Mīļais un maigais zvērs.

Raksts no krievu žurnāla "Fiļm" 2010. gada janvāra/februāra numura. Autors nav minēts.

 Pats populārākais kinomonstrs bez šaubām ir vampīrs? Pēdējos gados tie ir kļuvuši par romantisma un seksualitātes etalonu. Taču pēdējā laikā tiem uz papēžiem sāk mīt vilki-vilkači. Jaunajā "Krēslas" sērijā skaistuli-vampīru Edvardu ir pabīdījis malā vilks-vilkacis Džeikobs. Tajā pat laikā tuvojas klasiskās šausmu filmas "Cilvēks-vilks" rimeiks, kurā vilkatis-likantrops kļūs par galveno tēlu.

 

Kāpēc vilkači līdz šim ir palikuši vampīru slavas ēnā? Iespējams, tāpēc ka viņi nav tik pievilcīgi, jo ir vairāk spalvaini? Vai arī kinematogrāfs nav spējis apiet vienu kuteklīgu detaļu, kad transformācijas laikā uz vilkača plīst apģērbs, viņš paliek pliks? Vai arī nostrādā elementāra loģika: ja vilkači ir bīstami tikai pilnmēness laikā, kāpēc cilvēki, kas slimo ar likantropiju, neiesloga sevi būros šajās kritiskajās naktīs? Kāpēc nebrīdina radus par šīm briesmām?

Taču no otras puses, cilvēka pārvēršanās zvērā vienmēr bija aktuāla, bet sociālo satricinājumu laikā kļūst par vienu no pašām aktuālākajām. Vilks-vilkatis ir ideāla, saprāta nekontrolētas zemapziņas metafora. Holivuda saprata to jau diezgan sen: vecajā komēdijā “Ebots un Kostello satiek Frankenšteinu” (1948.) vilks-vilkatis žēlojas par savu smago likteni – lūk, katru mēnesi trīs dienas jāpārvēršas par zvēru. “var domāt, ka miljoniem citu veču naktīs par zvēru nepārvēršas,”- filozofiski piezīmē Kastello.

Filmas “Cilvēks-vilks” (1941.) scenārija autors, ebreju izcelsmes vācu rakstnieks un kinodramaturgs Kurts Siodmaks vēlāk atzinās, ka viņu iedvesmoja 30-to gadu nacistiskajā Vācijā piedzīvotais (kaut arī viņš paspēja emigrēt, pirms sākās grautiņi). Fašistiskā ideoloģija atmodināja cilvēkos pirmatnējos instinktus un normālā dzīve drīz pārvērtās haosā; tieši tāpat kā labais cilvēks Larijs Telbots pārvēršas briesmonī, kas izvēlas jaunu upuri, kad ierauga pentagrammu.

“Pat cilvēks ar tīru sirdi, kas lūdzas, gulēt ejot, var kļūt par vilku, kad spīd pilnmēness,”- šie vārdi no “Cilvēka-vilka” (1941.) pēc tam skanēja visās kinokompānijas Universal filmās ar šā tēla piedalīšanos. Daudzi uzskatīja, ka šī frāze ir īsta čigānu paruna, taču to īstenībā izdomāja pats Siodmaks.

“Cilvēka-vilka” vecajā versijā skatītājs pirmo reizi ieraudzīja kā cilvēks pārvēršas zvērā. Šodien grūti iedomāties, ka galvenā varoņa transformācija tika uzņemta “ar roku” - viņš pārvērtās ar biedējošu ticamību.  Lai uzfilmētu šos kadrus, vajadzēja veikt neiedomājamus trikus. Katra pārvēršanās plāna kadra uzņemšana bija sarežģīts, daudzpakāpju process. Sākumā aktiera Lona Čeinija-juniora, viņš spēlēja galveno lomu, galvu stingri nostiprināja plastmasas spīlēs. Viņu fotografēja un pēc fotogrāfijas uznesa uz stikla viņa sejas vaibstus. Stiklu novietoja kameras priekšā, lai koriģētu attēlu. Pēc tam Čeinijs gāja pie grimētāja Džeka Pīrsa, kas uzlika viņam uz sejas pirmā etapa grimu: uz sejas iesmērēja eļļu un ar īpašas ierīces palīdzību uznesa uz tās jaka vilnu. Pēc tam Čeinijs atgriezās filmēšanas laukumā, kur viņu gaidīja kamera un sejas pozīcijas korekcijas stikls. Viņa pozīciju attiecībā pret kameru koriģēja ar precizitāti līdz milimetram un pēc tam uzņēma pāris filmas metrus. Pēc tam Čeinijs atgriezās pie grimētāja, kas nomazgāja viņam iepriekšējo grima kārtu un uznesa jaunu, biezāku. Un tā 15-20 reizes.

Vēlāk Čeinijs atcerējās, ka viņam nācās sēdēt nekustīgi daudzas stundas un ka viņam neatļāva, ne ēst, ne dzert, ne iet uz tualeti. Galu galā, studijas darbiniekiem apnika viņa izdomājumi un viņi izvilka dienas gaismā darbu grafikus, kuros melns uz balta bija rakstīts, ka visai uzņemšanas grupai bija, ieskaitot Čeiniju, bija pusdienas pārtraukums. Vēl vairāk, plāna kadriem, kuros transformējās Larija Telbota rokas un kājas, filmēja nevis Čeiniju, bet viņa dublierus.

Taču vienā lietā Čeinijam bija taisnība: darbs bija ilgs un nogurdinošs. Lai uzfilmētu 10 sekunžu garu plāna kadru pagāja visa diena. To laiku filmēšanas detaļas, iespējams, uzdzītu šausmas tagadējām aktieru arodbiedrībām. Bija paredzēts, ka vienā ainā Cilvēks-vilks cīnīsies ar lāci. Uz filmēšanas laukumu atveda dresētu lāci, taču viņš sabijās no trokšņa un spilgtajām gaismām, izlauzās un aizbēga no dresētāja. Aktrises spiedzot aizbēga kur nu kura, paslēpjoties grimētavās un uz sastatnēm.

Evelīna Enkersa, kas tēloja galveno lomu, atceras, ka fināla divcīņas laikā viņas varonei vajadzēja nokrist ģībonī. Lai apslēptu butaforijas neīstumu, paviljonā tika salaista “migla” - visai indīgi ķīmiski tvaiki. Filmējot vienu no dubļiem, Enkersa, saelpojusies dūmus, zaudēja samaņu, bet, kad filmēšana beidzās, viņu tā arī atstāja gulēt uz grīdas – un tikai pēc kāda laika attapās, ka viņa kaut kur pazudusi!

Universal gandrīz par simts procentiem bija pārliecināta, ka filma, nokļuvusi uz ekrāna, izgāzīsies; taču, priekšniecībai par brīnumu, tā kļuva par vienu no 1942. gada lielākajiem kases gabaliem, pēc tam Cilvēku-vilku palaida uz konveijera. No 1943.  līdz 1948. gadam viņš ņēma dalību vēl četrās šausmenēs. Lentē “Frankenšteins satiek Cilvēku-vilku” (1943.) varonis pilnmēness laikā izlien no kapa un dodas pie profesora Frankenšteina, meklēt zāles pret likantropiju – taču profesora vietā satiek monstru, ko viņš ir radījis. Finālā viņi cīnās, ne uz dzīvību, bet – nāvi, taču cīņa beidzas neizšķirti: Frankenšteina pili sagrauj plūdi.  “Frankenšteina namā” (1944.) Telbotam apsola pilnīgu izārstēšanos, ja viņam pārstādīs smadzenes – taču tā vietā viņš saņem sudraba lodi un iet bojā. Tomēr, bez jebkādiem paskaidrojumiem viņš atkal ir dzīvs filmā “Drakulas nams” (1945.), kur viņam tomēr atrod vajadzīgās zāles. Kaut gan komēdijā “Ebots un Kostello sastop Frankenšteinu” (1948.) viņu gaida jaunas nepatikšanas: Drakula pārstāda viņa smadzenes ķermenī, kuru sauc Monstrs. Apvainotais vilks noķer Drakulu, kad tas pārvērties par sikspārni un abi iegāžas okeānā.

Ar to vecais stāsts par Cilvēku-vilku beidzas. Par viņu aizmirsa gandrīz līdz jaunās tūkstošgades sākumam un atcerējās tikai pirms 10 gadiem, kad specefekti bija sasnieguši pienācīgo līmeni, un Universal atkal sāka skatīties pēc sērijfilmas par monstriem.

Pēc “Mūmijas” (1999.) panākumiem studijā radās ideja, atdzīvināt visus vecos varoņus – Drakulu, Frankenšteinu, Cilvēku-vilku, Monstru uc. - un izveidot kinoseriālu par viņu piedzīvojumiem. Ideju grozīja tā un šā, kamēr galu galā uzņēma filmu “Van Helsings” (2004.), kurā savāca visu baigo kompāniju, ieskaitot doktoru Džekilu un misteru Haidu. Jāsaka, ka klasiskais Cilvēks-vilks tur nenokļuva: pēc vienas versijas, producentiem nepatika grima proves, pēc citas, studija jau toreiz nolēma viņu pataupīt atsevišķai filmai.

Tā vai citādi, Larija Telbota vietā “Van Helsingā” pavīdēja kāds cits vilkatis vārdā Velkans, ko notēloja dejotājs Vils Kemps – bet pēc diviem gadiem, 2006. gada pavasarī Universal paziņoja par nodomu veidot vecās filmas “Cilvēks-vilks” rimeiku. Projekts tika iecerēts vērienīgs un prestižs. Par scenāristu uzaicināja Endrū Kevinu Vokeru: viņam bija, ne vien jāattīsta un jāpadziļina stāsts par galveno varoni, bet arī jāizdomā vairāk ainu, kurās varētu paspīdēt specefektu meistari.  Galvenajai lomai uzaicināja Oskara laureātu Benisio del Toro.

“Benisio ir liels “Cilvēka-vilka” fans,” - sacīja producents Skots Stabers. - “Bez viņa mums nekas nebūtu iznācis. “Cilvēks-vilks” ir viņa mīļākā filma; viņa mājās ir vesela suvenīru un plakātu kolekcija, kuriem ir sakars ar šo klasisko filmu. Viņš ļoti gribēja filmēties galvenajā lomā. Benisio šis personāžs ir, ne tikai vienkārši puisis ar īpašām spējām. Viņam Larijs Telbots ir traģisks varonis, mieru neguvusi dvēsele. Vilks nav varoņa atbrīvošanās, bet viņa lāsts. Tāda loma palīdzēja Benisio paplašināt savu aktiera diapazonu un radīt sarežģītu un daudzšķautņainu tēlu.”

Drīz projektam pievienojās arī cita zvaigzne – slavenais specefektu meistars Riks Beikers, kurš arī izrādījās Cilvēka-vilka zvērināts pielūdzējs. Uzzinājis, ka Universal gatavojas uzņemt par viņu filmu, Beikers pats pieteicās darbā, paziņojot, ka tieši “Cilvēks-vilks” ir noteicis viņa profesijas izvēli – kļūt par grimētāju kino. Del Toro un Beikers ātri atrada kopējo valodu – abi gribēja pagodināt filmu-oriģinālu un paņemt no tās pēc iespējas vairāk.

Tā kā jau bija divas zvaigznes ar savu, specifisku redzējumu par projektu, tad atrast režisoru-zvaigzni, kuram būtu tieši tāds pats redzējums, bija praktiski neiespējami. Sākumā filmēšana bija nolikta uz 2008. gada sākumu, taču inscenētāju meklēja līdz pašam pēdējam brīdim. 2007. gada februārī projektam piesaistīja režisoru Marku Romaneku (“Foto stundas laikā”), taču drīz viņš aizgāja “radošu nesaskaņu dēļ”, del Toro un Beikers gribēja, lai Cilvēka-vilka grims būtu gandrīz tieši tāds, kāds tas bija vecajā filmā, Romaneku tas neapmierināja. Viņa vietā atnāca Brets Ratners, bet arī viņš nenoturējās. 2008. gada sākumā studija veda pārrunas vienlaicīgi ar Frenku Darabontu, Džeimsu Mengoldu, Bilu Kondonu, Martinu Kempbelu un Džo Džonstonu – un galu galā projektu iedeva pēdējam.

Vēlāk Stabers diplomātiski teica, ka Džonstonu paņēma tāpēc, ka viņš “prata atrast ko jaunu vecā materiālā”. “Viņš uzņēma lielisku “Juras perioda parka” trešo daļu,”- Stabers uzskata. -”tas bija ļoti grūti, paņemt Stīvena Spīlberga radīto un iztaisīt kaut ko jaunu, ienesot kaut ko savu. Viņš māk ielīst scenārijā iekšā un atrast tajā visu labāko. Džo ir ļoti daudzpusīgs režisors. Viņš lieliski strādā jebkādā žanrā. Viņš māk radīt kadrā spriedzi – bet šausmu filmā no tā daudz kas ir atkarīgs.”

Džonstons darbojās kā diplomāts: viņš bija mierā ar grimu, uz ko uzstāja Del Toro un Beikers, taču uzaicināja kinodramaturgu Dēvidu Selfu, lai tas nopulētu scenāriju un rūpīgāk sarakstītu ainas, kurās būtu vajadzīgi specefekti.

2008. gada 3. februārī Universal parakstīja kontraktu ar Džonstonu un projekts dabūja zaļo gaismu. Otrā plāna lomām tika uzaicinātas tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkinss, Hugo Vivings, Džeraldīni Čaplinu un Emīliju Blantu. Par mākslinieku paņēma Riku Hainriksu, kas radīja neaizmirstamo, šausmu apņemto atmosfēru “Miegainajā ielejā”. Par kostīmu mākslinieku kļuva trīs Oskaru īpašniece Milena Kanonero (“Barijs Lindons”, “Uguns rati”, “Marija Antuanete”).

Filmas budžets beigās bija 85 miljonu dolāru. Studija paziņoja, ka pirmizrāde notiks 2009. gada pavasarī, taču drīz pārnesa relīzi, tāpēc, ka kļuva skaidrs, specefektus laikā pabeigt neizdosies.

Filmēšana notika Londonā un tās apkārtnē 2008. gadā no 3. marta līdz 23. jūnijam. Vairums ainu tika uzņemts Pinewood Studios paviljonos, taču virkne ainu tika uzņemtas skaistajā Londonas apkārtnē. Lakokas ciematiņš (Viltšīras grāfistē), kas ienests fonda National Trust for Places of Historic Interest or Natural Beauty sarakstā, kļuva par bēru ainas vietu. Universal ieskaitīja fonda kasē 5 tūkstošus dolāru par iespēju filmēšanu veikt Mūžīgās Labestības dievnama priekšā, kuru šim iemeslam “apaudzēja” mākslīgiem vīteņiem. Modernās arhitektūras detaļas daļēji nosedza ar miglu, daļēji ar specefektu palīdzību.

Filmēšanas sākumā Riks Beikers un Benisio del Toro gāja uz visu banku. Lai studija nevarētu izmainīt Cilvēka-vilka ārieni, viņi izlika internetā pirmos kadrus burtiski pēc pāris nedēļām, kad sākās filmēšana. No šī laika atpakaļceļa nebija – kinomānu sabiedrība bija ieraudzījusi zvēra seju.

“Mēs lepojamies ar to, ka mums izdevās un gribam dalīties ar to ar visu pasauli,” - Stabers paziņoja visiem. - “Mūsu filma godina oriģinālu, taču tajā pat laikā tā iet daudz tālāk.”

Beikers jokojot teica, ka pārvērst Del Toro vilkā bija īpaši grūti, jo viņš jau tā ir visai spalvains vīrietis un starpību bija grūti pamanīt. “Kad es strādāju pie filmas “Amerikāņu vilkatis Londonā”, mums uz aktiera bija jāuzliek milzum daudz vilnas. Taču tagad mēs pārvēršam parastu Benisio del Toro par Benisio del Toro ar garākiem zobiem.”

Joki paliek joki, taču grimētājiem nācās daudz pastrādāt: lai uzliktu grimu, pagāja trīs stundas, lai noņemtu – stunda. Uz Del Toro sejas sākumā tika uzlīmētas, iepriekš izgatavotas formas-mulāžas no lateksa, bet dažās vietās – atsevišķi mati. Sākumā Beikers gribēja, lai cilvēka pārvēršanās vilkā arī tiktu filmēta mehāniski, pa vecam, taču studija kategoriski iebilda pret to. Beikers nebija apmierināts: maestro baidījās, ka datorefekti atņems varonim reālu izskatu.

Neskatoties uz optimistiskām relācijām no filmēšanas laukuma, pa Holivudu klīda baumas, ka pirmais, samontētais variants studijai nav paticis. Kamēr nebija gatavi specefekti, grūti bija saprast, kā izskatīsies filmas pašas svarīgākās ainas. Gadu pēc filmēšanas, 2009. gada maijā, slavenais kaskadieris Viks Ārmstrongs, uzstājoties Britu kinoinstitūta vakarā, kas bija veltīts Džeimsa Bonda grāvējiem, nepiesardzīgi izmeta, ka nupat ir atbraucis no “Cilvēka-vilka” filmēšanas laukuma, kur tieši tagad ir pabeigta divu vilkaču cīņas aina, kas skraidīšot pa sienām. Tikko šis jaunums parādījās kinomānu saitos, tūlīt studija steidzami paziņoja, ka Ārmstrongs ir ņēmis dalību nenozīmīgas ainas uzņemšanā, kuru ir bijis nolemts uzfilmēt vēlreiz, lai tā izskatītos efektīgāka. Tomēr baumas par to, kas studija nav apmierināta, klejoja pa fanu mājas lapām līdz fanu konventam Comic Con, uz kuru filmas veidotāji atveda reklāmas rullīti, fotogrāfijas un klipus. Uz prezentāciju atbrauca Del Toro, Beikers un Emīlija Blanta, kas tēloja galvenā varoņa pasiju. Skatītāji uzņēma reklāmas rullīti ar vētrainiem aplausiem un uzdeva aktieriem ļoti daudz jautājumu par filmu. Del Toro atklāja, ka visjautrāk bija filmēties pakaļdzīšanās ainā, bet Blanta atzinās, ka viss izskatījies tik reāli, ka viņai ir bijis ļoti bail un viņa bēgusi no Del Toro pa īstam, neskatoties uz korseti.

“Jā, mūsu lentē ir daudz šausmīgu un aizraujošu ainu,”- Stabers smējās. - “Jūs redzēsiet daudz ko tādu, kas nebija oriģinālā.”

[Tālāk seko spoileris! - tulkotāja piezīme.]

Filma sākas ar pakaļdzīšanos. Angļu aristokrāts medī, bet vilkacis medī viņu. Līdz nāvei pārbiedētais aristokrāts cenšas aizbēgt, bet monstrs metas viņam virsū un sarauj gabalos.

Pēc tam šajā stāstā parādās Benisio del Toro varonis, Lorenss Telbots. Pirms daudziem gadiem viņš ir aizbraucis no ģimenes muižas, jo pēc mātes nāves sastrīdējies ar tēvu (Entonijs Hopkins). Taču tagad viņam ir jāatgriežas, jo bojā ir aizgājis viņa brālis (tieši viņu ir saplosījis monstrs filmas sākumā). Brāļa mīļotā Gvena (Emīlija Blanta) lūdz Lorensu atrast slepkavu. Viņš uzzina, ka brālis reizēm ir devies uz čigānu taboru, kas atrodas netālu un dodas uz turieni. Taču viņam neizdodas neko uzzināt, taboram uzbrūk vilkatis un nogalina visus čigānus. Lorensam izdodas izglābties, taču vilkatis ir viņu sakodis un tagad varonim nākas arī kļūt par vilkati.

Tajā laikā pilsētiņā ierodas detektīvs Eberlains (Hugo Vivings) no Londonas. Nesen viņš ir centies notvert Džeku Uzšķērdēju, taču cietis neveiksmi. Tagad viņš cer atgūt priekšniecības labvēlību, noķerot citu monstru. Un galvenais aizdomās turamais viņa izmeklēšanā – Lorenss Telbots. Izrādās, jaunībā Lorenss ir kādu laiku pavadījis trako namā. Pēc tam ir bijis aktieris. Varbūt, ka viņa uzvedība ir labi aprēķināta un izskaitļota spēle? Vai arī viņš nav spējīgs sevi kontrolēt? Tajā gadījumā Eberlains ir gatavs aizvest viņu uz Londonu, uz klīniku, kur viņu ārstēs ar jaunākajām XIX gadsimta metodēm. Pilnmēness tuvojas un Telbotam ir jāspēj tikt galā ar briesmoni, aizsargāt Gvenu, kuru viņš ir paguvis iemīlēt, un – pats briesmīgākais – atcerēties savu pagātni...

“Cilvēks-vilks” ir atnācis pie mums pašā laikā. Pēdējā laikā Holivuda aktīvi dzēš robežas starp šausmenēm un romantiskajām lentēm, un “Cilvēka-vilka” gotiskā atmosfēra ideāli ierakstās šajā tendencē. Vai Džonstonam un Del Toro ir izdevies rakt dziļāk un ticami parādīt zvēra dzimšanu cilvēkā – uzzināsim pēc pirmizrādes