Monstru aizsardzībā

Konstantīna Fjodorova raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 41. numura. Autors gan ir kaut ko safantazējis arī pats no sevis, taču raksts ir interesants.

Antīkajiem zoologiem bija neveselīgs paradums aprakstīt dzīvniekus, ko paši nekad nebija redzējuši, tikai pēc stāstiem, ko stāstīja ne visai patiesi ceļotāji.

No kurienes kas rodas.

Tajā pašā laikā no mums tālajos laikos zinātnieki bija tik naivi un lētticīgi, ka ticēja katram muldoņam un mierīgi sagremoja dažāda veida pasakas par grifiem, pūķiem, harpijām un citiem biedēkļiem. Pašiem lielajiem prātiem bija tāda autoritāte, ka katra pasaka, ko viņi uzrakstīja un apakš ā parakstījās, tūlīt ieguva zinātniskā darba statusu, un tas, ka mītiskais radījums eksistē, nevienam vairs neizsauca šaubas.

Seno laiku autoritāšu nekļūdīgums tika postulēts līdz pat Viduslaikiem, tos ieskaitot. Sekas tam bija tādas, ka dažādi hercogi, grāfi, baroni un citi augstmaņi, izvēloties sev pienērotus dzīvniekus ģērboņiem, bija pārliecināti, ka dotais zvēr patiešām eksistē. Tie feodāļi, kuriem bija veselais saprāts un laba fantāzija, par aizsargiem ņēma īstus zvērus. Kaut ko pieliekot arī no sevis - papildus galvu, spēju spļaut , vai pārlieku drosmi, prātu, viltību un citas derīgas lietas, spriežot, ka zvēram tas par sliktu nenāks, bet ienaidnieks sabīsies, kas faktiski bija arī vajadzīgi.

Tā dienas gaismu ieraudzīja vaiverni, divgalvainie ērgļi un vienradži no vienas puses un neuzvaramie, pārmēru intelektuāli attīstītie vilki, brieži, vērši un zirgi - no otras puses. Par pašiem dīvainākajiem zvēriem mēs arī parunāsim.

Čērčila senči.

Malboro hercogi saka, ka vaivernus (jeb vivernus) viņi esot izdomājuši speciāli savam ģerbonim. Jebkuras citas valsts iedzīvotāji, ja viņiem parādītu vaivernu, teiktu, ka viņu priekšā ir parasts pūķis (jeb drakons). „Nē, - saka Malboro, - pūķis ir pūķis, bet vaiverns ir vaiverns”. Un, lai galīgi pārliecinātu strīda uzsācēju, kā pierādījumu minētu, ka vaivernam ir divas kājas, kamēr pūķim – četras. Ar ko pūķis ar divām kājām ir labāks par pūķi ar četrām kājām, angļi nepaskaidro, taču ar to, ka viņu protežē ir tikai divas kājas, ļoti lepojas.

Īstenībā, ja neskaita kāju skaitu, vaiverns praktiski neatšķiras no pūķa. Ar savu asti vaiverns varēja rīkoties kā ar šķēpu, uzdurot uz tā pretiniekus, kā šašliku uz šampūra (iesma).

Starp citu, viltīgie Malboro, neizdomāja vaivernu, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem aizņēmās to no kristīgās ikonogrāfijas. Ja rūpīgāk ieskatās visiem pazīstamajā Svētā Jura attēlā, tad zem zirga pakaviem lokās tieši čūska no Vinstona Čērčila senču simbola.

Ļoti gudrais ērglis.

Divgalvainais ērglis dienas gaismu ieraudzīja ļoti vienkārši: divas, vienādi lielas impērijas (Mīdijas un Asīrijas valstis) nolēma apvienoties. Kaut gan Asīrija, kā pasaules lielvalsts tajā laikā eksistēja tikai formāli, taču mīdieši uz to pievēra acis un lika priekšā viengalvainajam ērglim, kas jau tajos laikos bija persiešu augstākās varas simbols, vienkārši pievienot vēl vienu galvu. Asīriešiem nekas cits neatlika, kā piekrist.

Pēc tam divgalvainais ērglis pēc imperatora Konstantīna Lielā personīga norādījuma „pārlidoja” uz Romu, apvienojot Austrumu un Rietumu impērijas, kurām katrai par simbolu kalpoja viengalvains ērglis. Vēlāk, katrs, kurš uzskatīja sevi par gigantiskās Vidusjūras valsts pēcteci, pievāca šo ērgli sev. Tādā veidā viņš nonāca arī Krievijā, kad 1472. gadā notika cara Ivana III (1440-1505) kāzas ar pēdējā Bizantijas imperatora Konstantīna XI Paleologa māsīcu Sofiju.

Interesanti, ka scepteris, ko krievu ērglis tur labajā ķepā ir rotāts ar nelielu divgalvainu ērgli, kurš savukārt arī tur scepteri ar tādu pašu ērgli un tā tālāk.

Nevainīgo jaunavu mīlulis.

Vienradzis, protams, savu nosaukumu ir ieguvis no vienīgā taisnā raga uz pieres. Kā gadījumā uz vaiverniem, briti atkal pretendē, ka ir pirmie, kas izmantojuši šo pārsteidzošo, mistisko dzīvnieku. Viņi ir pārliecināti, ka sākumā vienradzis – tīrības un nevainības simbols – ir bijis Elizabetes I simbols. Tas normāli atbilda angļu karalienes-jaunavas tēlam. Pēc viņas karalis Džeimss I, daudz nedomājot, ieslēdza zvēru Britānijas ģerbonī.

Taču, pirms ieņemt šo goda pilno vietu, vienradzis uz visiem laikiem ieguva zirga ķermeni (pirms tam to varēja attēlot, gan kā vērsi, gan arī kā aunu), lauvas asti, brieža nagus un kazas bārdu (kuru pēc tam dažādu apsvērumu dēļ no ģerboņa aizvāca).

Taču arī te angļi sasteidza. Daudz agrāki vienradža attēli (vērša veidā) bija sastopami tūkstošgadīgu kultūru attēlos, pat pirms pieciem tūkstošiem gadu. Konkrēti, vienradzis labi redzams uz zīmogiem, kas atrasti slavenajās, senajās Indas ielejas pilsētās – Mohendžo-Daro un Harapā. Vienradzis eksistē arī svētajos, indiešu tekstos Mahabharatā un Atharvavēdās.

Grieķu un romiešu zinātnieki uzskatīja, ka šis dzīvnieks reāli eksistē un mīt Indijā un Āfrikā. Pat XIX gadsimtā atradās izglītoti cilvēki, kuri ticēja, ka vienradzis ir reāls.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, vienradži patiešām dabā eksistē. Gan tikai kā viena eksemplāra mutācijas. Piemēram, pirms dažiem gadiem kādā Itālijas rezervātā piedzima briedēns ar vienu ragu galvas vidū. Ķīnā parādījās govs ar vienu ragu uz pieres. Interesanti, ka pat pienu tā deva vairāk nekā citas, normālas govis.

Iespējams, ka tieši šo dabas noviržu, anomāliju dēļ ir radies mīts par vienradžu eksistenci. [Ticamāks ir pieņēmums par degunradžiem, kurus tolaik tikai retais bija redzējis, tāpēc zīmēja kā vēršus ar vienu ragu – t.p.]

Universālais zvērs.

Pārskaitot heraldiskos zvērus, grūti nepievērst uzmanību grifiem – radījumiem ar lauvas ķermeni, taču ar ērgļa galvu un spārniem. Grifs acīmredzot, ir pats vecākais heraldiskais simbols. Irānas teritorijā arheologi ir atraduši zīmogu ar šī zvēra attēlu. Šim zīmogam vecums ir ne mazāks par – pieciem tūkstošiem gadu.

Mitoloģijā grifi parasti bija dārglietu sargi, ne tikai tāpēc, ka bija ideāli sargi, bet arī tāpēc, ka spēja paši atrast dārgmetālus zemē un savākt paši savu zelta kolekciju.

Grifs bija universāls heraldisks zvērs, jo ietvēra sevī gan zvēru karali (lauvu), gan putnu valdnieku (ērgli). Tikai peldēt viņš nemācēja, to gan ģerboņu radītāji kaut kā palaida garām.

Taču pat tas, ka jūras stihiju grifi nemīlēja, tos ar prieku, gadsimtu pēc gadsimta lika ģerboņos. Grieķi grifu visdrīzāk ir paņēmuši no persiešiem. Viņš esot iejūgts saules dieva Apolona ratos; kristieši pierakstīja grifam sava glābēja divējādo dabu – dievišķo un cilvēcisko. Dante savā „Dievišķajā komēdijā” iejūdza šo spēcīgi zvēru ratos, kas veda Kristu uz soda vietu.

Interesanti, ka grifi, atšķirībā no vairums citiem heraldiskiem zvēriem, atšķiras pēc dzimuma. Sieviešu dzimtes dzīvniekus attēlo ar spārniem, vīriešu kārtas grifus – bez spārniem.

Heraldisko zvēru enciklopēdijā var redzēt arī to attēlus.

http://www.modaruniversity.org/Monsters.htm