Marta mīts.

No kurienes ir radusies Starptautiskā sieviešu diena?

Viktora Baņeva raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2017. gada 10. numura.

Pie dažiem svētkiem mēs esam tik ļoti pieraduši, ka pārstājam uzdot jautājumus: no kurienes tas ir radies un, ko mēs vispār svinam? Starptautiskā sieviešu diena ir tieši no tādiem. No sociālo protestu gadadienas un cīņas par vienādām tiesībām tā ir kļuvusi par dienu, kad izpaužas formāla pieklājība. Mēģinājumi minētai dienai piešķirt īsto nozīmi reizēm kļūst visai dīvaini.

Ja mēs jautāsim cilvēkiem, ko mēs īsti svinam 8. martā, tad reizēm var iegūt visai dīvainas atbildes. Piemēram, ka tā ir Klāras Cetkinas un Rozas Luksemburgas Dzimšanas diena. Vairums tomēr atceras, ka tā ir atceres diena "kaut kādai demonstrācijai". Vienlaicīgi tas tā ir un arī nav.

Dažādie datumi.

Par pirmo, ticami noskaidroto faktu 8. marta demonstrācijai tiek uzskatīts Ņujorkas sieviešu gājiens, ko organizēja sociāldemokrāti 1908. gadā. Apmēram 15 tūkstoš sieviešu izgāja ielās, lai pieprasītu sev saīsināt darba dienu, algu vienādu ar vīriešiem un iegūtu vēlēšanu tiesības. Ar nākamo gadu ASV sāka atzīmēt nacionālo sieviešu dienu. Taču to atzīmēja, nevis 8. martā, bet pēdējā februāra svētdienā.

Par to, ka ir nepieciešama viena diena, kurā sievietes vienotā frontē varētu paziņot par savām problēmām un izvirzītu savas prasības, pieprasīja Klāra Cetkina. Tas notika 1910. gada vasarā Otrajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē, Kopenhāgenā. Iniciatīvu karsti atbalstīja, taču vienoties par datumu tā arī nespēja vai nepaspēja.

Piemēram, 1911. gadā Vācijā, Austrijā, Dānijā un Šveicē Starptautisko sieviešu dienu atzīmēja 19. martā, bet 1912. gadā, tajās pašās valstīs - 12. maijā. Visvairāk nesaskaņu bija 1913. gadā. Tad franču sievietes cīnījās par savām tiesībām 2. martā, austriešu, čehu, ungāru, šveiciešu un holandiešu sievietes - 9. datumā, bet vācietes - 12. datumā. Par 8. martu vairāk vai mazāk vienojās tikai 1914. gadā. Tomēr nekāda oficiāla lēmuma nebija.

Krievijā Strādnieces dienu atzīmēja tāpat - dažādos datumos: 1913. gadā - 2. martā, 1914. gadā - 8. martā. Jukas radīja arī tas, ka Krievijā, atšķirībā no pārējās Eiropas, dzīvoja pēc Jūlija kalendāra. Attiecīgi pēc tā krievu strādnieces izgāja uz ielām 17. un 23. februārī. Vismasveidīgākais sieviešu gājiens notika Petrogradā, 1917. gada 23. februārī (8. martā).

Tieši par godu šim notikumam, 1921. gadā, Otrajā komunistiskajā sieviešu konferencē tika nolemts galīgi nostiprināt svētkus 8. martā. Šo lēmumu sākumā atzina tikai PSRS draudzīgajās valstīs. Tikai 1975. gadā ANO oficiāli atzina Starptautisko sieviešu dienu. Taču joprojām tā nav svētku diena visās pasaules valstīs.

Atgriezties pie pamatiem.

1955. gadā vairākās Eiropas avīzēs parādījās raksti par jauniem faktiem *. marta svētku vēsturē. Tur tika teikts, ka 1857. gada 8. martā Ņujorkā sākās tekstila fabriku strādnieču streiks. Dienas centrālais notikums it kā esot bijis "tukšo kastroļu maršs" (ar tiem demonstrantes rībinājušas, cenšoties pievērst sev uzmanību).

Šis stāsts klejoja no izdevuma uz izdevumu, līdz 1977. gadā franču pētnieces, kas pētīja feminisma vēsturi, nevija pārbaudījušas visus faktus. Izrādījās, ka nekādas amerikāņu šuvēju akcijas pēdas vēsturē nav atrodamas. Vēl vairāk 1857. gada 8. marts bija svētdiena, tāpēc par kaut kādu streiku nevarēja būt ne runas.

Kurš un kāpēc šādu mītu bija radījis? Tāpat kā ziņojumus par kaut kādiem amerikāņu un franču prostitūtu streikiem 1857., 1894., 1895. vai 1896. gada 8. martā. Arī tos pārbaudot, nekādas liecības neatrada.

Pēc zinātnieku domām, stāstu par Ņujorkas šuvējām izdomāja franču komunistes. 1950. gados gan PSRS, gan Eiropā 8. marta svētki no cīņas dienas bija pārvērtušies par galantuma dienu, kad sievietēm dāvāja ziedus, palaida ātrāk no darba uz mājām un tā tālāk. Par vienlīdzību un cīņu par to praktiski neviens vairs neatcerējās. Lai pievērstu uzmanību, bija vajadzīgs notikums, kas būtu spilgtāks par kaut kādu tur kongresu Kopenhāgenā, kurā uzstājās Klāra Cetkina. Grūti teikt, cik sekmīgs bija šis mēģinājums. Jo tie, kas reāli turpina cīnīties par esošo nevienlīdzību, to dara katru dienu, bez kaut kāda atgādinājuma.