Mīļi lūdziet latvju Dievu

[Šiem vārdiem autorība tā arī nav izprasta, vārdi sasaucas un žurnālā nopubliskoti pirms zintnieka Māra Pelēkā raksta „Laika Ritms”, kas LFFB websaitā ir publiskots. Īsti nesapratu, kur labāk ievietot, tāpēc „ievietojās” Dižmākslas sadaļā. Un pie viena – oriģinālā ne visas rindiņas sākas ar lielo burtu, nepasekoju pārrakstot, tāpēc te visas rindiņas sākas ar lielo burtu.]

Vēstījums caur Sarmīti

Latvija ir sevišķa vieta. Tev un man, un daudziem sirds jau modusies un liek atbildēt par katru teikto vārdu, domu, darbu. Sirdij nesamelosi. Un – vai vērts to darīt? Varbūt vienkārši dūšu vajag? Kā sprīdītim? Uzņemties atbildību un darīt, ne gaidīt, ka citi izdarīs.

Sirdī – tak visi nojaušam, ka jau nāk citi laiki. Turklāt – strauji nāk...

Mīļi lūdziet Latvju Dievu, Māru, Laimu arīdzan,

Sauciet visas latvju Mātes šajā darbā palīgā.

Sauciet Guni, sauciet Vēju, sauciet Zemi, Ūdeni.

Augšā celsim seno, viedo – to, kas lādes dibenā.

Mūsu Zemē Krēslas laiki, Gaisma jāsauc palīgā!

Ņemiet taures, ņemiet bungas, nu tās laiks skandināt!

Sauciet ļaudis, sauciet dzimtas, nu ir laiks kalnā kāpt!

Krēsla apņem kalna galus, krēsla klīst ielejā.

Sauciet ļaudis, sauciet visus, katru latvi palīgā.

Dedziet sveci, dedziet Guni, sāciet visi kalnā kāpt!

Sargiet liesmu, sargiet Gaismu, sargiet savu Dvēselīt’.

Lūdziet pašu mīļo Laimu, lai nāk viņa palīgā.

Pati Laima meklē gaismu pašā lādes dibenā,

Atrod spožu atslēgsaišķi, nu tās sāk izdāļāt.

Saņem Gaismas atslēdziņu nu abām rociņām,

Savu sirdi vaļā ver, piemēro tai atslēdziņ’.

Nu atslēdza gaismas durvis dziļos Sirds kambaros,

Atmirdz gaisma debesīs un dziļos ūdeņos.

Nu Tev Spēks, nu Tev vara, nu tu droši kalnā kāp,

Līdzi ved savus ļaudis, sāciet sauli godināt!

Simtiem zvaigžņu debesīs, simtiem atmirdz pazemē.

Simtiem dzirkstis kalnā kāpj, uguni sāk kurināt.

Velc tu kalna galā krustu, kur būs guni kurināt,

Kur būs Saules dzirkstis, kur būs Sauli godināt.

Sauc nu pašu Pērkontēvu, lai sāk bungas rībināt.

Lai sāk bungas rībināt, tumsas varu klīdināt.

Visi iekšā aplī stājiet, Gaismas vārdu daudzinājiet!

Piesit kāju – padzen tumsu, pacel roku, Sauli sauc.

Dietin diet sāk tavas kājas, jo deg sirds līksmībā.

Pērkons sper ozolā, nobirst melnu zīļu lietus.

Sper, Pērkon, vēlvienreiz, lai ozolam zelta ziedi.

Pērkons sper, ducina, ozols saknes kustina,

Iešūpo zemes dzīles, saule iespīd pazemē.

Zem ozola saknītēm, vara kalta pūra lāde.

Katra kalna viducī – nogrimusī Gaismas pils.

Sauciet Gaismu, tīru, baltu, lai plūst Gaisma virszemē.

Sauciet gaismu, sauciet Gaismu, lai sāk sirds gavilēt.

Lai atver mīļā Māra mūsu zemes Noslēpumu,

Lai ceļas Gaismas pils, lai tiek gaisma virszemē.

Stalti balti vīri nāk, tie palīdz Gaismu saukt.

Tie palīdz gaismu saukt svešādā valodā.

Tie nebija sveši vārdi, tā runāja dvēselīte,

Tā runāja dvēselīte, tumsas nastu kratīdama.

Nu saprata mana sirds svešu ļaužu valodiņ’,

Ne tā bija svešu ļaužu, tā jau bija zīmogota.

Sper, pērkon, trešo reiz, salauz tumsas zieģelīšus,

Lai varēju es lasīt, ko vēstīja Viedi raksti.

Nu sasprāga gabalos visi tumsas zieģelīši,

Nu varēju senus ruļļus es vaļā ritināt.

Pirms lasīju senus ruļļus, vēl darbiņš padarāms.

Saucu visus latvju ļaudis pulciņā sanākam.

Pulciņā sanākam, latvju Dievu piesaucam.

Latvju Dievu piesaucam, gara mantas svētījam.

Dieviņš kūra uguntiņu, pašā kalna galiņā.

Tai nu vajag cauri iet, svešas ādas nometot.

Ej caur Guni, nostu met svešu ļaužu krustus, raizes,

Lai aiziet svešā vara aiz zemītes robežām.

Caur Uguni, caur Ūdeni, caur Zemīti, caur Vējiem.

Lai tie visi melnumiņi sadeg zilos uguņos.

Svešas ādas zemē krīt, sadeg gaiši liesmojot.

Brīva top tava sirds, tava paša dvēselīt’.

Gaismu sauci, gaisma nāca, nu ir Gaisma ozolā,

Nu ozola zelta zari sudrabā vizuļoja.

Nu lidoja putnu bari ozolā padziedāt.

Apvelc baltu linu kreklu, sīku zīmju izrakstītu,

Las’ katrā rakstiņā kā gudrā grāmatā.

Nu tie tavi viedi raksti birst pašā sirsniņā,

Birst pašā sirsniņā, pagriež saules atslēdziņ’.

Nu veras Gaismas vārti. Nu Gaismiņas saslēdzas:

Kas tevī, kas zemē, kas plašās debesīs.

Nu veras visas durvis zelta rakstu izrakstītas,

Nu tev bij’ visu durvju, Gaismas zīmju atslēdziņas.

Nu ver visas atslēdziņas zeltītā diedziņā,

Saules staru cauri laid, dzīvu dari Gaismas varu,

Dzīvu dari Gaismas varu, iedves tai Dvēselīt’.

Gaisma, gaisma, gaisma ausa, tā uzausa sirsniņā,

Atspīdēja debesīs, sašūpoja pazemīt.

Augšup ceļas Latvju milži, siltas gaismas apmirdzēti,

Tumsas nastu nostu krata, tā sabira putekļos.

Latvju viedums augšup ceļas – tas vērās avotā,

Avotā saules dzirkstis ūdenī atspīdēja,

Kad tur saule iespīdēja – vaļā veras katra Sirds!