Mihails Bulgakovs: „Paspēt pabeigt, pirms mirstu” jeb gadsimta vismistiskākais romāns

image001Mūsu ēras otrās tūkstošgades pēdējos divos gadsimtos krievu kultūra dāvāja pasaulei veselu plejādi spilgtu un unikālu rakstītā vārda meistaru, kuru atstāto mantojumu augstu vērtē visā pasaulē. Un šajā plejādē līdzās Dostojevskim un Gogolim stāv patiess rakstniecības gigants un unikāls orākuls – Mihails Bulgakovs.

Savus darbus viņš radīja gadsimtu un laikmetu griežos, revolucionāru pārmaiņu un satricinājumu laikā, kas tolaik jau tā daudz cietušajai Krievijai uz zemēm, kas tolaik bija tās sastāvā, vēlās pirms gadsimta. 2011.gadā pasaule atzīmēja Mihaila Bulgakova 120.dzimšanas dienu. Patīkami apzināties, ka šis unikālais un savdabīgais rakstnieks vēl joprojām ir populārs ne vien Krievijā, bet daudz vairāk – aiz tās robežām. Un nedrīkst aizmirst arī vēl kādu faktu. Proti, Mihaila Bulgakova spalvai pieder romāns, kurš vēl joprojām piesaista gan literatūras zinātnieku, gan arī.... paranormālo parādību pētnieku uzmanību. Ne velti „Meistaru un Margaritu” dēve par 20.gadsimta mistiskāko literāro darbu.

Varas grieži

Bulgakovs piedzima 1891.gada 3.maijā (pēc vecā stila) Kijevā, teoloģijas profesora ģimenē. Viņa tēvs strādāja Kijevas Garīgajā akadēmijā, kā arī bija grāmatu cenzors reliģijas jautājumos. Ģimenē kopā bija septiņi bērni, no kuriem mihails – vecākais. Bulgakovam bija četras māsas (Nadežda, Vera, Jeļena un Varvara) un divi brāļi (Nikolajs un Ivans). Protams, uz viņu atstāja iespaidu ģimenes tikumi un tradīcijas, kur nekulturālumu un slinkumu uzskatīja par smagu grēku. „Manas vismīļākās atmiņas – zaļā lampa un grāmatas kabinetā,” – rakstīja Mihails. 1901.gadā viņš iestājās Pirmajā Kijevas vīriešu vidusskolā. 1907.gadā vidusskola bija pabeigta, un Bulgakovs turpināja mācības Kijevas universitātea medicīnas fakultātē.

1915.gada aprīlī (tobrīd viņam – tikai 23 gadi) Kijevas – Pečoru dievnamā noslēdza Mihaila Bulgakova laulības ar Tatjanu Lappu, ar kuru viņš bija pazīstams no 1908.gada. kad ģimnāziste no Saratovas ieradās Kijevā pavadīt brīvdienas. Taču tobrīd bija karš, mācības universitātē – pārtrauktas, un „otrās pakāpes zemessardzes mobilizētais” brīvprātīgi devās strādāt uz hospitāli Kijevas Pečerskā.

Jāpiebilst, ka jau 1914.gadā Bulgakovs piedalījās lazaretes organizēšanā Saratovā un strādāja tur par ārstu. Taču tikai 1916.gada oktobrī beidzot saņēma diplomu par „dziednieka statusa piešķiršanu ar izcilību, garantējot visas tiesības un privilēģijas, kas pienākas saskaņā ar Krievijas impērijas likumiem”. Tad arī Bulgakovs saņēma norīkojumu uz zemstes slimnīcu Smoļenskas guberņā. Darbs tur noveda nākamo rakstnieku līdz smagai saslimšanai. Ārstējot ar difteriju slimu bērnu, Mihailam sākās asins saindēšanās, kas izpaudās kā sāpīga nieze, tāpēc viņa kolēģis tam parakstīja morfiju.

Ar 1917.gadu Bulhgakovs sāka regulari lietot morfiju, jo jau minēto niezi spēja apturēt tikai ar šo preperātu. Pamazām tas pārtapa ieradumā. Drīz viņu pārcēla uz zemstes slimnīcu Vjazmā par infekciju un venerisko slimību nodaļas vadītāju. 1917.gada rudenī Mihails Bulgakovs sāka rakstīt autobiogrāfiskus stāstus par medicīnas tēmu. Jau tad izpaudās viņa ārsta diagnostiķa talants, kas vēlāk uzplauka sociālās diagnostikas jomā.

1918.gadā Bulgakovu veselības stāvokļa dēļ atbrīvoja no karadienesta, un viņš kopā ar sievu atgiezās Kijevā. Tur ar patēva (ārsta I.Voskresenska) palīdzību nākamais rakstnieks pārvarēja savu atkarību no morfija un pat uzsāka ārsta privātpraksi.

Viņa acu priekšā notika visas 20.gadsimta sākuma kardinālās pārmaiņas: cara atteikšanās no troņa, 1917.gada Februāra revolūcija un Oktobra apvērsums. 1919.gadā viņu kā ārstu mobilizēja Ukrainas tautas republikas armijā, tai atkāpjoties no Kijevas Bulgakovs dezertēja. Tā paša gada augustā viņu, arī kā ārstu, mobilizēja Sarkanajā armijā un kopā ar to viņš oktobrī atgriezās Kijevā, kur vēlāk pārgāja Dienvidkrievijas armijas pusē, kļūstot par Tveras kazaku pulka kara ārstu.

Kopā ar kazakiem Bulgakovs piedalījās karagājienā uz Čečeaulu un Šaliaulu, apspiežot čečenu sacelšanos. Vēlāk strādāja kara hospitālī Vladikaukāzā. Taču drīz vien pameta militāro dienestu un sāka nodarboties ar rakstīšanu. Strādāja izdevumos „Kaukāza Avīze” un „Kaukāzs”. Viņa pirmā publikācija datēta ar 1919.gada 26.novembri laikrakstā „Groznija” (ar inicāļiem M.B.). Mihailam bija nodoms emigrēt (sākumā uz Odesu, no tās uz Stambulu un tālāk, uz rietumiem). Taču, kad par braucienu jau bija samaksāts, viņš smagi saslima ar izkaisīto tīfu un aizbraukt neizdevās. Vladikaukāzā Bulgakovs palika līdz 1921.gadam.

Vēstulē māsai Mihails rakstīja: „Es pats savam acīm redzēju, kā pūlis, bļaudams un neķītri lamādamies, izsit logus, piekauj cilvēkus. Redzēju pussagruvušas un apdegušas ēkas Maskavā... trulas un zvērīguma pilnas sejas... Redzēju pūļus, apsēdušus nacionalizētu un slēgru banku ieejas durvis.... izbadējušos un izģindušus cilvēkus pie veikaliem... Redzēju laikrakstus, kuros raksta tikai vienu: par asinīm, kas līst gan dienvidos, gan rietumos un austrumos, kā arī par cietumiem”.

Politiskās izglītības galvenās pārvaldes sekretārs

1921.gadā Bulgakovs pārcēlās uz maskavi, kir tobrīd bija sakoncentrēta visa valsts literatūras elite. Nu bijušais balto armijas kara ārsts strādāja boļševiku varas iestādē par Izglītības tautas komisariāta Politiskās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļas sekretāru. Tolaik daudzi bija „bijušie”, kas juta līdzi agrākajam režīmam, kurā bija atļauts patstāvīgi domāt un dzīvot. Ar 1921.gadu Bulgakovs pilnībā bija apguvis žurnālista profesiju un, kad Literatūras nodaļu finansiālu iemeslu dēļ slēdza, sāka pelnīt naudu periodikā. Rakstīja feļetonus un izvērstus apskatus par aktuāliem notikumiem, publicējās 16 žurnālos un avīzēs. Paralēli tam, kā jau rakstniekam pieklājas, apmeklēja radošos pulciņus, iepazinās ar citiem literātiem utt. Kaut arī presē bija parādījušies ap 300 viņa darbu, Bulgakovu ģimene cieta ārkārtīgu trūkumu. Nozīmīgākie viņa tā laika darbi bija „Galvaspilsēta bloknotā” un „Sarkanā sala”, kuras sižets vēlāk kalpoja par pamatu lugai.

1924.gadā Mihails iepazinās ar Ļubovu Beloozersku, kas tikko bija atgriezusies no Parīzes. Pēc pāris mēnešiem viņš izšķīrās no Tatjanas Lappas un noformēja otro laulību.

Bulgakovs nekad neslēpa savu pagātni un pat atklāti simpatizēja balto kustībai. Vēl vairāk – ironizēja par padomju lozungiem un avižu klišejām. Lūk, tā viņš aprakstīja sarkanarmieša cepures kokardi: „lāpsta, Ne īsti āmurs un lāpsta, ne īsti sirpis un grābeklis, taču jebkurā gadījumā – ne sirpis un āmurs.” Šāds dedzīgums un indīga patiresība par jauno Krieviju, protams, nevarēja patikt ne varai, ne tās ierēdņiem. Piemēram, stāstā „Doktora neparastie piedzīvojumi” dažādu varu maiņa un to armijas atainotas ar skepsi. Galvenais varonis ar nicinājumu nepieņem ne baltos, ne sarkanos. Tā Bulgakovs izsmēja abas konfrontējošās nometnes. Savukārt darbā „Sātaniāda” atainots klerks, kurš gogantiskajā birokrātiskajā sistēmā zaudē savu identitāti un dzīvi. Bet slaveno romānu „Suņa sirds” padomju priekšniecība uzdrīkstējās publicēt tikai 1987.gadā.

Sadarbība ar teātri un vēstule valdībai

1925.g. Mihails Bulgakobs sāka sadarbību ar Maskavas Dailes teātri (tautā dēvēts par MHAT). Viņš uzrakstīja daudzas lugas, kas guva plašu publikas atsaucību. 1926.gadā ar milzīgiem panākumiem notika lugas „Turbinu dienas” (romāna „Baltā gvarde dramatizējums) pirmizrāde. Pēc tās Bulgakovs kļuva par pazīstamāko literātu visā padomju Krievijā. Pats Staļins lugu noskatījās veselas 15 (!) reizes. Un tas neraugoties uz to, ka kritika nikni pēla baltgvardu iecietīgo attēlojumu.

Rakstnieka attiecībām ar Staļinu bija dīvains statuss. „Tautu tēvs” ne reizi vien uzsvēra, ka Bulgakovs nav viņu cilvēks, bet iepazinies ar lugu „Skrējiens” rakstīja: „... tā neapšaubāmi ir pretpadomju parādība”. 1929.gadā no teātru repertuāriem izņēma visas Bulgakova lugas. Viņa darbus pārstāja publicēt. Un rakstnieks neizturēja. 1930.gadā viņš nosūtīja vēstuli valdībai, kurā atklāti lūdza: vai nu izraidīt mani no valsts vai arī dodiet darbu, jo citādi mani gaida trūkums, iela un bojāeja. (Tiesa, gan viņa sieva Ļubova, gan literatūras speciālisti ir atzinuši, ka pašlaik pieejamā versija varētu būt cita cilvēka sacerēta.)

Mērdēt badā pasaules mēroga slavenību (pēc publikācijām Berlīnes laikrakstā „Nakanuņe” viņš kļuva pazīstams visā pasaulē) varas iestādes neriskēja, un Bulgakovu pieņēma darbā par Dailes teātra režisora asistentu. Teātris kļuva par viņa jauno mīlestību un kaisli, iezīmējot mūža un daiļrades pēdējo posmu. Šeit notika pilnīga dekorāciju maiņa rakstnieka dzīvē un viņa trešās sievas – Jeļenas Šilovskas – parādīšanās uz skatuves. Teši viņa bija tā, kas kļuva par slavenās Margaritas prototipu un rakstnieka mūzu.

Teātra dzīve un darbs pilnībā paņēma Bulgakovu savā varā. Naktīs viņš rakstīja savu jauno darbu „Romāns par sātanu” (tā iesākumā saucās „Meistars un Margarita”). Uz manuskripta malām ar autora roku pierakstīts: „Paspēt pabeigt, pirms mirstu”. Šķiet, Bulgakovs labi apzinājās, ka strādā pie paša nozīmīgākā darba savā mūžā. Par laimi, viņš paguva romānu pabeigt...

Bulgakovs nomira 1940.gada ziemā asas hipertonijas lēkmes laikā. Pirms nāves viņš teica: „Es zinu, kā tas būs... Es gulēšu zārkā, un kad mani nesīs ārā no dzīvokļa, notiks, lūk, kas: tā kā kāpnes ir šauras, manu zārku sāks pagriezt un ar labo stūri tas atsitīsies pret Romašova, kurš dzīvo stāvu zemāk, dzīvokļa durvīm.” Viss patiešām tā arī notika. Zārka stūris atsitās pret dramaturga Borisa Romašova dzīvokļa durvīm.

Kāpēc tieši „Meistars un Margarita”?

Savā nepilnus 50 gadus garajā mūžā Mihails Bulgakovs paguva uzrakstīt milzumu darbu. Turklāt daudzi no tiem ir ja ne šedevri, tad katrā ziņā lieliski. Bez jau minētajiem pietiek nosaukt vēl „Dzīves pēdējās dienas (Puškins)”, „Ivans Vasiļjevičs” (1973.gadā uz šīs lugas bāzes I. Gaidajs uzņēma visiem labi pazīstamo komēdiju „Ivans Vasiļjevičs maina profesiju”), „Moljērs” (viena no krāšņākajām izrādēm, kas uzvesta uz Nacionālā teātra skatuves). Šo sarakstu varētu turpināt teju vai līdz bezgalībai, taču tik un tā, tikko kaut kur minēts Mihaila Bulgakova vārds, pirmām kārtām visiem prātā nāk tieši „Meistars un Margarita”. Ar ko šis darbs guvis tādu ievērību, ka aizēno teju vai visu ražīgajā mūžā paveikto?

Varbūt ar to, ka ap šo romānu vēl joprojām nenorimst strīdi literātu, teologu un pat mistiķu vidū? Vai varbūt ar to, ka ikkatrs mēģinājums uzvest šo darbu uz teātra skatuves vai uzņemt filmā saistīts ar neizprotamām parādībām, it kā tāpēc, ka viens no romāna centrālajiem tēliem ir pats nelabais?

Atbilžu uz šiem jautājumiem ir pat vairāk nekā jautājumu, taču noslēpumi bija, ir un paliek. Nesākšu iztirzāt tos visus. Aprobežošos tikai ar dažiem. Gan noslēpumiem pašā romānā, gan ap to. Turklāt tikai izklāstīšu tos, secinājumi katram jāizdara pašam.

Sāksim ar pašu romānu. Literatūras zinātnieki jau sen noskaidrojuši, ka romānā ar Meistaru Bulgakovs domājis pats sevi. Savukārt teologi vienā balsī apgalvo, ka ar Ješua Ha-Nocri tēlu rakstnieks ironizējis par Ļeva Tolstoja darbos pausto ideju, ka cilvēkiem jābūt tikai un vienīgi labestīgiem pret citiem, pat ļaunuma priekšā. Taču minētā tēma ar to vēl nav izsmelta. Pavisam nesen internetā izdevās uziet krievu pētnieka Aleksandra Govorkova pārdomas par šo jautājumu.

Viss sākās ar to, ka pēc 2005.gadā uzņemtā televīzijas seriāla (režisors V. Bortko) noskatīšanās Aleksandram izcēlās strīds ar draugu. Tas apgalvoja, ka filmas darbība risinās 1935.gadā. Taču Aleksandrs uzstāja, ka darbības laiks ir krietni agrīnāks. Vladimirs Bortko allaž ir precīzs, ja runa ir par vēsturiskiem faktiem. Mājās, atkārtoti noskatoties DVD diskā ierakstīto filmu, atklājās, ka taisnība tomēr draugam – seriāla darbība risinās trīsdesmit piektajā gadā. Taču romānā darbība notiek divdesmit devītajā gadā! Kāpēc filmas autoriem savajadzējās nomainīt divdesmit devīto gadu pret trīsdesmit piekto? Vairākas dienas Aleksandrs domāja par to. Bet tad nāca apgaismība...

Kas bija Meistars?

Aleksandrs vēlreiz pārdzīvoja to līdz galam nepateiktā un noslēpuma sajūtu, kādu pirmo reizi juta pēc romāna izlasīšanas. Un tā bija saistīta ar Meistara tēlu.

Kas par viņu ir zināms? Pirmajā parādīšanās reizē rakstnieks ataino gludi skūtu tumšmatainu vīrieti „aptuveni trīsdesmit astoņu gadu vecumā”. Šis cilvēks saucas par Meistaru (uzvārda viņam nav) un uzliek galvā „melnu cepurīti ar dzeltenā zīdā izšūtu „M” burtu”.

Tālāk atklājas, ka Meistars ir – „pēc izglītības vēsturnieks”, ...vēl pirms pāris gadiem strādājis vienā no Maskavas muzejiem, turklāt darbojies arī kā tulkotājs, jo pārvalda angļi, franču, vācu, latīņu, grieķu un nedaudz arī itāļu valodu. Obligāciju loterijā laimējis simts tūkstošus rubļu, pametis darbu muzejā, pārcēlies uz Arbata rajonu un „sācis sacerēt romānu par Ponciju Pilātu”.

Pārcelšanās uz Arbatu, kā liecina Bulgakova romāna teksts, notiek ziemā. Pavasarī Meistars satika Margaritu, augustā romāns par Ponciju Pilātu bija pabeigts. Augusta beigās – septembra sākumā Meistars mēģina to publicēt, rezultātā sākas viņa gānīšana preses izdevumos. Iznīcinošie raksti nebeidzās, acīmredzot to bija ļoti daudz. Un tas ir dīvaini, jo Meistara romāns taču nekur nebija publicēts (Margaritas lūgums piedot viņai par padomu publicēt romāna fragmentu liecina par Meistara mēģinājumu publicēt tieši romāna fragmentu, nevis to kopumā). Ja kāds no redaktoriem uzskatītu ienākošo manuskriptu par kaitīgu, tad pietiktu ar vienu mājienu – ziņojumu politpārvaldei. Rudenī Meistars iepazinās ar žurnālistu Aloiziju Mogariču, kurš par viņa darbu izrādīja lielu interesi. Mogaričs izlasīja visu romānu, „no vāka līdz vākam”. Oktobrī Meistars jutās nodzīts un slims. Un tad viņu apcietināja.

Vārda „apcietināšana” Bulgakova romānā nav, taču kā lai citādi saprot šādu tekstu: „... man pieklauvēja pie loga...” Un tālāk: „... janvārī, naktī, tajā pašā mētelī ar iztrūkušām pogām es no sala rāvos čokurā savā pagalmā... manās istabiņās skanēja patafons.”

Acīmredzot Meistara arests bija sekas Aloizija Mogariča ziņojumam par to, ka rakstnieks savā dzīvoklī glabā nelegālu literatūru (interesanti – kādu?), nevis gānīšanai preses izdevumos.

Tātad ļaudis, kas „pieklauvēja pie loga”, kaut kur aizveda Meistaru, no kurienes viņš pēc trim mēnešiem atgriezās mētelī ar iztrūkušām pogām. Saprast to var tikai kā evaulētu apcietinājuma un tai sekojošas nosacīti ātras atbrīvošanas aprakstu. Tajā pašā aukstajā janvāra naktī Meistars nonāca psihiatriskajā klīnikā, kur arī, jau maijā, atklāja savu dzīves stāstu Ivanam Bezdomnijam.

Kāda gada maijā? Pētnieku vairākums ir pārliecināti, ka romāna Maskavas darbība norisinās 1929.gada maijā. Pamēģināsim izvērst notikumu hronoloģiju atpakaļgaitā no Meistara tikšanās ar Ivanu trakomājā, ņemot vērā iespēju izskaitļot reālos notikumus gan divdesmit devītā, gan trīsdesmitā gada maija.

1929. (1930.) gada maijs – Meistara tikšanās ar Ivanu.

1929. (193o.) gada janvāra nogale – Meistara atbrīvošana.

1928. (1929.) gada oktobra nogale – Meistara apcietināšana.

1928, (1929.) gada septembra nogale – oktobra sākums – Meistara tikšanās ar Aloiziju.

1928. (1929.) gada septembris, oktobris – Meistara gānīšana preses izdevumos, kaut gan romāns nekur nebija publicēts.

1928. (1929.) gada augusts – Meistars pabeidz romānu un nodod redakcijai publicēšanai.

1928. (1929.) gada pavasarus (visticamāk marts) – satikšanās ar Margaritu.

1927. – 1928. (1928. – 1929.) gada ziema – Meistars dzīvo pagrabiņā Arbata apkaimē.

1927. (1928.) gada vasara un rudens – Meistars obligāciju loterijā laimē 100 tūkstošus rubļu.

1927. (1928.) gada maijs – Meistars vēl strādā muzejā.

Bet tagad veiksim eksperimentu. Paprasiet saviem paziņām (ja vien tie ir lasījuši romānu): „Par ko apcietināja Meistaru?” Deviņi no desmit atbildēs: „Par to, ka uzrakstīja romānu un mēģināja to publicēt.”

Bet kas tik „ķecerīgs” ir Meistara romānā? Pēc savas būtības tas ir vēsturisks. „Jēzus Kristus apoloģijas” tajā nav, tāpat kā nav paša Jēzus Kristus. Ir pavisam cits personāžs – Ješua Ha-Nocri, kam ir maz kopīga ar evaņģēlija Jēzu. Stāsts par Ješua izklāstīts no atklāti antiklerikāla un ķecerīga viedokļa. Viduslaikos šāda „Jēzus Kristus antoloģija” neglābjami beigtos ar autora nāvi uz sārta. Berliozam taču pat prātā nenāca rakstīt ziņojumu čekai par to, ka Ivana Bezdomnija poēmā Jēzus iznācis, „tik dzīvs, it kā patiešām reiz bijis”. Atminēsimies Alekseja Tolstoja romānu „Aelita”, kurš savā pirmajā izdevumā bija vārda vistiešākajā nozīmē bāztin piebāzts ar Bībeles terminiem. Turklāt 1928. – 1929.gads vēl nebūt nav masveida terora laiks rakstnieku vidū. 1935.gadā (uz kuru attiecināts televīzijas seriāla darbības laiks) Meistara romāna izsauktās represijas būtu krietni dabiskākas.

Izskatās, ka Bulgakovs pārnesis uz Meistaru pats savu rūgto pieredzi čekas veiktajā „Suņa sirds” manuskriptu konfiskācijā, lugu izņemšanā no teātru repertuāra, gānīšanā preses izdevumos pēc lugas „Skrējiens” fragmentu publicēšanas... Tieši Bulgakovam 1929. bija „katastrofu gads”. Taču Meistars neuzrakstīja nekā līdzīga satīriskajiem un izsmejošajiem Bulgakova darbiem – ne „Balto gvardi”, ne „Sātaniādi”, ne „Suņa sirdi”, pat ne „Liktenīgās olas”...

Interesanti, ka Ivans Bezdomnijs, būdams visu literāro darbu epicentrā, ar grūtībām atminējās Meistara gānīšanu, bet viņa uzvārdu vispār nespēja atcerēties. Nē, te kaut kas nav kārtībā! Arī Bulgakovs pats atstājis mums atslēgu Meistara apcietināšanas patieso cēloņu izprašanai – „ziņojums par to, ka viņš glabā nelegālo literatūru”. Kā redzams, apcietināšanas īstie cēloņi jāmeklē citos, ar rakstniecību nesaistītos, autora dzīves aspektos.

Vēlreiz apkoposim visai pieticīgās ziņas par Meistaru. Viņš ir profesionāls vēsturnieks un tulkotājs, pārzina vairākas valodas, to skaitā senās, dzīvo Maskavā, strādā muzejā, mīl rozes, savācis iespaidīgu bibliotēku (sapircis grāmatas... liela istaba... grāmatas, grāmatas...), apveltīts ar spējām apjaust patiesību, kā arī ietekmēt (maina Bezdomnija domu gājienu), pārzina gnostiskā satura apokrifisko literatūru un interesējas par okultismu (pēc Ivana stāstītā acumirklī „izskaitļo” Volandu un nožēlo, ka pats nav ar to ticies).

Par ko gan varētu 1928. Vai 1929.gadā Maskavā represēt cilvēku ar šādiem uzskatiem? Atbilde būtu: „Par ko vien ienāktu prātā!” Un tā būtu patiesa. Es vienkārši izmantoju jūsu, lasītāju, pacietību, jo izmeklēšanā noticis krass pavērsiens. Es atklāju savas kārtis.

Okultā Maskava personības kulta laikā

OGPU-NKVD-MGB mašīna bija labi vadāma. Represiju mehānisms darbojās pēc saskaņota plāna – šodien iznīcināsim garīdzniekus, rīt – trockistus, parīt – kulakus, bet trešajā dienā – labējo opozīciju, pēc tam pasijāsim rakstniekus, tad – armijniekus, pēc tam – ārstus, pēc tam.... pēc tam...

1929. – 1930.gadā politpārvalde sagrāva slepeno Maskavas templiešu organizāciju „Gaismas Ordenis”. Daņila Andrejeva „Pasaules roze” neuzdīga tukšā vietā no nekā. Aizvadītā gadsimta 20.gados Maskava bija patvērums daudzām gnostiskām, okultām un paramasoniskām biedrībām. Pilnā sparā Andreja Belaja idejiskajā vadībā darbojās antropozofisti. Dzejnieks, tēlnieks un kabalists Boriss Zubakins (viņa personiskā sekretāre bija Anastasija Cvetajeva) izveidoja „Ceļojošo Jāņa Kristītāja baznīcu” un uzturēja sakarus ar mistiķu biedrību „Amaravella”, kurā bija apvienojušies N. Rēriha piekritēji. Zubakina sekotāju vidū bija kinorežisors Sergejs Eizenšteins un Maskavas Dailes teātra aktieris Mihails Čehovs. 1928.gada februārī apcietināja okultā rozenkreiceru jeb rožkrustiešu ordeņa Emeš Redivius, kuru vadīja V. Čehovskis un J. Tēgers (bijušais padomju valsts konsuls Afganistānā), biedrus. Viena no ietekmīgākajām biedrībām bija rozenkreiceru pulciņš, ko 1922.gadā izveidoja V. Šmakovs – fundamentālu okulto pētījumu „Tota svētā grāmata”, „Pneimatoloģija” un „Sinarhijas likums” autors. Minētā pulciņa sēdes kopā ar pārējiem apmeklēja arī filozofs Pāvels Florenskis un filologs, seno valodu pētnieks Vsevolods Beļjustins. Pēdējais pēc Šmakova aizbraukšanas uz ārzemēm 1926.gadā uz viņa pulciņa bāzes organizēja „Maskavas orionismā iesvētīto rozenkreiceru ordeni”. Beļjustins ilgu laiku strādāja par tulku Ārlietu tautas komisariātā un bija guvis tik plašas zināšanas okultismā, ka viņu sāka uzskatīt par grāfa Sen-Žermēna iemiesojumu, „Maskavas Sen-Žermēnu”. Vairākums rozenkreiceru ordeņa biedru darbojās arī templiešu „Gaismas Ordenī”, pie kura pirmsākumiem stāvēja Apolons Kareļins – interesanta un mazpazīstama personība. Būdams dzimis aristokrāts (attāls Ļermontova radinieks), Kareļins pieslējās narodovoļciem, pēc tam anarhistiem. Pēc 1905.gada Maskavas sacelšanās apspiešanas aizbēga uz ārzemēm. Francijā organizēja anarhistu-komunistu federāciju „Brīvo kopienas locekļu brālība”. Turpat Francijā arī uzņemts „Templiešu ordenī” un 1917.gada vasarā atgriezās Krievijā ar uzdevumu izveidot „Templiešu austrumu vienību”. Anarhistu vidū Kareļins ietekmes un autoritātes ziņā bija nākamais aiz Kropotkina. Taču piederēja pie „mistisko anarhistu” strāvojuma.

Kā raksta Padomju Krievijas okulto kustību pētnieks A. Ņikitins: „Kareļins bija... dziļi ticīgs cilvēks, kaut gan viņa ticībai nebija nekā kopīga ar pareizticību, katolicismu vai kādu citu konfesiju, tai vispār bija antiklerikāls raksturs”. Tālāk Ņikitins atzīmēja – Kareļins sekojis Kristus novēlējumiem un atdarinājis pirmos kristiešus, tomēr bijis draudzīgās attiecībās ar CK sekretāru A. Jenukidzi un VCIK sēdēs panāca nāves soda atcelšanu. 1926.gadā pēc Kareļina nāves par „Gaismas Ordeņa” līderi kļuva matemātikas pasniedzējs Aleksejs Solonovičs.

Solonoviča vadībā „Ordenis” aktīvi papildinājās ar jauniem biedriem, tai skaitā ar jaunatni, un izvērsa plašu propogandas darbību. Templiešu ordeņa biedri bija Korpotkina muzeja pārziņa vietnieks D. Bēms, Maskavas Dailes teātra aktieris un režisors Zavadskis, režisori un aktieri Rubens Simonovs, Smišļajevs, Astangovs, literatūrzinātnirks D. Blagojs, Lielā teātra vijolnieks Māzels...

Viens no galvenajiem „Gaismas Ordeņa” centriek (līdzās Otrajam Maskavas Dailes teātrim un Vahtangova studijai) bija Kropotkina muzejs, kur valodnieks un „Ordeņa” biedrs Nikolajs Langs organizēja pilnīgi legālu Bibliogrāfijas pulciņu Bakuņina un Kropotkina darbu izpētei. Pēc Langa apcietināšanas 1929.gada 5.novembrī OPGPU sāka „Gaismas Ordeņa” sagraušanu. Galvenais represiju vilnis vēlās nākamā gada septembrī, kad apcietināja Solonoviču un visus aktīvos „Ordeņa” biedrus.

Vai te nav jūtams kaut kas pazīstams? Vēlreiz atgriezīsimies pie tām ziņām, kādas ir mūsu rīcībā par Meistaru, un pamēģināsim tās savienot ar neotempliešu ordeņa darbības faktiem.

Darbības vieta (Maskava) un laiks (1928. – 1929.gads) sakrīt. Meistars pēc izglītības ir vēsturnieks un tulkotājs. Jāatzīmē, ka Nikolajs Langs bija beidzis Dzīvo Austrumu valodu institūtu (vēlāk pārveidots par Austrumu pētniecības institūtu). Par tulkotāju strādāja „Maskavas Sen-Žermēns” Beļjustins, kurš tāpat kā Meistars, pārzināja vairākas valodas.

Bulgakovam bija ērti padarīt savu galveno varoni par vēsturnieku. Ja Meistars būtu, teiksim, aktieris, tā noslēgtais dzīvesveids būtu grūti izskaidrojams. Turklāt loģiski arī tas, ka vēsturnieks strādā muzejā. Atgādinu, ka Kropotkina muzejs bija viens no galvenajiem mistisko anarhistu un „Gaismas Ordeņa” darbības centriem. Muzejā Langa vadībā darbojās bibliogrāfijas pulciņš. Nikolaju Langu apcietināja 5.novembrī, Meistaru apcietināja oktobra beigās – sakritība diezgan precīza. Pēc trim mēnešiem Meistars atbrīvots, mētelī ar iztrūkušām pogām stāvēja pie sava dzīvokļa durvīm. „Gaismas Ordeņa” biedru Juriju Zavadski arī izlaida no Butirku cietuma dažus mēnešus pēc apcietināšanas. Lietu pret Zavadski izbeidza A. Jenukidzes un K. Staņislavska pūliņu rezultātā.

Turpināsim salīdzināšanu. Meistaram patīk rozes, turklāt Bulgakovs to min nevis garām ejot, bet vienā no galvenajām ainām – Meistara pirmās tikšanās ar Margaritu laikā. Bet, l1ūk, fragments no J. Zavadska liecības: „Kareļins... mani ieinteresēja ar savu filozofiju... Balta roze – viņa mīļākais zieds – bieži stāvēja vāzē tam uz galda. Kareļins stāstīja leģendas....”. Baltu vai sarkanu rozi izmantoja, iesvētot „Gaismas Ordeņa” bruņiniekos.

Kļuvis bagāts, Meistars sapirkās grāmatas. 1877.gadā Vācijā ar bibliotekāra Mercdorfa pūlēm publicēja trīs Templiešu ordeņa slepenos statūtus, kas bija nokopēti Vatikāna arhīvos un ar Hamburgas un Pēterburgas masonu starpniecību nonākuši Mercdorfa rīcībā. Statuta secreta Electrum teikts: „Katrā namā (domāti „izredzēto” nami) jāizveido bibliotēka, kurā bez Bībeles... jābūt arī Eriguēnas Jāņa, Kenterberijas Anselma, Abeljāra darbiem, kā arī nesen aizliegtajiem... maģistra Amalika de Bena sacerējumiem...” Žēl, ka Meistara bibliotēka sadega un mēs nekad neuzzināsim, vai tajā glabājās Kenterberijas Anselma un Amalika de Bena sacerējumi! Taču nav nekādu šaubu, ka tajā bija apokrifiskie darbi un kristiešu agnostiķu sacerējumi. Par to liecina Meistara romāna saturs. Acīmredzot arī okultās zināšanas Meistaram nebija slēptas aiz septiņiem zīmogiem, kas ir pavisam dabiski, ja mūsu aizdomas, ka viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri bija saistīti ar neotempliešu un neorozenkreiceru ordeni, ir patiesas.

Protams, nav iespējams apgalvot, ka Meistaru Bulgakovs būtu „nokopējis” no Langa, Jurija Zavadska, Vsevoloda Beļjustina vai kāda cita konkrēta cilvēka. Es tikai izsaku domu, ka Meistara portretējumā atspoguļoti dažādu reāli eksistējušu okulto biedrību biedru domformas, rakstura īpašības un biogrāfijas fakti. Ar lielu varbūtību iespējams apgalvot, ka Meistara tēls veidots apvienojot reālu aizvadītā gadsimta 20.gadu Maskavas mistiķu un slepenā ordeņa biedru īpašības un biogrāfiju faktus.

Mihaila Bulgakova atslēgas

Bet tagad atgriezīsimies pie romāna „Meistars un Margarita” un pamēģināsim atbildēt uz jautājumu: par ko ar nāvi sodīja Ješua Ha-Nocri? Poncijs Pilāts taču „neatrada nozieguma sastāvu” klaiņojošā filozofa reliģiskajos uzskatos, taču viņam nāvējoši izrādījās vārdi: „... jebkura vara ir vardarbība pret cilvēkiem un... pienāks brīdis, nebūs ne Cēzaru, ne arī kādas citas varas. Cilvēks nonāks patiesības un taisnīguma valstībā, kurā nebūs vajadzīga nekāda vara.” Tieši uz šādu atklāsmi viņu provocēja Jūda, lūdzot „izteikt savas domas par valsts varu.”

Piedodiet, bet šis Ješua uzskats pilnībā sakrīt ar mistiskā anarhisma programmu! Jau sen literatūras pētnieki ievērojuši personāžu paralelitāti, kas darbojas dažādās Bulgakova romāna „pasaulēs”. Ješua – Jūdas tēliem ar krietnu piezemētības porciju atbilst Meistars – Mogaričs. Šajā paralelitātē rodama viena no romāna noslēpumu atslēgām, ko tīši vai netīši mums pasviedis Bulgakovs. Pareizāk, viens no lietņiem, no kura var mēģināt atslēgas atjaunot.

Meistaru apcietināja, apsūdzot nelegālās literatūras glabāšanā. Bet, lūk, fragments no Lietas Nr. 103514 „Apsūdzības slēdziena” par „Gaismas Ordeņa” biedriem: „A. Solonoviča grāmatā „Bakuņins un Jaldobaofa kults”, ko nelegāli izplatīja Ordeņa biedru un to paziņu vidū, dominē šādas idejas: „Varas princips iepotēts cilvēcei kā slimība... No varaskāres jāārstējas...” Un tālāk tajā pašā „Apsūdzības slēdzienā”: „Anarhistu-mistiķu pulciņu vidū izplatītajos mistiskā satura manuskriptos, starp citu, teikts: „... valsts – tā ir opijs tautai. Ar jēdzienu „valsts”, kāda tā arī nebūtu, allaž neatraujami saistīts jēdziens „vardarbība” – vardarbība pret sabiedrību, pret personību, pret individualitāti...”. Tagad skaidrs, kāda „nelegālā literatūra” varēja glabāties pie Meistara. Ješua sodīšanas ar nāvi un Meistara apcietināšanas cēloņi sakrīt. Vēl vairāk, sakrīt arī viņu „politiskie” uzskati, ja pieņemam, ka Meistars ir neotempliešu vai kāda cita Maskavas mistiskā ordeņa biedrs.

Bet tagad papētīsim dažus no Meistara vārdiem mums zināmos Ješua „reliģiski filozofiskos” uzskatus. „Dievs ir viens, un es viņam ticu”, „ļaunu cilvēku pasaulē nav”, „nāks patiesības valstība”, „nāves nav”, „nāvessoda nav bijis”. Bet, lūk, Bafometa lūgšana, ko allaž skaitīja iesvētot templiešos „iepriecināto” kapitulā” „Viens Kungs, viens altāris, viena ticība, viena kristība, viens Dieva un visu Tēvs, un katrs, kas teiks Kunga vārdu, tiks pestīts.” Uzņemto „izredzēto” kapitulā, iesvētāmais zvēr, ka „viņš tic Dievam Radītāja un tā vienpiedzimušajam Dēlam, Mūžīgajam Vārdam, kurš nekad nav dzimis, nav cietis, un nav miris pie krusta...”. Mēs redzam, ka Bulgakova (un Meistara!) varonis izsakās bruņinieku-templiešu slepeno uzskatu garā.

Bet kas tur iemirdzējās Bulgakova romāna pirmās nodaļas tekstā? Nebūsim slinki, pielieksimies un pacelsim vēl vienu autora nomesto atslēgu, kura mētājas zemē pie parka soliņa Patriarha dīķu apkaimē. Šī atslēdziņa ir no zelta, ļoti dārga. „... Portsigārs... bija pārsteidzoši liels, darināts no sarkanā zelta, un, to atverot, uz vāka saules staros baltā gaismā iemirdzējās briljantu trijstūris.” Tas ir Volanda portsigārs!

„Bulgakova enciklopēdijas” autors Boriss Sokolovs uzskata, ka viens no Volanda prototipiem bijis grāfs Kaliostro, Dižais kopts. Silts, bet nebūt ne karsts. Jā, grāfs, bet pavisam cits. Pēc laikabiedru atmiņām, šāds portsigārs, darināts no zelta, ar briljantu trijstūri uz vāka, piederēja Dižajam rožkrustietim – grāfam Sen-Žermēnam.

Volands, radot neprāša iespaidu, min savu sarunu ar Kantu, par klātbūtni uz balkona pie Pilāta... Bet tieši grāfs Sen-Žermēns sarunā atļāvās nevīžīgi izmest par personīgu pazīšanos ar sen mirušām slavenībām. Tieši Sen-Žermēnu sveiku un veselu redzēja daudzus gadus pēc viņa „nāves”. Tā kā tieši viņš varētu teikt Volanda vārdus” „Domāju, pēc gadiem trīssimt pāries.”

„Anglis, vācietis, francūzis, polis,” – tā Berliozs un Bezdomnijs pūlas noteikt Volanda nacionālo piederību. Tāpat nav zināma arī Sen-Žermēna nacionālā biedrība. Visizplatītākā versija apgalvo, ka viņš ir neoficiālā (oficiālais bija Austrijas ķeizars) Ungārijas karaļa Ferenca Rakoci dēls. Taču Eiropas ģenealoģijas speciālists Lorenss Gārdners uzskata, ka Sen-Žermēns ir Spānijas karalienes Marijas Annas un Rioseko hercoga, Kastīlijas admirāļa Huana de Kaberas ārlaulības dēls. Daži apgalvo, ka Dižais rožkrustietis bija noslēpumainās Šambalas iedzīvotāju mhatmu sūtnis.

Ja nojauta bijusi pareiza un Sen-Žermēns patiešām bijis viens no Volanda prototipiem, tad likumsakarīgi rodas jautājums: kāpēc tas bija vajadzīgs Bulgakovam?

Varbūt tāpēc, lai novilktu vēl vienu pavedienu, kas saista viņa romāna varoņus ar reālām okultisma un mistikas pasaules personām? Atgādinu, ka ievērojamāko Maskavas mistiķi, rozenkreiceru Vsevolodu Beļjustinu uzskatīja par grāfa Sen-Žermēna reinkarnāciju.

Rezumēsim paveikto. Jūtu, ka lasītāji jau sen kā lolo jautājumu: vai ne pārāk daudz zināja Mihails Bulgakovs?

Pēdējā laikā klīst domas par Bulgakova piederību slepenajām biedrībām. Ir pat piesardzīgas norādes, ka „pēc dažām pazīmēm’ viņu varētu pieskaitīt „Gaismas Ordenim”.

Vai tas ir tiesa? Nav manos spēkos ne to pierādīt, ne apgāzt. Ja Bulgakovs arī bija Ordeņa biedrs, tad Maskavas neotempliešu masveida aresta brīdī viņš jau bija norobežojies no aktīvas darbības tajā.

Tomēr uzmanību piesaista okultisma līmenis Maskavas teātru vidē. Dailes teātris (MHAT), Vahtangova studija, Lielais Teātris – tās ir vietas, kur iespējami Bulgakova kontakti ar „Gaismas Ordeņa” biedriem. Rakstnieks formāli varēja arī nepiederēt kādai no slepenajām organizācijām, taču par to pastāvēšanu noteikti zināja. Bulgakova interese par okultismu nav apstrīdama. Savā vēstulē valdībai (Staļinam) viņš uzsvēra: „Es esmu rakstnieks – mistiķis...”

Tas bija par noslēpumu pašā romānā. Tagad pievērsīsimies mistiskajām lietām, kas saistītas ar mēģinājumiem „Meistaru un Margaritu” iestudēt teātrī, uzņemt filmā vai pat... vienkārši ilustrēt.

Runā, ka tas ir nolādēts romāns. Taču ļoti dīvaini nolādēts, tikai Krievijā. Bet varbūt nolādēts nav romāns, bet zeme, kurā tas tapis?

Ilustrācijas

1938.gadā pabeigto romānu nodrukāja tikai 1966.gadā (Labs skaitlis, vai ne? Lai būtu Sātana skaitlis (666) pietrūkst tikai viena sešinieka...). 26 gadus pēc autora nāves. Romānu publicēja žurnālā „Maskava”, tiesa gan, apcirptā variantā (cenzūra aizliedza aptuveni 12% no teksta). Un tā līdz 1973.gadam visa zeme lasīja tikai apgraizīto romāna variantu, kamēr aiz robežām publikācijai bija nodots pilnīgi viss teksts. Romāna pilnā versija dienas gaismu ieraudzīja 1967.gadā Parīzē, Londonā un Ņujorkā. To drīz pārtulkoja vācu valodā un 1969.gadā izdeva Frankfurtē pie Mainas. Tur „Maskavas” izdevumā neiekļautās daļas demonstratīvi bija izceltas ar kursīvu. Latvijas lasītāji ar romānu pirmo reizi iepazinās 1978.gadā, kas to latviešu valodā bija pārtulkojis Ojārs Vācietis.

Kad visa pasaule jau zināja romānu no galvas, Krievijā vēl joprojām naktīs „pa kluso” lasīja apcirptā varianta ar roku pārrakstītās lapas, jo tirāža bija pavisam neliela, vien 150 tūkstoši eksemplāru.

„Tikai pēc pusotra gada (kopš romāna izdošanas) man rokās nonāca žurnāls „Maskava”. Līdz tam man nācās izstāvēt garu rindu pēc pieraksta uz to Centrālās televīzijas bibliotēkā. Lai to izlasītu, man bija atvēlētas tikai divas dienas un divas naktis. Manā 50 gadu vecumā bezmiega naktis nav tik auglīgas kā jaunības gados. Tāpēc es guvu tikai virspusēju ieskatu romānā, par kuru runāja visa Maskavas un Krievijas inteliģence kā par neparastu, daudzšķautņainu...” (N. Ruševs, „Nadeždas pēdējais gads”.)

Starp citu, par Ruševiem. Nikolajs Ruševs bija mākslinieks un ģeniālās meitenes Nadjas (pilnā vārdā Nadeždas) tēvs. Nadja, mantojusi no tēva zīmēšanas talantu, veidoja unikālas zīmējumu sērijas par dažādiem mākslas darbiem. Kad viņas rokās nonāca ātršuvēja vāki ar „Maskavu” un tajā publicēto romānu, meitene tā dēļ gandrīz vai zaudēja prātu un ar skubu iesāka jaunu zīmējumu sēriju – „Meistara un Margaritas” ilustrācijas. Gada laikā viņa radīja vairāk nekā 160 kompozīcijas...

Taču par romānu runā, ka tas ir nolādēts...

„Reiz izstādē pie mums ar Nadju pienāca vecs mākslinieks, kurš vēlējās palikt anonīms. Viņš pateica, ka ir pazīstams ar Mihaila Bulgakova atraitni Jeļenu Bulgakovu, un Nadjai, lai varētu turpināt savu sekmīgi iesākto darbu, nepieciešams ar to iepazīties, jo pie viņas glabājas visas kupīras (izgrieztie gabali) no pirmās publikācijas.” (N. Ruševs, „Nadeždas pēdējais gads”.) Zīmīgs mākslinieks, vai ne? Ar Jeļenu Bulgakovu Nikolajs Ruševs satikās, taču bez Nadjas. 1969.gada 6.martā veselīgajai 16 gadu meitenei notika asinsizplūdums smadzenēs. Ārstiem viņu glābt neizdevās. Kad tēvs atnesa zīmējumus Jeļenai, atklājās apbrīnojama lieta: Nadjas uzzīmētais Margaritas portrets mats matā līdzinājās rakstnieka sievai, kura bija Margaritas prototips. Jāpiebilst, ka Nadja nekad nebija redzējusi ne Jeļenu Bulgakovu, ne viņas fotogrāfijas.

Teātra iestudējumi

Teātris – tas ir templis. Kā katram templim pieklājas, tas ir bagātīgi apvīts leģendām un mistiskiem nostāstiem. Aktieri tās zina simtiem. Un visvairāk to (vismaz Krievijā) saistās tieši ar 20.gadsimta vismistiskāko romānu.

„Pēc viena gadījuma, iestudējot Bulgakova darbu, es sāku ticēt mistikai,” – stāsta Krievijas nopelniem bagātā aktrise Tatjana Maļinovska. „Kāds kuturjē mani uzaicināja iestudēt defilē šovu. Un konkrēti – izveidot numuru speciāli viņa kolekcijai. Mēs sākām mēģinājumus un es sapratu, ka to varētu parādīt kā Sātana balli. Paņēmu Bulgakova romānu, noslēpumaino „Enigma” mūziku un uzrakstījām scenāriju. Tas notika Klusajā nedēļā pirms Lieldienām. Mani brīdināja, ka tas ir smags grēks, bet es neticēju...

Un ko jūs domājat? Pirmkārt kādu dienu es vispār aizmirsu, ka man jāspēlē lugā. Agrāk nekas tāds nebija noticis. Nākamajā rītā teātrī saņēmu stingro rājienu. Bet tā bija vēl tikai pusbēda. Lieldienās notika mūsu „Sātana balle”. Viss burtiski krita no rokām ārā. Skaņu režisors aizgulējās un viņa dēļ sākumu nācās pārcelt par 1,5 stundu. Kad es ieslēdzu mūziku, sāka skanēt ieraksts no pavisam citiem celiņiem. Modeles visu saputroja un uz skatuves iznāca pavisam citās vietās nekā bija paredzēts. Vārdu sakot, defilē izgāzās.”

„Jā, cilvēks ir mirstīgs, bet tā vēl būtu tikai pusbēda. Slikti tas, ka viņš dažkārt ir pēkšņi mirstīgs, lūk, tur tas joks!” Šis Volanda izteikums nevilšus nāk prātā aplūkojot to aktieru sarakstu, kas riskēja tēlot „Meistarā un Margaritā.”

Teātra speciālisti uzskata, ka aktieris, kurš vislabāk notēloja Sātanu, ir Viktors Avilovs no teātra „Dienvidrietumos”. Tieši viņa brīnišķīgās spēles dēļ „Meistara un Margaritas” iestudējumu iedēvēja par „Volanda evaņģēliju”. Vairākus gadus no vietas Viktors iznāca uz skatuves un ar savu spēli apbūra skatītājus. Turklāt, kā izriet no kādas intervijas, viņš labi apzinājās, kas to nākotnē sagaida: „Ir ticējums, ka ķerties pie šī darba – bīstami. Es neesmu māņticīgs, es vienkārši zinu, ka tie spēki, par kuriem stāstīts Bulgakova romānā, pastāv... Piemēram, manā lomā ir teksts: „Cilvēks gatavojas rīkoties pats ar sevi un citiem, un piepeši viņam – khe – khe – plaušas sarkoma!” Mēs strādājām mēģinājumā, kad pēkšņi pienāca zvans no Odesas: „Atbrauc uz bērēm.” Mans draugs Slava Gricišins nomira no plaušas sarkomas, turklāt tieši mana mēģinājuma laikā. Mistika vai sagadīšanās?”

Vienu no pirmajiem mēģinājumiem iestudēt romānu uz skatuves Maskavas teātrī „Ermitāža” veica Mihails Ļevitins. No sākuma cieta pats režisors. Mēģinājuma laikā viņam atvērās kuņģa čūla. Pēc tam pienāca aktiera Sergeja Gorčakova, kurš tēloja Korovjevu, kārta – viņš salauza roku. Tālāk – trakāk. Ar rekvizītiem sāka notikt dīvainas lietas – priekšmeti pastāvīgi pazuda. Galu galā teātra direkcija neizturēja un iestudējumu nolēma „iesaldēt”.

Lūk, ko Viktors Avilovs stāsta par teātra viesizrādēm: „Mēs vedām „Meistaru un Margaritu” uz Berlīni, bet es tajā nespēlēju, jo divas reizes nomiru. Tas notika 40 minūtes pirms izrādes sākuma. Man bija divas klīniskās nāves, asinis plūda ar strūklu. Divas reizes mani izrāva no viņpasaules, atjaunoja sirdsdarbību. Man ļoti gribas ticēt, ka par to es jau esmu samaksājis.” Un samaksāt V. Avilovs patiešām samaksāja ļoti dārgi. Tēlojot viņš zem krekla uz krūtīm allaž nēsāja divus zelta krustiņus un sargeņģeļa medaljonu. Tomēr 2004.gada 21.augustā mākslinieks nomira ar v1ezi. Pats Avilovs uzskatīja, ka nāvējošā slimība ķēra viņu pēc Volanda lomas nospēlēšanas.

Slikti izgāja arī teātra „Dienvidaustrumos” režisoram Valerijam Beļjakovičam, kurš nomainīja Avilovu. Valerijs (amatu apvienošanas kārtībā) arī Ņi1žņijnovgorodas teātra „Komēdija” mākslinieciskais vadītājs) atgriezās iz skatuves pēc grūtas slimības. Lūk, ko viņš pastāstīja par aktieriem, kas „Meistarā un Margaritā” tēloja Volndu: „Pazīstamais latviešu aktieris I. Kalniņš nobijās un atteicās no Sātana lomas. Brīnišķīgais aktieris, Ukrainas skatuves mākslinieks Valerijs Ivakins mēnesi pēc lomas tēlošanas nomira ar insultu. Georgijam Demunovam, kurš Ņižņijnovgorodas Drāmas teātrī Romana Vitjuma izveidotajā iestudējumā tēloja Volandu, ne no šā, ne no tā radās problēmas ar sirdi, arī es pats cietu.”

Kinematogrāfs

Režisors Mihails Romms kategoriski paziņoja, ka ir literārie darbi, tādi kā „Meistars un Margarita”, pēc kuriem filmas uzņemt nevajag. Taču netrūkst režisoru, kas tomēr riskē to darīt. Un arī te lāsts ķer tikai Krieviju.

Padomijā vēl nebija iznākusi pilnā romāna versija, kad Polijā jau ķērās pie ekranizēšanas. Pirmais 1971.gadā uz „Meistara un Margaritas” bāzes savu filmu „Pilāts un citi” klajā laida Andžeja VAJDA. Uzņēma bez traģēdijām, arī tālāk viss bija kārtībā. Vienīgā dīvainība – filmu ne reizi neparādīja Krievijā.

1972.gadā uzņēma „Meistara un Margaritas” Dienvidslāvijas variantu. Režisors Aleksandra Petrovičs.

1988.gadā vēl viens polis – Macejs Vojtiško radīja astoņu sēriju televīzijas filmu par „Meistaru un Nargaritu”. Un nevienā gadījumā nebija nekādu mistisku apstākļu, kas traucētu filmēšanai. Neizgaisa bez pēdām līdzekļi, neizkūpēja vienīgās kopijas, neviens neaizliedza filmas demonstr1et. Tiesa, 8.gados Holivudā Romans Polanskis ķērās pie romāna ekranizēšanas, bet projektu slēdza. Taču pavisam laicīgu iemeslu dēļ – producentiem tas gluži vienkārši šķita neizdevīgs.

Taču krievu režisoriem bija viena vienīga mistika. Dažs labs pat atminējās, ka Volands nevarēja ciest elektrību, bet kāds cits bija lasījis, ka Bulgakovs nevarējis ciet kino, tāpēc arī ar ekranizācijām nekas nesanāk...

Uzņemt filmu pēc romāna sapņoja Igors Talakins, Elems Kļimovs, Eladrs Rjazanovs un vēl virkne talantīgu režisoru, bet nevienam no tiem tā arī neizdevās realizēt savu sapni.

Vladimirs Naumovs kopā ar draugu Aleksandru Alovu gribēja uzņemt „Meistaru un Margaritu”. Naumovs bija pazīstams ar rakstnieka atraitni Jeļenu jau tad, kad tapa filma „Skrējiens”. Viņa piedalījās uzņemšanā kā literārā konsultante, iedeva Naumovam palasīt romāna pilno versiju. Kad sākās darbs pie filmas, Jeļena Bulgakova jau bija mirusi. Taču reiz Naumovs naktī redzēja sapnī: kāds zvana pie viņa dzīvokļa durvīm. Režisors piegāja un, palūkojies pa „actiņu”, ieraudzīja stāvam kažokā tērptu Jeļenu. Viņš atvēra durvis un aicināja viņu iekšā. Bet tā tikai teica: „Es vien uz brītiņu – lejā gaida Mihails Afanasjevičs. Gribēju jums, Volodja, pateikt, ka filmas nebūs.” Sapnis izrādījās vieds.

Rjazanovam vienkārši aizliedza filmu uzņemt. Bez paskaidrojumiem. Viņam tā arī neizdevās noskaidrot, kas un kāpēc aizliedzis.

1991.gadā Elems Kļimovs kopā ar brāli Hermani Kļimovu uzrakstīja oriģinālu scenāriju un būdams kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, ieguva tiesības to realizēt. Avīzes jau rakstīja par gaidāmo filmu. Bet to tā arī neuzņēma, jo nebija nedz vajadzīgo tehnoloģiju, nedz finanses, kuras viņam tā arī neizdevās atrast.

Toties naudu atrada Jurijs Kara. Viņa projekts prasīja 15 miljonus dolāru. Un ar to saistās visvairāk noslēpumu.

Filmu uzņēma 1994.gadā, bet uz ekrāniem darbs neparādījās. Pats režisors atminējās – filmējot radies tik daudz šķēršļu, ka licies – pats romāns pretojas uzņemšanai. „Rudens sākumā mēs Sudakā uzbūvējām no dārgām dekorācijām seno Jeruzalemi,” – atminas Kara. – „Raču tikko grasījāmies sākt strādāt, uzkrita sniegs. Filmēšanu nācās pārtraukt, bet dekorācijas – pārveidot.” Kad filma galu galā bija uzņemta, producentam ar režisoru izcēlās konflikts, kas beidzās ar tiesas darbiem. Tad filma ar uzņemto materiālu kaut kur pazuda, cilvēks, kam uzticēja tās glabāšanu, nomira. Vēlāk filmu it kā izdevās atrast, arī režisors ar producentu panāca kompromisu. Taču negaidīti uzradās Bulgakova radinieki un aizliedza filmas iznākšanu uz ekrāniem...

Vladimirs Bortko filmu uzņēma ar otro piegājienu. Pirmais – 2000.gadā, taču projektu slēdza. Ķeroties pie darba otrreiz, Bortko uzņemšanas laukumā aizliedza jebkādas sarunas par mistiku. Kaut arī pats atzinās, ka reiz pie Patriarhu dīķiem saticis dīvainu kungu, kurš garām ejot izmetis: „Nekas jums nesanāks.” Tomēr sanāca. Protams, ne jau šedevrs. Tomēr filmu uzņēma un mēs varam to noskatīties.

Bet arī šī filma nav iztikusi bez nāves. Viņsaulē aizgājuši jau trīs: Kirils Lavrovs (Pilāts), Vladislavs Galkins (Ivans Bezdomnijs) un Aleksandrs Abdulovs (Korovjevs). Vismistiskākais ir gadījums ar Abdulovu. Jau filmēšanas laikā ārsti viņam konstatēja Volanda pasludināto vainu – plaušas sarkomu. Taču, pat uzzinājis par savu slimību, aktieris nevēlējās atteikties no lomas. „Kurš gan atteiksies no Korovjeva!” viņš nerimis atkārtoja, atbildot uz kolēģu centieniem pierunāt nefilmēties šajā lomā. Aleksandrs nomira divus gadus pēc filmas pabeigšanas un apbedīts Vagaņkovas kapsētā.

Tātad iznāk, ka romāns ir nolādēts tikai Krievijā. Varbūt tiešām lāsts uzlikts nevis romānam, bet pašai zemei: kad Bulgakova spalvas radītais Volands ieradās Krievijā, tad atklāja, ka viņam tur nav ko darīt, jo ir jau radīta vara uz sātanisma pamatiem. Un pašreizējā vara arvien vairāk cenšas atdzemdināt staļinismu. Varbūt dižā rakstnieka gars no viņpasaules brīdina par vēstures atkārtošanos. Un turpinās brīdināt, kamēr viņu beidzot sapratīs.