Mitoloģija.

Fragments no tāda paša nosaukuma "Ātro zināšanu enciklopēdijas" sērijas grāmatas, teksta autore J. Hortova. Nedaudz saīsinātā veidā.

Mīti - tā ir cilvēces bērnība. Poētiskas teiksmas par varenajiem dieviem, brīnišķajām dievietēm, drosmīgiem varoņiem, pusdieviem un cilvēkiem. Piedzīvojumi, briesmas, burvestības... Tomēr, vai tikai bērnībā ir vajadzīgas šādas pasakas?

Mīts jau arī nav vienkārša pasaka! Mitoloģija zināmā attīstības pakāpē eksistē visām tautām. Un tā nav nejaušība. Mīti nav vienkārši, izdomāti stāsti. Tie ir atspoguļojums tam, kā cilvēks attiecas pret pasauli viņam apkārt, kā un kādu viņš sevi redz kopējā laika un notikumu ritējumā.

Mīti apvienoja zināšanas, ko savākuši senči, un nodod šo gudrību pēctečiem, diktējot, kāda izturēšanās būs vietā un pareiza. Mīti kalpoja par drošu atbalstu tur, kur vēl neeksistēja valsts un juridiskās sistēmas. Pēc būtības tie paši bija likums.

Taču nepareizi domāt, ka mīts ir palicis tālā senatnē. Šajā grāmatā mēs parunāsim ne tikai par to, kas kādreiz bijis, bet arī par to, kas notiek tieši tagad. Ja paskatās apkārt, tad redzam, ka mīts ir dzīvs un vesels blakus mums!

Mēs piedāvājam jums iepazīties ar to.

"Ticiet man, bērni lieliski saprot, ka vienradžu nav. Taču viņi tikpat labi saprot, ka grāmatas par vienradžiem - protams, ja runa ir par labām grāmatām - ir patiesas grāmatas". (Ursula Le Gvina)

"Vēsture ir patiesība, kas kļūst par meliem. Mīts - tie ir meli, kas kļūst par patiesību". (Žans Kokto)

Mēs dzīvojam pasaulē, ko nav iespējams iedomāties bez grāmatas. Reiz radusies, tā pašos dažādākajos veidos: kā papiruss, māla plāksnītes, rokraksti, drukātā vai elektroniskā veidā - uz mūžu ir kļuvusi par mūsu pavadoni un uzticīgu informācijas glabātāju.

Taču kādreiz pasaule eksistēja bez rakstītiem tekstiem un grāmatas. Zemes vēsturē no tiem laikiem ir pagājis tikai mirklis, pēc cilvēces vēstures mērauklas - tie ir bijuši visai seni laiki. Kā tad tā, jūs jautāsiet? Kā tad cilvēki nodeva zināšanas, pieredzi, kā saglabāja parašas, tradīcijas un atmiņu?

Atbilde ir vienkārša: mūsu senči to visu glabāja teiksmās un leģendās.

Palasi man vakara pasaciņu.

Zināmā attīstības stadijā praktiski visām tautām eksistēja mitoloģiski priekšstati par apkārtējo pasauli. Par to runā zinātnieku pētījumi visdažādākās zinātnes nozarēs: vēsturē, antropoloģijā, teoloģijā.

Lai kur arī nedzīvotu cilvēki: Eiropā, Āfrikā, Amerikā vai Āzijā, Austrālijā vai Okeānijā - visur agri vai vēlu veidojās viena un tā pati aina - viena un tā pati pasaules uztveres sistēma, kas vēlāk ieguva nosaukumu - mitoloģija.

Taču, vai mēs pareizi saprotam pašu vārdu "mīts"?

Pats par sevi tas ir grieķu izcelsmes vārds un nozīmē neko citu, kā vien "teiksma" vai "vēstījums". Taču starp mītu un pasaku eksistē visai jūtama atšķirība. Vai visi to saprot?

Kas tad īstenībā ir mīts?

Bērnībā vecāki lasa bērniem pasakas. Sākumā tās ir sīki "ieskicējumi" pašiem mazākajiem, pēc tam stāsti vecākiem bērniem, gari stāsti - par draudzību, uzticību un varoņdarbiem. Pēc tam nāk antīko mītu kārta. taču, kad pasakas pārstāj būt vienkārši, aizraujoši stāsti par senatnes dieviem un varoņiem, stāstiem, aiz kuriem it kā nav nekā, izņemot to autoru krāšņa fantāzija?

No zinātnes viedokļa, mitoloģija vispirms ir īpaša sabiedrības apziņas forma. Tas ir paņēmiens skatīties un pasauli un uztvert to tā, kā mūsdienu cilvēks vairs nav spējīgs. Lieta tāda, ka senatnes cilvēks uztvēra sevi burtiskā nozīmē kā vienu veselumu ar dabu, tā arī ar kolektīvu, kurā dzīvoja.

Ko tas nozīmēja praksē? Tikai to, ka seno cilvēku domāšana par dvēseliskām būtnēm uzskatīja visu, kas bija apkārt, visu pasauli: vējš, koki, lietus un akmeņi bija tādas pašas dzīvas un domājošas un just spējīgas būtnes kā pats cilvēks. Šī dziļā saistība veicināja loģiskās un emocionālās domāšanas apvienošanos, izveidojot vienīgo un nepārkāpjamo seno laiku likumu: pasaule izturas pret tevi tā, kā tu izturies pret jebkādu daļu no pasaules.

Tātad mīts ir teiksma, kas izsaka cilvēku priekšstatus par pasauli, tā izcelšanos, dieviem, varoņiem un pašiem cilvēkiem.

Kopā vai atsevišķi?

Protams, tādā skatā uz pasauli no mūsu, šodienas redzes viedokļa, klāt nāk liela naivuma daļa. Tāpēc nebija nekāds brīnums cilvēka uztveres metaforiskumā vai pārnešanā uz visu, kas bija viņam apkārt. No kurienes tad varēja rasties seno grieķu kentauriem, „cilvēka un zirga krustojumam”, vai spārnotajam sunim Simarglam no austrumslāvu reliģijas? Kāpēc tad senie dievi ir tik cilvēciski, gan savās ģints-cilšu attiecībās, gan ģimenes saišu veidošanā?

Viena no galvenajām mitoloģiskās apziņas pazīmēm tieši arī ir sinkrētisms. Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir visa veida zināšanu, kas bija cilvēka rīcībā, apvienojums vienotā veselā.

Mūsdienu cilvēki ir pieraduši pie tā, ka zinātne, reliģija, māksla ne tikai eksistē pilnībā atsevišķi, taču arī dalās daudzos iekšējos novirzienos, grūti iedomāties, ka mūsu senči ar mīta palīdzību izskaidroja visas pasaulē esošās parādības: kā un kāpēc ir radusies pasaule, no kurienes nākuši zvēri un augi, kāpēc līst lietus un kāpēc šūpojas koki...

Mitoloģiskā apziņa apvienoja sevī absolūti visu. Reliģijas pirmsākumus, dažādās, tolaik vēl primitīvās, mākslas, zināšanu formas – tās mēs šodien nosauktu par zinātni – tas viss tika nodots nākošām paaudzēm mītu veidā kā senču kolektīvā atmiņa. Turklāt tieši mīti radīja un uzturēja ētisko vērtību un izturēšanās normu sistēmu, kas bija pieņemta kopienā, un tai ticēja, neprasot apdomāšanu un kritisku uztveri.

Un pasaule bija vārds.

Vēl viena mitoloģiskās apziņas īpatnība ir lietas un vārda, kurā to sauc, tuvināšanās un apvienošanās domās. Cilvēkam, kurš domāja mitoloģiskās kategorijās, pavisam dabiska bija pēc ārējām pazīmēm pilnīgi atšķirīgu priekšmetu un parādību satuvināšana, piemēram, zibeni senatnē asociēja ar bultām. Cilvēkiem, kuri eksistēja sinkrētiskā pasaulē, kur viss cēlās no visa un varēja pārvērsties visā, pilnīgi pietika ar iedomātu līdzību, lai tās nosauktu par vienu un to pašu.

Paies daudz, daudz gadsimtu, līdz šādu pieeju cilvēki nosauks skaistā vārdā par „simbolismu”. Katrs priekšmets vai parādība, nezaudējot savu būtību un jēgu, varēja kļūt par zīmi jebkuram citam priekšmetam vai parādībai, tas ir aizvietot to kā simbols.

Nav vērts jaukt simbolismu kā atsevišķu literatūras virzienu, kas attīstījās XIX – XX gadsimtu robežā, ar mitoloģisko simbolismu. Taču mūsdienu literatūrā mēs varam sastapt tā daudzus piemērus: lietus kā debesu asaras, vētra kā vēja elpa, uguns kā saules atspulgs... Ja padomā, tad mūsu apziņā visai daudz ir saglabājies no tās, pagātnē sastopamās, pasakainās pasaules uztveres.

Kas, no kurienes un kāpēc?

Ja jums gadītos uzdot šos jautājumus cilvēkam ar mitoloģisko pasaules uztveri, jūs būtu ļoti izbrīnīts par atbildēm. Lieta tā, ka mītos pilnā mērā atspoguļojas identitāte, tas ir, priekšmeta vai parādības ģenēzes un būtības sakritība. Vienkāršāk sakot, cēloņu-seku saites mitoloģijā aizvieto precedents. Uz jautājumu „kas, no kurienes, kāpēc?” mīts atbild: tā ir bijis jau no laika sākuma. Gandrīz nekad jūs neatradīsiet citu skaidrojumu. Kam tāds vajadzīgs?

Mitoloģiskā pasaule radās sākotnējā, pirmatnējā, tādā kā „pirmlaikā”, līdz tam nekas konkrēts neeksistēja, tāpēc jebkas varēja rasties vienalga kā, jo tas bija pirmradīšanas mirklis.

Mūžīgais modelis.

Kāpēc tad pie šāda neiedomājama jucekļa, pilnīgi nesavienojamu lietu savienošanas, atbilžu trūkuma uz mums saprotamiem, vienkāršiem jautājumiem mitoloģiskā apziņa ir izdarījusi cilvēcei kolosālu pakalpojumu?

Galvenais mīta uzdevums, mērķis un galvenā vērtība bija radīt modeļus, tādus kā piemērus, pēc kuriem cilvēks varēja, viņam vajadzēja būvēt visu savu dzīvi.

Sākotnējais laiks, pirmlietas, pirmiemesli, pirmsenči – viss kļūst par paraugu. Mīta, mītisko dievu un varoņu laiks ir cilvēku ģints eksistēšanas maģiskais pamats. Kamēr tiek ievērota nodibinātā lietu kārtība vai rituāls, pasaule būs stipra un stabila.

Rituāls vispār spēlēja un turpina spēlēt pat mūsdienu pasaulē milzīgu nozīmi. Regulāra rituālu atkārtošana ir noteikta mīta inscenēšana un senatnes cilvēkam tā ir ne tikai attēlošana, bet arī nemitīga atdzimšana, pasaules maģisko spēku uzlādēšana.

Senajam cilvēkam, atšķirībā no mūsdienu cilvēka priekšstata, laiks nav lineārs, bet ir ciklisks. Redzot, kā viss nemitīgi atkārtojas: gadalaiki, augu augšana un novīšana, dzimšana un nāve, cilvēki uzskatīja, ka arī laiks darbojas tāpat, pakļaujoties šim kopējam likumam. Tieši rituāls palīdzēja „garantēt” dzīves ciklu nemitīgu atkārtošanos, sākotnēji iedibinātās kārtības saglabāšanos.

Var teikt, ka ļoti daudzi mīti ir medaļas viena puse, bet tās otra puse ir rituāls. Mīts un rituāls ir seno cilvēku dzīves teorija un prakse.

Tūkstoš vārdu un visi – par vienu un to pašu.

Kā jau teicu, mitoloģija runā ar cilvēku par viņa apkārtējo pasauli. Taču nevienam nav noslēpums, cik daudzveidīgi un skaitā daudzi ir pasaules tautu mīti. Taču tie tomēr pakļaujas noteiktai klasifikācijai. Atsevišķas, labi saskatāmas iezīmes un kopēji motīvi ļauj nosacīti mītus iedalīt grupās.

Mīti par dzīvniekiem. Viena no pašām senākajām un skaitā lielākajām grupām. Tie ietver sevī stāstus, ne tikai par dzīvniekiem-aizbildņiem jeb totēmu dzīvniekiem, kas kļuvuši par ģints dibinātājiem, bet arī par cilvēku pārvēršanos dzīvniekos un otrādi, tas ir, vilkatību, kā, piemēram, sengrieķu leģenda par Arahni vai slāvu teiksmas par kņazu-vilkati Volhu Vseslavjeviču.

Astrālie mīti dod priekšstatu par to, kā radās zvaigznes un planētas. Dažreiz no tiem izdala solāros un lunāros mītus, attiecīgi par sauli un mēnesi.

Katras mitoloģiskās sistēmas kodols ir kosmogonisko mītu grupa, kas vēsta par kosmogoniju, tas ir, visa kosmosa rašanos.

Tālāk var izdalīt teogoniju un antropogoniju – mītus par dievu un cilvēku rašanos. Pietiekami lielu vietu katrā mitoloģijā ieņem kalendārie mīti – par pastāvīgo parādību atkārtošanos dabā, un eshatoloģiskie mīti, tie, kas stāsta par laiku beigām un par to, kā un kāpēc mūsu pasaule beigs savu eksistenci.

Liela nozīme ir arī kulta mītiem, kas bieži saistīti ar kādu dievu un vietu, varoņu mītiem, kas iepazīstina mūs ar senatnes varoņiem, kā arī mītu grupai, kas stāsta ar kultūras labumiem, ko cilvēkiem devuši, kā likums, dievi vai varoņi.

Protams, šis dalījums ir nosacīts, taču dod mums iespēju pakāpeniski iemācīties orientēties mitoloģiskā visuma milzīgajā daudzveidībā.

„Mīti ir novecojušas tenkas”. (Ričards Palmers Blakmūrs)

„Nav grūti saprast, kāpēc leģenda ir pelnījusi lielāku cieņu, nekā stāsts. Leģendu rada viss ciems, stāstu raksta vientuļš trakais”. (Gilberts Kīts Čestertons)

Mūsu pasaule tik sen uz stabili ir pieņēmusi literatūras fenomenu, ka tikai retajam ienāks prātā uzdot jautājumu: kur ir tas tiltiņš, kas ved no mutvārdu, folkloras tradīcijas uz rakstīto literatūru, bet pēc tam arī pie tās autoriem?

Liekas, ka tāda apzināšanās prasa apjaust visu apkārtējo pasauli. Taču to, kas attiecas uz mitoloģijas un mīta izziņu un pamatojumu, ir mēģinājuši veikt jau pašos senākajos laikos.

Mīts mīta laikā.

Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, pirmie mēģinājumi izprast visu mitoloģiskā materiāla bagātību tika veikti jau antīkos laikos. Protams, grieķi, kas dāvāja pasaulei lielos matemātiķus un filozofus, nevarēja nemēģināt racionāli izskaidrot paši savas teiksmas.

Sofisti un stoiķi uzskatīja, ka dievi ir nekas cits, kā personificēta funkcija. Tas ir, Zevs ir negaiss un zibens, Poseidons – vētra, paisumi un zemestrīces, Aress – karš utt.

Epikūra sekotāji, kuri savam laikam bija visai „progresīvi”, vispār uzskatīja, ka mīts ir dabisku faktu, notikumu, kas notiek paši par sevi, bez svešas iedarbes, atspoguļojums, bet dievi tādā veidā ir vajadzīgi tikai priesteriem un valdniekiem.

Viens no senākajiem, zināmajiem filozofiem Platons runāja, ka tautas sapratne par mitoloģiju ir primitīva un cilvēki ar skaidru domāšanu saprot, ka mīta funkcija ir filozofiska un simboliska.

Beidzot, filozofs Eigemers, kurš dzīvoja III gadsimtā pirms mūsu ēras, izvirzīja teoriju, ka mitoloģisko sižetu varoņi ir dievišķoti vēsturiski darboņi. Starp citu, šī doma ilgi pārdzīvoja savu autoru un bija populāra arī daudz vēlākos laikos.

Taču skaidrs ir viens: Eiropai seno grieķu mīti kļuva par visas tās nākamās literatūras bāzi, dāvājot pasaulei Homēra un Hēsioda dziesmas, dramaturģiju un teātri, dodot atspēriena punktu ne tikai filozofiskai, bet arī mākslinieciskai un reliģiskajai domai.

Naktī un rītausmā.

Viduslaiki mitoloģijai uz laiku kļuva par drūmiem un tumšiem laikiem. Kristīgie teologi, kuri veltīja savus darbus Bībeles pētīšanai, traktēja Veco un Jauno Derību gan burtiski, gan alegoriski, taču pat alegorijās neatradās vieta antīkajai mitoloģijai. Sholasti viegli pieņēma epikūriešu spriedumus un eihemeristisko tradīciju, piekrītot, ka senie dievi un varoņi ir, vai nu tīra izdoma, vai arī ļaunie gari.

Taču nakts nevar ilgt mūžīgi. Viduslaiki pazaudēja kultūrvēsturiskās saites ar antīko pasauli, taču sākās jauna ēra – Renesanses laikmets, kas ienesa vislielāko apvērsumu cilvēka garīgajā sfērā.

Jāatzīmē, ka Atdzimšana ne vien atjaunoja interesi uz visu antīko, tā deva mitoloģijai simbola statusu. Nevar iedomāties Renesanses literatūru, skulptūru, glezniecību bez mitoloģisko sižetu atainošanas, tās varoņiem, jūtām, emocijām un kaislībām.

Tieši šajā periodā radās tradīcija, ne tikai iepazīties, bet arī pētīt antīko mitoloģiju, mākslu un literatūru, bez kuras nav iespējams iedomāties izglītota cilvēka garīgo pasauli. Šāda tradīcija ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Apgaismības laikmetā.

Tomēr jāatdzīst, ka mitoloģija kā zinātnes disciplīna radās daudz vēlākos laikos. Par pirmo, šī vārda pilnā nozīmē specializēto darbu ir pieņemts uzskatīt itāļu filozofa Džambatistas Viko darbu „Jaunās zinātnes principi” (1725).

Viņš pirmais izteica domi, ka pasaules uztvere caur mīta prizmu ir sinkrētiska parādība, visai līdzīga bērna uztverei: bērniem pilnībā piemīt jūtīgs konkrētums, spilgta emocionalitāte un bagāta iztēle, kas lieliski kompensē tādas agrīnā attīstības stadijā trūkstošas lietas kā loģikas prasme un abstrahēšanās.

Vēlāk Apgaismības laikmeta zinātnieki, tādi kā Didro, Monteskjē un Voltērs, veiks soli atpakaļ, nosaucot mītu par apmānu un senās pasaules cilvēka dziļas nezināšanas pazīmi. Taču ļoti drīz vācu filozofi atkal pacels mītu uz pjedestāla, tagad jau kā tautas poētiskās bagātības dārgumu krātuvi.

Romantiski vai psiholoģiski?

Nākamā virsotne mitoloģiju gaida pateicoties vācu romantismam: Johans Herders, Frīdrihs Šellings, brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi deva milzīgu ieguldījumu šīs zinātnes attīstībā. Īpaši Jākobs Grimms, kurš sarakstīja ļoti izzinošu un nopietnu darbu „Vācu mitoloģija”.

Romantiķi sliecās uz domu, ka mīti galvenokārt bija dabas parādību atspoguļojums. Skola ieguva nosaukumu naturālistiskā, pie tās piederēja arī Alberts Kūns, Frīdrihs Makss Millers, kā arī krievu filologi Fjodors Ivanovičs Buslajevs un slaveno „Slāvu poētisko uzskatu uz dabu” autors Aleksandrs Nikolajevičs Afanasjevs.

Apmēram tajā pašā laikā attīstās arī otra mitoloģijas pētniecības skola – antropoloģiskā. Tā apskata mītu kā sava veida sākotnējās, zinātniskās un maģiskās zināšanas, kas dāvātas cilvēkam. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu , mīta izpēte no maģijas, kā senākās, universālākās pasaules uzskatu formas, redzes viedokļa dāvāja zinātnes pasaulei lielisku pētījumu „Zelta zars”, kas pieder Džordža Frēzera spalvai.

Pakāpeniski šī virziena pārstāvji sāka meklēt skaidrojumu mītiem no psiholoģijas, kā sociālās, tā arī individuālās, redzes punkta. Šajā virzienā daudz strādājuši tā laika slavenie psihologi: Emīls Dirkheims, Lusjēns Levi-Brils, Zigmunds Freids un Karls Gustavs Jungs.

Bet kas tagad?

Ja mēs virzāmies uz mūsdienu pusi, tad mitoloģijas pētīšanas skolu kļūst arvien vairāk.

Atsevišķs salīdzināmās mitoloģijas zars veidojās vēl Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā, kad aiz okeāna eiropieši atklāja un diemžēl, gandrīz praktiski iznīcināja abu Ameriku, Āfrikas, Austrālijas un Okeānijas tautas. Mūsdienās nozare ietilpst reliģiju salīdzināmajā pētīšanā.

No etnoģeogrāfiskiem un reliģiskiem aspektiem zinātnieki pakāpeniski pāriet pie darbiem filoloģijas, lingvistikas, semantikas un semiotikas sfērās.

Krievijā lielākais speciālists antīkajā mitoloģijā ir Aleksejs Fjodorovičs Losevs, kurš izteica ideju, ka mīts nenes sevī izzinošu mērķi, bet savieno ideju un jūtīgu tēlu, radot specifisku brīnuma atmosfēru, kas vēlāk tik koši izpaužas pasakās un folklorā kopumā.

Mītu turpina pētīt arī mūsdienu humanitāriji un tas nav veltīgi iztērēts laiks. Mitoloģija nebūt nav palikusi pagātnē, tieši otrādi, mūsdienu pasaulē tā dzen arvien dziļākas saknes.

„Krīžu laikā mīti iegūst vēsturisku svarīgumu”. (Vinstons Čērčils)