Mēs atnācām...

Pagaidām tikai dažu cilvēku ieskats tajā, kā viņi nonāca līdz biedrībai...

Kaut kad pa televizoru redzēju, ka top dibināta biedrība. Protams, man nebija ne jausmas, kā to atrast, tāpat es biju pārliecībā, ka nepazīstu nevienu pašu biedru.
Tad vienreiz kārtoju mājās grāmatas, un konstatēju, ka man fantastikas grāmatu ir par daudz.
Savācu visas kaudzē un kaut kā pamanījos atrast Annu (kā - neatceros!), kurai tās piedāvāju biedrības bibliotēkai. Anna piekrita, un vienu dienu pie manis ieradās Belogrīvs, kas piekrāmēja visu mašīnas bagāžnieku ar grāmatām, un tā, starp citu, pastāstīja, ka drīz būšot literārā konkursa noslēgums, vai negribot aiziet paskatīties un paklausīties.

Izdomāju aiziet.
Pēc tam Anna man palūdza parediģēt viņas rakstītu romānu - Anna! Romāns man joprojām ir datorā ar visiem labojumiem!
Tad ierados uz BaltCon Kongresu namā, un ... un... tad tas tā pamazām "aizgāja".
Tās biedrības, kas bija toreiz, var teikt, vairs nav, ir pilnīgi savādāka, bet es vēl eksistēju, kā tāda veca piepe.

Lilita Rašmane

********************************

ja godīgi jāsaka, vairs precīzi neatceros kā tieši uzzināju par LFFB kas toreiz vēl bija tikai tapšanas stadijā - vai nu kaut kur internetā pamanīju, vai no kāda paziņas izdzirdēju, lai nu kā, kā saka, "daudz ūdens aiztecējis kopš tiem laikiem". Aizgāju uz vienu no toreiz regulārajām tikšanās reizēm vienā no kafejnīcām, kuras gadu gaitā ir mainītas ne reizi vien, un sāku laiku pa laikam piestaigāt uz šiem pasākumiem. Tā nu sanāca ka savulaik ieviesu LARPu "sērgu" līdz tam "nesamaitātajā" organizācijā jo pats jau kādu laiku ar to darbojos tagadējā IIT "Drakons" spēlētāju kompānijā un piedāvāju daļai no LFFB cilvēkiem pašiem ar pamēģināt, kā tas ir... rezultātā sekoja gadus piecus ilgstoša galda spēļu sērija un vairākas brīvdabas spēles kas tagad turpinās foruma spēles veidolā tajā pašā spēles pasaulē.Jāatzīmē gan, ka oriģināli LFFB mani piesaistīja tieši kā fantastikas literatūras un kino cienītāju apvienība, jo ar lomu spēlēm toreiz tai bija visai maz sakara...

Artis Āboltiņš

*****************************************

Pie visa vainīgs ir aivvv, jo viņš mani ieveda kurbelē un tur es atradu arī LFFB, kas mani iesūca -_-
Tā īsi, bet neko daudz jau tur nav ko stāstīt. Ja vien tas nav kaut kāds šokējošs atgadījums, parasti jau neatceras, kā kaut kas ir atrasts. Tomēr, cik nu mana atmiņa man ļauj, atceros, ka pirmais pasākums, ko LFFB ietvaros apmeklēju, bija kaut kādas lekcijas par nanotehnoloģijām, laikam. Tas vēl bija bibliotēkā un tik sen atpakaļ, ka man mati ceļas stāvus no šausmām, cik ilgs laiks jau ir pagājis.

Anko (mausns vēl nav atkodis, kurš cilvēks slēpjas zem šī nika)

*********************************************

Ja godīgi tad no manas atmiņas pamazām ir izplēnējis viss atskaitot to dienu, kad pirmo reizi gadījās saskarties ar LFFB klātienē. Šķiet, ka tas bija marts vai pat februāris, kad ļoti centīgi sagraizījusi savas mātes kāzu kleitu devos uz Akadēmisko biblioteku, lai pēc lekciju noklausīšanās piedalītos savā pirmajā kabineta spēlē "Sapņu pavēlnieks". Kā aizgāju tā arī esmu palikusi šajā biedrībā līdz pat šim brīdim. Sākumā kādu divus gadus tikai kā skatītājs no malas un tad ar oficiāla iesnieguma palīdzību iekļāvos kā LFFB biedrs. Līdz pat šim momentam ar katru gadu vairāk saprotu, ka tas kādu iepazinu biedrību pašā sākumā pamazām viss ir izgaisis - tomēr nevarētu teikt, ka biedrība mirtu. Drīzāk viņa pāriet jaunā un savādākā izskatā. Tā pat kā fēniks, kurš atdzimst no pelniem. Kaut kā aizfilozofējos, bet tam ir tiešs sakars ar to kāpēc esmu biedrībā un kāpēc joprojām palieku. Tāpēc, ka atnācu es paskatīties, bet paliku uz dzīvi...
Lūk tāds varētu būt mans stāsts par to kā nokļuvu LFFB

Vita Sudmale

*********************************************

Es biedrībā nu esmu tas netipiskais gadījums. Parasti mammas ved, rauj un stumj bērnus uz dažnedažādiem pulciņiem, kolektīviem un citādām būšanām (pati arī ilgi stumdīju savu atvasi uz deju kolektīvu īpaši neņemot galvā viņa protestus), bet uz šejieni atnācu iesākumā paskatīties - kas tā ir par tautu, ar kuru bērns kopā pavada laiku visādi reizēm izšmugulējoties, lai tikai varētu "nedarīt, ko mamma liek; doties pa labi, kad jāiet pa kreisi". Un tā nu es te esmu. Bērna atvesta mamma un .... nezinu, kā no malas izskatās, bet mēs jau viens otram īpašīgi te, biedrībā, netraucējamies...

Andra Gustavsone

*********************************************