījums. – tu vēl neko nezini. Bet gribi uzzināt. Gribi! Tu esi pārvarējis tuksnesi, esi sakāvis smiltis. Tu esi spēcīgs. Jo spēcīgāks būs izmisums... Seši vārdi, seši burvju vārdiņi, un tu būsi satriekts, iznīcināts. Gatavs!

- Atkāpies! Es neticu Sātanam!

- Sātans?! Kur?! Es?!! Tu joko! Bet jūtos pagodināts. Salīdzināt mani, mazu, pieticīgu nekrofāgu ar tik varenu spēku! Pateicos, cilvēk, pateicos! Nē, es neesmu ne Sātans, ne Dievs. Es neesmu ne sākums, ne beigas. Ne Alfa un ne Omega, tā teikt. Man iedalīts pavisam necils starpposms neaptveramā ķēdē. Tāpat kā reiz tev man jāpilda sava loma. Kāda tai nozīme? Es atbildēšu, ja spēsi pateikt, kāda nozīme bija tavējai. Nē, mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, to neizprast. Kāpēc tu klusē? Nebojā man svētkus, tik reti kāds, tavā stāvoklī nonācis, vēl spēj pakustināt mēli! – uz brīdi viņš pārtrauca vārdu straumi, it kā kaut ko apsverot.

- „Atkāpies,” tu saki, - viņš domīgi turpināja. – zini, apbrīnas un līdzjūtības dēļ... Jā, līdzjūtības, tu pat nevari iedomāties, ar kādām tik lietām nevar inficēties no cilvēkiem, ar tiem barojoties! Jā, es varētu atkāpties. Bet ko tev tas dos? Tu labprātīgi esi šeit nonācis. Kāpēc tagad gribi pretoties? Esi pārdomājis? Neticu! Sit nost, bet neticu! Cilvēks, kurš būtu spējīgs pārdomāt, nekad nebūtu tik tālu nonācis! Kādēļ? Atbildi!

- Varbūt vienīgi vēlme to noskaidrot arī dzina mani uz priekšu...

- Jā? Savādi. Nē, es nespēju to saprast!

- Baidos, šajā ziņā tu neesi vientuļš.

Lēni, uzmanīgi Viktors atkāpās, tomēr vienalga paklupa un nogāzās zemē. Pārgaidījis sāpju lēkmi, viņš atspērās ar jau nejūtīgajiem elkoņiem un rāpoja uz vēdera.

- Tu taču neceri tādā veidā aizbēgt? Tas būtu tikpat muļķīgi kā mēģināt paglābties no zemes, pa to skrienot!

Apstājies, Viktors ievilka nāsīs putekļus, ieklepojās un atkal atsāka virzīšanos uz priekšu, murminot drīzāk sev pašam:

- Kā tu to vari zināt? Tu taču neesi nekad mēģinājis!

- Bēgt? Man?! No kā? Paskaties sev apkārt... Piedod, negribēju! Kur varētu slēpties kādi draudi man? Nenoliedzami, no pirmā acu uzmetiena var likties, ka ikviens parazīts lemts bojāejai. Vājš. Neaizsargāts. Neattīstīts. Un tomēr tieši viņi izdzīvo vienmēr. Vienmēr! Saprāts var iznīcināt citu saprātu, galaktikas var sadurties, Visums var eksplodēt... Bet es palikšu! Kādēļ? Jo pat pēc apokalipses (un it sevišķi pēc tās) būs vajadzīgs kāds, kam novākt līķus. Tādu es redzu savu misiju. Esmu radīts tai! Un tā pieprasa manu neuzveicamību!

Viktoram neizdevās laicīgi sataustīt dziļu, šauru rievu. Nenoturējies, viņš tajā iegāzās, iespiežot rokas. Irdenā zeme bruka zem pirkstiem, piepildot grāvi ar putekļiem. Viktors smaka.

- Ei, ei! Uzmanīgāk! Neceri, ka, vēlreiz sevi nonāvējot, tiksi no šejienes prom!

Viktors sajuta, ka zeme saviļņojās kā milzīga mēle un izgrūda viņu no grāvja ārā.

- Tā taču labāk, vai ne?

Kārtējo reizi atklepojies, Viktors tomēr atbildēja:

- Ko tu gribi? Parunāties? Esmu slikts psihoterapeits!

- Ko es gribu? Es tev pateikšu, cilvēk! Es gribu dzīvot. Gribu pildīt savu uzdevumu, lai kāds tas arī būtu. Es gribu mieru. Nekādu asu pārmaiņu. Nekādu pārdzīvojumu. Es alkstu kārtības, jo tikai tai esmu radīts. Ko es gribu no tevis? Esmu jau pateicis. Nekā citu es nepieprasu, jo, cilvēkus pazīstot, apzinos, ka arī neko nesaņemšu.

Šoreiz Viktoram izdevās piecelties. Piespiedis vairāk savainoto roku pie krūtīm, bet otru izstiepis priekšā, viņš gandrīz skrēja. Pat ja viņš nogāztos, vēl lielākas sāpes tas nevarētu izraisīt.

- Esi liels cilvēku pazinējs? Tad tu mani sapratīsi: pazūdi, elles neradījums! Man vienalga, kas tu esi. Man vienalga, ko tu saki. Var jau būt, ka, no tava skatu punkta raugoties, esmu miris. Bet sev es vēl esmu dzīvs! Un lai es esmu nolādēts, ja tevi tagad pielaidīšu klāt!

- Mani priecē, ka neesi salūzis. Es lepojos ar tevi. Es lepojos ar sevi, jo tieši es tevi sakaušu. Seši vārdi, vēl neesi aizmirsis? Nē, tu nespēj iedomāties, cik grūti man savaldīties un neizpaust tos pirms laika! Bet man izdosies. Kārtība ir svarīgāka par visu!

Kur skriet? Visur vienādas smiltis, šī neizturamā balss. Lai kur viņš arī pagrieztos, likās, ka saule spīd tieši sejā, vējš triec putekļus taisni rīklē. Un tomēr tagad viņš bija gandrīz pārliecināts, ka izdosies atrast ceļu. Viņš nepiekāpsies. Vismaz ne šī parazīta priekšā.

Viktors skrēja arvien ātrāk, gludā zeme to pieļāva. Atgriezās jau sen aizmirstie spēki. Viņam pat šķita, ka blatā migla acīs sāk izkliedēties...

Viņš ietriecās klintī. Sitienam Viktors pilnīgi nebija gatavs. No salauztā deguna pašķīda asinis, acumirklī sarecot uz sakaitētās ādas. Pievilcis ceļgalus pie zoda, viņš atkal gulēja uz zemes, cenšoties rīt asinis tā, lai tas neizklausītos pēc šņukstiem.

- Pirmais nekrofāga likums, - patētiski deklamēja radījums. – Jo vairāk tu iedosi, jo vairāk spēsi atņemt. Ievēro to labi, varbūt nākamajā dzīvē noderēs.

Ievilcis elpu, Viktors atgāza galvu. Viņš gribēja, lai neredzamais labi viņu dzird.

- Man tev ir kaut kas, kas noderēs tev vēl šajā dzīvē. Nekrofāga otrais likums. Katram kapracim atradīsies savs kapracis...

Kas zina, cik daudz smilšu tuksnesī? Bet tobrīd tās visas pacēlās gaisā. Tas nebija parasts vējš, bet gan acumirklīgs, sprādzienam līdzīgs orkāns.

- Es beidzu, cilvēk! Esmu izsalcis! Seši vārdi! – neslēpti nikna, čīkstošā balss kļuva arvien skaļāka, it kā tās avots tuvotos. Pēkšņi tā pārvērtās griezīgos čukstos:

- Toms. Alfrēds. Skolts. Tas. Esmu. Es!

- Ko? – Viktors sajuta lēnas zemes vibrācijas. Varbūt viņš vienkārši nespēja savaldīt kāju trīcēšanu. Lipīgs kamols iestrēga kaklā, neļāva paelpot.

- Jā! Tas esmu es! Tāpat kā šis tuksnesis, šīs debesis! Redzi, es spēju būt arī ne tik stihisks! Jā, es nogalināju tavu mīļo sieviņu, bez kuras tu nespēj dzīvot. Tas biju es! Es nospiedu gaili! Es biju ierocis. Es biju lode! Tu taču mani pazini? – pēdējos vārdus izkliedz Skolta balss. Pat akls būdams Viktors redzēja siekalas, kas šļācās ārā no slepkavas mutes, juta viņa smirdošo elpu. Un tomēr Viktors izturēja.

- Atkāpies, Sātan! Tu neko nedabūsi!

- Paldies tev vēlreiz! Bet savādi, vai tiešām tu domā, ka esi uzvarējis? Baidos, ka tā ir mana vaina. Tu esi pārpratis: tie vēl nebija TIE seši vārdi! Klausies! – viss apklusa. Nebija vairs ne vēja gaudošanas, ne smilšu čirkstēšanas, ne sirdspukstu. Tikai maiga, klusa, līdz sāpēm pazīstama balss:

- Liāna Gotberga. Tā esmu es. Krīti!

Vertikāls putekļu stabs uzsvieda viņu gaisā, dubļu taustekļi satvēra rokas un kājas, saspieda krūtis. Triecienu pret zemi viņš vairs nejuta. Tikai brīdī, kad ķermenis izšķīda smiltīs, viņš vēl paguva lūdzoši nočukstēt:

- Laid mani vaļā...

 

Uzlauzuši durvis, istabā ieskrēja cilvēki formas tērpos. Viens no viņiem pieliecās pie krēslā sēdošā ķermeņa.

- Miris. Pirms dažām minūtēm.