Neapvainojiet vecas lietas!

Pēkšņi no māmiņas guļamistabas, Līkām kājām un klibs, Izskrien mazgājamais galds Un galvu krata. (Kornejs Čukovskis. "Mazgāmutis")

Nikolaja Valentīnova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka" 2015. gada 23. numura.

Bērnībā mēs pret tādām lietām izturējāmies ļoti nopietni un ticējām, ka vecs mazgājamais galds pilnīgi droši var būt apveltīts ar brīnumu spēku, pietiekamu, lai sodītu šmuli. Mēs sarunājāmies ar mīļotajām rotaļlietām, pārdzīvojām par zaķīti, ko bija pametusi saimniece. Ar vecumu šī skaidrā, nesaduļķotā pasaule, kur rotaļlietas un mājas lietas ir apgarotas, spēj domāt, just, sarunāties viena ar otru, mums aizveras, pārvēršas par pasaku, tas ir, izdomu. Taču japāņiem staigājoša un runājoša mazgājamā galda eksistence neliekas kaut kas dīvains un neticams. Viņi teiks, ka tas ir cukumogami.

Balva par simts gadu ilgu kalpošanu.

Statistika reizēm ir visai jocīga lieta. Piemēram, tā uzskata, ka 70% japāņi uzskata sevi par budistiem. Un tajā pašā laikā 94% no Uzlecošās zemes iedzīvotājiem ir senāka un tīri nacionāla sinto kulta piekritēji. Japāņu ģimene var svētkus pavadīt lūgšanās budistu klosterī, bet, atgriezušies mājās, nest upuri sintoistu dievībām - mājas pavarda sargātājiem. Starp citu, arī Krievijā cilvēki, kuri uzskata sevi par pareizticīgajiem, liek sveces svētbilžu priekšā sakoptā istabas stūrī, bet katra mēneša pirmajā datumā kaut kādā kaktiņā noteikti noliek bļodiņu ar biezputru mājas gariņam.

Sinto filozofijas pamatā ir animisms, tas ir dabas spēku un parādību dievišķošana, dabas garu cienīšana. Un šie priekšstati reizēm izpaužas visdīvainākā veidā. Japāņi tic, ka daudzi priekšmeti, īpaši vecie, kam ir pāri par simts gadiem, ir ar savu garīgu būtību - kami.

Tā ieslēgta materiālā objektā un var izpausties zināmos apstākļos. Citiem vārdiem sakot, veca lieta iegūst pati savu individualitāti un dvēseli, tas ir, atdzīvojas. Tādus apgarotus priekšmetus sauc par cukumogami. Tie var būt jebkas: zobens, kimono, lietussargs, sandales... Veca tējkanna, kas cītīgi ir kalpojusi ģimenei simts gadus, it kā iegūst personību, dzīves pieredzi, pateicoties tam ir spējīga parādīt savu raksturu, garastāvokli. Dažreiz pārvēršanās cukumogami var prasīt arī mazāku laiku, piemēram, kad priekšmetu pazaudē un tas cenšas atgriezties pie saimnieka.

Cukumogami sejas un vārdi.

Katram cukumogami ir pašam sava seja. Tā ir atkarīga no priekšmeta ārējā izskata, saimnieka attieksmes pret to, mājas emocionālās atmosfēras. Piemēram, ja jūs saplēšat kurpi un ar niknumu iesviežat to atkritumu konteinerā, tai izaugs zobi un kādā ne visai labā naktī tā atgriezīsies, lai pamēģinātu jums iekost. Bet vecā tējkanna, kur vārīja garšīgu, aromātisku tēju, jaunā iemiesojumā saglabās labsirdīgu raksturu. Tāpēc cukumogami nevar iedalīt labos un ļaunos: viens un tas pats priekšmets var kaitēt un var palīdzēt, viss atkarībā no situācijas. Vairums gadījumos pārvērtušies priekšmeti ir pilnīgi nekaitīgi, kaut arī reizēm mīl izjokot saimniekus vai pat pabaidīt viņus, kā to darīja pazīstamais, pasaulē labākais spoks ar motoru. Retos gadījumos, kad īpašnieks pret priekšmetu ir izturējies ar īpašu cinismu un cietsirdību, cukumogami var apvainoties un izdevīgā gadījumā atriebties. Runā, ka vecos laikos ir bijuši arī tādi, kas apēda mājlopus un pat cilvēkus. Un cīnīties ar tiem parastiem līdzekļiem nebija jēgas. Nācās saukt mūku-eksorcistu, lai viņš nomierina satrakoto dēmonu. Taču mūsu laikos šādi monstri vairs nav sastopami.

Atkarībā no sākotnējā priekšmeta cukumogami iegūst dažādus vārdus. Piemēram, vecu salmu sandali, kas smieklīgi skraida pa visu māju, sauc par bake-dzori, atdzīvojušos tempļa gongu - par vaniguči, bet saplēstu papīra starpsienu ar nejauku raksturu - par mokumokurenu. Daži cukumogami iegūst maģiskas īpašības. Piemēram, kameosa - pudele, no kuras var liet laukā, cik vien vēlies, taču tā vienmāre paliks pilna. Vai arī ungaikjo - spogulis, kas atspoguļo cilvēka un lietu īsto būtību (šādas lietas tuvumu var paciest tikai retais).

Japāņu folkloras pats populārākais personāžs ir karakasa-obake, atdzīvojies lietussargs. roktura vietā tam ir izaugusi kāja, bet kupola vidū ir parādījusies acs un tagad tas var lēkāt apkārt, veroties uz visām pusēm.

Šausmīgā ittan-momena.

Eksistē vesels šausmeņu cikls par cukumogami - līdzīgs tam, ko stāsta mūsu bērneļi naktīs, vasaras nometnēs. Folkloras pētīšanas speciālisti uzskata, ka tāda pilsētas leģendu daudzveidība parādījās senos laikos, turklāt galvenokārt audzināšanas nolūkos. Pieaugušie strādāja līdz vēlam vakaram, bērnu ģimenē bija daudz, bet uzraudzīt tos bieži nebija kam. Tāpēc vecāki izdomāja ar vien jaunas šausmenes par visāda veida bubuļiem, lai bērni pārāk ilgi nespēlētos uz ielas un tūlīt pat skriešus dotos mājās, kad iestājās tumsa.

Šādu šausmeņu spilgts piemērs ir stāsti par ittan-momenu. Tas ir balta auduma gabals, kas griezdamies lido pa gaisu. Audums visbiežāk ir no kokvilnas, 30 centimetru platumā un līdz 30 metru garumā. Variantu, kā tas pārvērtās par cukumogami, ir daudz. Taču rezultāts ir viens: ittan-momena lido pa naktīm un nožņaudz cilvēkus. Sākumā tā kā pitons aptinas ap upura kaklu, pēc tam paceļas gaisā, aiznesot medījumu sev līdzi. Stāsta, ka vienam cilvēkam ir laimējies izdzīvot pēc tikšanās ar šausmīgo cukumogami. Vīrietis atgriezās mājās vēlu naktī. Ittan-momena uzbruka viņam un sāka žņaugt. Drosmīgais cilvēks neapjuka un, izvilcis nazi, uzšņāpa pa lentu. Ittan-momena tūlīt pat pazuda, it kā iztvaikoja gaisā. Taču uz vīrieša kakla palika asiņainas rētas.

Sarkanās grāmatas kandidāti.

Grūti teikt, kā mūsdienu japāņi attiecas pret cukumogami. Var iedomāties, ka jaunā paaudze visdrīzāk izturas pret tiem kā pret animācijas personāžiem, nevis kā pret mistiskām radībām. Vispār, šo jocīgo monstriņu paliek aizvien mazāk, tā kā ir laiks tos ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Taču ar to šis kultūras fenomens nepaliek mazāk interesants.

Interesanti, ka šausmeņu personāžu vidū praktiski nav tādi gadžeti kā smārtfoni un laptopi. Iespējams, ka elektronikas lietošana tomēr vairāk ir jauniešu lauciņš un viņi skeptiski attiecas pret pagātnes folkloras mantojumu.

Tomēr, vecākajā paaudzē ticība cukumogami vēl ir visai izplatīta. Pēc veco cilvēku lūguma budistu mūki joprojām veic dzindzja rituālus pie salauztiem un izmestiem priekšmetiem, lai tie „atmodušies” nesāktu darīt cilvēkiem ļaunu.

Krievijā cukumogami, it kā nav novēroti. Un tomēr, kā saka, Dievs sargā to, kurš pats piesargājas. Ja jūs nolemsiet atbrīvot savu pieliekamo no veciem krāmiem, apskatiet rūpīgāk tos priekšmetus, ko jūs domājat vest uz izgāztuvi. Ja nu starp tiem atradīsies kandidāts uz kļūšanu par cukumogami, kas var iegūt pavisam nejauku raksturu un atspēlēsies uz jums par sliktu apiešanos par spīti viņa vecumam un nopelniem?

Interneta lapas, kas veltītas šiem radījumiem.

http://www.mythicalcreaturesguide.com/page/Tsukumogami

http://verreaux.deviantart.com/art/Tsukumogami-139614176

http://xatchett.deviantart.com/art/Autumn-Army-Karakasa-obake-104575796

http://orig06.deviantart.net/961e/f/2011/359/2/1/yokai_monsters__karakasa_obake_by_loneanimator-d4k5jg9.jpg

Sinto reliģijas pārdabiskās būtnes – Rietumu feiri ekvivalents.

http://tvtropes.org/pmwiki/pmwiki.php/Main/Youkai?from=Main.Obake