Medaljons

Dzejolis piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros. Autors "pazudis laikā".

Kad gāju es projām,
Tu devi man līdz
Zvīļainu medaljonu.

Tu teici — tur ir
Tavs brīnišķais vaigs,
Lai šķiroties būtu mēs kopā.

Nu, tālu no tevis
Esmu es, tomēr
Man liekas, ka būtu tu blakus.

Jo portretu tavu
Ik dienas es skatu
Un tā daiļumu maigo.

Un paiet kā sapnī
Nedēļas, dianeas.
Es brienu kā dūmakā kādā.

Kur paskatos, pretī,
Šķiet, veras acis
Tavas, tik tavas bez gala.

Lielas un skaistas,
Bezgala dziļas,
Garskropstu ēnā slēptas.

Tās zaigo kā pērles
Un novēro mani
Ik dienu un arī — ik nakti.

Es jūtos kā briedis
Zem tēmekļa baisa,
Kas nebeidz to medinieks vajāt.

Es bēgu no tavām
Skaistajām acīm,
To liesmainā skatiena bultām.

Kā lāsts ir tavs medaljons,
Nesu sev līdzi es to
Kā katordznieks lodi pie kājas.

Ik rītu un vakaru
Rituāls ierasts
No kura es nespēju izbēgt

Es atveru to
Un portretu skatu,
Un dedzina tavas acis.

Es medaljonu ņemu
Un iemetu bangainā upē,
Lai gaist tas ūdens dzīlēs.

Bet nelīdz man šis gājiens,
Mani turpina tavas acis vajāt,
Un kā pret savu gribu es dodos mājās.

Un nu es stāvu tavā priekšā,
Un tavas lielās acis spoži viz.
Un manu sirdi savā varā sagrābt steidzas.

Bet nākamajā brīdī es
Jau drebu. Jo man medaljonu tu
Sniedz ar roku mierīgu un jautā:

„Kādēļ sviedi to
Tu upes dzelmē krāčainā?“
Vēl mitrs ir mīlas talismans.

Es notrīsu — tad taisnība
Bij’ mana klusā nojauta —
Tās acis manim sekoja!

Un katru mirkli skaistule,
Šī slaikā burve, ragana
Man savu skatu raidīja.

Un mani vienmēr vēroja
Kā vēro savu īpašumu.
Kas nespēs prom aizbēgt.

Tad tādēļ viņa nesatraucās,
Kad medaljonu upē grūdu.
Un mierīgi to man šī sniedz?!

Jo manu sirgi ķēdēs smagās
Ir sakalusi daiļā, ļaunā burve.
Un otrais važu gals pie viņas kājām ved…