Nāves ēnā.

Mans trešais, saglabājies sarakstītais fantastiskais stāsts, pierakstīts 1970. gada 7. decembrī. Otrais bija īsa skice “Melnās pērles” (1969). Lapiņa kaut kur aizklīda pie tehnikuma kursa biedriem. Pirmo stāstu “Melnās zvaigznes planēta”, kas tapis ap 1965. gadu, atradu 1978. gadā vecos papīros, taču tagad, pēc tik daudziem gadiem jāpārbauda, vai tas vismaz ir tādā kondīcijā, ka nav kauns iesūtīt mājas lapai. Šajā gadsimtā neesmu pārlasījis...

1.

"Altairs" traucās uz Zemi, veikdams virstelpā milzīgu attālumu vissīkākajā laika vienībā. Visi apkalpes locekļi atradās vadības kabīnē. Man blakus sēdēja Lolla...

Spējš zvans izrāva mani no šī nepiepildāmā sapņa. Bija laiks celties. Atkal sākās pelēkas vientulības pilna diena. Tikai man - pēdējam no altairiešiem - tā būs beidzamā. Mani vedīs uz "izrādi".

Mūs sadzen centrālajā laukumā un sākas rīta pārskaite. Kvenki negrib, lai kaut viens “objekts” pazustu. Šeit stāvot, neviļus atkal atceros, kā viss ir bijis. Pagājis tikai mēnesis, bet Endra, Rona, Lollas un citu vairs nav.

Mēs izlidojām ar “Altairu” pētīt zvaigznes SS6 planētu sistēmu. Viss noritēja labi, līdz sākām zvaigznes trešās planētas izpēti. Tā bija apdzīvota. Mēs nolaidāmies un mūs sagrāba kvenki, būtnes, kas bija neticami līdzīgi cilvēkiem. Taču augumā milzīgas un ļoti nežēlīgas, tāpēc jo briesmīgākas. Mani un manus biedrus aizsūtīja uz “audzētavu”, bet mūsu “Altairu” - uz pakļauto kuģu muzeju. “Audzētavā” jau atradās daudzu citu saprātīgo būtņu pārstāvji, bet visvairāk – kvenku pakļautie oloni – mūsu lieluma būtnes, kas apdzīvoja šo pašu planētu, tikai citu kontinentu. Mūs “audzēja”, lai vēlāk izmantotu asiņainās izrādēs, kurās vardarbību kārajam pūlim acu priekšā izspēlētu masu slepkavības, karus, katastrofas un citas līdzīgas lietas, kas bija kvenku lielākā izprieca. Tā jau bija gājuši bojā mani biedri, mana mīļotā Lolla. Šodien miršu arī es. Nu, nekas! Man tas būs tikai atvieglojums pēc visu manu dārgo cilvēku nāves.

Pārskaite beigusies. Mūs dzen uz “barošanu”. Jāēd, kā parasti, kvenku ēdiena samazgas. Lēni, kā vienmēr, aizrit laiks., šeit nav absolūti nekā, ar ko nodarboties. Pat sarunāties nevar, neviens jau mani nesapratīs un es pārējos tāpat.

Pēkšņi, arvien skaļāk un skaļāk kļūst dzirdama motora rūkoņa. Tā visiem iedveš šausmas. Tur lido unomeots – kvenku lidaparāts – līdzīgs vecajam, labajam Zemes kvadroaerobusam. Tam nāvei nolemtos būs jāved uz “izrādi”.

2.

Mēs lidojam, lejā plešas jūra. Žilbinoši spīd saule, neviena mākoņa, žūžo maigs vējiņš. Šur tur lidaparātā dzirdamas nelaimīgo raudas. Briesmīgi gribas, lai viss ātrāk beigtos. Nāve ir kā atvieglojums no dzīves, šī baismā sapņa. Vai varēja domāt, ka lidojums kosmosā atvedīs mūs Viduslaiku tumsonībā?

Man gadījusies vietiņa pie paša loga, pareizāk sakot – lūkas. Unomeots ir vecs, ilgi kalpojis; arī loga aizbīdnis sarūsējis. Lai apvaldītu drūmās domas, mēģinu papētīt, kā tas veidots. Pēkšņi tas ir vaļā. Mani pārņem bailes, tik neparasts ir viss, kas notiek. Es lēni attaisu logu. Neviens to nav ievērojis. Tuvās nāves priekšnojausma ir apņēmusi visus.

Lēmums piezogas nemanot: mirt, taču mirt brīvam, bet nevis par prieku šiem kvenkiem. Unomeots sāk nolaišanos, tālumā parādās krasts, jūras malā atrodas pilsēta, kontinenta galvaspilsēta. Apkārtējos ļaudis pārņem dzīvnieciskas bailes no neatvairāmā. Sākas panika, tūlīt var ienākt sardze – kibrobi. Es nevilcinos un lecu. Pazib zilas debesis, svešā saule, unomeota ēna; šausmīgs trieciens un tumsa.

3.

Apziņa atgriežas pamazām. Gar acīm veļas izplūduši, sarkani viļņi. Visu laiku jūtama šūpošanās. Laiku pa laikam tas viss iebrūk nebūtībā.

Es atveru acis. Manī lūkojas kāds olons. Mēs abi divi atrodamies uz veca, ūdens nogludināta koka gabala. Olons iras uz krasta pusi. Es pajautāju, kā mēs šeit esam nokļuvuši. Viņš noplāta kalsnās rokas. Arī olani ir līdzīgi cilvēkiem, tikai mazāki par kvenkiem, tievāki, ovālāku seju ar lielām acīm un bez ausu ļipsniņām.

Tuvojas vakars, violēti-sarkanā saule noriet aiz kalniem, taču vēl ilgi ir redzama tās blāzma. No jūras sāk celties migla. Olons jūtami uztraucas, lai kam baidās nomaldīties no ceļa. Taču viļņi mūsu plostu paši dzen uz krastu. Es atkal iemiegu.

Pamostos no spēja grūdiena. Ir nakts, mēs esam krastā. Olons uzveļ mani sev plecos un nes uz krastmalas pusi, kas apaugusi ar krūmveidīgu biežņu. Tur mēs pārlaižam nakti.

No rīta olons ir pazudis. Taču es velti uztraucos, viņš ir aizgājis sameklēt kaut ko ēdamu. Cik gan labi ir būt dzīvam! Ar zīmēm olons man skaidro, kā viņš ir nokļuvis pie manis. Ieraudzījis, ka es izlecu no unomeota, viņš sekojis man. Būdams labs peldētājs, viņš mani aizvilcis līdz peldošajam kokam. Beigu beigās uzzinu, ka viņu sauc Tiiri.

Paēdis es mēģinu paiet. Kaut kā izdodas. Roka gan man ir lauzta.

Šeit ilgāk palikt bīstami, mūs laikam jau ir sākuši meklēt. Dodamies tālāk. Kāds šeit burvīgs mežs! Augi stāv daudz tuvāk dzīvniekiem, tāpēc visu laiku paši kustas. Lapu nav, visi viņi klāti pūkām un zvīņām, kas mirgo visās varavīksnes krāsās. Redzmi sīki, jocīgi dzīvnieciņi, kas šaudās uz visām pusēm.

Eju un domāju, ko man tagad darīt. Nedrīkst gaidīt, ka varēšu te izdzīvot; vai nu mani atradīs, vai arī kādam lielākam zvēram kļūšu par laupījumu.Būtu man kāda nojausma, kā te viss iekārtots, taču neesmu zinātnieks, esmu kuģa pilots. Tad mani apstulbina doma: kuģis taču vesels un neskārts stāv pakļauto kuģu muzejā vai kā viņiem to iestādi sauc? Vajag tikai tam piekļūt klāt.

4.

Tagad mans ceļš ved uz planētas Kurlundas galvaspilsētu Iksibu. Tiiri mani pavada. Mēs nolēmām nešķirties. Viņam tāpat netikt pāri okeānam uz savu kontinentu. Pamazām iemācos boksterēt viņa valodā un izskaidroju savu darbības plānu:

- pirmkārt, atgūt kuģi,

- otrkārt, aizlidot uz Zemi,

- treškārt, ar kārtīgiem papildspēkiem atlidot atpakaļ un sakaut kvenkus.

Virzāmies uz priekšu tikai naktīs. Pēc visa spriežot, mūs neviens nemeklē, neesam neko tādu manījuši. Laikam nolēmuši, ka pēc kritiena jūrā nevarējām izdzīvot. Vai varbūt to visu kaut kā noklusējuši, kuram tad patīk uzņemties vainu, ka lidaparāts tādā stāvoklī?

Esam nonākuši pilsētas nomalē. Pilsēta ir varena un reizē arī drūma. Milzu ēkas, durvju nav, to vietā arkas, logi apaļi. Viss milzīgs, kā jau paši kvenki. Tiiri rāda ceļu uz muzeju, viņš kādreiz tur strādājis. Visus sagūstītos olonus nenogalina uzreiz, dažus izmanto kā kalpus. Ļoti gribas ēst, taču te ir tikai akmeņi un bruģis. Jāsamierinās ar slepus sameklētiem atkritumiem. Vismaz satiktie neliekas par mums ne zinis, tikai cenšas ātrāk nozust. Iksiba dalās it kā divās pilsētās: virslundā un zemlundā. Pirmajā dzīvo iksibieši, otrajā – tie, kas viņus apkalpo. Pilsēta ir milzīga, tās ceļi – asinsvadi – iemieg tikai uz brīdi. Tāpēc uz priekšu virzāmies tikai pāris stundas naktī.

Uz planētas esmu jau divus mēnešus. Vai spēšu tikt no šejienes projām?

Beidzot starp citām ēkām ieraugām muzeju, tā ir gandrīz vai pati lielākā ēka pilsētā. Ēku rotā neganta kvenka statuja ar paceltu roku. Ar ēšanu kļuvis vēl grūtāk, badojamies. Kvenku kvartālos netīru atkritumu urnu nav. Vai tiešām neizdosies sasniegt mērķi, lai atbrīvotu olonus, lai atriebtu citus zvaigžņu ceļotājsu, savus biedrus, Lollu... Jau kuro reizi mani pārņem nevaldāmas elsas, domājot par viņu.

Beidzot es stāvu pie muzeja ieejas; ir nakts. Debesu pamales jau sāk sārtoties, liekas, būs jauka diena. Klusu mēs ieejam ēkā, kur izšķirsies viss. Kvenki ir tik absolūti pārliecināti par savu visvarenību, ka durvju viņiem nemaz nav. To laikam atļauj arī klimats.

Pirmo pusstāvu aizņem “pakļauto” būtņu izbāzeņi. Kādas šausmas! Cik milzums ļaužu ir nobendējuši šie kvenki. Kā pēdējais stāv... mans draugs Rons.

Atriebības alkas uzbango manā sirdī. Tiiri izjūt to pašu. Mēs aši dodamies uz pašu augšējo stāvu.

5.

Es pieeju pie pēdējās arkas. Aiz tās atrodas liela zāle ar daudziem kosmiskajiem kuģiem. Mūsu “Alteirs” stāv pašā zāles galā. Tiiri uzmanīgi apskata ieeju.

- Uzla! - pienācis pie manis viņš čukst.

Es šādu olonu vārdu vēl neesmu dzirdējis. Tiiri man ilgi skaidro. Jā, šeit iekārtotas lamatas. Kvenki saprot, ka nolaupīto apkalpju vienīgā cerība uz glābiņu ir nokļūšana savos kuģos. Nolemjam mēģināt tikt klāt no fasādes puses pa ārpusi. Zālei r daudz logu. Taču tie ir augstu no grīdas, kvenki jau nav nekādi mazie. Tomēr mums ar lielām pusēm izdodas uzrāpties uz priekštelpas loga, tā ir tikai aila, ko nosedz siets, kuram iespējams tikt cauri, jo tas vietām ir ieplīsis. Pa āra dekoratīvo dzegu pierāpojam pie vajadzīgā loga. Laiks jau dzenas pakaļ, jāsteidzas, cik vien ātri var. Drīz leks saule un atkal telpās kāds nāks iekšā. Par laimi palīdz planētas vispārējais pagrimums un nolaidība, arī šī loga siets ir ar caurumiem. Tiekam iekšā. Mēs lēnu tuvojamies “Altairam”. Pēkšņi ieraugām kvenkus, kas stāv pie kuģa. Saprotam, ka manas bēgšanas dēļ apsardze ir pastiprināta, taču viņi gaida mani parādāmies no arkas puses un uz kuģi neskatās.

Mēs jau skrienam pa kāpnēm uz lūku, kad ieskanas sirēnas. Kvenki tuvojas, atskan šāvieni. Es taisu vaļā lūku. Pēkšņi man aiz muguras atskan vaids. Paskatos un redzu, kā Tiiri saļimst un nāvējošo ložu ķerts noripo lejā pa kāpnēm.

- Ardievu, draugs! - es nočukstu. Lūka aizveras un es skrienu uz vadības pulti. Briesmīgs trieciens satricina kuģi, piestreipuļoju pie pults. Sāk darboties spēka lauks, kas aizsargā kuģi no un pārējie šāvieni kuģi nesasniedz. Pārbaudu kuģa sistēmas, viss daudzmaz kārtībā.

Atskan kvenku šausmu bļāvieni, muzejs grūst un “Altairs” aizlido izplatījumā.

6.

Tālu no nolādētās SS6 sistēmas es vēlreiz pārbaudu kuģa stāvokli. Šāviens, kas trāpīja, savas pēdas ir atstājis, taču pilnībā kuģa borti nav sagrauti un ārējie bojājumi ir labojami. Visai ilgi noņemos ar remontdarbiem, kas palīdz tikt pāri no jauna uzbļidušajam tukšumam, kas dveš no kuģa. Ir ļoti, ļoti skumji, jo zaudēts arī jaunais draugs, kuru tikai nesen ieguvu. Nē, nedrīkstu nolaist rokas, man jātiek mājās un tad jāsaceļ kājās kaut vai visa Galaktika, lai šī vergturu planēta tiek brīva.

Pabeidzis labojumus, noorientēju kuģi un sāku gatavoties ieiešanai virstelpā. Pēkšņi atskan sirēnas un kuģa ekrāni man rāda Lundas kreiseri, kas dodas uz manu pusi. Kvenki tomēr ir mani atraduši.

Taču šorez viss būs pavisam savādāk. Es vairs neuzķeršos uz viņu labajiem nodomiem un viesmīlību, kas kādreiz ļāva viņiem izmānīt mūsu apkalpi no kuģa uz saņemt to gūstā.

Ieslēdzu papildus spēka lauku un, negaidījis ne mirkli, dodod kvenkiem pretī. Viņu kuģis sāk šaut, taču spēka lauks iztur.

Jūs paši parakstāt sev nāves spriedumu”, es nodomāju.

No “Altaira” izšaujas antimatērijas stars. Anihilācijas sprādziens un kvenku kreisera vairs nav.

Pārvarējis virstelpas barjeru, “Altairs” traucas uz veco, bezgala mīļo Zemi.