Mistika latviešu tautas ticējumos.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā visai plaši atkārtoti tika izdotas latviešu folkloras grāmatas. tajā skaitā arī P. Šmita sastādītie "Latviešu tautas ticējumi". Iepazinies ar tiem, nolēmu izrakstīt visus šķirkļus, kam zināma vai tieša saistība ar fantāziju, mītiem un mistiku.

Nesen, pāršķirstot vecus papīrus, atkal atradu savus pierakstus. Nolēmu tos ierakstīt digitāli. Domāju, ka tas kādam var būt interesanti. Pilnus ticējumus, kas saistīti ar šiem vārdiem, meklējiet grāmatas sējumos! Pierakstīju tikai īsu raksturojumu. Uz ko lielāku necēlās roka un... tajā laikā arī datoru vēl nebija.

Vismaz plaši pieejamu. Sarakstā ir arī ar kristietību saistīti tēli, jo tautas ticējumos tie parasti darbojās “zemākās mitoloģijas” telpā, tā teikt, sadzīviskā līmenī.

Tad nu, sāksim.

APOLLONIJA – svētā, kas palīdz pret zobu sāpēm.

AUGLĪBAS TĒVS – sēšanas aizgādnis.

BAIGI – ziemeļblāzma jeb kāvi.

BALTAIS JĀKUPS - Nāves sinonīms.

BALTĀ MĀTĪTE - meža gars, ar ko baidīja bērnus.

BĀBA - ūdeņu gars, ar ko baida bērnus. Arī - Būzēlis, Ummaks.

BEZROCIS - Ļaunuma vai nāves sinonīms.

BĒLIS - vietēja dievība Vidzemē (Strenčos), kuru pielūguši, kādu kumosu atstājot.

Arī - Cēlis.

BOGI - velniem līdzīgi ļauni gari.

BUBULIS – ūdens gars.

BURVJI - cilvēki, kas nodarbojas ar buršanu, redz apslēptas lietas, garus, dziedina

vai arī uzsūta slimības.

BŪZĒLIS - ūdeņu gars, ar ko baida bērnus.

CĒLIS - Trikātas novada mājas kungs-gars.

CILVĒKĒDĀJI - pasakās un teikās - velni, raganas, milži un miroņi.

CIRTĒJS - balts tārps, kas dzīvo zemē. Var izlēkt no tās, nodurot aitas. To var uzskatīt gandrīz vai par vienīgo Latvijas kriptīdu. Skat. arī čūskas.

ČŪSKU ĶĒNIŅŠ - čūsku valdnieks ar zelta kroni galvā.

ČŪSKA, BALTĀ - čūska ar dažādām maģiskām īpašībām.

ČŪSKA, SARKANĀ - nāvīgi indīga čūska, kas dzīvo zem zemes.

ČŪSKAS-CIRTĒJAS - līdzīgas sarkanajām čūskām.

DEPIS – ūdens gars, kas var ieraut cilvēku ūdenī.

DĒKLA – viena no lielajām likteņdievietēm.

DIEVS – galvenā senlatviešu dievība.

ELKA DIEVI – vietējie dievi pie svētbirzīm, kokiem, akmeņiem uc.

EŅĢELIS – kristīgās reliģijas tēls.

ĒNI – spoki, pašnāvnieku dvēseles vai citādi ķēmi.

GABRIĒLIS – svētais, palīdz pret lietuvēnu.

GARI – kopējais nosaukums dažādiem spokiem, baidekļiem, ķēmiem, ēniem, māžiem uc. Baida cilvēkus.

GAUSU MĀTE – klēts dievība.

GOVJU MĀTE – Māra kā govju aizgādne.

GRIBĒTĀJS – mironis, kas rādās sapņos un kaut ko prasa.

ĪJŪBS un ĪZĀKS – Bībeles tēli.

JĀNIS – vasaras saulgriežu dievība.

JĒKABS – pirmā sala vēstnesis.

JĒZUS – Dieva dēls kristīgajā ticībā.

JODA MĀTE – velna māte.

JODI – arī – kāvi, ļaunie gari, kara vēstneši.

JOPĶIS – velns.

JŪDASS un KAINS – Bībeles tēli.

JUMIS – labības dieviņš.

JUPIS – nelaimes vēstnesis.

JURĢIS – no kristietības patapināts svētais.

JURIS – esot pūķi Ļavu nokāvis.

JŪRAS JUMPRAVA – ūdens meita, nāra.

KAĶIS, MELNS – burvestību pilns dzīvnieks.

KANNURAUĢIS – zīlētājs pēc alus putām.

KAULS – dzīvnieku un cilvēku kauliem piemīt maģiskas īpašības.

KAUPIŅŠ – krupis, piena dzērājs.

KĀVI – ziemeļblāzma, kara vīru dvēseles.

KEPŠUKI – neredzami vīriņi, kas palīdzēja tīklus vilkt.

KLIEDZĒJI – dažās dienās, agri no rīta kokos uzkāpuši cilvēki, kuru kliedzieniem piemita maģija.

KRUSTCEĻŠ – krustcelēm zināmā laikā piemita maģiskas īpašības.

KRŪMA MĀTE – Meža mātes sinonīms.

LABRENCIS – saistība ar uguni, riju un pieguļu.

LAIMA – arī – Laime – liktens dievība.

LAIME jeb ZEMESSIEVA – šeit uzstājas kā bērna samainītāja.

LAITĪTĀJS – dziednieks, kas ārstē ar masāžu, braucīšanu.

LAUMA – ragana (bojā pienu, samaina bērnus).

LAUSKA – ziemas gars, kas aukstā laikā troksni taisa. Arī – Lausk(i)s.

LIELGALVIS – velna vai rūķīša samainīts bērns.

LIETUVĒNS – ļaunas sievietes, raganas vai nogalināta bērna dvēsele, kas žņaudz cilvēkus vai dzīvniekus.

LŪCIFERS – elles valdnieks.

ĻAUNĀ ACS – cilvēki ar ļaunām acīm var uzsūtīt citiem visādas kaites.

ĻAUNS CILVĒKS – no viņa spļaudēkļiem citiem ceļas nelabums.

MAIKATAS – gari, kas dzīvo tumšās vietās un ar tiem baida bērnus.

MAIZES TĒVS – labības dievība.

MALDU UGUNS – spīd virs vietām, kur glabājas apslēpta manta.

MATRONI – ūdens tārpi, kas rodas no ūdenī iekritušas zirga spalvas.

MĀJAS KUNGS – mājas elku dievība. Sinonīmi: dievs, gars, bogs, vecītis, vecainis, Cēlis (Bēlis).

MĀJĶĒKATAS – māju gari, līdzīgi bubuļiem, kas dzīvo rijās, bēniņos uc. tumšākās vietās.

MĀRTIŅŠ, MĀRA un KATRĪNA – Bībeles tēli.

MĀŽI – spoki.

MELNAIS VĪRS – velns.

MELNĀ GRĀMATA – burvju grāmata.

MEŽA MĀTE – meža aizgādne.

MEŽA MIKUS – meža gars, sēņotāju palīgs.

MEŽA TĒVS – lācim līdzīgs meža gars.

MĒRIS – slimības gars, kas varēja pieņemt visdažādākos izskatus.

MĒRA KĀSIS – speciāla linu vai citu materiālu aukla, kas pasargāja no Mēra.

MĒSLU BĀBA – bērnu samainītāja.

MĒSLU MĀTE un METENIS – Meteņos pirmie mēsli jāved uz tīruma.

MIĶELIS – Bībeles tēls.

MISIŅKĀJA – mazs vēja virpulis.

MOZUS – Bībeles tēls.

MUGARIS – gariņš, kas palīdz iemidzināt mazus bērnus.

MURGI – gari, kas cilvēkam atgādina par viņa noziegumiem un grēkiem.

NĀVE – gars, gan klasiskajā, gan arī citādos variantos.

NEAIZTIEKAMAS LIETAS UN VIETAS – dažādas mantas vai apvidus, kuru aizskarot, varēja iekļūt nelaimē.

NEIZDODAMAIS DĀLDERIS (RUBLIS0 – apburts naudas gabals, kas vienmēr atgriežas pie tā īpašnieka.

NELAIME – slikts gars.

NEŠĻAVA – burvja vai raganas atstāta kāda manta, ar kuru ir mēģināts uzsūtīt nelaimi vai kādu kaiti.

NIRDAS – Meža mātes vai Birzes tēva meitas, miglas tēli.

PAMAŠAS – lopu vai cilvēku slimība, kas ceļas no buršanās.

PAREĢIS – burvis.

PAŠNĀVNIEKS – cilvēka dvēsele, kas tikmēr maldās pasaulē, kamēr tai būtu jāaizlido, ja cilvēks mirtu dabīgā nāvē.

PAURI – veļi.

PESTEĻI – tas pats, kas nešļavas.

PĒRKONS – debesu dievība, kas pārvalda negaisus.

PĒTERIS – Bībeles tēls.

PIEGUĻAS MĀTE – zirgu ganu aizgādne.

PIENA MĀTE – slaucēju aizgādne.

PIRTSMĀTE – pirts gars.

PŪĶIS – gars, kas savam saimniekam nes visādu bagātību. Līdzīgs putnam ar čūskas asti, vai arī komētai, bolīdam, pūķi var iegūt, izperējot gaiļa izdētu olu.

PŪŠĻAKI – pesteļi.

RAGANA – sieviete, kas nodarbojas ar buršanu. Arī – lauma, spīgana.

RAGANAS VĒMEKĻI – piepes vai gļotsēnes, kuras par tiem uzskatīja.

RAGANS – gars, kas slepeni apcērp aitas.

RĀPAĒLIS – Bībeles tēls.

RIJAS KUNGS – elku dievība, rijas gars.

RĪŠU MĀTE – dzirnavu gars.

RUDZU LUŅĢIS – mazi gariņi, luņģīši, kas ievelt mājās svētību.

RUDZU MĀTE – gars, kas dienvidū var ievilkt bērnus rudzos.

SAPŅI – ar tiem var paredzēt nākotni.

SARGEŅĢELIS – labais gars, kas palīdz cilvēkam.

SAULES un DIEVA DĒLI un MEITAS – debesu dievības.

SĀTĀNS – velns.

SEKŠU MĀTE – vērpšanas aizgādne.

SMUTS – vardarbīgā nāvē miruša bērna dvēsele, lietuvēns.

SPĪGAINIS – tas pats, kas maldu uguns.

SPĪGANA – ragana.

SUMPURŅI – pārdabiskas būtnes tālās, svešās zemēs – cilvēki ar suņa purniem, arī ar putna galvām. Cilvēkēdāji un asinssūcēji.

SŪMS – ārlaulībā dzimis un nogalināts bērns, lietuvēns.

SVĒTĀS MEITAS – mirušu meitu, jaunavu dvēseles. Uzsūta slimības, samaina bērnus ar neīstiem.

UGUNS – lieta ar zināmām maģiskām īpašībām.

UGUNS MĀTE – uguns gars liesmiņas izskatā.

ŪDENS GARS – izskatās kā vecs vīrs, kas dzīvo ūdeņos. Mīl vientulību, var ieraut ūdenī. Skat. Dēpi, Bābu.

ŪDENS MĀTE – ūdens gars, kas var būt arī labs.

ŪDENS MEITAS – sieviešu kārtas ļauni gari, kas dzīvo ūdeņos un kalpo ūdens garam.

ŪDENS VELNS – ūdensvīrs.

UMMAKS – biedēklis, ar ko bērnus baida. Arī – baltā mātīte, mūrguļa, būzēlis.

URIĒLS – Bībeles tēls.

ŪSIŅŠ – vietēja rakstura dievība, bišu dievs, zirgu dievs.

VADĀTĀJS – tāda cilvēka gars, kas bezlaikā nelaimīgi nomiris. Cenšas nomaldināt ceļiniekus. Arī – māņi, maldinātāji.

VĀRAUS BĒRNI – ūdens gari.

VĀRDOTĀJS – cilvēks ar dziednieka, arī burvja spējām; pūšļotājs.

VELNA MĀTE – ļaunais gars, bērnu zagle un samainītāja.

VELNS – nelabais gars ar ragiem, asti un vienu govs vai kada cita lopa kāju, dažreiz ir spārni. Arī – vells, smuts.

VEĻI – vecajie, mirušu cilvēku dvēseles vai gari, kas staigā apkārt, dzīvo pasauli pārraugot. Arī – vecaji jeb paurīši, ēni, māžekļi, mānikļi, velēnieši uc.

VEĻU MĀTE – pazemes un kapu aizgādne.

VEĻU UTIS – utis, kas piemetas tam, kurš mirēja pēdējo vēlēšanos neizpilda.

VĒJA MĀTE – vēju aizgādne.

VĒJI – Vēja mātes dēli: Austrenis, Dienvidis, Rietenis, Ziemelis.

VIENACIS – pasakainas cilvēkveidīgas būtnes tālās zemēs.

VIESULIS – ļauns gars, kas griežas apkārt pa vēju.

VILCE – skrien pa gaisu kā ugunīga čūska, savam saimniekam savelkot bagātību. Skat. Pūķi.

VILKATS – cilvēks, kas ir spējīgs pārvērsties par vilku. Arī – vilkacis.

VIŅA SAULE – mirušo valstība.

VĪKALA – arī – Rīšu māte, vērpšanas aizgādne.

ZĀLAMĀNS – Bībeles tēls.

ZALKTIS – arī dievība un ar pārdabiskām spējām apveltīti dzīvnieki.

ZAVATNIEKS – tas pats, kas burvis (ragana), labdaris, vārdinieks vai kāds cits burvestību speciālists.

ZEMES DIEVS – zemes dievība.

ZEMES MĀTE – viena no galvenajām mātēm – elku dievībām.

ZIEDOJAMAS VIETAS – svētvietas, upurvietas.

ZINTENIEKS – dziednieks, pūšļotājs.

ZĪLNIECE; ZĪLNIEKS – nākotnes pareģi.

ŽAGARGAILIS – mistisks putns, kura dziedāšana var pat nodzēst ugunsgrēku, aizdzīt velnu uc. Arī – mājas gailis.

ŽEPKUS – Vēja saucamais vārds.