Melnā gvarde

1. NODAĻA

SŪTNIS

         Vienacis teica, ka brīnumu un zīmju bijis pārpārēm, un par to, ka esam tās nepareizi iztulkojuši, mums jāvainojot tikai sevi. Piekrītu, daudzie notikumi mums traucēja, un tomēr, viņa vārdi ir lielisks piemērs tam, cik gudri esam, kad viss jau iegrimis pagātnē.

       Zibens no skaidrām debesīm iespēra Nekropoles pakalnē un Hēra bronzas plāksnītē, kas aizzīmogoja forvalaku kapenes, pa pusei sagraujot zinšu spēku. Nolija akmeņu lieti. No statujām plūda asinis. Vairāku tempļu priesteri ziņoja, ka upurdzīvnieki esot bez sirdīm un aknām. Vienam no uzšķērstajiem upuriem pat izdevās aizbēgt, un to neprata noķert. Kazarmās pie Krustojuma, kur dzīvoja pilsētas kohortas, Teu attēls uzgrieza pasaulei muguru. Deviņus vakarus no vietas desmit melni maitasputni riņķoja virs Bastiona, un tad viens no tiem padzina ērgli, kurš ligzdoja Papīra Torņa galā.

       Astrologi, baidīdamies par savām dzīvībām, atteicās novērot debesis. Ielās vazājās prātā sajucis pareģis un sludināja drīzu pasaules galu. Bet ērgļa pamestajā Bastionā efejas uz ārējiem vaļņiem nokalta, to vietā uzradās kaut kāds ložņaugs, kura lapas melno krāsu zaudēja vienīgi visgaišākajā dienā.

       Taču tādas lietas gadās aizvien. Jebkurš muļķis pēc slaktiņa saskata pirms tam redzētas ļaunās zīmes.

       Un tomēr, notikumiem nevajadzēja pārsteigt nesagatavotus mūs, jo mums pašiem bija četri burvji, gan mazspējīgi, bet tie mūs tomēr aizstāvēja pret varbūtējām nelaimēm nākotnē - lai arī nepārvaldīdami tik izsmalcinātus paņēmienus kā zīlēšana pēc aitu iekšām.

       Par vislabākajiem auguriem aizvien uzskata tos, kuri nākotni paredz pēc notikumiem pagātnē. Tādu ļautiņu sekmes reizēm ir pārsteidzošas.

       Berilu raustīja nebeidzami krampji, pilsēta bija gatava kuru katru mirkli iegāzties haosa bezdibenī. Vislielākā no Dārgakmeņu Pilsētām bija veca, pagrimusi un neprātīga, tā mūžam smirdēja pēc izvirtības un trūdošiem tikumiem. Berila naksnīgajās ielās spēja slapstīties visdažādākie brīnumi, un vienīgi pēdējais muļķis justos par to pārsteigts.

       Es atvēru līdz galam visu logu slēģus, lūgdamies pēc vējiņa no ostas puses, lai arī tas smirdētu pēc sapuvušām zivīm. Ak vai, patlaban vējš nespētu ne zirnekļa tīklu sašūpot. Tad noslaucīju sviedraino seju un šķībi pablenzu uz pirmo pacientu:

       - Kas ir, Sproģi, atkal utis saķēri?

       Sproģis vārgi smaidīja. Viņa seja bija bāla.

       - Nu ne taču, Kaulzāģi. Vēders sāp. - Viņa pauris izskatās pēc pulētas strausa olas. Tāpēc šī iesauka. Es ieskatījos sardžu sarakstā, taču viņa vārda tajā nebija. Izskatās, puisim nav iemesla izvairīties. - Pamatīgi sagrābis. Baigi sāp.

       - Hm... - Es jau sapratu, kas par lietu un savilku profesionālu ģīmi. Neskatoties uz tveici, viņa āda bija mikla un vēsa. - Sproģi, vai pilsētā nesen ko ēdis esi? - Uz viņa plikā paura nosēdās muša un sāka pa to vazāties kā gatavais iekarotājs. Viņš to ir nemanīja.

       - Jā. Reizes trīs vai četras.

       - Hm... - Es samaisīju smirdošu mikstūru, kas izskatījās pēc piena. - Izdzer šo te. Līdz dibenam.

       Jau pirmajā malkā viņš saviebās.

       - Paklausies, Kaulzāģi, es...

       Mikstūras aromāts lika viebties pat man.

       - Dzer, draugs. Pirms nebiju atradis šito pretindi, divus izglābt nemācēju. Slaists izdzēra un palika dzīvs.

       To zināja visi. Sproģis izdzēra.

       - Tad jau sanāk, tā ir inde? Man kaut ko iegrūduši draņķa Zilie?

       - Nomierinies. Nekas tev nenotiks. - Man bija nācies uzšķērst Šķielaci un Trako Brjūsu, lai noskaidrotu viņu nāves iemeslu - viltīgas iedarbības indi. - Liecies garšļaukus uz kušetes, tur būs vēsāk... ja kaut kad uzpūtīs nolādētais vējiņš. Un guli rāmi, lai zāles dara savu.

         Es noguldīju viņu uz kušetes.

        - Pastāsti man, ko tu pilsētā ēdi.

         Es paņēmu spalvu un nolīku pār galdam piespraustu pilsētas karti. Slaistu un Trako Brjūsu, kad tas vēl bija dzīvs, jau biju iztaujājis, bet beigtā Šķielača vada seržants pēc mana lūguma noskaidroja, kurā vietā nabadziņš iepriekšējā vakarā pierijies. Es nešaubījos, ka indi puišiem iegrūduši vienā no ieskrietuvēm Bastiona tuvumā, tajās zaldāti iegriezās bieži. Sproģa liecība sakrita ar viņa priekšgājēju vārdiem.

       - Kārtībā! Nu tie maitas ir mūsu nagos.

        - Ko? - Sproģis izgrūda. Viņš dega nepacietībā norēķināties pats.

       - Atpūties. Bet es aizstaigāšu līdz Kapteinim.

       Es uzsitu viņam uz pleca un ielūkojos blakusistabā. Izņemot Sproģi, neviens cits rīta pārbaudē par slimu pieteicies nebija.

       Tad izvēlējos tālāko ceļu un gāju gar Trejānas sienu, kas slējās virs pilsētas ostas. Pusceļā apstājos un palūkojos uz ziemeļiem. Tur, aiz mola, bākas un Cietokšņa Salas, pletās Moku Jūra. Tās blāvi pelēkbrūnos ūdeņus nosēja kabotāžas dou raibie plankumiņi, tie lēnām slīdēja pa jūras ceļu neredzamajiem tīmekļiem, kas savienoja Dārgakmeņu Pilsētas. Gaiss virs jūras bija nekustīgs, smags un dūmakains, apvārsnis neredzams. Taču virs paša ūdens gaiss nebija sastindzis. Gar salu aizvien pūš svaiga brīze, lai gan no sauszemes tā izvairās tik pastāvīgi, it kā baidītos šeit saķert lepru. Netālu riņķoja kaijas, tikpat drūmas un apātiskas, par kādiem austošā diena solīja padarīt vairumu cilvēku.

       Vēl viena vasara dienestā pie sviedrainā un drūmā Berila sindika, kuru mēs aizsargājam pret politiskajiem pretiniekiem un nedisciplinētajiem vietējiem zaldātiem. Vēl vienu vasaru te rausimies, algā saņemdami to, ko saņēmis Sproģis. Maksāja mums labi, taču darbs riebās, nesildīja dvēseli. Mūsu mirušie brāļi droši vien dusmās raustītos, redzēdami, cik tālu esam spējīgi pazemoties.

       Berils grimst postā, un tai pašā laikā šī ir sena un noslēpumaina pilsēta. Tās vēsture ir kā bezdibenīga un duļķaina aka. Dažreiz es izklaidējos, rakņādamies tās tumšajās dzīlēs, mēģinādams izšķirot faktus un minējumus, leģendas un mītus. Nav nekāds vieglais uzdevums, jo agrākie pilsētas vēsturnieki rakstījuši, pār plecu vērodami kārtējos pilsētas valdniekus.

       Visinteresantākais periods manās acīs ir seno karaļu laiks, kas vissliktāk aprakstīts hronikās. Tieši toreiz, Naijama valdīšanas gados, pilsētā uzradās forvalakas, pēc desmit gadus ilgām šausmām tika uzvarētas un iemūrētas kapenēs Nekropoles pakalnā. Seno šausmu atbalsis saglabājušās folklorā un brīdinājumos, ar kādiem mātes biedē nepaklausīgus bērnus. Šobrīd neviens pat neatceras, kas forvalakas īsti bijušas.

       Es soļoju tālāk, un svelme mani sāka tracināt. Sargkareivji ēnainajās būdiņās stāvēja, kaklus aptinuši dvieļiem.

       Vējiņš mani pārsteidza negaidot. Es pavēros līča virzienā. Gar Cietokšņa Salu peldēja kuģis - milzīgs un neveikls briesmonis, salīdzinājumā ar to dou un felukas atgādināja pundurus. No melnās buras uzpūstā vēdera rēgojās sudraba galvaskauss, ko ietvēra spīdošs aplis. Galvaskausa acu caurumi dega sarkanās liesmās, zobainajā rīklē zvēroja uguntiņas.

       - Kas tas par spoku? - apjautājās sargs.

       - Nezinu, Blondīn.

       Kuģa izmēri mani pārsteidza vēl vairāk par buru. Četriem mūsu Gvardes burvjiem ir pa spēkam uzburt kaut ko tikpat efektīgu, taču man nekad nebija gadījies redzēt galeru ar piecām rindām airu.

       Es atcerējos savus pienākumus.

       Kad pieklauvēju pie Kapteiņa istabas durvīm, neviens neatsaucās. Tad nu pats uzaicināju sevi ieiet un ieraudzīju komandieri krācam lielā koka krēslā.

       - Trauksme! - es auroju. - Ugunsgrēks! Dumpis Vaimanā! Dejotājs laužas Rītausmas Vārtos!

       Dejotājs ir senlaiku ģenerālis, kurš kādreiz gandrīz vai nopostīja Berilu. Cilvēki, padzirduši viņa vārdu, pat šodien nodreb.

       Kapteinis nekustināja ne ausu - pat nepavēra plakstus un nepasmaidīja.

       - Kaulzāģi, tu esi pārlieku nekaunīgs. Kad reiz tu iemācīsies subordināciju?

       Mājiens par subordināciju nozīmēja to, ka vispirms man būtu vajadzējis traucēt Leitnantu. Priekšniecības miegs ir svēta lieta, un to izjaukt ļauts tikai ārkārtējos gadījumos - piemēram, ja Zilie devušies uzbrukumā Bastionam.

       Es izstāstīju par Sproģi un parādīju karti. Kapteinis nocēla kājas no krēsla.

- Izskatās, te būs darbs Labsirdim, - viņš drūmi secināja.

Melnā Gvarde nepiedod uzbrukumus saviem brāļiem.

       Labsirdis ir mūsu visasākais vada komandieris. Viņš nosprieda, ka ar duci vīru pilnīgi pietiks, taču atļāva man un Mēmiķim nākt līdz. Es varēju pārsiet ievainotos; toties Mēmiķis aizkavēja mūs pusi dienas, jo devās "īsā" pastaigā uz mežu.

       - Ko tu esi izdomājis? - es painteresējos, kad viņš atgriezās, stiepdams līdz vecu maisu.

       Viņš tikai pasmīnēja. Mēmiķis ir un paliek Mēmiķis.  

       Taverna, uz kuru devāmies, saucās "Kurmis" - jauka ieskrietuve, kurā biju aizvadījis daudzus vakarus. Trīs vīrus Labsirdis nosūtīja uz sētas durvīm un pie katra loga nostādīja pa diviem. Vēl divi uzrāpās uz jumta. Berilā katrai mājai uz jumta ir lūka - cilvēki tur vasarās guļ.

       Pārējie devās iekšā tavernā pa parādes durvīm.

       Labsirdis, neliela auguma pārdrošnieks, mīl dramatiskus efektus. Viņš droši vien nožēloja, ka par mūsu ierašanos nevēsta fanfaras.

       Apmeklētāji sastinga, blenza uz mūsu vairogiem un kailajiem zobeniem, cenzdamies saskatīt nolaisto sejsegu slēptos drūmos ģīmjus.

         - Verus! - Labsirdis auroja. - Stiepies šurp, resnā pakaļa!

         Uzradās tavernas īpašnieku ģimenes patriarhs, piesardzīgi, sāniski, gluži kā spērienu gaidošs stulbiķis, nu viņš lēni tuvojās. Apmeklētāji sāka burkšķēt.

       - Klusēt! - Labsirdis dārdināja. Mūsu knauķis prot rēkt ne sliktāk par lāci.

       - Ar ko varu jums pakalpot, godātie kungi? - vecais taujāja.

       - Zilais, atved šurp savus dēlus un mazdēlus.

       Iečīkstējās krēsli. Kāds zaldāts ietrieca galdā nazi.

       - Sēdi rāms, - Labsirdis viņu atvēsināja. - Atnāci pusdienās, tad sēdi un ēd. Pēc stundas palaidīsim vaļā visus.

       Vecais sāka drebēt.

       - Kungs, es nekā nesaprotu. Ko īsti mēs esam izdarījuši?

       Labsirdis baisi ņirdza.

       - Tu labi tēlo. Verus, tā ir slepkavība. Tu tiec apsūdzēts divkāršā slepkavībā ar indes palīdzību. Un vēl divos slepkavības mēģinājumos ar tādu pat paņēmienu. Maģistrāts pavēlējis pielietot "vergu sodu".

       Man Labsirdis nekad nebija licies simpātisks. Viņš tā arī palicis nelietīgs puika, kurš rauj nost mušām spārnus.

       "Vergu sods" nozīmē to, ka vainīgo vispirms publiski sit krustā, bet pēc tam atstāj maitasputniem. Berilā nekremē vienīgi noziedzniekus - vai arī neapbeda vispār.

       Virtuvē atskanēja kautiņa troksnis. Kāds bija mēģinājis izsprukt pa sētas izeju, bet mūsu puiši tam iebilda.

       Tavernas zāle burtiski uzsprāga, mūs ielenca kinžalus vicinošs pūlis.

       Mūs atspieda līdz ārdurvīm. Tie, kas nekur nebija vainīgi, baidījās, ka viņus pievāks kompānijas pēc. Taisnā tiesa Berilā ir ātra, rupja un skarba un apsūdzētajam reti gadās iespēja aizstāvēties.

       Viens no mūsējiem pakrita - kāds bija paspējis iegrūst šim ar kinžalu. Esmu slikts karotājs, taču bez svārstīšanās stājos kritušā vietā. Labsirdis caur zobiem raidīja manā virzienā kaut kādu rupjību, taču es nesaklausīju vārdus.

       - Nu re, pagalam tavas izredzes iekļūt debesīs, - es attraucu. - Tu uz visiem laikiem esi izslēgts no Hronikām.

       - Bleķis. Es zinu, tu tajās pieraksti visu pēc kārtas.

       Kāds ducis pilsētnieku jau vārtījās uz grīdas. Tās ierobos krājās asiņu peļķes. Uz ielas drūzmējās dīkdieņi. Drīz vien kāds piedzīvojumu meklētājs klups mums virsū no muguras.

       Labsirdim iegrūda ar kinžalu, un viņš zaudēja pacietību.

       - Mēmiķi!

       Mēmiķis jau strādāja, taču viņš ir Mēmiķis, un tas nozīmē: ne skaņas, tikpat kā nekāda redzama sapīkuma vai dusmu.

       Tavernas viesi sāka atkāpties, apveltīdami sevi ar pļaukām un vicinādami rokas. Viņi lēkāja, dejoja, ķēra sev pie mugurām un pēcpusēm, auroja un žēlabaini brēca. Daži pat sabruka bezsamaņā.

       - Ko pastrādāji? - es jautāju Mēmiķim.

       Tas pasmīnēja, asus zobus nodemonstrēdams, un novilka roku man gar acīm. Nu es tavernu redzēju gluži citā perspektīvā.

       Maisā, ko Mēmiķis bija atstiepis līdz, atradās lapseņu pūznis - ja jums pamatīgi neveiksies, varat tādam uzgrūsties mežos dienvidos no Berila. Pūznī mājo kamenēm līdzīgi briesmoņi, kurus zemnieki sauc par plikajiem sirseņiem. To raksturs ir tik nejauks, ka ar to dabā nav nekā salīdzināma, un nupat kukaiņi enerģiski apstrādāja pūli tavernā, mūsu puišus neaizskardami.

       - Teicams darbs, Mēmiķi, - Labsirdis uzslavēja, veldzēdams dvēseli uz pāris nevainīgu viesu mugurām, tad dzina dzīvus palikušos laukā uz ielas.

       Es noliecos pār sabrūcēto mūsējo, bet cits zaldāts pa tam galēja nost ievainotos pretiniekus. "Mēs sindikam ekonomējam tiesas izdevumus un maksu bendem", - tā to dēvē Labsirdis. Mēmiķis vēroja, vēl aizvien smīkņādams. Arī viņš nav no sentimentālajiem, taču pats strādā reti, labāk izvēlēdamies noskatīšanos.

       Gūstekņu mums izrādījās vairāk, nekā bijām domājuši.

       - Krietns pūlītis, - Labsirdis meta ar aci. - Paldies, Mēmiķi.

       Gūstekņu rinda izstiepās vesela kvartāla garumā.

       Liktenis ir svaidīga kuce. Uz "Kurmi" tas bija mūs atvedis kritiskā mirklī. Krogu pārmeklēdams, mūsu burvis midzenī bija uzgājis īstu dārgumu - veselu pūli slēptuvē blakus vīna pagrabam, tostarp vispazīstamākos Zilos.

         Labsirdis skaļi tarkšķēja, cik dāsnu atalgojumu nu pelnījis mūsu ziņotājs. Protams, tāda nemaz nebija, visa muldēšana bija domāta tam, lai mūsu burvji nekļūtu par atbildes trieciena galveno mērķi. Lai naidnieki skraida kā apsviluši, meklēdami spiegu rēgus.

       - Nu tad ko, kustamies! - Labsirdis pavēlēja, un, vēl aizvien smīkņādams, pārlaida acis sadrūmušajam pūlim. - Kas ir, vai pietiks dūšas spirināties? - Neviens nepakustējās. Viņa pārliecinošā izturēšanās atvēsināja pat viskarstākos prātus.

       Procesija iestiepās senlaicīgo ieliņu labirintā. Gūstekņi steberēja klusēdami, bet es neslēpdamies lūkojos apkārt. Manus biedrus pagātne neinteresē, taču es nespēju vien nobrīnīties - bet reizēm arī nobīstos par to, cik dziļi gadsimtu dzīlēs iestiepjas Berila vēsture.

       Piepeši Labsirdis pavēlēja apstāties. Bijām iznākuši Sindiku prospektā, kas stiepjas no muitas līdz Bastiona galvenajiem vārtiem. Pa prospektu tenterēja cita procesija un, lai arī mēs krustojumā bijām nokļuvuši pirmie, Labsirdis nolēma dot ceļu.

       Procesiju veidoja simts bruņotu karavīru, kas izskatījās asāki par jebkuru no Berila vienībām, mūs atskaitot. Priekšgalā, milzīgā melnā ērzelī, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt, jāja viscaur melnās drēbēs ģērbies tips. Maza auguma, vājš un apvilcis apbružātas, melnas ādas drēbes. Seju tam pilnībā sedza melna kapuce, melni cimdi rokas. Ieročus nemanīju.

       - Lai es esmu nolādēts, - Labsirdis nočukstēja.

       Es satraucos. No jātnieka paskata vien man uzmetās ledaini drebuļi, un kaut kādas primitīvas, dziļi apslēptas jūtas aicināja laisties lapās. Taču ziņkāre izrādījās stiprāka. Kas šis tāds? Vai tik nav atbraucis ar dīvaino kuģi? Kas šim te vajadzīgs?

       Jātnieka neredzamās acis mums pārslīdēja vienaldzīgi, kā aitu baram. Tad viņš asi pagriezās un cieši paskatījās uz Mēmiķi.

       Tas skatienu izturēja, bailes neizrādīdams. Un tomēr, man radās iespaids, ka viņu kaut kādā veidā pazemojuši.

       Kolonna, cieša un disciplinēta, pagāja mums garām. Satriektais Labsirdis, vēl aizvien īsti neatguvies, pavēlēja kustēt tālāk. Kad pa pēdām svešiniekiem iegājām Bastiona vārtos, mūs šķīra tikai daži jardi.

       Mēs bijām arestējuši gandrīz visus konservatīvākos Zilo līderus. Kad izplatījās baumas par reidu, žirgtākie pretinieki nosprieda izvingrināt muskuļus. No viņu uzšķiltās dzirksts iedegās briesmīga liesma.

       Laika apstākļi, kas nepārtraukti kaitina cilvēkus, slikti iespaido spējas spriest prātīgi. Berila pūlis ir sliktāks par mežoņiem. Dumpji te izraisās gandrīz bez cēloņa. Kad iet vaļā pa īstam, kritušos skaita tūkstošos. Šis dumpis izrādījās viens no viscietsirdīgākajiem.

       Pusi vainas jāuzņemas armijai. Virkne vāju, amatā īslaicīgi esošu sindiku bija galīgi atstājusi novārtā disciplīnu, un karaspēks vairs nebija kontrolējams. Kā likums, armija apkaro dumpiniekus, jo pavēli dumpi apspiest uzskata par licenci laupīšanai.

       Atgadījās visļaunākais. Dažas no kohortām pie Krustojuma pieprasīja samaksu pirms došanās ievest kārtību. Sindiks maksāt atteicās.

       Kohortas sadumpojās.

       Labsirža vads steigšus nocietinājās pie Atkritumu Vārtiem un nedeva ceļu trim kohortām. Gandrīz visi no mūsējiem aizgāja bojā, taču nebēga neviens. Pats Labsirdis zaudēja aci un pirkstu, tika ievainots plecā un gurnā, bet viņa vairogā pēc palīgspēku ierašanās varēja saskaitīt vairāk nekā simtu caurumu. Pie manis viņu atnesa drīzāk beigtu, nekā dzīvu.

       Viss beidzās ar to, ka dumpinieki nolēma laisties lapās, nevis stāties pretī Melnajai Gvardei.

       Tik briesmīgu dumpi es pat atcerēties nespēju. Cenzdamies to apspiest, mēs zaudējām gandrīz simtu brāļu. Taču papilnam norēķinājāmies par ikvienu, noklādami Kunksta bruģus ar līķiem. Pilsētas žurkas kļuva taukas, bet no piepilsētām ielās ieradās maitasputni un vārnas.

       Kapteinis Gvardei pavēlēja nostiprināties Bastionā.

       - Lai viss norimstas pats no sevis, - viņš riebuma pilnā balsī teica. - Pašnāvība neietilpst mūsu kontraktā.

       Kāds pajokoja: tā teikt, esam metušies virsū saviem zobeniem.

       - Izskatās, sindiks no mums to arī gaida.

       Berils nomāca mūsu garastāvokli, bet vismazāk ilūziju bija palicis Kapteinim. Viņš vainoja sevi mūsu zaudējumos un pat mēģināja atteikties no komandēšanas.

     Pūlim dumpis bija iepaticies, un tagad tas visas pūles veltīja haosa saglabāšanai, jaukdamies jebkuros mēģinājumos dzēst ugunsgrēkus vai pretoties laupīšanām, taču pagaidām ar to arī aprobežojās. Dumpīgās kohortas, kuras papildināja dezertieri no citām vienībām, sistemātiski laupīja un slepkavoja.

       Trešajā naktī, savas muļķības pēc pieteicies dienestam, es stāvēju sardzē uz Trejānas sienas. Pilsēta bija dīvaini klusa. Ja es nebūtu tik noguris, tad sāktu uztraukties, taču man spēka pietika vien tam, lai pretotos miegam.

       Klāt pienāca Tamtams:

       - Kaulzāģi, ko tu te dari?

       - Ākstos.

       - Tu neesi savā ģīmī. Ej labāk atpūsties.

       - Sīkais, arī tu neizskaties diezko jauki.

       Viņš paraustīja plecus.

       - Kā sviežas Labsirdim?

       - Vēl nav izķepurojies. - Atklāti sakot, es tikpat kā necerēju, ka viņš paliks dzīvs. - Vai nezini, kas tur notiek?

       Es norādīju ar pirkstu tumsā. Tālumā atskanēja vientuļš bļāviens - dīvains, tas neizklausījās pēc nesen skanējušiem. Tie bija sāpju, dusmu un baiļu kliedzieni, bet šis cirtās ausīs turpat vai baismīgi.

       Tamtams noklepojās un pavīpsnāja, kā viņš to paradis darīt, līdzīgi savam brālītim Vienacim. Ja tev kaut kas nav zināms, abi uzreiz sāk gudrot, vai nederētu atstāt tevi neziņā. Burvji!

       - Baumo, dumpinieki, laupīdami Nekropoles uzkalnu, esot nodauzījuši zīmogu no forvalaku kapenēm, - viņš beidzot noburkšķēja.

       - Ko? Un neradījumi izlauzušies brīvībā?

       - Sindiks tā domā. Taču Kapteinis ziņu neņem nopietni.

       Es tāpat, lai gan Tamtams izskatījās satraukts.

       - Starp citu, izskatās, ka puiši, kas vakar uzradās pilsētā, ir asie.

       - Nebūtu slikti mums šos savervēt, - Tamtams skumīgi noteica. Viņi ar Vienaci Gvardē dien jau ļoti sen un savām acīm vērojuši tās pagrimumu.

       - Kādēļ šie ieradušies?

     Tamtams raustīja plecus.

       - Kaulzāģi, ej atpūsties. Nenodzen sevi. No tavas pārpūles nevienam vieglāk nekļūs.

     Un viņš steberēja prom, uzreiz pagaisdams savu pārdomu džungļos.

        Es saraucu uzacis. Beidzamajā laikā Tamtams stipri sašļucis. Un atsāku vērot ugunsgrēkus un ugunskuru gaismiņas. Pilsētā vēl aizvien bija satraucoši kluss. Acis lipa ciet, liesmiņas aizklāja migla. Tamtamam tiesa - jāizguļas.

       No tumsas mani aizsniedza vēl viens baiss, bezcerības pārņemts kliedziens. Šoreiz tuvāk.

       - Kaulzāģi, celies augšā. - Leitnants mani modināja bez ceremonijām. - Kapteinis tevi sauc uz virsnieku ēdnīcu.

       Es novaidējos. Sāku lamāties. Piedraudēju viņu pataisīt par kropli. Viņš pasmaidīja, ieknieba mana elkoņa nervu mezglā un izvilka no gultas.

       - Jau pamodos, pamodos, - es burkšķēju, taustīdamies pēc zābakiem. - Kas īsti lēcies?

       Taču Leitnants jau bija aizgājis.

       - Kaulzāģi, vai Labsirdis atkopsies? - Kapteinis jautāja.

       - Nedomāju, lai gan esmu redzējis arī lielākus brīnumus.

       Visi virsnieki un seržanti jau bija sapulcējušies.

       - Jūs vēlaties zināt, kas īsti noticis, - Kapteinis iesāka. - Aizvakarējais ciemiņš izrādījies aizjūras zemju sūtnis. Viņš piedāvājis savienību. Ziemeļnieku militārie resursi pret Berila flotes atbalstu. Es uzskatu, tas ir saprātīgi. Taču sindiks iecirties. Viņš vēl aizvien nav atjēdzies pēc Opāla iekarošanas. Es viņam ieteicu būt lokanākam. Ja ziemeļnieki izrādīsies nelieši, savienība ar tiem varbūt nozīmēs mazāko ļaunumu. Labāk vienoties, nevis maksāt šiem meslus. Bet mūsu pašu problēma ir šāda - kādu pozīciju ieņemsim, ja sūtnis paliks pie sava.

       - Ja sindiks pavēlēs kauties ar ziemeļniekiem, mums būtu jāatsakās? - precizēja Leitnants.

       - Iespējams. Kauja ar burvi var piebeigt visu Gvardi.

       Bam! Blīkšķēdamas atsprāga durvis. Ēdnīcā ienāca neliela auguma, drūms un dzīslains vīrs ar varenu degunu. Kapteinis pietrūkās kājās un sasita kopā papēžus:

       - Sindik.

       Viesis cirta dūri galdā:

       - Jūs saviem cilvēkiem pavēlējāt slēpties Bastionā. Es nemaksāju par to, lai jūs slēptos kā nopērti suņi.

       - Un arī ne par to, lai mēs upurētos, - Kapteinis atbildēja, kā muļķim acīmredzamas lietas skaidrodams. - Mēs esam miesassargi, nevis policija. Kārtības uzturēšana ielās ir pilsētas kohortu pienākums.

       Sindiks bija noguris, nobijies, izmisis, viņš bija uz sabrukuma robežas. Kā ikviens no mums.

       - Esiet saprātīgs, - Kapteinis ieteica. - Berils jau šķērsojis robežu, aiz kuras atgriešanās nav iespējama. Ielās valda haoss. Ikviens mēģinājums atjaunot kārtību būs velts. Patlaban situāciju glābt spēj vienīgi epidēmija.

       Man viņa vārdi iepatikās. Es jau sāku Berilu ienīst.

       Sindiks vilka savu dziesmu:

       - Un vēl paliek forvalaka. Un maitasputns no ziemeļiem, kurš gaida pie Salas.

       Pusaizmigušais Tamtams sarosījās:

       - Pie Salas, jūs teicāt?

       - Jā. Gaida, kad es pie viņa atskriešu.

       - Interesanti.

       Sīkaļa burvis atkal pievēra acis.

       Kapteinis un sindiks sāka strīdēties par kontrakta noteikumiem. Es atnesu mūsu rīcībā esošo dokumenta kopiju. Sindiks spītīgi pūlējās paplašināt mūsu pienākumu loku, skandinādams visādus "Jā, bet..." Kļuva skaidrs - viņš grib, lai mēs karotu viņa pusē, ja sūtnis paliks pie sava.

       Ilmo iekrācās. Kapteinis atlaida visus, bet pats palika strīdēties ar mūsu darbadevēju.

       Es uzskatu, septiņas stundas uzskatāmas par vienas nakts miega devu, tāpāc nežņaudzu nost Tamtamu, kad tas mani uzmodināja. Un tomēr, es pukojos un sūdzējos par likteni, līdz viņš piedraudēja mani pārvērst skrandainī, kas lūdz ubagdāvanas pie Rītausmas vārtiem. Un tikai tad, kad apģērbos un mēs ar Tamtamu pievienojāmies ducim citu brāļu, es aptvēru, ka tā arī nezinu, uz kurieni dodamies.

       - Iesim uzmest aci kapenēm, - Tamtams paskaidroja.

       - Ko? – Dažurīt neesmu īpaši attapīgs.

       - Mēs ejam uz Nekropoles pakalnu. Jāapskata forvalaku kapenes.

       - Pagaidi...

       - Kas ir, vai bikses jau pilnas? Kaulzāģi, es vienmēr esmu teicis, ka tu esi švaks pulveris.

       - Ko tu muldi?

       - Beidz taču raustīties. Kopā ar tevi iet trīs teicami burvji, tā ka tev būs tikai jāatpūšas un jāsargā sava dārgā pakaļa. Vienacis arī gribēja nākt, taču Kapteinis lika viņam uzraudzīt kārtību mājās.

       - Es gribu zināt ko citu - kādēļ?

       - Lai uzzinātu, vai tie vampīri ir reāli. Var gadīties, viss bijis bleķis, ko pilsētā ievazājuši no tā kuģa.

       - Veikls triks. Varbūt mums pašiem jau agrāk derēja par tādu padomāt? Briesmas uzrauties forvalakai paveica to, ko nespēja rupjš spēks: apturēja dumpi.

      Tamtams pamāja un novilka pirkstus pāri mazām bundziņām, kuru dēļ arī bija ieguvis savu iesauku. Es prātā atzīmēju viņa domīgumu. Ja kādam no abiem nākas atzīt savas kļūdas vai nolaidību, Tamtams ir vēl tiepīgāks par savu brālīti.

       Pilsēta bija klusa kā kaujas lauks pāris dienas pēc cīņas, tajā bija pārpārēm smirdoņas, maitasputnu, mušu un līķu. Klusumu traucēja vienīgi mūsu zābaku dima un saimnieku apraudoša suņa skumjās gaudas.

       - Kārtības cena, - es nomurmināju un nesekmīgi mēģināju suni aiztriekt.

       - Haosa cena, - iebilda Tamtams, uzbliezis bundziņām. - Kaulzāģi, tas nav viens un tas pats.

      Nekropoles uzkalns ir augstāks par pauguriem, kuros izvietots Bastions. No Augšējās Aizsētas, kur atrodas bagātnieku mauzoleji, es varēju saskatīt ziemeļnieku kuģi.

       - Stāv un gaida, - Tamtams teica. - Kā jau sindiks sacīja.

       - Kāpēc viņi neiebrauc līcī? Kurš gan uzdrošinātos viņus apturēt?

       Tamtams paraustīja plecus. Neviens neizteica kādu versiju.

       Mēs nonācām pie slavenajām kapenēm. No ārienes tās godam pildīja savu lomu baumās un leģendās - ļoti, ļoti vecas, neapšaubāmi zibens saspertas, klātas dažādu instrumentu atstātām rētām. Biezās ozolkoka durvis bija uzlauztas un pievērtas, zemi labu desmit jardu apkārtnē sedza skaidas un atlūzas.

       Goblins, Mēmiķis un Tamtams sabāza kopā galvas. Kāds reiz tika jokojis, ka tādā veidā šie apvienojot savas smadzenes. Pēc tam Goblins un Mēmiķis nostājās abpus ieejai, bet Tamtams pagriezās pret to ar seju. Viņš mīņājās kā vērsis, kurš gatavs mesties uzbrukumā, uzmeklēja derīgu vietu durvju priekšā, tad pietupās, dīvaini izstiepa paplestās rokas, gluži kā divcīņu meistaru imitēdams.

       - Stulbeņi, varbūt vērsiet tās durvis vaļā? - viņš uzbrēca. - Idioti. Visapkārt vieni vienīgi idioti. - Uzblieza bundziņām. - Stāv un urbina degunus.

       Divi mūsējie devās klāt kapenēm un uzgūla salauztajām durvīm. Tās bija pārlieku sašķiebušās un īsti neatvērās. Tamtams uzsita pa bundziņām īsu kārtu, izgrūda dvēseli plosošu bļāvienu un metās iekšā. Goblins tūlīt pat joza uz portālu viņam pa pēdām, bet Mēmiķis tuvojās lēnām.

       Nokļuvis iekšpusē, Tamtams iepīkstējās kā žurka, nošķaudījās un spruka laukā, asarojošām acīm, aizspiestu degunu. Viņa ebenkrāsas āda bija kļuvusi pelēka.

       - Tas nav triks, - viņš izgrūda aizsmacis, it kā viņu būtu uzveikušas iesnas.

       - Par ko tu runā? - es apjautājos.

       Viņš ar pirkstu rādīja uz kapenēm. Goblins ar Mēmiķi jau bija tajās iekšā un arī šķaudīja.

       Es sāniski tuvojos durvīm un ielūkojos kapenēs, taču saskatīju tikai biezus putekļus pa ieeju iespīdošā saules starā. Tad gāju iekšā.

       Kad acis aprada ar pustumsu, es visur pamanīju kaulus. Kauli kaudzītēs, kauli rūpīgi sakrautos stabiņos, tos bija sašķirojis kāds bezprātis. Tie bija dīvaini kauli - līdzīgi cilvēku skeletiem, taču pēc mana, ārsta, ieskata, ar kaut kādām baismīgām proporcijām. Kapenēs varēja būt bijuši kādi piecdesmit ķermeņi. Senlaikos šo vietu patiešām piebāzuši līdz ūkai. Skaidra lieta, ar forvalaku ķermeņiem, jo Berilā vienīgi noziedzniekus un ļaundarus apbedī bez kremēšanas.

       Pamanīju arī svaigus līķus. Pirms mani pieveica šķavas, saskaitīju septiņus beigtus zaldātus ar dumpīgās kohortas atšķirības zīmēm.

       Es izvilku vienu no miroņiem laukā, nometu zemē, aizsteberēju dažus soļus tālāk un ļāvu kuņģim apvērsties otrādi. Kad kļuva vieglāk, atgriezos un apskatīju guvumu. Citi bija mani apsteiguši un tagad staigāja zaļiem ģīmjiem.

       - Ne jau fantoms te ņēmies, - Goblins secināja.

       Tamtams piekrītoši pamāja. Viņš bija satriekts vairāk par visiem. "Pat vairāk, nekā no šāda skata varētu sagaidīt", - es nodomāju.

       Mēmiķis ķērās pie lietas un uzbūra vējiņu, kas ielauzās pa mauzoleja durvīm, pagrozījās telpā un izlidoja ārā reizē ar putekļu mākoni un nāves smaku.

       - Ar tevi viss kārtībā? - es jautāju Tamtamam.

       Viņš pablenza uz manu ārsta somiņu un atmeta ar roku:

       - Kārtībā. Tikai šo to atcerējos.

       Es mazliet nogaidīju, tad precizēju:

       - Ko atcerējies?

       - Toreiz mēs ar Vienaci vēl bijām puišeļi. Mūs tieši tobrīd bija pārdevuši N'Gamo par skolniekiem. No sādžas atskrēja ziņnesis un lūdza mums apskatīt mironi. - Viņš nometās ceļos līdzās beigtajam zaldātam. - Brūces bija tieši tādas pašas.

       Man kļuva nejauki ap dūšu. Tā nenogalina cilvēks. Šo ķermeni bija plosījuši apzināti un ar aprēķinu. Te bija darbojies ļauns saprāts, un tas tikai pasvītroja notikušā šausmīgumu.

       Es norīstījos, notupos līķim blakus un sāku apskati. Mēmiķis un Goblins devās iekšā kapenēs. Goblina plaukstā ripinājās dzintarkrāsas gaismas lodīte.

       - Brūces nav asiņojušas, - es piezīmēju.

       - Forvalaka asinis pievāc, - Tamtams skaidroja. Mēmiķis izstiepa laukā otru līķi. - Un arī orgānus, ja pietiek laika.

       Otrais līķis bija uzšķērsts no pavēderes līdz kaklam. Sirds un aknu tajā nebija.

       Mēmiķis atgriezās kapenēs. Goblins iznāca laukā, apsēdās uz sadauzīta kapakmens un pašūpoja galvu.

       - Nu, kā? - Tamtams pajautāja.

       - Nav ko šaubīties, būtne ir reāla. Tie nav mūsu drauga jociņi. - Viņš ar pirkstu rādīja uz ziemeļnieku kuģi, kas dreifēja starp zvejnieku laiveļu un kabotāžas kuģīšu bariņiem. - Iesākumā kapenēs bijušas piecdesmit četras. Aprijušas cita citu. Palikusi viena vienīga forvalaka.

       Tamtams salēcās kā dzelts.

       - Kas tev notika? - es jautāju.

       - Tas nozīmē, palikusi visļaunākā, viltīgākā, cietsirdīgākā un neprātīgākā no visām.

       - Vampīri, - es nomurmināju. - Mūsu dienās...

       - Tā nav īsts vampīrs, - Tamtams precizēja. - Tas ir leopardsumpurnis. Cilvēks leopards, kurš dienas laikā staigā uz divām kājām, bet naktīs uz četrām.

       Es biju dzirdējis par vilkačiem un lāčačiem. Zemnieki, kuri dzīvoja manas dzimtās pilsētas apkaimē, par tādiem stāstīja. Taču leopardcilvēku tie netika minējuši nekad. Es par to ieteicos Tamtamam.

       - Leopardcilvēki mājo tālu dienvidos. Džungļos. - Viņš uzmeta skatienu jūrai. - Tos vajadzēja aprakt dzīvus.

       Mēmiķis izvilka vēl vienu līķi.

        Leopardsumpurņi, kuri dzer asinis un rij aknas. Ļoti senas, ļaunas būtnes, kuras gadsimtiem ilgi krājušas naidu un badu. Īstais materiāls murgiem naktīs.

       - Jūs spēsiet šo pieveikt?

       - N'Gamo nespēja. Es viņa līmeni nesasniegšu nekad, bet viņš pazaudēja roku un kāju, cenzdamies iznīcināt jaunu tēviņu. Un te mums ir veca mātīte. Ļauna, cietsirdīga un gudra. Četratā mēs vēl spēsim to noturēt. Bet pieveikt... Nē.

       - Bet, ja jūs ar Vienaci par tām zināt visu...  

       - Nē. - Tamtamu sagrāba drebuļi. Viņš tik stipri sažņaudza bundziņas, ka tās iečīkstējās. - Nespēsim.

       Haoss bija miris. Berila ielās valdīja nāves klusums kā varmāku iekarotā pilsētā. Pat dumpinieki slēpās spraugās un alās, līdz bads šos aiztrenca uz pilsētas labības noliktavām.

       Sindiks mēģināja uzspiest Kapteinim savu gribu, taču tas viņu ignorēja. Mēmiķis, Goblins un Vienacis izsekoja monstru. Radījums rīkojās dzīvnieka līmenī, remdinādams gadsimtos krājušos badu. Sindiku lenca visdažādākās delegācijas, kuras pieprasīja aizsardzību.

       Leitnants atkal sasauca mūs virsnieku ēdnīcā. Kapteinis tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem.

       - Mēs atrodamies draņķīgā situācijā, - viņš iesāka, klīzdams pa istabu. - Berils pieprasa jaunu sindiku. Un ikviena no ieinteresētajām pusēm lūdz Melno Gvardi neiejaukties.

       Bija radusies kārtējā morālā dilemma.

       - Mēs neesam varoņi, - Kapteinis turpināja. - Mēs esam stipri. Mēs esam spītīgi. Mēs cenšamies ievērot kontraktu. Taču mēs nemirstam par labu zaudētājiem.

       Es iebildu, paceldams tradīciju balsi pret viņa neizteikto priekšlikumu.

       - Kaulzāģi, patlaban mēs runājam par vienības izdzīvošanu.

       - Kaptein, mēs paņēmām zeltu. Un runa ir par mūsu godu. Vienība jau četrsimt gadus ievēro noslēgtos kontraktus. Atcerieties Seta Grāmatu, ko uzrakstījis hronists Korallis, kad Vienība kalpoja arhontam Kosti hiliarhu dumpja laikā.

       - Nu tad atceries, Kaulzāģi.

       - Kā brīvais zaldāts es pastāvu uz tiesībām runāt, - es nokaitināts paziņoju.

       - Viņam ir tiesības runāt, - piekrita Leitnants, būdams vēl lielāks tradīciju piekritējs par mani pašu.

       - Labi. Lai muld. Nav mūsu pienākums viņā klausīties.

       Es sāku skaļā balsī atcerēties visdrūmāko nodaļu Gvardes vēsturē... Līdz sapratu, ka strīdos pats ar sevi. Es arī pats jau pa pusei biju piekritis nodevībai.

       - Kaulzāģi, vai tu beidzi?

       Es noriju siekalas.

       - Atrodiet likumīgu spraudziņu - un es esmu ar jums.

       Tamtams izsmējīgi uzsita pa bundziņām. Vienacis vīpsnāja:

       - Kaulzāģi, tas ir Goblina darbs. Pirms viņš, maita, uzsāka karjeru un kļuva par savedēju, zellis bija likuma sargs.

       Goblins ierija ēsmu:

       - Es esmu bijis likuma sargs? Tava māte bija likuma sargam...

       - Pietiek! - Kapteinis trieca dūri galdā. - Kaulzāģa piekrišana mums ir. Tā ka lieciet vaļā, meklējiet attaisnojumu.

       Visi atviegloti nopūtās, pat Leitnants. Mans, nodaļas hronista viedoklis, izrādījās būtiskāks, nekā gribētos.

       - Visvienkāršākā izeja ir likvidēt cilvēku, pret kuru mums ir pienākums, - es secināju. Vārdi sastinga gaisā kā pretīga, sastāvējusies smaka. Kā smirdoņa forvalaku kapenēs. - Mēs cietām lielus zaudējumus. Kurš uzdrīkstēsies mūs apsūdzēt, ja slepkava ielavīsies Bastionā?

       - Kaulzāģi, tev reizēm prātā iešaujas pretīgas idejas, - Tamtams izmeta un atkal uzblieza bundziņām.

       - Ola grib vistu mācīt? Mēs saglabāsim kaut vai goda redzamību. Gvarde jau ir piedzīvojusi sakāves. Un nemaz ne tik reti.

       - Man tas patīk, - teica Kapteinis. - Beigsim, pirms sindiks nav uzzinājis, kas te darās. Bet tu, Tamtam, paliec. Man priekš tevis ir darbiņš.

       Šī bija bļāvienu nakts. Smacīga, lipīga nakts, kas grauj pēdējo barjeru starp civilizētu cilvēku un tā dvēselē paslēpto nezvēru. Brēcieni skanēja no mājām, kurās bailes, tveice un saspiestība pārlieku savilka monstru valdošās ķēdes.

       Virs līča auroja atvēsinošs vējš, to vajāja masīvi negaisa mākoņi, kuru galvas tinās zibeņos. Vējš iztrenkāja Berila smirdoņu, lietus noskaloja ielas. No rīta Berils izskatījās pavisam citāds - kluss, vēss un tīrs.

       Kad soļojām uz krastmalu, ielās vēl mirguļoja peļķes, grāvjos čaloja ūdens. Pusdienlaikā gaiss atkal būs kļuvis svina smags un miklāks par iepriekšējo.

       Tamtams mūs gaidīja pie noīrētās laivas.

       - Cik tu šai darījumā nopelnīji? - es pajautāju. - Izskatās, sile nogrims, pirms tiks līdz Salai.

       - Nevienu vara grasi, Kaulzāģi, - Tamtams vīlies attrauca. Viņi ar brāli ir sīki blēži un pazīstami melnā tirgus darboņi. - Nevienu pašu. Bet laiva ir labāka, nekā izskatās. Īpašnieks ir kontrabandists.

       - Būs jānotic. Tev labāk zināms.

       Un tomēr, laivā es iekāpu uzmanīgi. Tamtams sabozās. Mums taču bija jāizliekas, ka par brālīšu alkatību nekas nav zināms.

       Mēs devāmies jūrā noslēgt darījumu. Kapteinis bija Tamtamam devis pilnīgu rīcības brīvību, bet mums ar Leitnantu licis spert šim pa pakaļu, ja burvis aizrausies. Izskata pēc mūs pavadīja Mēmiķis un pusducis zaldātu.

       Salas tuvumā mums uzsauca no muitas barkasa, taču no tā mēs atrāvāmies, pirms muitnieki paguva aizšķērsot ceļu. Es pietupos un pablenzu pār peldošo boju. Melnais kuģis auga acu priekšā.

       - Nolādētā sile atgādina peldošu salu.

       - Pārmēru liels, - Leitnants burkšķēja. - Tāda lieluma kuģis vētrainā jūrā vienkārši izjuks gabalos.

       - Kāpēc? No kurienes tu to zini? - Pat nobiedēts, es interesējos par visu, kas attiecās uz Gvardes brāļiem.

       - Jaunībā biju junga un šo to uzzināju par kuģiem.

      Viņa tonis mani uz turpmākiem jautājumiem nevilināja. Mēs pārsvarā nevēlamies saglabāt par sevi atmiņas. Ko citu var gaidīt no rīkļrāvēju bandas, ja to kopā notur tagadne un fakts, ka mēs vienoti cīnāmies pret pārējo pasauli.

       - Nemaz tik liels nav, ja saražots burvestībās, - iebilda Tamtams. Viņam drebēja kājas, un viņš sita uz bundziņām nervozu un nesakarīgu ritmu. Tāpat kā Vienacis, viņš ienīda ūdeni.

       Ar katru mirkli trakāk. Noslēpumains brīnumdaris no ziemeļiem. Kuģis elles loku melnumā. Mani nervi sāka streikot.

       Jūrnieki nometa trapu. Leitnants uzkāpa uz klāja. Šķita, kuģis viņu iespaidojis.

       Neesmu jūrnieks, taču arī man galera likās sakopta, bet apkalpe disciplinēta.

       Jaunākais virsnieks uzaicināja mani, Mēmiķi un Tamtamu sekot un klusēdams veda mūs pa trapiem un gaiteņiem uz kuģa pakaļgalu.

       Ziemeļnieku sūtnis sakrustotām kājām sēdēja uz grezniem spilveniem austrumu monarha cienīgā kajītē ar atvērtiem iluminatoriem. Man mute palika vaļā. Tamtams no skaudības kļuva melns. Sūtnis iesmējās.

       Viņa smiekli mani satrieca - tā bija pīkstoša ķiķināšana, kas vairāk piestāvāja piecpadsmitgadīgai tavernas daiļavai, nekā cilvēkam, kurš ir varenāks par jebkuru karali.

       - Piedodiet, - sūtnis teica, ar izsmalcinātu žestu cēla roku pie kapuces aizslēptās mutes un piebilda: - Sēdieties.

       Manas acis pārsteigumā iepletās. Ikvienu vārdu viņš izrunāja citādā balsī. Kas tur, zem kapuces, atrodas - vai vesels ļaužu bars?

       Tamtams drudžaini norīstījās. Mēmiķis, kā jau Mēmiķis, vienkārši apsēdās. Es sekoju viņa piemēram un pūlējos pēc iespējas labāk apslēpt izbīli un ziņkāri paša acīs.

       Tamtams šodien nekādā ziņā nebija diplomātijas karalis un tāpēc tūliņ izgrūda:

       - Sindiks ilgi nenoturēsies. Mēs vēlamies noslēgt vienošanos...

       Mēmiķis iegrūda viņam pirkstu ribās.

       - Un tas būtu mūsu slavenais zagļu karalis? - es nomurmināju. - Cilvēks ar dzelzs nerviem?

       Sūtnis pavīpsnāja:

       - Tu esi Kaulzāģis, dakteris? Atvaino viņu. Viņš mani pazīst.

       Mani saviem melnajiem, ledainajiem spārniem apskāva saltas bailes. Deniņi nosvīda, bet ne jau no tveices - pa iluminatoriem ieplūda spirdzinošs vējš, tāda dēļ Berila iedzīvotāji gatavi slepkavot.

       - No manis jums nav jābaidās. Esmu sūtīts noslēgt kā Berilam, tā maniem cilvēkiem izdevīgu savienību. Es vēl aizvien uzskatu, ka vienošanās ir sasniedzama - lai gan ne ar patreizējo patvaldnieku. Jums jāatrisina tā pati problēma, kas man, taču jūs saista kontrakts.

       - Viņam viss zināms. Nav jēgas runāt, - Tamtams gārdza un uzsita bundziņām, taču šoreiz fetišs viņam atvieglojumu nesniedza.

       - Sindiks ir ievainojams, - sūtnis piezīmēja. - Pat tad, ja viņu apsargājat jūs. - Viņš paskatījās uz mani. Es raustīju plecus. - Pieņemsim, sindiks nomirs, kad jūs aizstāvēsiet Bastionu no pūļa.

       - Ideāls variants, - es piekritu. - Taču neietver mūsu tālāko drošību.

       - Jūs padzīsiet pūli un pēc tam konstatēsiet, ka sindiks miris. Gvarde paliks bez darba un atstās Berilu.

       - Un uz kurieni dosimies? Kā atkausimies no naidniekiem? Mūs vajās pilsētas kohortas.

       - Pasakiet Kapteinim, ka tad, ja pēc sindika nāves es saņemšu rakstisku lūgumu kļūt par vidutāju starp jums un jauno sindiku, Bastionā jūs nomainīs mani ļaudis. Bet jums būs jāatstāj Berils un jāapmetas nometnē Skumju Stabā.

       Skumju Stabs ir vistālākais punkts krīta klintsragā, ko izvagojušas neskaitāmas alas. Tas kā bultas uzgalis ieduras jūrā dienas gājiena attālumā uz austrumiem no Berila. Tajā atrodas bāka, reizē arī sargtornis, un rags tā iedēvēts vaidiem līdzīgā vēja dēļ, kas gaudo šajās alās.

       - Mēs tur atradīsimies navējošās lamatās! Tie pediņi aizsprostos mums ceļu un vēl ņirgs, kad ēdīsim nost cits citu.

       - Nav nekā vienkāršāka kā nosūtīt laivas un jūs no turienes aizvākt.

       Dzin - dzin. Manu ausu tuvumā ieskanējās trauksmes zvaniņi. Kuņas dēls mūs ievelk nez kādā savā spēlē.

       - Un kāda gan jums par mums daļa?

       - Jūsu vienība būs palikusi bez darba. Bet es piedāvāšu kontraktu. Ziemeļos vajadzīgi labi zaldāti.

       Dzin - dzin. Zvaniņš neapklusa. Viņš vēlas mūs pievākt sev līdz. Kādēļ?

       Kaut kas man lika nojaust, ka patlaban nav īstais brīdis iztaujāšanai. Un es nolēmu mainīt sarunas tēmu.

     - Un ko iesākt ar forvalaku?

       - Ar neradījumu no kapenēm? - sūtnis iejautājās murrājošā sievietes balsī, kā piedāvādams nekautrēties. - Arī tai es varu atrast darbiņu.

       - Jūs pratīsiet ar viņu tikt galā?

       - Vienreiz man viņa jau pakalpojusi.

       Es iedomājos par zibeni, kas satrieca slēdzošās zintis uz plāksnītes, kuru nekas nebija spējis sabojāt veselus tūkstoš gadus. Biju pārliecināts, ka aizdomas manā sejā neparādās, taču sūtnis pavīpsnāja:

       - Viss var gadīties, dakter. Un var arī negadīties. Interesanta mīkla, vai ne? Ejiet atpakaļ pie sava kapteiņa un izlemiet. Taču ātri. Jūsu ienaidnieki jau gatavojas pirmajam gājienam.

       Un viņš pamāja mums iet.  

      

       - Tavs pienākums ir nogādāt somu! - Kapteinis uzbrēca Ledenem. - Un pēc tam atvilkties atpakaļ.

       Ledene paņēma kurjera somu un aizgāja.

       - Vai vēl kāds vēlas strīdēties? Jums, draņķiem, jau bija iespēja tikt no manis vaļā. To jūs nogulējāt.

       Stāvoklis kļuva nokaitēts. Kapteinis, saņēmis sūtņa piedāvājumu būt par vidutāju sindika nāves gadījumā, izteica savu piedāvājumu, to Ledene patlaban nesa uz kuģi.

       - Tu nesaproti, ko dari, - murmināja Tamtams. - Jo nezini, ar ko esi sapinies.

       - Tad pastāsti man. Negribi? Kaulzāģi, kas darās pilsētā?

       Es biju ticis nosūtīts uz pilsētu izlūkos.

       - Mēris, ne mazāko šaubu. Taču tādu mēri man vēl nav gadījies redzēt. Laikam gan tā vektors būs forvalaka.

       Kapteinis nesapratnē piemiedza acis.

       - Ārstu žargons - es skaidroju. - Vektors ir pārnēsātājs. Mēris uzliesmo vietās, kur forvalaka galējusi nost cilvēkus.

     - Tamtam! - Kapteinis ierēcās. - Vai tu to zvēru pazīsti?

       - Nemūžam neesmu dzirdējis, ka šie pārnēsātu slimības. Pie tam, visi, kas gāja iekšā kapenēs, līdz šim brīdim ir veseli.

       - Būtībā pārnēsātājs nav svarīgs, - es piebildu. - Daudz svarīgāks ir pats mēris. Ja nomirušos nededzinās, kļūs daudz sliktāk.

       - Bastionā tā nav iekļuvusi, - Kapteinis piezīmēja. - Pie tam, no mēra ir savs labums - garnizona zaldāti vairs nedezertē.

         - Es pamanīju, ka Kunkstā aug spriedze. Rajons atrodas uz jauna sprādziena robežas.

         - Cik drīz?

         - Pāris dienas. Augstākais, trīs.

         Kapteinis košļāja lūpu. Apstākļu loks savilkās aizvien ciešāks.

         - Mums vajadzēs...

         Pie mums ielauzās vietējā garnizona tribūns:

         - Pie vārtiem sapulcējies pūlis. Viņiem ir tarāns.

         - Ejam, - Kapteinis teica.

         Mēs viņus izklīdinājām dažās minūtēs - pietika ar desmitiem bultu un diviem katliem verdoša ūdens, lai visi aizlasītos, nogāzdami pār mums lāstus un apvainojumus.

       Pienāca nakts. Es stāvēju uz sienas, vērodams pilsētā klaiņojošos tālīnu lāpu gaismu plankumiņus. Pūlis evolucionēja, tam veidojās nervu sistēma. Ja uzradīsies arī smadzenes, iekulsimies revolūcijas cilpā.

       Pamazām lāpu skaits saruka. Šonakt sprādziena nebūs. Iespējams, tas gaidāms rīt - ja tveice un mitrums kļūs nepanesami.

       Mazliet vēlāk es vispirms sadzirdu skrāpēšanos. Tad klauvējienus. Tad atkal skrāpēšanos - tikko manāmu, taču skaidru, un tā tuvojās. Mani sagrāba šausmas. Es satingu kā gorguļja virs Bastiona vārtiem. Vējiņš pārvērtās arktiskā viesulī.

       Pa cietokšņa sienu KĀDS gāja. Sarkanas acis. Četras kājas. Nakts melnumā. Melns leopards. Kustības līganas kā plūstošam ūdenim. Tas nokāpa lejā pa kāpnēm un nozuda.

       Manās muguras smadzenēs mītošais pērtiķis vēlējās spiegdams rāpties visaugstākajā kokā un mest lejup mēslus un sapuvušus augļus. Es drāzu uz tuvākajām durvīm, pa drošāko ceļu aizkļuvu līdz Kapteiņa istabai un iegāju tajā bez klauvēšanas.

       Komandieris gulēja gultā, rokas salicis uz pakauša un griestos skatīdamies. Istabu apgaismoja viena pati vārga svecīte.

       - Forvalaka ir Bastionā, - uztraukumā es pīkstēju līdzīgi Goblinam. - Pats savām acīm redzēju, šī tika pāri sienai.

       Kapteinis kaut ko noburkšķēja.

       - Vai tu mani dzirdēji?

       - Es dzirdēju, Kaulzāģi. Ej prom. Liec mani mierā.

       - Labi.

       Tad re kā. Nu tas grauž arī viņu. Es kāpos uz durvīm...

       Bļāviens bija garš, skaļš un bezcerīgs, tas piepeši aprāvās. Un nāca no sindika apartamentiem. Es izrāvu zobenu, izskrēju gaitenī... Un uzdūros Ledenem. Tas nozvēlās garšļaukus, bet es viņu vēroju klusēdams un prātoju, kālabad šis tik drīz atgriezies.

       - Kaulzāģi, nāc atpakaļ, - Kapteinis pavēlēja. - Bet varbūt tu gribi dabūt galu?

       Atskanēja jauni brēcieni. Nāve pļāva bez izvēles.

       Es ievilku Ledeni Kapteiņa istabā, mēs aizslēdzām durvis un aizsprostojām tās ar baļķēnu. Es atspiedos pret durvīm ar muguru un stāvēju aizvērtām acīm, smagi elsodams. Iespējams, tas man tikai tā likās, taču sadzirdu, kā kaut kas ierūcas, garām iedams.

       - Un ko nu? - apjautājās Ledene. Viņa seja bija gluži bāla, rokas trīcēja.

       Kapteinis beidza rakstīt vēstuli, iedeva Ledenem.

-         Un tagad dodies atpakaļ.

       Kāds sāka ar dūrēm dauzīt durvis.

       - Kas noticis? - Kapteinis ieaurojās.

       Durvju otrā pusē iebubinājās balss.

      - Vienacis, - es teicu.

       - Atver.

       Es atvēru durvis, pa tām iesprendzās Vienacis, Tamtams, Goblins, Mēmiķis un ducis citu. Istabā kļuva karsti un saspiesti.

         - Kaptein, leopardcilvēks iekļuvis Bastionā, - Tamtams pavēstīja, aizmirsis pat uzsist savām bundziņām.

         Vēl viens bļāviens, no sindika apartamentiem. Mana iztēle iedegās ne pa jokam.

       - Ko lai tagad darām? - apjautājās Vienacis - krunkains melnādains sīkaļa, ne garāks par savu brāli un ar tendenci uz ekscentriskiem jokiem. Viņš ir gadu vecāks par Tamtamu, taču viņu vecumā vienam gadam nav nozīmes - ja ticēt Hronikām, abiem ir jau pāri simtam. Viņš bija nobijies, Tamtams tuvu histērijai. Arī Goblins ar Mēmiķi izskatījās satriekti. - Sumpurnis piebeigs mūs visus pēc kārtas.

       - Vai viņu iespējams nonāvēt?

       - Kaptein, viņi ir tikpat kā neievainojami.

       - Bet vai nonāvēt viņus iespējams? - Kapteinis atkārtoja, viņa balsī ieskanējās metāls. Arī viņš bija nobijies.

       - Jā, - Vienacis atzinās. Viņš tomēr neizskatījās tik pārmēru apmīzies kā brālis. - Nemirstīgu radījumu nav. Iespējams nogalināt pat būtni no melnā kuģa. Taču sumpurnis ir stiprs, ātrs un viltīgs. Ieroči pret viņu ir turpat vai bezspēcīgi. Burvestības ir labākas, taču arī no tām jēgas maz. - Es vēl nekad nebiju dzirdējis, ka viņš parakstītos savā nevarībā.

       - Esam gana daudz pļāpājuši, - Kapteinis rūca. - Tagad sāksim rīkoties. - Parasti mūsu komandiera nolūkus uzminēt grūti, taču patlaban tie bija acīmredzami. Viņa dusmas un izmisums - situācija, kādā bijām nonākuši, likās neiespējama - koncentrējās uz forvalaku.

       Tamtams ar Vienaci sāka kaislīgi protestēt.

       - Jūs noteikti esat par to domājuši kopš dienas, kad zvērs izspruka brīvē, - Kapteinis paziņoja. - Un izdomājāt, kas būtu darāms, ja nāktos rīkoties. Tad dariet to.

       Vēl viens bļāviens.

       - Izskatās, Papīra Tornis pārvērties kautuvē, - es nomurmināju. - Sumpurnis tur slaktē nost visus pēc kārtas.

       Uz mirkli man šķita, ka sāks protestēt pat Mēmiķis.

       - Degli, pulcē ļaudis, - Kapteinis pavēlēja, pats apbruņodamies. - Noslēdz visas Papīra Torņa izejas. Ilmo, izvēlies vairākus labus alebardistus un arbaletistus. Bultas ieziest ar indi.

       Žigli aizritēja divdesmit minūtes. Es vairs nespēju saskaitīt brēcienus, un vispār, aizmirsu visu; mani absolūti pārvaldīja pieaugošās bailes un uzmācīgs jautājums: kādēļ forvalaka ielauzusies Bastionā? Kādēļ tā tik neatlaidīgi medī visus rokā? Nezvēru vada kas stiprāks par badu.

       Sūtnis bija devis mājienu, ka forvalaka viņam varot noderēt. Kādēļ? Priekš šitā te? Vai mēs esam pie pilna prāta, sapīdamies ar radību, kas spējīga uz šādām lietām?

       Mūsu četri burvji visi kopā sarīkoja kaut ko maģisku un aizsargājošu, un tagad šis "kaut kas" sprēgādams virzījās mums pa priekšu. Pirmie gāja āvneši, tos piesedza arbaletisti. Vēl kāds desmits zaldātu, tostarp mēs, viņiem pa pēdām iegājām sindika štābā.

       Sasprindzinājums strauji atslāba. Papīra Torņa vestibils izskatījās kā parasti.

       - Sumpurnis atrodas augšā, - Vienacis paskaidroja.

       Kapteinis pagriezās:

       - Degli, ved iekšā savējos.                   

       Viņš gatavojās doties uz priekšu, apskatot istabu pēc istabas un aizslēdzot visas izejas, atstādams vienu vienīgu atkāpšanās ceļu. Vienacis ar Tamtamu šo plānu neatbalstīja un paziņoja, ka forvalaka kļūšot vēl bīstamāka, ja šo ietriekšot stūrī. Mūs apņēma ļaunuma pilns klusums. Jau vairākas minūtes nebija atskanējis neviens kliedziens.

       Pirmo upuri mēs atradām kāpņu pakājē tieši pie īstās ieejas Tornī.

       - Viens no mūsējiem, - es norūcu. Sindiks vienmēr ap sevi turēja Gvardes vadu. - Vai guļamistabas ir augšā? - Es nekad nebiju bijis Papīra Tornī.

       Kapteinis pamāja:

       - Pirmajā stāvā virtuve, tad noliktavas, divos nākamajos stāvos kalpu istabas, vēl augstāk dzīvo ģimene un visbeidzot pats sindiks. Pašā augšā kanceleja un bibliotēka. Sindiks vēlējās, lai viņam būtu grūti piekļūt.

       - Nav tieši tā, kā ar līķiem pie kapenēm, - es teicu, apskatījis ķermeni. - Forvalaka nav iekārojusi asinis un iekšas. Tamtam, kāpēc?

       Tas klusēja. Vienacis tāpat. Kapteinis lūkojās kāpnēs valdošajā pustumsā.

       - Tagad visiem uzmanīties. Āvneši, ejiet lēnām, soli pa solim. Ieročus turēt nolaistus, ar asmeņiem uz priekšu. Arbaletistiem turēties piecus soļus aizmugurē. Šaut uz visu, kas kustas. Visiem jāiet ar kailiem zobeniem. Vienaci, trenc uz priekšu savas zintis.

       Kaut kas iebrīkšķējās. Piesardzīgs solis, otrs. Baiļu smārds. Dzin! Kāds netīšām izšāva no arbaleta. Kapteinis nospļāvās un norūcās kā pārskaities vulkāns.

       Kalpu stāvs. Asinīm nolietas sienas. Visur starp sašķaidītām un salauztām mēbelēm līķi un ķermeņu daļas. Gvardes puiši ir rūdīti, taču šis skats satrieca pat visstiprākos. Ieskaitot mani, lai gan es, kā jau ārsts, biju redzējis itin visu, kas vien ierodas no kaujaslauka.

       - Kaptein, es vedīšu palīgā pārējos, - stingri teica Leitnants. Viņa balss skaidri liecināja, ka iebildumus viņš nepieņems. Kapteinis pamāja.

       Asiņainā slaktiņa aina atstāja negaidītu iespaidu. Bailes nedaudz atkāpās. Mūsējo vairums nolēma, ka zvērs jāiznīcina.

       Augšā atskanēja brēciens - gluži kā mums veltīts izsmiekls, tas aicināja doties tālāk. Ļaudīm acis kļuva bargas. Karavīri devās augšup pa kāpnēm. Gaiss sprakšķēja - pirms mums augšup cēlās zintis. Tamtams un Vienacis ar pūlēm atvairīja bailes. Nāvējošās medības bija sākušās pa īstam.

       Maitasputns bija padzinis ērgli, kas ligzdoja Papīra Torņa galā, un tā patiesi bija zīme par beigām visam. Par mūsu klienta dzīvību es patlaban nedotu ne plika graša.

       Mēs uzkāpām piektajā stāvā. Asiņainie pierādījumi neļāva šaubīties - forvalaka pabijusi visos...

       Tamtams pamāja, uz kaut ko rādīdams. Forvalaka bija kaut kur tuvumā. Āvneši nometās uz viena ceļa, izstiepa uz priekšu ieročus. Arbaletisti notēmēja uz ēnām stūros. Tamtams pusminūti nogaidīja, kopā ar Vienaci, Goblinu un Mēmiķi saspringti risinādams kaut kādu problēmu, kuras jēgu mēs spējām vienīgi nojaust, tad izmeta:

        - Viņa gaida. Esiet piesardzīgi. Neatstājiet viņai brīvu ceļu.

       Es uzdevu stulbu jautājumu, jebkura atbilde uz to būtu nokavēta:

       - Vai mums nebūtu derējis izmantot sudraba ieročus? Izgatavot sudraba uzgaļus bultām un paņemt tādus pat zobenus?

       Šis jautājums iedzina Tamtamu strupceļā.

       - Manā dzimtajā pusē, - es skaidroju, - zemnieki runā, ka sumpurnis jānogalina ar sudraba ieročiem.

       - Blēņas. Tos nogalē, kā jebkuru. Vienīgi jākustas ātrāk un jācērt stiprāk, jo tev būs tikai viena izdevība viņu nokaut.

       Jo tālāk viņš runāja, jo mazāk baisa šķitās ļaunā būtne - it kā mēs medītu klaidoni lauvu. Un tad - kālabad šitāds bardaks?

       Un tad es atcerējos stāvu, kurā bija dzīvojuši kalpi.

       - Visiem būt gatavībā, - Tamtams rīkoja. - Un klusu. Mēs pamēģināsim izlūkot, kas darās priekšā.

       Burvji sabāza kopā galvas. Pēc kāda brīža Tamtams deva zīmi kustēties tālāk.

       Mēs iznācām kāpņu laukumā un ciešāk sakļāvām rindas, pārvērsdamies dzeloņcūkā ar tērauda adatām. Burvji dzina uz priekšu zintis. Priekšā pustumsā atskanēja bargs rēciens, tad nagu skrāpēšanās. Kaut kas nozibēja. Noklaudzēja arbaleti. Atkal rēciens, šoreiz turpat vai izsmējīgs. Burvji atkal bāza kopā galvas. Stāvu zem mums Leitnants izvietoja ļaudis, nogriezdams forvalakai atkāpšanās ceļu.

       Mēs devāmies iekšā tumsā. Spriedze pieauga. Kājas ķērās aiz ķermeņiem un nodevīgi slīdēja uz asiņainās grīdas. Zaldāti steigšus slēdza ciet sāndurvis. Vienība lēnām virzījās aizvien dziļāk iekšā sindika kancelejā. Arbaletisti, pamanījuši kaut kādu kustību, divreiz izšāva.

       Forvalaka iekaucās tikai divdesmit pēdas no mums. Tamtams vai nu izelpoja vai ievaidējās.

       - Iekrita, - viņš pavēstīja, ar to domādams, ka forvalaku skārušas zintis.

       Divdesmit pēdas. Pavisam tuvu mums, taču es nekā neredzēju... Kaut kas sakustējās. Nozibēja bultas, iekliedzās cilvēks...

       - Nolādēts, - Kapteinis lamājās. - Te kāds palicis dzīvs.

       Kaut kas pusnakts melns un straujš kā piepeša nāve nozibēja virs alebardām. Es paguvu vienīgi nodomāt: "Ātri!", pirms sumpurnis jau bija uz zemes, starp mums. Brēcošos zaldātus izšķaidīja uz visām pusēm, zem kājām tālāk stāvošajiem. Briesmonis rēca un kauca, ar nagiem un ilkņiem strādādams tik strauji, ka acis netika līdz viņa kustībām. Man laikam gan izdevās tumsas kamolu aizķert ar zobenu, bet spēcīgs trieciens mani tūlīt pat aizmeta vismaz desmit pēdas sānis.

       Kaut kā piecēlies, es atspiedu muguru pret kolonnu. Biju pārliecināts, ka dabūšu galu, ka nezvērs nomiegs mūs visus. Tikai godkārīgi stulbeņi spējīgi iedomāties, ka var šo drausmoni pieveikt. Bija pagājušas tikai dažas sekundes, bet pieci vai seši jau bija pagalam, divreiz vairāk - ievainoti. Turpretī forvalaka bija sveika un vesela, tā pat nesamazināja ātrumu. Viņai nekaitēja nedz ieroči, nedz burvestības.

       Burvji stāvēja ciešā grupiņā un pūlējās saistīt briesmoni jaunām zintīm. Bariņš dzīvo pulcējās ap Kapteini. Pārējie bija izklīduši, un monstrs zibenīgām kustībām apslaktēja zaldātus pa vienam.

       Gaisu pāršķēla pelēkas liesmas kamols, uz mirkli spoži apgaismoja visu telpu un uz mūžiem atspoguļoja manā tīklenē asiņainā slaktiņa ainu. Forvalaka iekaucās, šoreiz īstās sāpēs. Punkts burvju labā.

       Viņa metās manā virzienā. Es panikā šai cirtu, kad viņa nozibēja blakus, un netrāpīju. Sumpurnis apsviedās riņķī un uzklupa burvjiem, kuri to sagaidīja ar jaunu liesmas porciju. Forvalaka iespiedzās, un tūlīt pat skaudri iekaucās cilvēks. Zvērs kā sprāgstoša čūska locījās uz grīdas, visi tam dūra ar pīķiem un zobeniem, taču lops prata piecelties un nu traucās uz izeju, kuru bijām atstājuši paši sev.

       - Tā nāk! - Kapteinis uzkliedza Leitnantam.

       Es bezspēkā apsēdos, izjuzdams neizsakāmu atvieglojumu. Forvalaka aizgājusi... Taču pakaļa nepaguva pieskarties grīdai, kad mani kājās jau uzrāva Vienacis:

       - Kaulzāģi, ejam. Viņa ievainojusi Tamtamu. Jāpalīdz.

       Es grīļodamies piecēlos un pēkšņi pamanīju grieztu brūci pats savā kājā.

       - Būs jāiztīra, - es nomurmināju. - Nadziņi šai katrā ziņā bijuši netīri.

       Tamtams izskatījās šausmīgi: kakls pārrauts, vēders uzšķērsts, muskuļi no rokas un krūtīm atrauti līdz kaulam. Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, viņš vēl bija dzīvs, taču viņa labā es vairs nespēju darīt itin nekā. Nedz es, nedz jebkurš cits ārsts. Pat visprasmīgākais burvju dakteris nespētu glābt melnādaino knauķi. Taču Vienacis uzstāja, lai mēģinu, un es mēģināju, līdz mani no mirēja atrāva nost Kapteinis, jo vajadzēja apstrādāt ne tik acīmredzamus nāves kandidātus.

       Kad kopā ar Kapteini devos prom, Vienacis viņam pakaļ raidīja rupjus lāstus.

       - Man vajadzīgs vairāk gaismas! - es pavēlēju.

       Tikmēr Kapteinis pulcēja dzīvos un pavēlēja noslēgt ieeju stāvā.

       Kad atnesa lāpas un apkārt kļuva gaišs, mūsu sagrāves izmēri kļuva acīmredzami. Bijām zaudējuši katru desmito. Vēl vairāk, desmit brāļi, kuri te bija stāvējuši sardzē pirms mūsu ierašanās, arī gulēja beigti, bet kopā ar tiem vēl tikpat daudz sindika sekretāru un padomnieku.

       - Vai kāds redzējis sindiku? - Kapteinis skaļi jautāja. - Viņam jābūt te.

       Viņš kopā ar Ilmo un Degli uzsāka meklējumus, taču man nebija laika tos vērot - es liku apsējus un kā traks rāvos ar adatu, pieaicinājis palīgā visus, ko vien varēju. Forvalakas nagi atstāja dziļas brūces, kuras vajadzēja aizšūt piesardzīgi un prasmīgi.

       Goblins un Mēmiķis kaut kādā veidā bija pamanījušies nomierināt Vienaci tiktāl, ka arī viņš sāka man palīdzēt. Iespējams, viņi šo bija kaut kā apstrādājuši, jo melnais darbojās, tik tikko apzinādamies, ko dara.

       Kad man radās iespēja, vēlreiz apskatīju Tamtamu. Viņš vēl aizvien bija DZĪVS un žņaudzīja savas bundziņas. Nolādēts! Tāda spītība prasījās pēc atalgojuma. Bet kā lai to sniedz? Man vienkārši trūka pieredzes.

       - Ei, Kaptein! - ieaurojās Deglis.

       Es paskatījos viņa virzienā un ieraudzīju, ka šis ar zobenu dauza pa akmens lādi, kādas savās mājās mīl glabāt vietējie bagātnieki. Pēc maniem aprēķiniem, lāde svēra savas piecsimt mārciņas. Tās sienas klāja smalki griezumi, kas tagad izskatījās pilnībā iznīcināti. Vai tas nebija paveikts ar nagiem?

       Ilmo atlauza atslēgu un atvēra vāku. Es pamanīju bailēs drebošu cilvēku, kurš gulēja uz zelta un dārglietu kaudzes, galvu aizsedzis rokām. Ilmo un Kapteinis pārmija drūmus skatienus.

       Mani iztraucēja Leitnanta ierašanās. Viņš ar saviem ļaudīm bija apsargājis kāpņu lejgalu un satraucies, jo augšā bija kļuvis pārlieku klusu. Forvalaka vēl nebija devusies lejā

       - Pārmeklējiet torni, - Kapteinis lika. - Var gadīties, tā uzbēgusi augšā. - Virs mums atradās vēl daži stāvi.

       Kad nākamreiz paskatījos uz lādi, tā atkal bija ciet. Mūsu klientu neviens nebija redzējis. Uz lādes vāka sēdēja Deglis un ar kinžalu tīrīja nagus. Es ciešāk paskatījos uz Kapteini un Ilmo. Kaut kas viņu uzvedībā man šķitās mazliet īpatnējs.

       Viņi taču nebūs paveikuši forvalakas darbu, ko? Protama lieta, nē. Kapteinis nespētu tādā mērā nodot Gvardes ideālus. Bet varbūt spētu?

       Jautāt es nesāku.

       Meklējumi tornī atklāja tikai asiņainas pēdas, kas veda augšup, kur forvalaka bija paslēpusies uzkrāt spēkus. Viņa bija smagi ievainota, taču beigu beigās pieprata aizbēgt, nokāpdama lejā pa torņa ārsienu.

       Kāds ieteica viņu izsekot un nobeigt, bet Kapteinis atbildēja:

       - Mēs ejam no Berila prom. Un vairs nevienam te nekalpojam. Jāaiziet, pirms pilsēta nav pavērsusies pret mums.

       Viņš aizsūtīja Ilmo un Degli pieskatīt vietējo garnizonu, bet pārējiem lika evakuēt ievainotos no Papīra Torņa.

       Es uz dažām minūtēm paliku atstāts savā ziņā. Un ilgi pētīju lielo akmens lādi. Kārdinājums visu laiku pieauga, taču novaldījos. Nevēlējos zināt.

                          

       Kad uzbudinājums aprimās, ieradās Ledene un pavēstīja, ka sūtnis izsēdina savus kareivjus piestātnē.

       Mūsējie jau pakoja mantas un krāva furgonos. Daži pusbalsī apsprieda notikumus Papīra Tornī, citi lamājās par to, ka jādodas prom. Nuja, kolīdz kaut kur aizķeries, tā sāc iesakņoties. Uzkrājas visvisādas grabažas. Pēc tam uzrodas sieviete. Un, kad notiek neizbēgamais, tev jāšķiras no visa. Šodien kazarmā neviens nejutās labi.

       Kad ieradās ziemeļnieki, es stāvēju pie vārtiem un palīdzēju sargkareivjiem griezt kabestānu. Sevišķu lepnumu gan neizjutu. Ja es pats nebūtu piekritis, var gadīties, sindiku nebūtu nogalinājuši.

       Sūtnis iekārtojās Bastionā. Gvarde uzsāka evakuāciju. Bija jau trešā nakts stunda, ielas gluži tuksnesīgas.

       Kad paveicām trešdaļu ceļa līdz Rītausmas Vārtiem, Kapteinis pavēlēja apstāties. Seržanti sapulcēja visus cīņasspējīgos, pārējiem vajadzēja turpināt pavadīt furgonus.

       Kapteinis veda mūs uz ziemeļiem pa Senās Impērijas Prospektu, kurā Berila imperatori bija iemūžinājuši sevi un savus varoņdarbus. Daudzi no monumentiem bija visai dīvaini un uzstādīti par godu mīļotajiem zirgiem, gladiatoriem vai abu dzimumu mīļākajiem.

        Nelabas priekšnojautas manī pamodās, pirms vēl bijām sasnieguši Atkritumu Vārtus. Priekšnojautas pārvērtās aizdomās, un aizdomas kļuva par drūmu pārliecību, kad iznācām laukumā. Blakus Atkritumu Vārtiem nebija nekā cita, vienīgi kazarmas pie Krustceļa.

       Konkrētas pavēles Kapteinis nedeva, bet, kad bijām sasnieguši Krustceļu, ikviens saprata, kādēļ esam te ieradušies.

       Kā aizvien, pilsētas kohortas uzvedās kā īsti ķēpauši. Vārti bija vaļā, vienīgais sargkareivis snauda. Iekšā iekļuvām bez pretestības. Kapteinis sāka dalīt rīkojumus.

       Kazarmās atradās pieci vai seši tūkstoši zaldātu. Virsnieki bija pratuši panākt minimālu disciplīnu, piespiezdami kareivjus nodot ieročus noliktavās. Berila kapteiņi tradicionāli uztic zaldātiem ieročus tikai pirms pašas kaujas.

       Trīs mūsējo vadi tūlīt devās iekšā kazarmās, galēdami nost visus guļošos pēc kārtas. Atlikušais vads bloķēja izeju sētas attālākajā galā.

       Saule jau bija uzlēkusi, kad Kapteinis jutās apmierināts. Mēs iznācām no kazarmām un steidzām pakaļ pajūgiem. Ikviens mūsējais bija atēdies asiņu līdz kaklam.

       Protams, neviens mūs nevajāja, un arī vēlāk neviens nemēģināja ielenkt nometni Skumju Stabā. Patiesību sakot, tieši tālab arī bijām uzrīkojuši asinspirti. Gan tāpēc, gan arī, lai apmierinātu ilgos gados uzkrājušos niknumu.

         Mēs ar Ilmo stāvējām pussalas smailē, vērodami, kā tālu jūrā pēcpusdienas saules stari spēlējas negaisa mākoņa malās. Nesen šis mākonis bija aizslīdējis pāri nometnei un gandrīz vai pārvērtis to purvā, bagātīgi aplējis vēsām strūklām, tad atkal aiztraucies jūrā. Mākonis bija skaists, lai arī ne īpaši daudzkrāsains.

       Ilmo pēdējā laikā bija mazrunīgs.

       - Ilmo, vai tev kaut kas nedod mieru?

       Mākonis virzījās pa priekšu saulstaru stabam, piešķirdams jūras ūdenim sarūsējušas dzelzs nokrāsu. Es sāku prātot, vai vēsums sasniegs arī Berilu.

       - Es domāju, Kaulzāģi, un tu jau pats varētu nojaust, par ko.

       - Laikam gan varu. - Papīra Tornis. Kazarmas pie Krustceļa. Kontrakts un nodevība. - Kā domā, kāda mums dzīve būs tur, ziemeļos?

       - Vai uzskati, ka melnais burvis pēc mums atbrauks?

       - Atbrauks, Ilmo. Pagaidām viņam jāatrisina problēma - jāliek vietējām marionetēm dancot pēc savas stabules. - Vai gan problēmas neradīsies ikvienam, kurš gribēs pakļaut šo bezprātīgo pilsētu?

       - Hm. Paskaties.

       Netālu no rifiem pussalas galā viļņus šķēla neliels vaļu bars. Es pūlējos neizrādīt sajūsmu - un nespēju. Dzelzskrāsas jūrā dejojošie dzīvnieki bija lieliski.

       Mēs apsēdāmies uz akmeņiem ar mugurām pret bāku, un mums šķita, ka vērojam pasauli, kurā cilvēks vēl nav spēris kāju. Dažreiz šķiet, ka pasaule bez mums būtu labāka.

       - Tur ir kuģis, - teica Ilmo.

       Es kuģi saskatīju vien tad, kad tā bura uzliesmoja uztvertajos saules staros, pārvērtās oranžā trīsstūrī ar zelta apmali, kas dejoja viļņos.

       - Kabotāžnieks. Tonnas divdesmit.

       - Tik liels?

       - Priekš kabotāžnieka. Kuģi, kas peld atklātā jūrā, reizēm ir pat astoņdesmittonnīgi.

       Laiks, pārmainīgs un uzpūtīgs, traucās uz priekšu. Mēs vērojām kuģus un vaļus. Es jau simto reizi centos iztēloties jauno zemi, atcerējos visādas no tirgoņiem saklausītas baumas. Iespējams, mūs aizvedīs pāri jūrai uz Opālu. Runā, Opāls esot Berila dvīņumāsa, tikai jaunāka...

       - Tas muļķis taisās ietriekties klintīs.

       Es atjēdzos. Kabotāžnieks peldēja bīstami tuvu krastam. Vienubrīd tas mazliet mainīja virzienu, aizbrauca labi ja simt jardus tālāk no rifiem, tad uzņēma iepriekšējo kursu.

       - Būtu bijusi vismaz kaut kāda izklaidēšanās, - es piezīmēju.

       - Kaulzāģi, tai pašā dienā, kad tu kaut ko teiksi bez sarkasma, es apgulšos un uz līdzenas vietas nomiršu, - Ilmo piesolīja.

       - Draudziņ, sarkasms neļauj man nojūgties.

       - Kaulzāģi, tas ir strīdīgs jautājums. Strīdīgs.

       Es atkal pamēģināju ieskatīties sejā nākotnei - tas ir labāk, nekā raudzīties pagātnē. Taču nākotne atteicās noņemt masku.

       - Bet tas kuģis tak brauc pie mums, - Ilmo teica.

       - Ko? Aha.

       Kabotāžnieks šūpojās piekrastes bangās, tik tikko virzīdamies uz priekšu. Tā deguns bija pievērsts liedagam pie mūsu nometnes.

       - Vai Kapteinim ziņot negribi?

       - Es domāju, viņš jau zina. Bākā atrodas novērotāji.

       - Pareizi.

       - Uzmana gadījumam, ja kas atgadītos.

       Negaiss vēlās uz rietumiem, aizsedza apvārsni un ar savu ēnu pārklāja jūru. Pelēku un saltu jūru. Iedomājoties par jūras braucienu, man pēkšņi kļuva baisi.

       Kabotāžnieks atveda ziņas no kontrabandistiem - Tamtama un Vienača drauģeļiem. Jaunumus noklausījies, Vienacis kļuva vēl drūmāks un īgnāks, lai gan jau tāpat bija paguvis pieveikt visus sava drūmuma rekordus. Viņš pat pārtrauca kasīties un ēsties ar Goblinu, lai gan tā bija viņa otrā profesija. Tamtama nāve viņam bija smags trieciens, no tās viņš nebija pratis atgūties līdz pat šim brīdim. No drauģeļiem saklausītos jaunumus viņš citiem nestāstīja.

       Kapteinis bija kļuvis ne labāks par Vienaci un nepārtraukti izrādīja pretīgu omu. Es domāju, viņš vienlaikus centās kopā ar Gvardi pārcelties uz jaunām zemēm un baidījās no tā. Jaunais kontrakts nozīmēja potenciālu Gvardes atdzimšanu un atbrīvošanos no vecajiem grēkiem, taču viņam jau bija kaut kāda nojēga par mūs gaidošo dienestu, un viņš nojauta, ka sindiks, stāstīdams par ziemeļu impēriju, runājis taisnību.

       Nākamajā dienā pēc kontrabandistu vizītes uzdvesa vēss ziemeļu vējiņš. Vakarpusē jūrā iestiepušos ragu ietina migla. Drīz pēc pusnakts no miglas iznira laiva un piestāja liedagā. Pēc mums bija ieradies sūtnis.

       Mēs savācām mantas un sākām atbrīvoties no visdažādākajiem draugiem un draudzenēm, kas kopā ar mums bija ieradušies no pilsētas. Mūsu dzīvnieki un liekā mantība kļūs viņu balva par uzticību un draudzību. Arī es aizvadīju skumjpilna maiguma stundu ar sievieti, kurai biju nozīmējis vairāk, nekā tiku iedomājies. Mēs nelējām asaras un nemelojām viens otram. Es viņai atstāju atmiņas un gandrīz visas te iemantotās grabažas, bet viņa man uzdāvāja kamolu kaklā un zaudējuma izjūtu, kuras apmērus nebiju spējis novērtēt līdz šim.

       - Kaulzāģi, nesāc nu puņķoties, - es murmināju padegunē, dodamies uz krastmalu. - Nešķiries pirmoreiz. Tu viņu būsi aizmirsis vēl pirms ierašanās Opālā.

       Smilšainajā krastā mūs gaidīja vairākas laivas. Kolīdz kāda no tām bija pilna, ziemeļnieku jūrnieki iegrūda to viļņos, airētāji ķērās pie airiem, un pēc dažām sekundēm laiva nozuda miglā. Aizbraukšo laivu vietā ieradās tukšas, un katru no tām piekrāva ar mantām un personīgajām lietām.

       Viens no jūrniekiem, kurš zināja Berila valodu, teica man, ka uz melnā kuģa vietas visiem gana. Sūtnis atstājis Berilā savus zaldātus, lai tie apsargātu jauno sindiku - protams, marioneti. Par to bija kļuvis kārtējais Sarkanais, tāls tā cilvēka radinieks, kam reiz tikām kalpojuši mēs.

       - Es ceru, viņiem nebūs tik daudz nepatikšanu kā mums, - es teicu un pagāju maliņā pārdomāt.

       Sūtnis mūs nomainīja ar saviem ļaudīm. Man radās aizdomas, ka mūs paredzēts kaut kur izmantot un nākotnē gaidāms kaut kas drūmāks par visu iedomājamo.

       Gaidu laikā es dažas reizes sadzirdu tālīnas gaudas. Iesākumā domāju, ka tur Staba alās kauc vējš, bet tad atcerējos, ka vēja taču šobrīd nemaz nav. Izdzirdis kaucienus otrreiz, es vairs nešaubījos. Man pārskrēja šermuļi.

       Gvardes intendants, Kapteinis, Mēmiķis, Goblins, Vienacis un es pavadījām pārējos, gatavodamies aizbraukt no nometnes ar pēdējo laivu.

       - Es nebraukšu, - Vienacis pēkšņi paziņoja, kad bocmanis ierasti pamāja ar roku.

       - Kāp iekšā, - Kapteinis uzaicināja. Visbīstamākais viņš ir tad, kad runā klusu.

       - Es atstāju Gvardi. Došos uz dienvidiem. Esmu bijis prom gana ilgi, mājās mani būs aizmirsuši.

       Kapteinis klusēdams ar pirkstu norādīja Leitnantam, Mēmiķim, Goblinam un man, tad pamāja uz laivu.

       - Es jūs visus par strausiem pārvērtīšu... - Vienacis ieaurojās.

       Mēmiķa roka aizspieda viņa muti. Mēs stiepām knauķi uz laivu. Viņš locījās kā ugunskurā iemesta čūska.

       - Tu paliksi kopā ar ģimeni, - Kapteinis klusu pavēstīja.

       - Uz trīs, - Goblins jautri iepīkstējās un aši noskaitīja līdz trīs.

       Melnādainais sīkaļa uzlidoja gaisā, rokas un kājas vicinādams, un iezvēlās laivā, tad izslējās virs borta un sāka, siekalas šķiezdams, gāzt pār mums izmeklētus lāstus. Mēs iesmējāmies - Vienacis pierādīja, ka vēl nav galīgi saskābis, - tad, ar Goblinu priekšgalā, metāmies uzbrukumā un piespiedām sīkaļu zintnieku pie sola.

       Jūrnieki atgrūda laivu no krasta. Tikko airi iegrima ūdenī, Vienacis padevās. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram piespriesta pakāršana.

       Pēc kāda laika pamanījām galeru - augsts, bezveidīgs siluets, mazliet tumšāks par to ieskaujošo tumsu. Miglas klusinātas jūrnieku balsis, koka un takelāžas čīkstoņu es saklausīju ilgi pirms tam, kad noticēju savām acīm. Mūsu laivas deguns atdūrās nolaistā trapā. Atkal noskanēja kauciens.

       Vienacis mēģināja mesties pāri bortam. Mēs viņu novaldījām, bet Kapteinis iespēra šim pa sēžamvietu.

       - Tev bija iespēja visus atrunāt, - viņš piemetināja. - Tu to neizmantoji. Tagad vaino sevi.

       Vienacis, sašļucis kā cilvēks, kam zudusi pēdējā cerība, kāpa pakaļ Leitnantam augšup pa trapu. Viņš bija zaudējis brāli, un tagad bija spiests atrasties blakus tā slepkavam, bez jebkādas iespējas atriebties.

       Mūsējos sastapām uz galvenā klāja starp grabažu kaudzēm. Mūs ieraudzījuši, seržanti lauzās uz priekšu.

       Uzradās sūtnis. Es blenzu viņā, jo tagad pirmoreiz redzēju viņu piecēlušos kājās. Sūtnis izrādījās tīrais punduris. Uz kādu mirkli pat sāku šaubīties, vai tas maz ir vīrietis, spriežot pēc balsīm viņa mutē, nereti radās pretējs iespaids.

       Viņš mūs apskatīja ļoti vērīgi, kas apliecināja, ka viņš - bet varbūt viņa - lasa mūsu dvēselēs. Viens no viņa virsniekiem palūdza Kapteini nostādīt mūsējos ierindā, cik nu tas iespējams uz pārpildīta klāja. Kuģa apkalpe jau pārcēlās uz centrālajiem kubrikiem virs vaļējās kravas telpas, kas stiepās no kuģa priekšgala turpat vai līdz pakaļgalam un no augšējā klāja līmeņa līdz airu zemākajai rindai. Lejā bija dzirdama šķindoņa, klaudzieni un uzmodināto jūrnieku murmulēšana.

       Sūtnis soļoja gar ierindu. Viņš apstājās pie ikviena zaldāta un piesprauda katram nozīmīti ar emblēmu, kas bija redzama uz kuģa buras. Šī nodarbe vilkās lēni, un kuģis uzņēma gaitu ilgi pirms tam, kad viņš nodarbi beidza.

       Jo tuvāk nāca sūtnis, jo stiprāk drebēja Vienacis. Kad melnais piesprauda nozīmi burvim, Vienacis turpat vai samaņu zaudēja. Es biju nesapratnē. Kādēļ gan tādas emocijas?

       Arī es nervozēju, kad pienāca mana kārta, taču vismaz nebaidījos. Slaidie, cimdā tērptie pirksti piestiprināja manai jakai nozīmīti, es paskatījos lejup un ieraudzīju uz melna fona smalki iegravētu sudraba galvaskausu, ko ietvēra sudraba aplis. Diezgan dārgs, lai gan padrūms greznojums. Ja Vienacis nebūtu tā pārbijies, varētu iedomāties, ka patlaban viņš gudro, par kādu summu nozīmīti ieķīlāt nākamajam augļotājam.

       Nozīmīte šķitās pazīstama, pie kam ar to es nedomāju attēlu uz buras, ko biju uzskatījis par izrādīšanos un tūlīt pat aizmirsis. Varbūt esmu par šādu emblēmu kaut kur lasījis? Vai arī dzirdējis?

        - Apsveicu tevi Kundzes dienestā, dakter, - sūtnis teica. Viņa balss jauca prātus un neatbilda manis gaidītajai - šoreiz tā bija jaunas sievietes balss, kas atstāj iespaidu uz vecākiem cilvēkiem.

       Kundze? Kur gan esmu sastapis šo vārdu, ko izrunā tikpat nozīmīgi kā dievietes titulu? Drūmā senlaiku leģendā...

       Naida, sāpju un izmisuma pilns kauciens aizskanēja pāri kuģim. Es nodrebēju, atstāju ierindu un piegāju pie ventilācijas šahtas.

       Blakus masta pamatnei lielā dzelzs būrī sēdēja forvalaka. Tumsā izskatījās, ka tā, staigādama pa būri un izmēģinādama ikvienu stieni, viegli pārmainās. Vienu mirkli tā izskatījās pēc trīsdesmitgadīgas, atlētiskas sievietes, nākamajā ieguva uz pakaļkājām stāvoša melna leoparda apveidus un grauza stieņus. Es atcerējos sūtņa vārdus par to, ka monstrs viņam varot noderēt.

       Tad pagriezos uz sūtņa pusi. Un atcerējos. Manā vēderā velnišķīgs āmuriņš sāka dzīt iekšā ledainus iesmus. Es sapratu, kāpēc Vienacis negribēja braukt pāri jūrai. Senais ziemeļu ļaunums..

       - Bet es iedomājos, ka esat miruši pirms trīssimt gadiem...

       Sūtnis iesmējās:

       - Jūs nepietiekami pārzināt savu vēsturi. Mūs neiznīcināja. Vienkārši iekala ķēdēs un apglabāja dzīvus. - Viņa smieklos ieskanējās histēriska nots. - Iekala un apglabāja, Kaulzāģi, bet pēc tam muļķa burvis Bomancs mūs atbrīvoja.

       Es notupos blakus Vienacim, kurš bija paslēpis seju plaukstās.

       Sūtnis, šausmonis, kuru senajās leģendās sauca par Dvēseļu Mednieku, ļaunāks velns, nekā ducis forvalaku kopā, smēja bezprātīgus smieklus. Jūrnieki tāpat zvaigāja. Varens joks - savervēt Melno Gvardi ļaunuma dienestā. Sagrābt milzīgu pilsētu un pie viena uzmudināt laupītājzeļļus uz noziegumiem. Patiešām, grandioza krāpšana.

       - Kaulzāģi, izstāsti visu, - palūdza Kapteinis, kurš nu apmetās man blakus.

       Un es viņam izstāstīju par Valdniecības laikmetu, par Valdnieku un tā Kundzi. Viņu rīcībā bija ļaunuma impērija, kam līdzi neturēja pat elle. Es stāstīju par Desmit Satriektajiem (viens no tiem bija Dvēseļu Mednieks), desmit dižiem burvjiem un burvēm, pusdieviem savā varenībā, kurus Valdnieks bija uzveicis un piespiedis kalpot sev. Pastāstīju par Balto Rozi, sievieti ģenerāli, kura mācēja uzvarēt impēriju, bet kurai pietrūka spēka iznīcināt Valdnieku, Kundzi un Desmit Satriektos. Viņa spēja tos vienīgi iemūrēt dzīvus kaut kur ziemeļos, apburtā kurgānā.

       - Tā nu iznāk, ka tagad viņi atkal atdzīvojušies, - es nobeidzu. - Un pārvalda ziemeļu impēriju. Laikam gan Tamtams un Vienacis nojauta... Bet mēs iestājāmies viņu dienestā.

       - Satriektie, - Kapteinis novilka caur zobiem. - Kā forvalaka.

       Neradījums iespiedzās un metās virsū būra stieņiem. Miglaino klāju pārskanēja Dvēseļu Mednieka smiekli.

       - Satriekto sagrābtie, - es piekritu. - Draņķīgs salīdzinājums. - Jo vairāk seno leģendu atausa manā atmiņā, jo spēcīgāks kļuva nervozais drudzis.

       Kapteinis nopūtās un vērās miglā, aiz kuras mūs gaidīja jauna zeme. Vienacis nenolaida naidpilnu skatienu no nezvēra būrī. Es mēģināju viņu aizvest prom, taču viņš izrāvās.

       - Pagaidi, Kaulzāģi. Man tas jāapdomā.

       - Kas jāapdomā?

       - Tamtamu nogalēja cits mūdzis. Šim nav to rētu, ko atstājām mēs.

       Es lēnām pagriezos un uzlūkoju sūtni. Tas atkal iesmējās, mūs vērodams.

       Vienacis nekā nebija nojautis. Bet es viņam neko neteicu. Mums jau tā nepatikšanu bija pārpārēm.