Mēness iemītnieki.

Lekcija nolasīta Suntažu publiskajā observatorijā 2012. gada 22. septembrī

1-Luna

Mēness – Zemes pavadonis, kuram mēs, kas esam pilsētnieki, pievēršam aizvien mazāk uzmanības – iespējams, ir galvenais iemesls, kāpēc vispār uz Zemes ir radušās saprātīgas būtnes. Mēness ar savām regulārajām izmaiņām pats savā izskatā un iespaidu uz Zemi paisumu un bēgumu veidā, un regulāro Saules aptumsumu iemesls jau no vissenākajiem laikiem piesaistīja cilvēku – mūsu senču – uzmanību un lika iedomāties par tādu jēdzienu kā laiks. Vai bez tā rastos civilizācija? Jādomā, ka nē. Senākajiem cilvēkiem Mēness bija dievība un viņi to neuztvēra, kā kaut ko Zemei līdzīgu, kā tālu esošu zemi. Šī dievība regulāri mainīja savu izskatu un pēc tā varēja izmērīt laiku, kas īpaši vērtīgi kļuva tad, kad cilvēki sāka nodarboties galvenokārt ar zemkopību. Zemkopjiem bija jāspēj domāt par nākotni, par sezonālām izmaiņām un tamlīdzīgām lietām. VII gadsimtā pirms Kristus Senajā Babilonijā strauji attīstās matemātiskā astronomija un tiek izgudrots Mēness kalendārs, tomēr mēness senajiem babiloniešiem joprojām ir dievība.

Priekšstats par Mēnesi, kā par cietu, Zemei līdzīgu pasauli, rodas tikai Senajā Grieķijā, pateicoties sengrieķu filozofiem un dzejniekiem, kas cenšas pārdomu rezultātā apjaust pasauli un tās uzbūvi. Sengrieķu varonim Orfejam it kā piederot vārdi, ka Zevs esot radījis arī citu, bezgalīgu zemi, ko nemirstīgie dievi sauc par Selēnu, bet cilvēki – par Lunu. Antīko laiku pētnieki gan uzskata, ka šo vārdu autors ir pitagorietis Kekrops no V gadsimta pirms Kristus. Arī citi sengrieķu domātāji uzskatīja, ka Mēness ir līdzīgs zemei, tikpat liels un bezgalīgs, bet plankumi uz tā ir kalni un ielejas. Anaksagors pat sastāda Mēness karti. Turklāt, viņš uzskata, ka Mēness ir apdzīvots un uz tā ir tādas pat apdzīvotas vietas, kā uz Zemes.

Pazīstamais grieķu cilmes romiešu filozofs Plūtarhs (46. - 120.)2-Plutarch vēsturiskajā sacerējumā “Sarunas par seju, kas redzama uz Mēness diska” atsaucas uz kādu svešzemnieku - ceļotāju, kas pabijis uz mistiskas Ogigijas salas rietumos no Britu salām, kur studējis astronomiju, pēc tam to pašu darījis Kartāgā, pētot senos rokrakstus. Svešinieks esot stāstījis, ka uz Mēness redzamās daļas ir gan kalni, gan ielejas, Vienu no lielākajām saucot par Hekatas mājokli, bet divas citas par garajām ielejām, jo pa tām dvēseles dodas uz to Mēness daļu, kas reizēm ir vērsta pret Zemi, bet reizēm – pret debesīm. Apbrīnojami, bet šajā fragmentā gandrīz ir aprakstīta librācija – nelielas Mēness kustības, kad rodas iespēja skatīt tos Mēness rajonus, kas parasti atrodas Mēness otrajā pusē. No atziņas, ka Mēness ir tāds pat kā Zeme, bija tikai viens solis līdz tam, ka rodas domas par to, ka Mēness ir apdzīvots. Šāds solis, protams, tika sperts un pirmie citplanētieši – selenīti – droši ienāk sengrieķu prātos. Plūtarhs tā apraksta Mēness iemītniekus: “Mēness iemītnieki, ja tādi ir, visdrīzāk nav resni un ir spējīgi ēst visu, kas pagadās. Augšējā telpa rada smalki organizētas dzīvās būtnes ar ierobežotām dzīvnieciskām vajadzībām. Citas pasaules var būt citādas un to būtnes ir piemērotas citiem apstākļiem. Mums tas liktos neticami. Tas būtu tāpat, ja mums būtu liegta iespēja pieiet pie jūras un mēs tikai zinātu, ka tās ūdens ir rūgts un nelietojams, bet kāds stāstītu, ka jūras dzelmē mīt visdažādākās būtnes. Lai nu kā, uz Mēness var dzīvot būtnes, kurām nav vajadzīgs viss tas, kas vajadzīgs mums, un tāpēc tas, kas saka pretējo, neņem vērā visu to dzīvības daudzveidību, kas ir pie mums ”. Pārsteidzoši mūsdienīgs uzskats.

Laertas Diogēns (III gs.) raksta, ka Efesas Heraklīts (VI gs. p. Kr.) pat bija pazīstams ar vienu cilvēku, kas esot “nokritis” no Mēness. Senie grieķi uzskatīja, ka uz Zemes no Mēness ieradās, ne tikai cilvēki, bet, piemēram, arī Nemejas lauva – dēmons metāla ādā, ko vēlāk nogalina Hērakls.

Grieķu rakstnieks – satīriķis Samosatas Lukiāns (dzimis Sīrijā ap 120. - 180.) 3-Lucianus, kas strādājis par advokātu Antiohijā, daudz ceļojis un rakstījis visai dzēlīgas satīras par ortodoksālo ticību, bieži tiek dēvēts par pirmo rakstnieku-fantastu vēsturē. Viņa spalvai pieder “fantastiskie” romāni “Ikaromenips” («Icaromenippus»; 161. gads) un “Patiesais stāsts” («Vera Historia»; 170. gads). Pirmajā grāmatā galvenais varonis Menips, gribot atkārtot Ikara varoņdarbu, ar spārniem aizlido uz Olimpu, bet pēc tam līdz Mēnesim, lai no augšas paskatītos uz Zemes lietām. Lai varētu lidot, Menips rīkojas visai barbariski, viņš noķer divus putnus – ērgli un maitu kliju – nogriež tiem pa spārnam: ērglim labo, klijai kreiso, tad ar stiprām siksnām piesien tos sev pie pleciem. Tad, uzkāpis uz Akropoles mūriem, viņš metas lejā un – lido. Uz Mēness Menips satiek filozofu Empedoklu, kuru uz tā ir uznesis vulkāna Etnas izvirdums. Viss beidzas ar to, ka dievi atņem viņam spārnus, lai viņš nejauktos to darīšanās, lidinoties pa kosmosu.

Otrā grāmata, kas pretendē uz titulu “pirmais ZF romāns vēsturē”, stāsta par jūrasbraucējiem Atlantijas okeānā, kurus okeāna viesulis ar visu kuģi astoņu dienu laikā aiznes uz Mēnesi, kur viņi sastop daudzas eksotiskas ārpus Zemes dzīvības formas un pat piedalās “zvaigžņu karos” par planētu Venēru. Vispirms viņus saņem gūstā maitu kliju jātnieki, kas šos milzu apmēru plēsīgos putnus izmanto zirgu vietā. Putniem ir trīs galvas, bet viņu lidspalvas ir resnākas par kuģa mastiem. Jātnieki aizved ceļotājus pie vietējā valdnieka, no kura viņi uzzina, ka selenītiem draud Saules armijas iebrukums, ko vada varenais karavadonis Faetons, turklāt vēl Saules pusē karo iebrucēji no Lielā Lāča zvaigznāja. Īsta kosmiskā opera! Lukiāna Mēness iemītnieki ir visai dīvaini, viņi savu vēderu izmanto par kabatu un aukstā laikā tajā slēpjas viņu bērni... Bērni uz Mēness piedzimst nevis sievietēm, bet vīriešiem un tiek iznēsāti viņu ikros. Kad selenīts mirst, viņš izgaist kā tvaiki; ēst selenīti neēd, tikai ieelpo ceptu, lidojošo varžu smaržu. Selenītiem uz kājas ir tikai viens pirksts bez naga, kad viņi ir saaukstējušies, viņiem no deguna tek nevis iesnas, bet medus. Ar vienu vārdu sakot, Lukiāns fantazē uz nebēdu.

Ar antīkās kultūras norietu, zūd interese arī par Mēnesi. Viduslaikos daudzi seno domātāju darbi iet bojā, vai tiek speciāli iznīcināti. Vienīgā Antīko laiku autoritāte Viduslaikos ir Aristotelis un viņš uzskatīja, ka Mēness ir gluda lode bez dzīvības: vairāk spīdeklis, nekā planēta.

Jauns Mēness pētīšanas periods sākas XVII gadsimtā, kad Galileo Galilejs (1564. – 1642.) ar jauno izgudrojumu – teleskopu – pēta Mēness virsmu un nosauc tā tumšos apgabalus par “jūrām”, bet gaišos - par “sauszemi”. Ar teleskopu apbruņotais astronoms sašķoba Aristoteļa pozīcijas un Mēnesi atkal sāk uztvert kā veselu pasauli, kaut mazāku, bet Zemi. Pat svētie tēvi sāk apspriest iespējamos kontaktus ar selenītiem. 1638. gadā, Anglijā pēc autora nāves izdod bīskapa Frēnsisa Godvina (1561. - 1633.)4-Godvins grāmatu ar nosaukumu “Cilvēks uz Mēness jeb Neparastais ceļojums, ko veicis spāņu piedzīvojumu meklētājs Dominiks Gonsaless, jeb Gaisa sūtnis” ( angļu - «The Man in the Moon'or a Discourse of a Voyage thither by Domingo Gonsales, the speedy Messenger»). Grāmatā stāstīts par to, kā Seviļas augstmanis Gonsaless pieradina meža gulbju baru, līdz iejūdz tos ratos un – izglābjas no katastrofā cietuša kuģa, taču gulbji nes viņu arvien augstāk, uz Tenerifi virsotni un vēl augstāk. Gulbji šaujas augstāk arvien ātrāk, līdz pamazām ātrums zūd un rati apstājas. Virves vairs nav nostieptas, viss aparāts un arī ceļotājs ir sastinguši nekustībā, it kā viņiem nebūtu svara. Spāņu ceļotājs savas izjūtas apraksta tā: šajā brīdī es sapratu to, par ko filozofi līdz šim nav pat domājuši: smagie priekšmeti pievelkas Zemes centram, ne jau tāpēc, ka tas ir dabiski, bet gan tāpēc, ka tos drīzāk pievelk kāda noteikta Zemeslodes īpašība, vai kas tāds, kas atrodas tās dziļumā, līdzīgi kā magnēts pievelk dzelzi. Tā nu bez jebkādas materiālas palīdzības putni palika karājāmies gaisā, kā zivis rāmā ūdenī. Bija ļoti baisi un es būtu nomiris no bailēm, ja vien man nepiemistu spāņa gars un vīrišķība...

Apbrīnojami! Liekas bīskaps Godvins ir pirmais cilvēks pasaulē, kas raksta par gravitāciju, bezsvara stāvokli un taisnvirziena kustību kosmiskajā telpā. Un tas ir piecdesmit gadus pirms Īzaka Ņutona! Arī tālāk Godvins apbrīnojami precīzi apraksta kosmosu: te nebija, ne dienas, ne nakts, zvaigznes spīdēja vienmērīgi spožas. Tās nemirguļoja, bet spīdēja ar bālu gaismu kā Mēness no rīta. To nebija daudz, bet tās likās desmitreiz lielākas, nekā skatoties no Zemes. Varonim likās, it kā zem viņa griežas milzīgs globuss ar kontinentu kontūrām. Pēc vienpadsmit lidojuma dienām varonis sasniedz Mēnesi un nosēžas tā jūrā. Uz Mēness ir tikai salas. Sekmīgi nosēdies, ceļotājs sastop selenītus: trīs metrus garas, ar olīvu krāsas ādu, cilvēkiem līdzīgas būtnes. Vietējā civilizācijā, protams, valda monarhija, pēc leģendas to ir dibinājis atnācējs no Zemes. Tāpēc arī viņu uzņem ļoti silti, tomēr, pārziemojis uz Mēness, spānis gatavojas lidot atpakaļ. Gulbji sāk iet bojā un ceļotājs baidās, ka paliks uz Mēness uz visiem laikiem. Par spīti tam, ka Godvina selenīti ir cēli, godīgi, tīrīgi un viscaur pozitīvi – gandrīz var teikt – ideāli cilvēki.

Tajā pašā, 1638. gadā izdod vēl vienu, cita bīskapa Džona Vilkinsa (1614. - 1672.) 5-Vilkinss grāmatu par ceļojumu uz Mēnesi. Liekas, ka “Saruna par jauno pasauli un citu planētu” (angļu - «A discourse concerning a new World and another Planet») ir pirmā grāmata, kurā stāstīts par īpaši gatavotu, zinātnisku ekspedīciju uz Mēnesi. Kā lidaparātu, Vilkinss piedāvā izmantot gaisa balonu. Autors cenšas izdomāt visu. Piemēram, tā kā ceļojuma laikā kosmosā bruņiniekus negaida pilis, kurās viņi varēs atpūsties un paēst, tad varbūt, līdzīgi kā dzīvniekiem ziemas guļā, arī cilvēkiem būtu jāguļ ziemas miegā, pārtiekot tikai no ētera gaisa.

Nākošais no Jaunā laika intelektuāļiem, kas domā par lidojumiem uz Mēnesi ir karaliskais leibmediķis Pjērs Borēls (1620. - 1671.) 6-Borels, kas saraksta traktātu “Jaunas runas par daudzveidīgajām pasaulēm, citām, apdzīvojamām planētām, nezināmām zemēm utt.” (franču - «Discours nouveau prouvant la pluralité des mondes que les astres sont des terres habitées et la terre une estoile, qu'elle est hors du centre du monde dans le troisiesme ciel et se tourne devant le soleil qui est fixe, et autres choses très curieuses.»). Līdz mūsu dienām nav nonācis neviens šī darba eksemplārs, nav precīzi zināms arī izdošanas gads – 1647. vai 1657., taču laikabiedru pārstāstos šīs tas atrodams. Pilnīgi iespējams, ka šo traktātu ir lasījis arī dzejnieks-dumpinieks Sirano de Beržeraks (1619. ―1655.) 7-Sirano, jo apmeklē to pašu jauno filozofu klubiņu, ko Borēls. Tomēr, sava rakstura dēļ Sirano dod priekšroku, nevis gudriem traktātiem, bet draiskiem stāstiem. Garstāstā “Mēness valstu un impēriju komiskā vēsture” (franču - «Histoire comique des états et empires de la lune»; īsais variants 1649.) viņš raksta par vairākiem variantiem, kā ceļot kosmosā. Pats neticamākais, savākt stikla traukos rasu, kas saules staru ietekmē celsies uz augšu. Taču stāsta varonis, tuvojoties Mēnesim, laikam īsti negrib tur nokļūt tādā veidā, jo viņu turp nes pārāk ātri, var notikt katastrofa, tāpēc viņš sāk sit traukus ar rasu, kamēr nenolaižas Kanādā. Taču no sava plāna viņš neatsakās un uzbūvē mašīnu ar atsperi un koka spārniem. Taču starts neizdodas, mašīna nogāžas. Izārstējis sasitumus, varonis atgriežas pie aparāta un redz, ka vietējie karavīri ir to uzlabojuši, piesienot pie tā raķešu saišķus, ar domu, ka tās tiks iedegtas viena pēc otras, lai uzturētu lidojumu. Tā Sirano de Beržeraku varot uzskatīt par daudzpakāpju raķešu idejas autoru. 8-Sirano Tomēr, šajā laikā Eiropā raķešu saišķu konstrukcija jau bija plaši pazīstama. Stāsta varonis lido uz Mēnesi, visas raķetes izdeg, bet lidojums turpinās tik un tā. Varonis saprot, ka vainīgas ir buļļa smadzenes, ar kurām viņš ieziedis savas rētas, tās velk viņu uz augšu, jo Mēnesim ir spēja “izsūkt kaula smadzenes no dzīvniekiem”. Beidzot Mēness ir sekmīgi sasniegts un savos klejojumos pa to Sirano varonis sastop ne tikai mūsu paziņu Dominiku Gonsalesu, bet arī senākus vīrus Enohu un Iliju, kas nokļuvuši uz Mēness ne mazāk oriģinālā veidā. Taču no katra ceļojuma ir jāatgriežas, varonis izmanto vēl eksotiskāku veidu – ieraudzījis, ka kāds velns rauj uz elli kādu Mēness grēcinieku un atcerējies, kur atrodas elle, viņš pieķeras pie nabaga grēcinieka un ar autostopu nonāk atpakaļ uz Zemi.

Notiek strauja tehnikas attīstība, tomēr progress stāstos par Mēnesi it kā apstājas. Nākošie, interesantākie stāsti par Mēnesi liek noticēt, ka uz Mēnesi var nokļūt tikai miegā vai izmantojot dažādas astrālas būtnes. Piemēram, vācu astronoms un matemātiķis Johans Keplers (1571. - 1630.) 9-Keplers pēc viņa nāves publicētajā darbā “Sapnis jeb Mēness astronomija” (1634., oriģinālā latīniski - «Mathematici olim Imperatorii Somnium, Seu opus posthumum de Astronomia lunari») Keplers stāsta, ka aizrāvies ar Bohēmijas leģendām, lasījis par turienes burvi Libušu un aizmidzis sapņo, ka viņš lasa kādu citu grāmatu... tajā kāds jauns cilvēks astronoms ar savas mātes burves starpniecību nodibina sakarus ar kādu Levānijas (Mēness) garu, kas stāsta viņam par selenītu astronomiskajām zināšanām – tā faktiski ir populārzinātniska grāmata par Kopernika sistēmu, kas bagātināta ar paša Keplera novērojumiem. Keplera selenīti ir lielāki par cilvēkiem, bet dzīvo īsāku mūžu. Diennaktī viņi spējot apiet apkārt pasaulei. Mēness puse, kas vērsta pret mums ir kā mūsu pilsētas un dārzi, bet otrajā pusē atrodas lauki, meži un tuksneši.

Tomēr, bija arī reālāks skats uz Mēnesi. 1657. gadā jezuīts Atanasijs Kirhers (1602. - 1680.) 10-Kirhers publicē grāmatu “Ekstatiskais debesu ceļojums” (latīniski: «Iter extaticum secundum, mundi subterranei prodromus»), kurā kāds Feodidakts satiek noslēpumainu, spārnotu radījumu Kosmielu, kas pārvērš viņu par garu un aizved ceļojumā uz Mēnesi un tālāk uz citām planētām, līdz pat cietajām debesīm – firmamentam. Pie tām, pēc tā laika uzskatiem stiprinājās zvaigznes.

Mēness Kirheram ir sterila planēta, kas noklāta ar dārgakmeņiem. Ūdens tur ir tīrs un caurspīdīgs, bet vienīgā dzīvība ir kaut kādi metāliski ķērpji. Kosmiels paskaidro, ka tāds ir Dieva plāns, ja uz Mēness nav cilvēku, tad tur vairāk arī neko nevajag. Cita jezuīta Gabriēla Daniēla (1649. ―1728.) sacerējumā “Ceļojums Dekarta pasaulē” (fr.: «Voyage du monde de Descartes», 1692.) ceļotājs uz Mēness satiek visus senlaiku domātājus, kuriem uz Mēness ir izdevies realizēt savus mērķus: Platonam ir sava republika, Aristotelis nodibinājis liceju... Par spīti naivajiem priekšstatiem, autors absolūti precīzi atzīmē, ka Mēness sastāv no tiem pašiem elementiem kā Zeme.

Pirmais zinātnieks, kas atklāj, ka Mēnesim nav atmosfēras, ir Kristiāns Heigenss (1629. ―1695.), kas vēro Mēness disku Saules aptumsuma laikā.

Nav zināms, vai populārais angļu rakstnieks, neaizmirstamā Robinsona autors Daniēls Defo (1660. ?- 1731.)11-Defo] bija iepazinies ar Heigensa atklājumu, taču, kad viņš raksta kārtējo politisko pamfletu, tad nekavējoties sūta savu varoni uz Mēnesi romānā “Konsolidators jeb Atmiņas par dažādiem notikumiem Mēness pasaulē” (angļu - «The Consolidator, or Memoirs of Sundry Transactions From the World in the Moon», 1705.). Stāstījums sākas ar “alternatīvās pasaules” vēstures aprakstu, kurā valda varena Ķīnas impērija. Apvienojot maģiju un zinātni ķīniešu gudrie rada apbrīnojamu mašīnu, kas spēj lidot starp zvaigznēm. Tās uzbūve aprakstīta kāda Mira Čočo Lasmo darbā, kurā stāstīts, ka Mēness ir tāds pat kā Zeme un uz tā dzīvo arī cilvēki, jo kā zināms Ķīnas imperatori kādreiz uz Zemes ir ieradušies tieši no Mēness, lai apmācītu primitīvās tautas visādām gudrībām. Vēlāk, ķīniešu elite bieži lido uz Mēnesi un atpakaļ, uzturot ar selenītiem ciešus kultūras sakarus. Ar laiku lidojošo mašīnu un to dzinēju (konsolidatoru) būve kļūst par veselu industriju. Rodas arvien modernāki modeļi. Tipiska mašīna ir neparasti viegli un hermētiski rati, ar platiem spārniem 50 jardu izpletumā (45,72 m), kas tiek salīmēti no īpaši audzētām 513 spalvām. Kustību nodrošina “konsolidators”, kas ir tvertne ar ugunīgu garu, kas ir izsaukts ar maģiskām manipulācijām. Starpplanētu ceļotāji izvietojas ratu iekšpusē, kur, spārnu vēziena trokšņa ieaijāti, iekrīt hipnotiskā miegā, tāpēc ceļojumā nav jāņem līdzi daudz pārtikas un ūdens.

Defo atzīst, ka mašīnas ideju ir aizņēmies no bīskapa Vilkinsa darba, taču Defo pirmais raksta par to, ka starpplanētu kuģi prasīs īpašu ražošanas un ekspluatācijas kultūru – vairākās lapaspusēs Defo apraksta katastrofas, kas ar šīm mašīnām ir notikušas, ja tām bijušas sliktas vai nolietotas spalvas.

Selenītu aprakstos gan Defo nav īpaši oriģināls, vienīgi izsmej esošās dzīves reālijas. Defo darbs rada veselu epigoņu rindu.

1727. gadā ar pseidonīmu kapteinis Samuels Brants 12-Brants, kas reizē ir arī galvenā varoņa vārds, tiek publicēts romāns “Ceļojums uz Klukstiju” (angļu: «A Voyage to Cacklogallinia»). Satīriskajā darbā tiek rakstīts par izdomātu valsti Klukstiju, kurā strādā pie Mēness sasniegšanas projekta ar īpaši apmācītu putnu palīdzību. Ceļojuma mērķis ir zelta iegūšana Mēness kalnos. Lidojums uz Mēnesi norit sekmīgi, tiek satikti selenītu milži, tikai tos neizdodas apmuļķot kā lētticīgos citu kontinentu iezemiešus uz Zemes, selenīti patriec Zemes cilvēkus no saviem kalniem.

Citu Defo epigoņu vidū var minēt prozaiķi Robertu Peltoku (1697. ―1767.) 13-Peltoks, kas saraksta romānu sēriju par kāda Pītera Vilkinsa piedzīvojumiem, viens no romāniem ir “Pītera Vilkinsa ceļojums uz Mēnesi” (angļu: «Peter Wilkins Journey to the Moon», 1740.), kurā varonis Defo un Svifta stilā cieš katastrofu un nokļūst pie spārnotiem cilvēkiem, kas norakstīti no Džonatana Svifta laputiešiem – Normnbdsrgfutas valstī. Viņi pārzina starpplanētu lidojumus un nogādā galveno varoni uz Mēness.

Turpinājums sekos