Mūsu senču gudrības jeb - kā Laima lemj bērna likteni

31.maijs 2015  

Pirtniece un latviskās pasaulizjūtas kopēja Aelita Vilde-Batņa folkloras mantojumu jau daudzus gadus izjūt kā sirdspieredzē sakņotu dzīvesveidu. Pie senču zināšanām, ko viņa kopā ar vīru Juri Batņu ceļ godā Lielzemeņu pirtī, pieder arī bērna pirmie mūža godi – gaidības, pirtīža un krustabas. Šajā nedalāmajā trīsvienībā Aelitai īpaši tuvs ir pirtīžas rituāls jeb bērna likteņa lemšanas diena. Viņa vadījusi pirtīžu jau vairāk nekā septiņdesmit jaundzimušajiem.

image001

Mūsu tautai pirts nekad nav bijusi tikai būve, kur nomazgāt darba sviedrus, lai pēc tam ar dziedniecisku augu palīdzību stiprinātu veselību. Pirtī  risinājās arī visi svarīgākie mūža notikumi – no aizgājēja pēdējās aprūpes līdz jaunas dzīvības ienākšanai šaisaulē. Pirts bija arī Laimas un Māras baznīca, kurā dvēsele, saplūstot ar dabu, varēja parunāties ar Dievu.
Dievs, Laima, Māra – trejādā vienotība  
Dievs mūsu senču dzīvesziņā ir klātesošs it visā, kas notiek ar cilvēku. Augstākais cēlonis un pirmviela, bijušā, esošā un nākošā laidējs. Dievs – debesu gaisma, gars – ir viens, taču caur Māru un Laimu izpaužas daudzveidībā.
Māra ir Dieva sievišķā aspekta personificējums it visām materiālajām un fiziskajām izpausmēm – auguma devēja un uzturētāja, auglības noslēpuma glabātāja. Laima ir mūža licēja, kura kārto un vada ļaužu likteņus, nosaka mērķus un rāda ceļu: Gaiša, gaiša uguns dega/Tumšajā kaktiņā./Tur Laimiņa mūžu raksta/Mazajam bērniņam. Viņa ir Dieva noteiktā cēloņu un seku likuma paudēja. Ja saprot, ka no Dieva (Laimas) nāk tikai labums, jo viņš ir laimes cēlonis, kļūst skaidrs, ka ļaunums saistīts vienīgi ar paša pieļautu Laimas (laimes) prombūtni.
Latviskajā dievatziņā Dievs, Laima un Māra ir neredzami, tomēr viņu tuvums sajūtams it visās norisēs, īpaši tajās, kas saistītas ar jaunas dzīvības ierašanos šaisaulē. Un katrai norisei smalkajā pasaulē ir sava atbalss, atspulgs fiziskajā. Ja mājās ir grūtniece, celiņam uz pirti – Māras takai – jābūt sevišķi rūpīgi izravētai: Es atradu mīļu Māru/Pirtes taku ravējam./Es atstāju visu darbu,/Taku līdzi ravējot. Jo Māras labvēlība ir svarīga gan gaidību laikā, gan uzreiz pēc dzemdībām.
Tikko apjautusi, ka gaida bērniņu, māte šuj viņam pirmo krekliņu: Šuj, māmiņa, man krekliņu,/Deviņām vīlītēm./Devītā vīlītē/Ieliec gudro padomiņu. Katrs linā veiktais adatas dūriens ir kopā ar netveramo – laba vēlējumu bērna mūžam. Deviņas vīlītes – deviņi enerģētiskie centri, ko mūsdienu valodā sauktu par čakrām, bet senči teica – saulītes. Un gudrais padomiņš tieši devītajā –  tajā, kas vistālāk no fiziskā ķermeņa. Grūtniecības mēnešos māmiņa arī auž bērnam pirmo jostu. Līdzīgi kā krekliņa šūšana, tā ir vēl viena lielā meditācija, katrai raksta svītriņai piesaistot arī stipro domu: lai bērniņš vesels, čakls, nosvērts, labsirdīgs, gaišs un līksms. Ja gaidību laiks iekrīt vasarā, māte jau laikus vāc augus un ziedus mazulīša pirmajai vannai, sasien pirtīžai nepieciešamo Laimas slotiņu.
Pat straujās un nemierīgās piebremzē savu aktivitāti, jo gan tautasdziesmās, gan parunās ir norādes uz šā laika aizliegumiem. Nedrīkst darīt darbus, kur jāstaipa rokas vai jārīkojas ar virvēm un auklām, citādi mazulim nabassaite var apmesties ap kaklu. Nav vēlams skatīties uz mirušo – labāk uz bērēm neiet nemaz. Ugunsgrēka laikā grūta sieva nedrīkst satraukumā pieķert roku sejai, jo bērniņam tajā vietā iespējama ugunszīme. Ar ēdienu jāuzmanās – tiklīdz kāds produkts sāk riebties, no tā labāk atteikties.
Lai radību laikā dzemdību ceļi vērtos vieglāk un bērniņam ienākt šaisaulē būtu ērtāk, visām durvīm, kas pirtī un sētā, jābūt vaļā. Arī Laima ir klāt visur, kur tiek lūgta – palīdzēt radību laikā, piedalīties jaundzimušā likteņa lemšanā: Liec, Laimiņa, man mūžiņu/Ieviņā, liepiņā./Kā liepai man izaugt,/Kā ievai noziedēt.
Lai cik racionāli lielajam brīdim gatavotos mūsdienu jaunās māmiņas, šādas – rāmi apcerīgas – dievatziņas klātbūtne gaidību laikā var palīdzēt justies stabilāk gan dzemdībās, gan uzreiz pēc lielā notikuma. Tā ir informācija, ko Aelitas vadībā sievietes Lielzemenēs apgūst jau pirms pirtīžas.  

image002

Astotajā dienā – pirtīža
Mūsu senčiem laika iedalījumā bija deviņu dienu cikls – savaite. Šā laika pietika, lai māte aprastu ar mazuli, nesteidzīgi atlabtu un astotajā dienā gūtu pirtīžas, un devītajā – krustabu rituālos – paustu apstiprinājumu savai gatavībai atgriezties ikdienas ritmā. Kad savaiti nomainīja septiņās dienās ietvertais nedēļas ritms, jaunā māte saudzēšanas režīmā kļuva par nedēļnieci, kaut arī tradīcijās ierakstītais pēcdzemdību cikls tik un tā palika deviņas dienas ilgs.
Pēc senču ticējumiem, līdz pirtīžai māte pat gulēja vienā gultā ar jaundzimušo, tik cieši piekļāvusi viņu savam ķermenim, lai sajūtami sirdspuksti. Ja bērns pasauli sāk atskārst caur drošības izjūtu, viņā nav baiļu arī turpmākajiem soļiem dzīvē. Līdz pirtīžai bērnu arī nesauca vārdā, bet uzrunāja dažādu dzīvu radību apzīmējumos – par raudulēnu, līdaciņu. Vai par lietavnieku, krievēnu. Tikai paši tuvākie drīkstēja ierasties pie jaundzimušā raudzībās. Bērnu aprauga, nevis aiztiek vai izrāda.
Astotajā dienā pēc bērniņa piedzimšanas – pirtīža. Tas ir gadsimtos pārbaudītu un noteiktā secībā veicamu darbību kopums, lai pārtrauktu grūtniecības laika radīto mātes un bērna enerģētisko vienotību, abus stiprinot patstāvīgai dzīvei. Bet sakrālajā plānā rituāla virsuzdevums ir pādes turpmākā dzīvesceļa ievirzīšana viņam vislabvēlīgākās vēlamības gultnē, paļaujoties uz Laimas līdzdalību un palīdzību ieceru īstenošanā.
Agrākos laikos šis rituāls gan bērnam, gan mātei bija arī pirmā mazgāšanās pēc dzemdībām. Lai bērnam nabā neiekļūtu infekcija un mātei pagūtu apdzīt dzemdību ceļi, pirms tam bija pieļaujama tikai apmazgāšanās. Pēc pirtīžas sieva varēja arī atgriezties vīra gultā. Mūsdienu apstākļos pirtīžu varētu uzskatīt par jaundzimušā pirmo vannu un mātes pirmo pēcdzemdību pirti. Un – abu enerģētiski emocionālo atdalīšanos. Daži to nespēj visu mūžu.
Visām darbībām, kas notiek pirtīžā, ir atsauce uz bērna likteni.

image003Pirmais solis – attīrīšana
Kad pirts priekštelpā sapulcējušies visi rituāla dalībnieki – māmiņa un tētis ar jaundzimušo, varbūt arī kāds no tuviniekiem –, pie saviem pienākumiem ķeras rituāla vadītāja, kuru senajos norises aprakstos mēdz saukt gan par veceni, gan par veco māti vai bāteni. Viņa veic attīrīšanu no ikdienas enerģētiskā piesārņojuma.
Aelita iepriekš sagatavotus, sažāvētus un maisiņā uzglabātus attīrošos augus – kadiķi, vībotni, vērmeli, pelašķi, raudeni, salviju – sasmalcina, ieber kvēpeklī un aizdedzina. Šim nolūkam der arī attīrošo augu tīstoklītis. Vībotnes vai vērmeles vidus stiebram ar lina aukliņu pietin klāt dažādas svētzālītes un aromātiskos augus. Tīšana – vispirms uz vienu pusi, tad atpakaļ, lai sanāktu slīpais jeb Dieva zelts krusts, bet galā paliktu kātiņš, aiz kā veidojumu turēt.
Ar dūmu apļiem, kas zīmēti pretēji pulksteņa rādītāja virzienam (visu lieko ārā!), simboliski apkvēpina cilvēkus, tad izstaigā telpu, stūros apstājoties un veidojot zelta krustu. Iedarbība pastiprinās, ja kūpināšana notiek vienlaikus ar dziedāšanu: Mīļš Dieviņis kalnā kāpa,/Zobentiņis rociņā./Mīļā Māra zāles lasa/Zobentiņa galiņā. Šī rituāla daļa paredzēta, lai novērstu ļaunumu un nodrošinātu labu bērna likteni. 

image004Pirts kurināšana
Pirti sāk kurināt pirms pusdienas, rēķinoties, lai līdz saulrietam viss būtu padarīts. Šis darbs ir tēva pienākums: ja procesā tiek ielikta spēku un aizsardzību nodrošinošā vīrišķā enerģija, tā, liesmās pārveidojusies, iedarbojas arī uz bērnu kā stabilitātes sajūtas radīšanas pamats. Ja tēva vai vectēva klātbūtne nav iespējama, kurina vecene.
Pirtīžas krāsnī neliek egles malku, jo tā ļoti sprēgā – bērns izaugtu kašķīgs un nesaticīgs. Neder arī osis: Ai māmī, ai māmī,/Grūt’ manam mūžiņam./Kam tu kūri oša malku/Pirmajā pirtiņā? Osis – smagi pārbaudījumi, smags raksturs.
Zēnam vajadzīgs ozols, jo tas simbolizē vīrišķību un spēku. Meitenēm noder liepa, tā vairo sievišķību un maigumu. Pat tad, ja bērniņa dzimums nav zināms, pirtīžas malku vēlams sākt gādāt jau gaidību mēnešos. Nav jānozāģē viss koks, jo tai ir tikai simbola, enerģētiskā zīmoga nozīme. Tālāk var likt jebkura lapu koka pagales, pat priedi. Kā jau skujkoks, tā gan sprakšķ, taču sadegot rada prieku. Arī apse piemērota, jo ir attīroša. Bērzu labāk ne, tam ir daudz darvas. Sarūpējamās malkas krājumos noteikti  jābūt arī kādam pīlādža pagalīšu vai sprungulīšu pārītim.
Pirtīžai paredzētās pagales uz kurtuvi nesamas tikai pa pāriem, lai bērnam dzīvē vienmēr blakus kāda uzticama sirds. Vientuļam būt ir smagi, īpaši tad, ja tā jājūtas cilvēkos.
Iekura malku krauj četrstūrī, veidojot aku: divas pagalītes paralēli vienā virzienā, divas pretējā, bet gali krustā. Šo daudzkārtu veidojumu noslēdz ar pīlādzi, jo tas piešķir maģisku spēku ar aizsardzības akcentu visam, kas rituālā tiek un tiks darīts. Pirtīžas pirtij jābūt tikai viegli siltai, ne karstākai par +37 līdz +40 grādiem.

image005Ūdens sarūpēšana
Mēs ne pārāk sen esam aptvēruši, ka ūdens nav tikai ar noteiktu formulu izsakāms ķīmiskais savienojums, bet arī informācijas nesējs, taču mūsu senči to zināja jau aizlaikos: Tā, māmiņa, tava vaina,/Ka es ļaužu valodās./Kam mazgāji mani mazu/Neskaidrā ūdenī. Dziļa jēga – pirtīžai der tikai kvalitatīvs ūdens, lai vēlāk var sacīt: Man māmiņa pirtī pēra,/Strautā smēla ūdentiņu./Tā tecēja mans mūžiņis/Kā strautiņa ūdentiņš.
Vislabāk, ja ūdeni smeļ tīrā, tekošā strautā, turklāt stāvot pret straumi, lai bērns varētu turēties pretī tam, kas viņam nav pieņemams. Daudzdzīvokļu māju krānos labais ūdens netek, tāpēc pirtīžas vajadzībām pēc tā bieži jābrauc kilometriem tālu, kur skaidrais strauts, tīrais avots vai īstā aka.
Pirtīžas ūdenstraukam jābūt pilnam – lai pilns mūžs, pilna laime, pilna ģimene, pilns galds. Ja ar vienu smēlienu tvertni pieliet nevar, lielo trauku piepilda ar mazāku, taču ar aprēķinu, ka arī no tā ne piliens neskrien pāri malai, citādi pāde būs šķaidīgs un izšķērdīgs.
Mājās atgādāto pirtīžas ūdeni silda tikai uz dzīvas uguns – ja pirtī tādas iespējas nav, to dara istabā uz malkas plīts. Gāzes degļa liesmiņas vietā labāk izvēlēties ārā izveidotu pavardu, uz kura novieto ūdens sildāmo katlu. Arī katlam noteikti jābūt pilnam.
Darbība, kurā ieliek attieksmi, paliek atmiņā un iegulst liktenī.
image006
Spēka ūdens gatavošana
Kad uguns iedegusies, māte atstāj mazulīti tēva vai kāda tuvinieka ziņā un dodas gatavot bērniņam spēka ūdeni, liekot katlā laikus sarūpētās trejdeviņas (to var uzskatīt arī par sinonīmu jēdzienam – daudz) zālītes. Sāk vidēji karstā ūdenī, kura temperatūra ir ap 40–50 grādiem, bet beidz mirkli pirms uzvārīšanās, kad tas pieņem dzintara krāsu – kļūst zeltains.
Maisot katlu pulksteniski, kopā ar katra auga iedarbības apzināšanos māte ievada ūdenī to programmu, ko gribētu redzēt īstenojamies bērna dzīvē – lai viņš ir čakls, sirsnīgs, maigs, apķērīgs, dzīvesgudrs. Ja tas notiek ārpus telpām, var piesaukt arī visas mūsu dzīvesziņā ierakstītās Mātes – Ūdens, Uguns, Zemes, Vēja, Lauku, Meža māti. Var parunāties arī ar mīļo Sauli, visiem kopā vai katram atsevišķi lūdzot bērnam enerģiju un aizsardzību.
Vasarā, protams, piemērotākie ir svaigie augi; ja no ziedošajiem, tad tādi, kas vākti pašā pumpuru vēršanās sākumā, bet neziedošie – jaunā mēnesī, vislabāk – trīs dienas pirms pilnmēness. Ziemā jāiztiek ar piemērotā brīdī lasītām tējām. Vērtīgāk, ja tās iegūtas dabas enerģiju kulminācijas brīdī – 20. vai 21. jūnijā.
Pirtīžas ūdenim labs arī speciāli tieši šim nolūkam vīts saulgriežu laika ziedu vainadziņš. Tāds, kas pusgadu karājies uz naglas, gan nederēs, jo paguvis izbalēt un apputēt, kā arī savācis garām virmojošas enerģijas. Tikai tad, ja vainadziņš gatavots ar nodomu – tieši vēl nedzimušajam bērniņam –, tad speciāli žāvēts un iepakots, tajā saglabājas gan ziedu un lapu krāsa, gan dabas pilnbrieda enerģija.
Vācot pirtīžai augus, vērts pievērst uzmanību to saistībai ar vīrišķo vai sievišķo aspektu. Elastīgais, lokanais, maigais, spurainais, piemēram, madara, ceriņzieda vālīte, ir sievišķie augi. Vīrišķais – ar stingro, spēcīgo kātu, piemēram, deviņvīru spēks, rudzupuķe. Meditatīvā noskaņā staigājot pa pļavu, to var sajust. Taču diez vai būtu pareizi, domājot par meitiņu, vākt tikai sievišķos augus, bet par zēnu – vīrišķos. Katrā no mums ir abi aspekti, un labi, ja tie atrodas līdzsvarā.
Mātei pie ūdenskatla paiet gandrīz vai pusstunda. Kad spēka ūdens sagatavots, tēvs to ienes pirtī un, pirms ieliet mazgājamajā baļļiņā, palīdz izkāst.
image007
Nosieti mati un trīs talismani
Kad ūdens ienests, ieliets traukā un atdzesēts līdz +37 grādu temperatūrai, vecāki ģērbjas rituālam, bet vecene jeb bātene ar kadiķa ogli abpus durvīm stenderē ievelk slīpo krustu, lai no šā mirkļa pāri slieksnim ne ļaunums tiek, ne slikta acs var paskatīties.
Bātenei galva ir cieši apsieta. Aelita uzskata, ka mati ir informācijas antenas, bet starp cilvēkiem visu laiku notiek enerģiju apmaiņa. Tas, kuram lauks spēcīgāks, savējo pat neapzināti var uzspiest vājākajam. Pirtīžā, kur tikko kā pasaulē nākušais bērniņš ir neaizsargāts, nekontrolētu ietekmju plūsmu labāk nepieļaut, jo no neapzinātiem sāpīgo pārdzīvojumu sārņiem, ko varētu slēpt mati, neviens nav pasargāts. Māmiņa vienīgā šajā reizē varbūt varētu matus nenosegt.
Nākot uz pirtīžu, vecāki ņem līdzi kādu sudrablietiņu un divkrāsu – sarkanu un zaļu – dziju. Šie dzīpari var būt sapīti bizē, sagrodoti vai satīti mazos kamoliņos. Bātene aicina tēvu, iegriežot pa saulītei, iegremdēt ūdenī sudrabu – gudrības simbolu, tā ieliekot bērna programmā atziņu, ka gudrība ir vērtība. Ja tā ir monēta, akcents tiek likts arī uz pārticību. Gan gudrība dzīvē vajadzīga, gan pārticība. Tēva ziņā ir gādāt, lai bērnam ar šo izpratni viss būtu kārtībā. Māte ar zaļsarkano dzīpariņu ievelk ūdenī sargājošo dzīvības spēka un mīlestības enerģiju. Aelita ieliek kadiķa oglīti – aizsardzībai.
Šie trīs sakrālu nozīmi ieguvušie talismani paliek ūdenī visu vannošanas laiku un rituāla beigās tiek iedoti līdzi uz mājām glabāšanai.

image008Lai pēdiņa viegla
Mazulītim patīk, ja ūdens temperatūra ir ap 37 grādiem, jo tikpat silts ir māmiņas vēderā. Lai neierastā apstākļu maiņa bērnu nesabiedētu, Aelita viņu lēni gremdē ūdenī kopā ar lina paladziņu, katru kustību pavadot ar tautasdziesmā ieliktiem spēka vārdiem. Jau mērcot kājas: Lai pēdiņa viegla bija,/Māras zemi staigājot./Lai Dieviņš ceļu rāda/Tumšajā naksniņā. Gremdējot ķermenīti dziļāk: Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu,/Abus divus mīļi lūdzu,/No Dieviņa veselību,/No Laimiņas taisnu ceļu. Pirtī iederīgas tautasdziesmas, kur pieminēta gan pādīte, pāde vai bērniņš, gan Saules dziesmas.
Kad pādīte mazgāts ne tikai spēka ūdenī, bet arī vārdu spēkā, laiks pirmajam pērienam ar Laimas (laimes) slotiņu. Tās pamatmateriāls ir bērzs, jo šā koka enerģētika harmonizē domas, vairo maigumu un līdzjūtību. Izmantojami tikai viena, vislabāk – jauna bērziņa, zari, nekādā gadījumā neņemot tos, kas veido galotnīti. Klāt pīlādzis. Ozola vai liepas zari parasti tiek pievienoti tikai brīdi pirms pirtīžas, kad skaidri zināms, vai laime piesaucama puikam vai meitenītei. Tomēr dažviet puisīša slotai apzināti lika klāt arī liepu. Latviešu ticējumos minēts: “Kad jaundzimušo puisēnu pirmo reizi mazgā, viņu vajag pērt ar liepu slotiņu. Tad viņu, kad izaugs, jaunavas mīlēs un glaudīsies klāt kā liepu lapiņas.” Bet meiteņu slotiņai pievienoja kādu ozolzariņu.
Kad bērniņu papērusi vecene un mamma, to dara arī tētis. Aelita viņam izsniedz savu slotiņu – meitenītes nopēršanai liepas, puisītim – ozola. Atgādinot, lai viņš šajā brīdī domās meitiņai sniedz pēc iespējas vairāk tā spēka un aizsardzības, kuras aizvējā viņa varētu atļauties būt skaista, maiga un sievišķīga. Bet puisītis lai sajūt tēta sirds solījumu būt viņam par to paraugu, no kura gribas mācīties brašumu un vīrišķību.
Kad bērniņš visādi izņēmies pa ūdeni, Aelita viņu tin sausā dvielītī un liek mammai pie krūts, lai var ķerties pie nākamā pirtīžas posma – saru dzīšanas.
image009

Saru dzīšana
Kamēr bērniņš vēl atrodas mātes vēderā augļūdenī, ap 19. grūtniecības nedēļu īpaši dziedzeri viņa ķermenītī sāk ražot sierveida ziedi verniksu, kas pasargā ādu no atmiekšķēšanās. Brīdi pēc piedzimšanas vernikss piedalās arī termoregulācijā. Kad tas vairs nav nepieciešams, ziedi veidojošie dziedzeri sāk atmirt, bet izdalītais sekrēts šķietami pazūd. Uz bērna veselību šis dabiskais process paliekošu iespaidu neatstāj, taču uzsūkšanās procesa laikā bērnam āda bieži vien niez, viņš trinas pa gultu, ar grūtībām iemieg.
Senčiem bija skaidrs: lai to novērstu, astotajā dienā pēc piedzimšanas nepieciešams saru izdzīšanas rituāls. Saglabājušies dažādi šā procesa apraksti, piemēram: “Bērns jau kādas nedēļas vecs, kad to nes pirtī sarus pērt. Iejauc bīdelētus miltus raugā vai mielēs, aptraipa ar šo mīklu kādu drēbes gabalu, kurā bērniņu ietin, tad ar lapainu slotu per un ar rokām berzē, kamēr drēbes lupats paliek vispāri melns no sariem. Ja bērnam, lielākam augot, metas pinnes ģīmī vai citādi izsitumi, saka, ka tam mazam neesot pareizi sari izpērti.”
Mūsu senču viedoklis ir nepārprotams: lai pieaudzis cilvēks būtu spēcīgs, veselīgs un skaists, sari jāizper. Turpretī klasiskajā medicīnā joprojām valda uzskats, ka nekādu saru nav, jo dziedzerīšu pārpalikumi ar laiku uzsūcas paši. Aelita strīdos nepiedalās, jo pēc pieredzes zina, ka sari ir. Ādas porām pirtī atveroties, pat pusgadu veciem bērniem uz ķermeņa parādās sīkiem punktiņiem līdzīgi veidojumi – sākot ar tādiem, kas līdzinās magoņu sēkliņām, līdz drukniem matiņiem pāris milimetru garumā.
Ja saru dzīšana nenotiek astotajā dienā, to var darīt arī vēlāk. Procedūras nosaukums ir krietni vien draudīgāks nekā pati norise. Kad bērniņš pēc peldes labsajūtā pieplacis pie mammas krūts, Aelita, ar rudzu mīklas pikucīti saudzīgi masējot mazulīša ķermenīti, savāc visu lieko, ko siltumā atvilgušās poras bīda laukā.
Masēšana notiek ar apļveida kustībām, pa saulītei, apstrādājamo auguma vietiņu ik pa laikam pamitrinot ar mātes pienu. To Aelita lūdz ņemt līdzi, jo procedūras laikā slauktā parasti nepietiek. Piens sevišķi vajadzīgs pēdiņām, kur jaundzimušajam āda mēdz būt ļoti sausa. Pirts miklais un zālīšu aromāta piesātinātais gaiss ļoti patīk arī bērna elpceļiem – ja bijuši kādi aizsprostojumi, tie uzreiz nāk vaļā. 
Saru dzīšana notiek dziedot. Parasti pat lielie činkstētāji tajā laikā tikai labsajūtā knukst. Taču gadās arī citādi – bērniņš raud un nav nomierināms. Tad viņu vajag tik cieši piespiest pie krūtīm, lai mātes sirdspukstos apjaušama mīlestības telpas sniegtā drošība. Vienlaikus padziedot. Vairākums zīdainīšu tad beidz kreņķēties. Ja raudāšana tomēr turpinās, Aelita zina: tā lien laukā mātes zemapziņā ieslēpušās psiholoģiskās skabargas – bērns ir tikai viņas emocionālā stāvokļa atspoguļotājs. Tad priekšā īpašs darbs ar māmiņu, kas skar arī psihologa un dziednieka jomu, protams, ar nosacījumu, ka viņa pati tam gatava.
Kad sari izdzīti, bērniņu vēlreiz nomazgā, noskalo, noslauka un, apguldītu uz balta autiņa, ieziež ar kādu kvalitatīvu dabisko eļļu. Var gadīties, ka šī procedūra vēl izvilina laukā kādu aizkavējušos sariņu. 
Tēvam – iedrošināšana, māmiņai – sazemēšana
Tad klāt skaistais brīdis, kad māte savam balti nomazgātajam bērniņam uzvelk pašas šūto lina krekliņu, kam devītajā vīlītē gudrais padomiņš, un uzliek saktu – sudraba pakaviņu ar atveri augšā, lai brīva vieta Dieva svētības ienākšanai. Tēvs savukārt uzsien jostu, pēc tam pārliekot vienu tās galu pāri otram: Trim kārtām jostu jozu/Apkārt bērna augumiņu./Cirta čūska, dzēla bite –/ne lapiņa nedrebēja. Šīs tautasdziesmas vārdi kopā ar krusta zīmi ir ļoti spēcīgs enerģētiskais sargs.
Tad Aelita liek bērnu šūpulī, un, kamēr mazais pēc neierastajiem pārdzīvojumiem laižas miegā, runā ar vecākiem par ritmu kā pasaules kārtības pamatprincipu, ko atgādina arī šūpulīša gaita. Diena – nakts, labais – sliktais, prieks – bēdas, veiksme – zaudējums, ņemšana – došana, te kalnā, te lejā. Kā dzīvē. Vecāku uzdevums – jāpalīdz to iepazīt un pieņemt arī bērnam.
Kad bērniņš aizmidzis, neatņemama pirtīžas daļa ir darbs ar vecākiem. Tēvam pietiek ar attīrošā skrubja uzlikšanu un rāmu nopēršanu, izmantojot slotas un zālītes, kas vairo vīrišķo enerģiju un palīdz saprast jauno lomu. Tajā galvenais – apzināties, ka tēva misija attiecībās ar bērnu ir palīdzēt viņam iepazīt un apgūt ārējo pasauli un rast šajā izziņas laukā drošības sajūtu.
Mammai veltītā pirtīžas daļa ir daudzslāņaināka. Fiziskā izpausmē tā ir pirmā pirtsreize pēc dzemdībām. Pēršanu, kas vairāk atgādina maigu paijāšanu, sāk ar attīrošajiem augiem, tad liek lietā sievišķību stiprinošās slotas – liepu, vītolu, kļavu, bērzu. Aelita uzskata: lai veicinātu vielmaiņu, tomēr jācenšas panākt ar daļēju karstuma un aukstā ūdens kontrastu.
Pēc maigā pēriena māmiņai veic sazemēšanās procedūru, izmantojot mālu vai dūņas. Grūtniecības mēnešos sievietei parasti nav laika būt simtprocentīgi šeit un tagad, jo domas šaudās gabalu virs zemes, bet māla enerģētika veicina fizisko un garīgo atpakaļsavienošanos ar vielisko pasauli. Sieviete maksimālā relaksācijā guļ uz lāvas, un Aelita, ieziežot viņu ar siltiem māliem, glāsmainā balsī programmē: “Sajūti zemes spēku! Ņem to, jo tev vajadzēs daudz izturības, lai bērniņu izaudzinātu. Bet domās noteikti samīļo arī katru vietiņu savā ķermenī – pateicībā par lielo darbu, kas tik labi padarīts. Godbijībā pieņem visas pārmaiņas, kas notikušas ar tavu augumu. Cieni un iemīli sevi!”
Viņa runā par lomām – cik svarīgi pēc bērna piedzimšanas vēl vairāk apzināties, ka tieši māte ar savu mīlestību dod bērnam to iekšējo satvaru, uz kā turas sevis pieņemšana, kas vienlaikus ir spēja rēķināties ar citiem. Tomēr mudina neaizmirst, ka šī loma nedrīkst būt vienīgā. Lai cik tas sarežģīti, mātei joprojām jābūt arī sievai savam vīram, saimniecei savās mājās, vedeklai vīramātei. Un vienkārši šarmantai sievietei, kas nav pazaudējusi saistību ar draudzenēm, domubiedriem un kolēģiem. Šīs lomas saglabājamas vienīgi tad, ja starp tām valda līdzsvars. 
Kad pirtīžas pamatdaļa beigusies, ūdenī, kurā peldināts bērniņš, māmiņa uzlej sev, simbolizējot, ka informatīvajā laukā viņu vienotība paliks, taču kopš šā brīža abi ir patstāvīgas personas. Ūdeni var arī izliet uz mājas liepas vai ozola saknēm.
image010

Samaksa tikai naudā pirtīžai neder
Pirtīžas noslēdzošais posms, kas harmonizē un izlīdzina rituāla kopējo enerģiju, ir mielasts. Katrā novadā tam ir savi akcenti, bet daži tautas ticējumu izvirzīti aizliegumi saglabājušies visur. Lai bērns nebūtu dzērājs, pirtīžā nedrīkst lietot alkoholu. Biezenis galdā neiederas, citādi pāde, liels izaudzis, vārīsies kā putras grāpis. Cūkgaļai jāsaka nē, lai cilvēks, liels izaudzis, nemetas vārtīties katrā dubļu peļķē. Aelitas pirtīžā ēd rupjmaizi ar medu – lai spēks un stabilitāte. Un lai dzīvei nepietrūkst salduma un mīlestības. Padzērienam – zāļu tēja. 
Pirtīžas beigās jaunā māmiņa pasaka paldies visiem mīļajiem cilvēkiem, kas ceļā līdz bērniņa piedzimšanai viņai bijuši blakus. Agrāk zieds bija graudu kulīte, vilnas bunkšķītis, pašdarināti rokdarbi: prievītes, zeķes, cimdi. Gan bātenei un tuviniekiem, gan pirtiņas kūrējam, ūdens nesējam, malkas gādātājam, slotiņu sējējam. Mūsu steidzīgajā un uz kredītkaršu norēķinu sistēmu tendētajā laikā tas var būt tamborēts dzīpariņš, ar aukliņu pārsiets lavandas pušķītis, virvītē iekarams laimes akmentiņš, uz kartītes uzrakstīts vēlējums. Galvenais – lai nāk no sirds. Nedrīkstētu aizmirst pateikt paldies arī visām mitoloģiskajām būtnēm un dievībām, kas tikušas piesauktas: Laimes, Vēja un Meža mātei. Pateicības enerģija dubultā nāk atpakaļ gan pie bērna, gan pie ikviena, kas šajā norisē bijis klāt.
Ļoti svarīgi, lai rimti gaišajā un apcerīgajā svētku sajūtā būtu vieta arī atskārsmei, ka pirtīža nav tikai par naudu pērkams pakalpojums. Jebkas, kur ielikta mīlestības enerģija, kļūst dzīvs un iekļaujas apritē tikai tad, ja arī pretī tiek likts kaut kas no tiem maksāšanas līdzekļiem, kas pieejami vienīgi dvēseles klātbūtnē.
Nākamajā dienā pēc pirtīžas jāseko krustabām – tai bērna pirmo godu sadaļai, kurā viņš tiek uzņemts dzimtā un iegūst savu aizsardzības un spēka vārdu. Taču tas jau ir cits stāsts.

image011

Vairāk par šo pirts rituālu lasi grāmatā „Pirtīža”. Satvert un izdzīvot šo sajūtu skaņās palīdzēs grāmatai pievienotais dziedošās Vītolu ģimenes CD „Pirtīžas laika dziesmas”.

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/195269/sencu-gudribas--ka-laima-lemj-berna-likteni