"Mūžīgā meitenīte" jeb Skumjais stāsts par padomju Pelnrušķīti.

004Marijas Koņukovas raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2014. gada 52. numura.

Kāpēc Kremlim nepatika Pelnrušķītes lomas izpildītāja?

Aktrise Janīna Žeimo tikai dzīves otrajā pusē spēja atrast sevi pieaugušas sievietes tēlos. Līdz tam leģendārajai Pelnrušķītes lomas izpildītājai nācās samierināties ar "mūžīgās meitenītes" statusu.

1947. gadā, kad iznāca leģendārā padomju filma "Pelnrušķīte", galvenās lomas tēlotājai Janīnai Žeimo bija jau - 38 gadi. Viņa bija divu bērnu māte un piedzīvoja ne jau tos pašus, labākos laikus... Tikai retais par pieaugušu sievieti uzskatīja 148 cm garu būtni ar 31. apavu izmēru!

Apstākļiem par spīti.

Lentes režisore Naģežda Koševerova uzreiz saprata: pēc kara Žeimo lietas galīgi negāja. Viņa bieži redzēja skumjo "mūžīgo" meitenīti, kas vientuļa sēdēja pustumšajā "Ļenfiļm" koridorā ar papirosu mutē. Tad filmu uzņemšana bija liels retums. "Tautu Tēvs" Josifs Visarionovičs Staļins bija pieņēmis striktu lēmumu: samazināt PSRS uzņemto filmu skaitu līdz minimumam. Kā saka, labāk mazāk, bet labāk. [Par to bija pat anekdote. Staļins prasa speciālistam: - Cik filmas gadā uzņemam? Atbilde: - Apmēram simts. -Cik no tās ir ļoti labas? -Kādas desmit. - Tad turpmāk arī uzņemsim tikai desmit filmas! Tikai - ļoti labas! - t.p.] Tagad vairums kinoaktieru saņēma tikai nožēlojamus "dīkstāves" rubļus, par kuriem tā īsti pat izdzīvot nevarēja. Tāds pats liktenis nepagāja garām arī Žeimo. Taču liktenis Koševerovas personā pasniedza viņai "profesionālu" dāvanu - kā izrādījās, pēdējo aktrises dzīvē.

 

 

Lai cik dīvaini tas nebūtu, "Pelnrušķīte" bija viens no pašiem riskantākajiem padomju kino projektiem. Kāpēc? Pietiek paskatīties uz filmēšanas grupas sastāvu. Pamātes lomas izpildītāja Faina Raņevska draudzējās ar nežēlastībā kritušo dzejnieci Annu Ahmatovu. Scenārija autors Jevgeņijs Švarcs bija pazīstams ar represētajiem dzejniekiem Oļeiņikovu un Zabolocki. Aleksejs Konsovskis (Princis) bija cēlies no represēto ģimenes. Mežsargs - Vasilijs Merkurjevs - bija precējies ar agrāk iznīcinātā teātra režisora Vsevoloda Meierholda meitu. Beidzot filmas komponists Antonio Spadavekia pēc izcelšanās bija itālis. Žeimo vienkārši nepatika pašam Staļinam. Viņam imponēja lielāka auguma un miesās bagātākas sievietes. Bet te – kaut kāda špidrilka...

Vispār, tas, ka filmu iesāka uzņemt, jau bija brīnums. Visā darba procesa laikā radās dažādas grūtības – galvenokārt ar kostīmiem un rekvizītiem. „Buržuāziskās” spozmes atliekas nācās meklēt pie paziņām, pa teātriem, pa filmēšanās grupas dalībnieku mājām. Jo brīnumaināk, ka galu galā tapa šedevrs, kas kļuva par padomju kinematogrāfa pērli. Vislabāk, protams, ievēroja maziņo un graciozo Žeimo – ar viņas maigo seju un starojošām acīm. Savu nākošo (un pēdējo) lomu Janīna Boļeslavovna tēloja jau pēc Staļina nāves – 1954. gada lentē „Divi draugi”. Tā jau bija mammītes loma. Taču loma galīgi nebija piemērota dabiskajai travesti Žeimo! Vairāk viņu neviens neredzēja ne teātrī, ne uz ekrāna.

Ampluā ķīlniece.

„Mūžīgā meitenīte” Janīna Žeimo piedzima 1909. gadā, Baltkrievijā – cirka aktieru ģimenē. Tēvs bija polis, māte – krieviete. Nākamā zvaigzne bija ceturtā meita ģimenē. Vecāki visus savus bērnus sāka apmācīt profesijai jau no mazotnes. Žeimo uzstājās gan kā akrobāti, gan kā mūziķi ekscentriķi un dejotāji. Janīna jau no bērnības parādīja spējas visdažādākajos žanros – pat klasiskajā baletā.

1923. gadā nomira tēvs. Tad pat Janīnas dzīvē notika vēl viens notikums: viņa pārstāja augt. Pēc aktrises vārdiem, viņa līdz četrpadsmit gadu vecumam attīstījās normāli. Bet pēc tam it kā „sastinga” pusaudža ķermenī. Žeimo domāja, ka tāds dabas klupiens atgadījās tāpēc, ka viņa uz galvas nesa smagos ksilofonus, ko ģimene izmantoja cirka numuros.

Pēc ģimenes galvas nāves māte ar bērniem pārbrauca uz Petrogradu. Strādāt vajadzēja daudz. Taču jautrā, spriganā Janīna it kā izplatīja ap sevi dzīvesprieku. Niecīgais augums un miniatūrais ķermenis viņai radīja iespējas pavērst to sev par labu. Laiks strādāja nākamās aktrises labā. 1920. gadu beigās – 1930. gadu sākumā tika uzņemtas daudzas filmas, tika uzvestas daudzas izrādes, kur figurēja bērni – te apburošas meitenes, te klaiņojoši puišeļi. Tāpēc artistiskā meitene ar tādu ārieni kā Žeimo nevarēja palikt bez darba. 1925. gadā viņa filmējās puišeļa lomā lentē „Miškas pret Judeniču”. Tālāk, viena loma pēc otras. Vēl bija visādas epizodiskas meitenīšu lomas... 25 gadu vecumā viņa, piemēram, tēloja skolnieci lentē „Pamodiniet Ļenočku” (1934).

Droši vien Žeimo skuma par savu „nepilnvērtīgo” ārieni. Taču viņa atguva pārliecību par sevi, jo bija neparasti populāra vīriešu vidū, tāda viņa bija jau no pašas mazotnes. Acīmredzot spēcīgā dzimuma acīs viņa izsauca tēvu jūtas – vēlēšanos palīdzēt un aizsargāt.

Par viņas pirmo vīru kļuva aktieris Andrejs Kostričkins. Laulātajiem piedzima meita Janīna Kostričkina. Taču bērna piedzimšana nepalīdzēja saglabāt ģimeni. Baumas vēstīja, ka jauno vīru kāršu spēle aizrāva daudz vairāk nekā ģimene. Taču šķiršanos Žeimo pārdzīvoja ar jaunatnei raksturīgo vieglumu. Nākamā attiecību pārtraukšana ar vīrieti Janīnai Boļeslavovnai padevās daudz smagāka.

Otro reizi viņa apprecējās ar daudz sekmīgāku cilvēku – par aktrises vīru kļuva režisors Josifs Heifics. Tas pats Heifics, kas uzņēma „Baltikas deputātu”, „Slikto, labo cilvēku”, „Pirmo reizi precējusies”. Viņiem piedzima dēls Jūlijs, kurš ieguva mātes uzvārdu.

Pirms kara nākamās Pelnrušķītes lomas izpildītājas karjera pārstāja iet uz augšu. Jā, bija lomas. Taču režisoriem jau bija grūti iedomāties aktrisi meitenīšu lomās: tomēr, viņai jau bija pāri trīsdesmit. Bet galveno varoņu lomās viņa neiederējās. Iespējams, ka te lomu spēlēja arī Staļina vīrišķās intereses, kas sāka dziļāk elpot, ieraugot Ļubovu Orlovu, kas līdzinājās vācu kino zvaigznēm, un citas tāda paša tipa sievietes, piemēram, Valentīnu Serovu.

Pēc daudziem gadiem par Žeimo karjeru rakstīja: režisori palaida garām padomju Džuljetu Mazīnu.. Acīmredzot PSRS to gadu skatītājs nebija gatavs vērot uz ekrāna traģikomisko sievieti-meitenīti. Laiki bija drūmi, bet māksla kļuva arvien bravurīgāka...

Pie sasistas siles.

Kara sākumā Heifics kopā ar abiem Žeimo bērniem aizbrauca evakuācijā uz Taškentu. Janīna Boļeslavovna palika Ļeņingradā. Blokādē dzīvoja kā visi: uz jumtiem dzēsa degbumbas, badojās, cieta nabadzību. Atrada sevī spēkus ar humoru runāt par situāciju, sakot: „ Hitlers vienu labu lietu izdarīja: man izdevās novājēt”.

Tikai 1942. gadā Žeimo izdevās nokļūt līdz Uzbekistānas galvaspilsētai. Viņa traucās pie ģimenes, kā ar spārniem, vedot līdzi čemodānu, kas bija piebāzts pilns ar mīļotā vīra „pirmskara” lietām.

Janīna Boļeslavovna atbrauca pie sasistas siles. Bērni bija dzīvi un veseli. Bet vīrs bija noticējis kļūdainam paziņojumam par to, ka ešelonu, kur brauca Janīna, sabombardējuši. Heifics ātri un viegli atrada sev jaunu sievieti. Kaut gan, ieraudzījis tieviņo un apburošo Janīnu, viņš tā kā nožēloja notikušo. Lūdza piedošanu, teica, ka kļūdījies. Taču lepnā Žeimo viņam tā arī nepiedeva. Šāds lēmums viņa maksāja daudz. Vēlēšanās izskatīties ārēji mierīgai, maksāja viņai sabeigtus nervus.

Apmēram, šajā laikā Žeimo ar papirosu „Ļenfiļm” koridorā Koševerova arī ieraudzīja... Aktrise ļoti smagi pārdzīvoja ne tikai problēmas personīgajā dzīvē, bet arī to, ka profesionāli nebija pieprasīta. Dramaturgs Jevgeņijs Švarcs par viņu rakstīja: „Viņa bija radīta priekš tā, lai spēlētu. Ārpus tā viņa palika bezpalīdzīga un dusmīga, kā dažreiz dusmojas kurlmēmie.

„Pelnrušķīte” kļuva par pēdējo virsotni aktrises karjerā. Pēc tam viņa sāka nodarboties ar filmu ieskaņošanu. Soliņu, uz kura pakāpās niecīgā Janīna, lai varētu aizstiepties līdz mikrofonam, studijā „Ļenfiļm” iesauca par „žeimovočku”... [Laikam slavenākā – Gerdas loma padomju multfilmā „Sniega karaliene” (1957) – t.p.]

Neskatoties uz Švarca raksturojumu, Žeimo spēja saņemt sevi rokās. Visus grūtos gadus viņu atbalstīja poļu režisors Leonīds Žanno, kuru viņa galu galā arī apprecēja. 1957. gadā aktrise ar vīru aizbrauca dzīvot uz Poliju. Tagad uz Maskavu viņa atbrauca tikai laiku pa laikam.

Acīmredzot kino dzīve PSRS Janīnai Boļeslavovnai atņēma vēlēšanos filmēties. Ārzemēs viņa atteicās no visiem piedāvājumiem. Toties iemācījās labi gatavot, lieliski rūpēties par mājsaimniecību. Nomira viņa 1987. gadā. Saskaņā ar testamentu viņu apglabāja Vostrjakovskas kapsētā, Maskavā.

Restaurētā „Pelnrušķīte”.

https://www.youtube.com/watch?v=y4oS_qs4ZKw

001003

002   005006007008009010011