Nākotne – te

Gadumijā cilvēki parasti mēģina ielūkoties nākotnē un pazīlēt – ko tad nesīs nākamais gads. Mēs nolēmām iet tālāk un ieskicēt, kāda varētu izskatīties vidusmēra cilvēka ikdiena pēc desmit gadiem.

Nākotne 2020

Sauksim viņu par Osvaldu. Varētu, protams, arī par Jāni vai Antuānu, taču mums iepatikās šis vārds. 2020. gadā Osvalds svinēs savu 30. dzimšanas dienu – tātad šobrīd, gaidot 2011. gadu, viņš vēl deldē augstskolas solus un pa vakariem ar čaļiem iedzer kādu aliņu vai ganās pa naktsklubiem. Nākotnē, tātad pēc desmit gadiem, viņš būs kļuvis par diplomētu juristu, kurš naudu pelnīs jaunā profesijā – būs on-line advokāts. Citiem vārdiem sakot, sēdēs birojā pie datora, saņems elektroniskās vēstules no klientiem dažādās pasaules malās un sniegs viņiem kvalificētus padomus, pašus vaigā nemaz neredzot. Viņa sievai Baibai profesija būs krietni interesantāka: viņa strādās par virtuālo stilisti. Proti, ieteiks, kā lietotājiem uzlabot savus interneta profilus sociālajos tīklos un izstrādās individuālus avatāru tēlus virtuālajām pasaulēm.

 

 

Rīts

Piecēlies Osvalds dodas iztīrīt zobus (tīrīšanas laikā spogulī tīksminoties par nesen uz pleca iegūto videotetovējumu ar pūķi, kas spļauj uguni) un pačurāt. Pačurāšana gan mazliet atšķiras no tās neinteresantās procedūras, pie kādas esam pieraduši mēs. tualetes pods ir aprīkots ar portatīvu laboratoriju, kas pāris minūšu laikā (tikmēr Osvalds mazgā muti) displejā parāda slēdzienu – tā un tā, vecīt, tev holesterīna līmenis atkal ir mazliet par augstu. Rekomendācija – apmeklēt ģimenes ārstu. Veikalā varēja nopirkt arī podu ar bezvadu interneta pieslēgumu – tas maksāja 300 latus dārgāk -, kas analīzes automātiski aizsūtītu dakterim, taču Osvalds nožņaudzās un nopirka lētāko versiju. Par ietaupītajiem 300 latiem viņš iegādājās putekļusūcēju – robotu, kas aprīkots arī ar apavu tīrīšanas mehānismu.

Brokastis. Ledusskapja durvīs iebūvētajā <st1:metric2 metric_value="24" metric_text="collu">24 collu</st1:metric2> displejā Osvalds pieskaras sadaļai „Brokastis”. Virtuālā ēdienkarte nekavējoties parāda tos ēdienus,  ko var pagatavot no ledusskapī patlaban atrodamajiem produktiem. Nekas dižs gan nesanāk – olu kultenis ar puķkāpostiem un apelsīnu sula. Ticis galā ar brokastu ēdienkartes sastādīšanu, Osvalds domā perspektīvā un nolemj pagatavot bagātīgas vakariņas. Pildīta pīle un pīrāgs. Atķeksējis virtuālajā ēdienkartē šos ēdienus, Osvalds ķeras pie brokastu olu kulteņa gatavošanas – par produktiem, kas nepieciešami vakariņām, tālāk parūpēsies internetam pieslēgtais ledusskapis, kurš tuvākajam veikalam nosūtīs attiecīgu pieprasījumu, bet kurjers vakarā atvedīs pīli un visu pārējo.

 

Ticamības moments – augsts

image002Japāņi jau tagad ir izstrādājuši tualetes podu, kas spēj veikt visvienkāršākās urīna analīzes. Tiesa, neko pievilcīgi šī uzparikte neizskatās un arī lēta nav, taču teorētiski to var sākt ražot kaut tūlīt. Arī ledusskapji ar iebūvētiem displejiem jau ir realitāte – dažas kompānijas, piemēram, „Samsung”, uzsākušas to sērijveida ražošanu. Ar virtuālajām ēdienkartēm un interneta pieslēgumu pagaidām tik skaisti vēl nav, taču inženieri uzskata, ka tuvākajos gados būs iespējams radīt gudro ledusskapi, kas pats spēs pasūtīt produktus, piemērojoties saimnieka gaumei un ieradumiem. Nākotnes displejam, starp citu, nebūs obligāti jāatrodas ledusskapja durvīs – ja ticam sakaru tehnoloģiju kompānijas „Cisco” prognozēm, 2020. gadā par displeju var kalpot jebkāda virsma – vienalga, kofera sāns vai mazmājiņas durvis. Ap to laiku ražošanā būs ieviesti arī lokālie displeji.

 
 

image004Prognozes, kas piepildījušās un ne pārāk

Pārlapojot vecus žurnālus un grāmatas, var atrast senus fantastu sapņus, kas tiešām īstenojušies dzīvē. Un arī tādus, kas ir pilnīgi garām.

Daudzstāvu autostāvvieta

Visu cieņu vāciešiem – viņi vēl 40. gadu pirmajā pusē, kad vairāk bija jādomā par karošanu pret angļiem un krieviem, atrada arī brīvu brīdi, lai pasapņotu par nākotni. To, kāda izskatīsies nākotnes autostāvvieta, kurā mašīnas būs izvietotas vairākos stāvos, kāda vācu žurnāla autoriem ir izdevies uzminēt precīzi. Tiesa, amerikāņi pirms tam gan jau bija uzbūvējuši kaut ko līdzīgu, taču Eiropā šādu stāvvietu nebija, un eiropieši par tādām varēja vien sapņot.

image006Izkāpšana no aviolainera

Gluži desmitniekā 1945. gada žurnāls „Populas Science” netrāpīja, taču astotniekā gan. Pa taisno no lidmašņias autobusā iekāpt mēs vēl šobaltdien nevaram, taču, ja paveicas un nelidojam ar vislētākajām aviokompānijām, varam izmantot izbīdāmus apjumtus gaiteņus un pa taisno no lainera nonākt lidostas ēkā, nemērcējot kājas lidlauka peļķēs.

 

 

Tālākas bākotnes perspektīvas

2030. gads

Osvalds apgreido savas prāta spējas – iegādājas smadzeņu implantus, kas ļauj galvā veikt sarežģītus matemātiskus aprēķinus, pāris sekunžu laikā izskaitļojot labāko no iespējamiem variantiem un uzlabo reakciju. Domāšana tagad veicas ātrāk, turklāt prāts nenogurst.

 

image008Prognozes, kas piepildījušās un ne pārāk

Nākotnes mājoklis

Galvenajos vilcienos nākotni pareizi ieskicējuši arī kāda 1979. gada amerikāņu populārzinātniskā žurnāla veidotāji. Liels televīzijas ekrāns tagad ir teju vai katrā mājoklī, arī videokameras ir ierasta parādība. Tālu no patiesības nav pat prognoze par 3D video – tiesa, žurnālisti to bija iedomājušies kā hologrammas. Mazliet garām viņi aizšāvuši arī ar atskaņošanas iespējām – tolaik sapņu kalngals likās videodiski. Jautājumā par to, kā, sākot no 90. gadiem, tiks sūtītas vēstules, mūsu priekšteču domu gājiens bija diezgan pareizs – elektroniskā formā. Tikai viņi domāja, ka adresāts saņems izdruku, nevis ekrānā redzamu vēstījumu. Žēl, taču pirms 30 gadiem solītais dzērienu robots gan tā arī nav uzbūvēts vēl šobaltdien.

image010Ģimenes izpriecas

Lielos vilcienos taisnība izrādījusies arī kādas 1981. gada bērnu grāmatiņas autoriem, kuri ieskicējuši, kā nākotnē tiks svinēti Ziemassvētki. Lielākā atvase notiekošo filmē ar videokameru, attēlu tiešraides režīmā demonstrējot displejā, ko regulē mazāka atvase – tiesa, izmantojot šim nolūkam tik varenu vadības pulti, ko ieraugot apmulstu pat LTV režisors. Atlikušās divas atvases ar sintezatora palīdzību veido muzikālo pavadījumu.

 

image012 Uz darbu

Kā modernam džentlmenim klājas, Osvalds brauc ar elektromobili. Sevišķi daudz citu variantu jau arī nav, ja nevēlies spaidīties zemās grīdas tramvajā, jo benzīns maksā vairāk nekā trīs latus litrā. Elektromobilis gan nav gluži no tiem, ko mums tagad mēģina iesmērēt zaļie un uz eksperimentiem kāri autoražotāji. Osvalda mašīnu darbina modernizēts litija akumulators, kas ļauj bez uzlādēšanas braukt sešas stundas, sasniedzot pat 150 km/h ātrumu. Diemžēl Latvija vēl arvien nav sevišķi bagāta valsts, tādēļ Osvalds var tikai sapņot par japāņu elektromobīļiem, ko redzēja komandējuma laikā Osakā: tur ceļu segumā ir iestrādātas elektropadeves līnijas, no kurām mašīnas visu laiku saņem enerģiju. Šāds risinājums arī atvieglo braukšanu – cilvēkam nav nepieciešams vadīt mašīnu, jo tā brauc precīzi pa elektrolīniju. Šāda auto pasažieris var brauciena laikā pagulēt, jo GPS vadības modulis viņu nogādās precīzi galapunktā un pat bez vadītāja līdzdalības noparkos mašīnu. Piedevām vēl brauciena laikā, pateicoties nesen praksē ieviestai bezvadu enerģijas padevei, no mašīnas izmantotās elektrolīnijas uzlādējas arī pasažiera portatīvais dators, mobilais telefons un mediju failu spēlmanis.

 

image014Ticamības moments – zems

Automobiļi, ko darbina uzlādējami akumulatori, 2020. gadā gan droši vien būs populārāki nekā tagad, taču pilnībā tie iekšdedzes dzinējus noteikti nebūs aizstājuši – pat par spīti tam, ka litija baterijas tiešām būs kļuvušas efektīvākas. Sapnis par bezvadu elektroenerģijas padevi jāatliek uz vēl tālāku laiku, jo pagaidām zinātnieki pie šādām tehnoloģijām vēl tikai strādā. Reālajā dzīvē kaut kas tāds varētu tikt ieviests ap 2050. gadu. Mašīnītes, kas brauc pa ceļu ar asfaltā iebūvētu elektrolīniju, gan testa režīmā viena poligona ietvaros Japānā tiešām braukā jau tagad.

 

 

image016 Darbs

Osvalda darba dienas aizrit pie datora. Taču ne tāda, kādus lietojam mēs šajā atpalikušajā 2010. vai 2011. gadā. Birojā Osvalds izmanto lielu pieskārienjūtīgu planšeti, savukārt pārējā laikā sarullējamu portatīvo datoru – tā ekrāns ir plāns un lokans, tādēļ datoru var iebāzt kabatā gluži kā avīzi.

Tobrīd gan šis skaitās jau diezgan novecojušas tehnoloģijas – modē nāj informācijas projicēšana lietotāja acu priekšā. Praksē tas izskatās apmēram šādi: uz abu roku īkšķu un rādītājpirkstu nagiem cilvēks uzķepina nelielas uzlīmes., kas patiesībā ir tāds kā nanotehnoloģiju vadības bloks – tas ļauj ar roku kustībām sev priekšā uzburt virtuālu ekrānu un pārlūkot nepieciešamo informāciju. Lai to redzētu, acīs vajadzēs ielikt īpašas nano kontaktlēcas. Vēl vienkāršāka kļuvusi movilā telefona izmantošana: nekāda taustāma tālruņa vairs nav, virtuālu tastatūru var vienkārši projicēt sev uz plaukstas., bet ar otras rokas pirkstiem spiest virtuālos ciparus. Lai elektroniskā pasta rakstīšana būtu ērtāka, virtuālo tastatūru var projicēt sev uz rokas apakšdelma. Kas visu padarīšanu darbina/ vai nu kinētiskā enerģija (pēc tāda paša principa, kā patlaban uzlādējas kinētiskie pulksteņi), vai arī bezvadu elektroenerģijas tīkls, kas tolaik dažos kantoros jau būs ieviests lietošanā.

 

image018Ticamības moments – zems

ASV armija jau ir sākusi izmēģināt pirmos lokanos displeja modeļus. Gan kārta pienāks arī civilistiem.

Tas, ka dators 2020. gadā būs kļuvis plāns un lokans, ir visai ticami. Par nanotehnoloģiju projektoriem gan šādas pārliecības pagaidām vēl nav. Zinātnieki šajā virzienā patiešām strādā, taču jāšaubās, vai pēc desmit gadiem viņiem būs izdevies tikt īpaši tālāk par pirmajiem izmēģinājumiem.

 
 

image020PROGNOZES, KAS PIEPILDĪJUŠĀS UN NE PĀRĀK

Hakera medības

Vēl viena ainiņa no tās pašas 1981. gada grāmatiņas, veltīta tādai mūsdienās aktuālai parādībai kā hakeriem. To, ka nākotnē būs cilvēki, kas nesankcionēti gribēs rakņāties svešos datoros, tālredzīgi ļaudis saprata jau toreiz. Viņiem tikai bija mazliet savādāks viedoklis par to, kā izskatīsies policisti, kas apkaro datornoziegumus – tērpti kombinezonos un ķiverēs. Smieklīgs no mūsdienu viedokļa izskatās arī bēgošais hakeris, kurš rokā sažņaudzis lietisko pierādījumu – datu kaseti.

image022Nākotnes poliklīnikā

Zīmējums no vēl kādas 1982. gada bērnu grāmatas – aina no nākotnes medicīnas iestādes. Dakteri vaigā skata tikai daži paši slimākie pacienti, pērējie komunicē ar gudriem datoriem, stāstot tiem savas vainas un ļaujot smalkajai tehnikai veikt izmeklējumus un noņemt analīzes. Nav tikai skaidrs, kam jādod pateicība ... Diemžēl nav piepildījusies arī 1955. gadā izteiktā amerikāņu daktera Makdaniela prognoze par to, ka jau 1999. gadā cilvēku vidējais mūža ilgums sasniegs 135 gadus, sievietes būs jaunas un smukas līdz pat dzīves beigām – tas viss būšot iespējams tādēļ, ka tikšot atrasts veids, kas apkaro slikto holesterīnu, un vakcīna pret vēzi,

Vairāk par nākotnes prognozēm var lasīt

www.paleofuture.com

 
 

NAKOTNE REŽISORU ACĪM

Ja nākotne būs tāda, kādu to iedomājušies daži kinorežisori, mūs sagaida visādi pārsteigumi

image024Sala

The Island 2009

2019. gadā par pieciem miljoniem dolāru būs iespējams iegādāties savu klonu, ko varēs izmantot ķermeņa apgreidošanai, piemēram, ja pārstās darboties kāda niere vai būs jāpārstāda aknas. Turklāt zinātne būs tik attīstījusies, ka klonu varēs iegādāties jau pieaugušu līdz tavam vecumam. Šādi kloni gan iesākumā būs pieejami tikai sabiedrības elitei, kloni būs 100% līdzīgi cilvēkiem, tādēļ paņemt no tā kādu detaļu nozīmēs to nogalināt. Šī iemesla dēļ reklāmas „iegādājieties savu klonu!” mēs nekur neredzēsim. Lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nezinās, ka medicīna ir tik tālu attīstījusies. Tas, protams, liek mums kā lieliem sazvērniecības teoriju iekritējiem aizdomāties, ka, iespējams, šādi kloni tiek „ražoti” jau mūsdienās. Un, kas zina, varbūt dažs labs rokmūziķis vai aktieris, kas ikdienā piekopj visai neveselīgu dzīvesveidu, tik ilgi izvilcis tikai tāpēc, ka ir iegādājies klonu?

Atgriežoties pie filmas, attīstījušās būs arī tehnoloģijas.

Automašīnas būs mainījušās tikai dizainiski, bet dzelzceļš un motocikli gan būs piedzīvojuši visai lielas pārmaiņas. Dzelzceļš par tādu varēs saukties tikai nomināli, jo vilcieniem vairs nebūs vajadzīgas sliedes – tie pārvietosies pārdesmit centimetrus virs zemes, kāda līdz šim neatklāta spēka vadīti. Līdzīgi arī ar motocikliem – tie vairāk izskatīsies pēc nelieliem lidaparātiem. Kopumā dzīve tiem, kas nebūs kloni un kam nedraudēs pēkšņa nogalināšana, būs visai laba – joprojām bāros varēs iegādāties šņabi un kioskos nopirkt žurnālus arī drukātā versijā.

Ceļš

The Road 2009

Filmā, kas uzņemta pēc Kormaka Makārtija grāmatas „Ceļš” motīviem, nākotne rādās visai tumšās krāsās. Tā arī nevienā brīdī netiek pateikts, kurš gads riek attēlots, bet visi notikumi tiek rēķināti kā pirms un pēc lielās katastrofas. Kas būs šī lielā katastrofa, tā arī nav zināms, bet ir skaidrs tas, kas notiks pēc tās. Sauli aizsegs milzīgs putekļu mākonis, tāpēc uz Zemes iestāsies mūžīgā ziema un aukstums. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju aizies bojā jau katastrofas brīdī, bet pārējie cīnīsies par izdzīvošanu. Kad tiks iztukšoti veikalu krājumi, neatliks nekas cits, kā pievērsties kanibālismam un pārtikt no citiem cilvēkiem. Problēma gan būs šos cilvēkus atrast. Arī prieki, ja kādu izdosies nomedīt, nemaz nebūs tik lieli, jo visticamāk, tik un tā būs izkāmējis.

Misters Neviens

The Nobody 2009

Beļģu režisors Žako van Dormels filmā „Misters Neviens” uz brīdi ļauj ieskatīties arī savā versijā par to, kāda pasaule izskatīsies 2092. gadā. Viss būs vēl vairāk datorizēts, mājas būs kļuvušas augstākas, automašīnas ātrākas un cilvēki – nemirstīgi. Uz pasaules būs palicis tikai viens cilvēks, kurš kaut kādā veidā nebūs ieguvis nemirstību, un visi pārējie uz viņa nāvi noskatīsies televīzijas tiešraides šovā, ko projecēs uz visām iespējamām vietām pilsētās. Televīzijas diktoriem vairs nebūs nepieciešams mikrofonus turēt rokās vai klipināt pie krāsainā apģērba (kas šai laikā būs modē tāpat kā vienkārši balts apģērbs), tie tiks iestrādāti vaigā. Modē būs noklāt seju ar tetovējumiem. Bet, līdzīgi kā mūsdienās mazi sunīši, topā būs klēpju cūkas… Ja būs pavisam garlaicīgi, ar liftam līdzīgu ierīci varēs aizbraukt līdz Marsam, kurš arī tajā laikā būs apdzīvots. Lai braucienā kavētu laiku, pa ceļam līdzi varēs paņemt avīzes lapu, kur informācija visu laiku mainīsies – tātad lasāmais neaptrūksies līdz ceļojuma beigām.

Vampīru pasaule

Baydreamers 2009

Ja nākotne izvērtīsies tāda, kā filmā „Vampīru pasaule”, 2019. gadā uz pasaules būs palikuši vairs tikai 5% cilvēku. Kas būs noticis ar pārējiem? Kā jau filmas nosaukums saka priekšā – pārējie kaut kādā veidā būs pārvērtušies par vampīriem. Asinis tajā laikā būs deficīta prece, tāpēc vampīri veiks pētījumus, lai atrastu asiņu aizvietotāju, un, protams, eksperimentēs ar dažiem nelaimīgajiem cilvēkiem, ko spēs atrast. Ikdienu vampīriem bojās arī tie kolēģi, kas nebūs tikuši pie asinīm, jo tad tie pārvērtīsies par tādiem kā milzu sikspārņiem, kuri nesmādēs arī pašus vampīrus. Pasaule līdz tam laikam īpaši mainījusies nebūs, vienīgās ievērības cienīgās pārmaiņas būs pazemē sabūvētie ceļi, lai vampīri, saules netraucēti (tās stari vampīriem būs letāli), varētu pārvietoties no mājas uz māju arī pa dienu. Arī automašīnās būs dienas un nakts režīms. Nakts režīms, kuru izmantojot mašīnu varēs vadīt arī pa dienu, logus padarīs necaurspīdīgus, un šoferis varēs pārredzēt ceļu tikai monitoros.

 

TĀLĀKAS NĀKOTNES PERSPEKTĪVAS

2040. GADS

Pateicoties nanotehnoloģijām, Osvalds iegūst spēju mainīt ķermeņa formu. Tas iespējams tādēļ, ka Osvalda organismā ievadītie mikroskopiskie nanoroboti ne tikai seko līdzi viņa veselības stāvoklim un to uzlabo, bet arī ļauj veikt transformācijas. Piemēram, pastiept garākas kājas vai novākt alusvēderu. Nanoroboti arī ļauj ilgu laiku atrasties bez elpošanas zem ūdens un veikt ilgstošas fiziskas darbības, nezaudējot spēkus.

image026 

Treniņš

Vienkārši tāpat skriet pa parku mūsu klimatiskajos apstākļos nav nemaz tik veselīgi – gan kājas var samērcēt, gan ar dubļiem nojaukties, gan pastaigā izvestais kaimiņa rotveilers var iekost stilbā. Tātad prātīgāk būtu skriet un vingrot mājās.

Jautājums tikai, kā šo procesu padarīt interesantāku? Osvalds šo problēmu ir atrisinājis, iegādājoties trenažieri ar virtuālo treneri. Izvēloties skriešanas programmu, uz sienas tiek projecēts stadiona skrejceļš, kalnu taka vai parka celiņš – ko nu sirds kāro. Protams, viss trijās dimensijās, ieskaitot virtuālo sprintpartneri, kas skries pāris soļus priekšā, ja Osvalds kāpinās tempu. Vienlaikus ekrānā parādās veiktā distance un sadedzinātās kalorijas. Līdzīgi norisinās arī treniņš ar smagumu cilāšanu, tikai te vēl nepieciešams ķermenim piestiprināt pāris sensorus un sekot programmai – tagad desmit reizes pacel hanteles šādā te leņķī, turi muguru taisnāku! Vēl mazliet tālākā nākotnē – kad būs pienācis nanotehnoloģiju triumfa brīdis – šādu vingrošanu varēs veikt jebkur, jo arī virtuālo ekrānu uzburt būs iespējams jebkurā vietā un brīdī.

 

TICAMĪBAS MOMENTS – AUGSTS

Principā šādas virtuālās treniņu programmas jau ir izstrādātas un šur tur pat darbojas. Tiesa, nav īpaši lētas. Papildu fīčas kā 3D bilde un smukāks noformējums ir tikai laika jautājums.

 

 Dzīvoklis un izklaide

image028

Dzīvokļa interjers vairs nav kaut kas stabils un nemainīgs – sak, ja reiz uzlīmēji rozā tapetes, tad gadiem ilgi arī dzīvosi rozā istabā. Tagad pie griestiem ir piekarināts HD projektors, kas spēj darboties 360 grādu leņķī. Tā uzdevums – projicēt uz sienām to, ko izvēlējies saimnieks.

Teiksim, šodien sienas, aizstājot tapetes, rotā Brazīlijas mūžameži, rīt tās būs nomierinoši bālā krāsā, bet parīt, kad pie Osvalda atnāks ciemos draugi, uz sienas būs redzama KHL Gagarina kausa fināla spēle, kurā Rīgas „Dinamo” sacentīsies ar Maskavas „Dinamo”. Realitātes iespaidu vairos tas, ka tuvplānā spēlētāji būs redzami reālā izmērā un trijās dimensijās – tātad visos sīkumos varēs saskatīt, kā mūsu komandas kapteinis Bukarts grūstās pie pretinieka vārtiem. Protams, spēles interesantākos momentus skatītājs pats varēs uzreiz patīt atpakaļ, negaidot, vai tiešraides režisoram labpatiksies parādīt atkārtojumu vai varbūt tomēr diētisko pelmeņu reklāmu. Nākamajā dienā pēc hokeja skatīšanās, kad prasīsies kaut ko nomierinošāku, projektors uz sienas rādīs okeāna dzīles ar zivtiņām.

 

TICAMĪBAS MOMENTS – AUGSTS

360 grādu projektori un 3D bilde pa visu sienu, ko turklāt var skatīties bez īpašām brillēm, par realitāti var kļūt pat labu laiku pirms 2020. gada. Neviena vien lielā kompānija jau veic attiecīgus pētījumus un iestrādes, tādēļ nebūs brīnums, ja aprakstītās lietas par sērijveida produkciju kļūs jau ap 2015. gadu.

 

 Ceļojums

image030

Papīra kartes un tūristu ceļveži ir atrodami tikai bibliotēkās.

2020. gada tūrista gaitas regulē uz nanotehnoloģijām bāzēts virtuālais navigators. Lūk, kā varētu izskatīties Osvalda pastaiga Parīzē. Izkāpis no lidmašīnas, Osvalds ieslēdz navigatoru un dod tam komandu parādīt ceļu uz autobusa pieturu. Virtuālais projektors uz grīdas vai asfalta Osvalda priekšā uzbur bultiņas, kurām tikai atliek sekot – taisni, pa labi, pa kreisi. Ja ir vēlēšanās, ir iespējams arī izsaukt taksometru, izmantojot telefonu vai aizsūtot ziņu. Turklāt nebūs nepieciešams stostīties, mēģinot svešā vietā noorientēties, lai pastāstītu, kut īsti atrodies – tavu atrašanās vietu jau ir piefiksējusi GPS, un taksists pats zina, kur tevi meklēt ar precizitāti līdz pieciem metriem. Vēl viena joma, kur GPS nāk talkā – atrast sievu Baibu Luvras muzeja neskaitāmajās zālēs. Agrāk telpās GPS nedarbojās, jo jumts traucēja uzturēt sakarus ar satelītu, bet nu šī ķibele ir novērsta – palīdz mobilais sakaru tīkls, kurš spēj norādīt, kur atrodas tas vai cits tā lietotājs. Projicētajā ekrānā skaidri redzams Luvras plāns un punktiņš vārdā Baiba vienā no tā zālēm.

Gida pakalpojumi vairs nav nepieciešami. Nonākot pie Eifeļa torņa, ceļu līdz kuram Osvaldam parādījis virtuālais navigators, mūsu stāsta varonis ieslēdz nanotehnoloģijas projektoru, kas viņa acu priekšā izceļ visu iespējamo informāciju par attiecīgo objektu – sākot no vēstures faktiem un beidzot ar norādi, kur meklējama tuvākā tualete. Kad Osvaldam sagribas torni nofotografēt, viņš vienkārši saliek pirkstus rāmīša formā, kura centrā ir objekts – un viss, bilde ir noglabāta viņa personīgajā serverī.

 

TICAMĪBAS MOMENTS – VIDĒJI AUGSTS

Ceļu parādīt navigators gluži labi prot jau tagad, un gan jau arī izdomāt, kā šo informāciju nu ekrāna pārnest uz reālu ceļu kaut kā varētu. Klientu atrašanu, vadoties pēc GPS datiem, kas saņemti no zvanītāja mobilā telefona, Londonas taksometru servisi ir gatavi dzīvē ieviest jau tuvākā gada laikā. Arī ar orientēšanos telpās problēmām nevajadzētu rasties. Piemēram, „Nokia” inženieri šādu sistēmu ir sākuši iemēģināt, tiesa, pagaidām gan tikai sava biroja ietvaros. Ar virtuālo fotografēšanu gan nākotnes aina nav tik skaista – viss atkarīgs no tā, cik čakli rosīsies nenotehnoloģiju pētnieki.