"Marss, senais, vecais draugs! Mums brālis! Mūsu sārtais dubultnieks!.."

Priekšvārds grāmatai "Nemirstības svētki. Aleksandra Bogdanova darbu izlase". Autors Arsens Mirzajevs. A. Bogdanovu dažreiz uzskata par pirmo padomju rakstnieku-fantastu, kaut arī viņa darbi iznākuši vēl Krievijas Impērijas laikā. [Padomju fantastikas bibliogrāfija ir savākta šeit, nav pilnīga un, liekas, min autorus, kuru darbi iznākuši krievu valodā - http://www.bibliography.narod.ru/ - t.p.]

Virsraksts no Valērija Brjusova dzejoļa "Elektrības gaismā" (1911).

"Vai ir dzīvība uz Marsa, vai nav dzīvība uz Marsa - to zinātne nezina. Par to zinātnei vēl nekas nav zināms" - tā ir slavenā, dziļdomīgā sentence, ko izsaka Nikadilovs, kura lomu Eldara Rjazanova muzikālajā komēdijā "Karnevāla nakts" (1956), spīdoši notēlo aktieris Sergejs Filipovs. Protams, ka tas bija absolūti spīdoss gājiens, lielisks režisora atradums. Dabiski, ka smieklīgi. Kā te lai nesāk smieties, kad jaungada koncerta laikā uz skatuves spirālveidīgi izskrien lektors no "Izplatīšanas biedrības", kuru jau ir paspējuši pamatīgi piedzirdīt, un sāk skaitīt zvaigznītes: "Viena zvaigznīte, divas zvaigznītes, trīs zvaigznītes... labāk, protams, piecas zvaigznītes". Taču šis, neapšaubāmi, smieklīgais efekts liek mums aizmirst pašu pirmo Nikadilova "lekcijas" frāzi: "Visus mūs interesē jautājums, vai ir dzīvība uz Marsa..."

Jā, visi mēs lieliski zinām, ka mūsu planēta periodiski slimo ar totālu "marsomāniju", taču ar ko bija izsaukta tās kārtējā lēkme 1956. gadā? Vai tā bija saistīta ar to, ka Marss šajā gadā atradās vistuvāk Zemei (starp citu, tieši 1956. gadā tika noteikti galvenie nākamo lidojumu plāni un notika balistisko raķešu starti). Nākamajā gadā, 1957. gada 4. oktobrī notika pirmā padomju mākslīgā Zemes pavadoņa starts - notikums, kas iezīmēja kosmiskās ēras sākumu. Vai par to domāja filmas veidotāji?.. Kas to lai zina, iespējams.

Vēl ir zināms, ka sapulcē, kas notika PSRS Zinātņu akadēmijā, Maskavā, 1956. gada decembrī, daudzi mūsu astronomi un biologi atbalstīja hipotēzi par to, ka uz Sarkanās planētas eksistē dzīvība. Vispār, katrā gadījumā Padomju Savienībā, pēc oficiālas informācijas, šis jautājums praktiski vienmēr tika uztverts pozitīvi...

Vēl ir arī galvenais jautājums, kas uztrauc ne pirmo gadsimtu un ne tikai krievus: kāpēc mūs tā interesē tieši Marss, kāpēc tā uztrauc un pievelk šī Sarkanā planēta, kas nosaukta par godu kareivīgajam romiešu dievam?..

Pazīstamais zinātnes popularizators, amerikāņu astronoms un astrofiziķis Karls Sagans, it kā, atbildot uz mūsu jautājumiem, savā grāmatā “Kosmoss” (1980): „Kāpēc tik saspringtu pārdomu un karstas fantāzijas ir veltītas tieši marsiešiem, nevis Saturna vai, teiksim, Plutona iemītniekiem? Tāpēc, ka no pirmā acu skata Marss liekas ļoti līdzīgs Zemei. Tā ir tuvākā planēta, kuras virsmu mēs varam novērot. Uz tās ir ledainas polārās cepures, peld balti mākoņi, trako putekļu vētras, kas izraisa sezonas izmaiņas uz tās sarkanīgās virsmas. Pat diennakts šeit ilgst 24 stundas. Tas viss rada domas, uzskatīt Marsu par apdzīvotu planētu <...> Tā ir kļuvusi par sava veida mistisku skatuvi, uz kuras mēs projicējam savas Zemes cerības un bailes”.

Ne vienu vien gadsimtu Marss aizņem ne tikai laiskus un ziņkārīgus prātus, bet arī valstsvīru un ierēdņu, kā arī zinātnieku, rakstnieku un dzejnieku domas.

1900. gada 17. decembrī Parīzē liels uzņēmējs Pjērs Guzmans nodibina prēmiju „Guzman Prise”. Tā būtu jāsaņem „par sakaru nodibināšanu ar ārpuszemes civilizāciju”. Laimīgajam, kuram izdotos stāties kontaktā ar kāda debess ķermeņa iedzīvotājiem, izņemot Marsu, tiktu izmaksāti 100 000 zelta franki. Sarkanā planēta sarakstā netika skatīta, jo valdīja uzskats, ka sakari ar marsiešiem – ir gandrīz noticis fakts, tuvāko gadu notikums...

„Iespējams, ne tikai daudzu tā laika cilvēku neinformētība bija par iemeslu tam, ka tajos tālajos laikos nepierādīta zinātniska hipotēze ātri iekaroja cilvēces prātus, - rakstīja krievu astronoms L. V. Ksanfomaliti. - <...> Tā laika avīzes un žurnāli bija pilni ar pašiem dīvainākajiem ziņojumiem par Marsu. Tagad pēc gadsimta grūti saprast, no kurienes tas viss tika ņemts. Marsieši cieš no slāpēm uz bezūdens planētas; marsieši ar pēdējiem spēkiem veido globālas irigācijas būves, marsieši ekonomē pēdējos ūdens pilienus... Kad kaislības bija sakāpinātas, runā, ka pat tika organizēta līdzekļu vākšana, lai palīdzētu nelaimīgajiem marsiešiem. Ir ziņas, ka raķetes būvei, kurai bija jāaizgādā uz Marsu ūdens (un tas XIX gadsimtā!), tika savākta visai liela summa, pēc tam vācēji un pati savāktā summa noslēpumainā veidā pazuda”.

Vēlākā laikā pazīstamais astronoms-amatieris Kamils Flamarions sāka savu ceļu zinātnē ar to, ka jau piecu gadu vecumā sāka novērot gredzenveida saules aptumsumu, vēlāk viņš strādāja Parīzes observatorijā, bet viņa darbības augstākais punkts bija Francijas Astronomijas biedrības dibināšana 1887. gadā.

Burtiski katru izcilu zinātnieku-astronomu Marss pievilka kā spēcīgs magnēts. Sarkanās planētas pētniecībai nodevās arī Flamarions. 1909. gadā, savācis un pierakstījis savus daudzos pētījumus par šo planētu, viņš izdod grāmatu ar nosaukumu „Planēta Marss un dzīves apstākļi uz tās”.

Flamariona iespaidā ar „marsiānismu” saslimst arī slavenais itālis Džovanni Skiaparelli, kurš kļuva slavens ar to, ka pirmais saskatīja teleskopā uz Marsa smalku līniju tīklu – tā saucamos „kanālus”. Amerikāņu astronoms Persivals Lovels, nekritiski noticēja to mākslīgai izcelsmei ar savu entuziasmu aizraujot daudzus citus, lētticīgos, kuri kļuva par adeptiem ne ar ko neapstiprinātai (un neapstiprinātai joprojām) leģendai par Marsa saprātīgajiem iemītniekiem (turklāt, brīnišķīgiem inženieriem: kādam taču vajadzēja uzbūvēt šos neskaitāmos „canali”). 1908. gadā Lovels izdod grāmatu „Marss kā dzīvības mājvieta” ("Mars As the Abode of Life"), kur min daudzus, kā liekas, neapgāžamus argumentus par labu pieņēmumam, ka uz Marsa eksistē attīstīta civilizācija. Grāmata kļūst par bestselleru un pirms gadsimta izraisa veselu furoru.

Krievijā ļoti populāri bija Žila Verna un Herberta Velsa sacerējumi. Neiedomājami populāri bija Velsa „Pasauļu kari” – romāns, kas bija sarakstīts jau 1897. gadā. Autors romānā atdzīvina šausmīgus cirkuļa veida, torņa augstuma, tērauda atnācējus no mirstošās planētas Marss, kas centās sagrābt Zemi un padarīt to par savu koloniju.

Ananija Lakidē „Zvaigžņu okeānā. Astronomiskajā odisejā”(1892) – pirmajā pašmāju literatūrā, fantastiskajā darbā varonis, neskaitot citas Saules sistēmas planētas, nokļūst arī uz Marsa. Taču, ne Lakidē ne citu romānu autori, kas raksta par kosmiskajiem ceļojumiem: Boriss Krasnogorskis ar „astronomisko” diloģiju „Pa ētera viļņiem” (1913) un „Ētera okeāna salas” (1914); Vivians Itins ar utopisko romānu „Gonguri valsts” (cits nosaukums „Riela atklājums”, 1922) [Padomju laikā viņu padara par pirmā padomju ZF romāna autoru – t.p.]; Nikolajs Muhanovs un viņa „Liesmojošie bezdibeņi” (1924); zinātnieks un mūsdienu kosmonautikas pamatlicējs Konstantīns Ciolkovskis, kurš sāk rakstīt savu garstāstu „Ārpus Zemes” vēl 1897. gadā, bet spēj to izdot tikai 1920.; un pat Porfirijs Infantjevs – pirmā krievu „marsiešu” romāna „Uz citas planētas” (autora nosaukums „Marsa iemītnieki”; sarakstīts 1896. gadā, taču iespiests tikai 1901. gadā ar cenzūras kupīrām) – neviens neiegūst pat daļu no tādas atpazīstamības un popularitātes, kas tiek Aleksejam Nikolajevičam Tolstojam ar viņa slaveno „Aelitu”, kas izdota 1923. gadā un ko jau pēc gada ekranizē režisors Jakovs Protazanovs.

Tomēr, tikai vienu rakstnieku, kurš vairāk pazīstams kā revolucionārs, sociāldemokrāts, filozofisku darbu un ekonomisku sacerējumu autors, sauc par padomju zinātniski-fantastiskās literatūras dibinātāju, jo viņš ir ietekmējis visus tālākos sacerējumus šajā žanrā – runa ir par Aleksandru Aleksandroviču Bogdanovu.

***

A.A. Maļinovskis (Bogdanovs ir viņa galvenais pseidonīms, bija arī citi – Maksimovs, Rjadovojs, Verners) ir dzimis 1873. gada 10 (22). augustā Sokolkas pilsētā (tagad Sokulka, poļu – Sokółka), Krievijas Impērijas Grodņas guberņā (tagad – Polijas teritorija).

Tautskolotāja, pilsētas mācību iestādes inspektora Aleksandra Aleksandroviča Maļinovska (1847-1923) ģimenē bija desmit bērni. Četri no viņiem agri nomira. Aleksandrs bija otrais vecākais pēc brāļa Nikolaja, ar kuru bija tuvs, neskatoties uz vecuma starpību, abi bija kaislīgi grāmatu lasītāji. Kad nākošajam revolucionāram un literātam Bogdanovam bija 6-7 gadi, viņš ar brāli ielavījās mācību iestādes, kur strādāja viņu tēvs, bibliotēkā un nosēdēja tur līdz vēlai naktij, kamēr vecāki neattapās un nesāka viņus meklēt. Sašas māte Marija Andrejevna Komarova bija cēlusies no muižniekiem un bija sīka ierēdņa meita. Viņas vectēvs, cēlies no Vologdas guberņas brīvajiem zemniekiem, kalpoja par ķesteri.

Pabeidzis ar zelta medaļu Tulas ģimnāziju, Aleksandrs 1892. gadā iestājas Maskavas universitātes Fizikas-matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļā. 1894. gadā viņu arestē kā Zemstu Apvienotās padomes locekli un izsūta uz Tulu. Trimdā A. Maļinovskis vada strādnieku pulciņu nodarbības. Nodarbību materiāli kalpo, lai sarakstītu „Īso ekonomisko zinātņu kursu” (1897; pirmo reizi ar pseidonīmu: A. Bogdanovs). Ļeņins recenzijā par šo grāmatu raksta kā par „šāda veida izcilu sacerējumu” un nosauc to par „lielisku parādību mūsu ekonomiskajā literatūrā”.

No 1895. gada Bogdanovs studē Harkovas universitātes Medicīnas fakultātē un 1899. gadā pabeidz to ar specializāciju psiholoģijas nozarē. No 1894. līdz 1901. gadam viņš piedalās dažādu marksistisku pulciņu darbībā, nodrukā savus pirmos ekonomiskos, publicistiskos un filozofiskos darbus. 1898. gadā saraksta savu pirmo filozofisko grāmatu „Pamatelementi vēsturiskam skatienam uz dabu”.

1899. gadā, Tulā Bogdanovs iepazīstas ar Natāliju Bogdanovnu Korsaku (1865-1945), kura kļūst par viņa sievu. Viņa strādā par akušieri guberņas vadošajā Bogdanova tuva drauga A. M. Rudņeva, V. A. Bazarova (Rudņeva) tēva zemstes slimnīcā. Izpildot Tolstoju muižas ģimenes ārsta Rudņeva uzdevumus, Natālija brauc uz Jasnaju Poļanu – pieņemt Ļ. N. Tolstoja sievas dzemdības. Vēlāk viņa strādā par feldšeri, ir A. A. Bogdanova Klīniskās un eksperimentālās hematoloģijas un asins pārliešanas institūta līdzstrādniece.

Drīz Aleksandru atkal apcietina lietā par „sociālo propagandu strādnieku vidū”. Pusgadu viņš pavada apcietinājumā vienā no Maskavas cietumiem. 1900. gadā viņu izsūta uz Kalugu, pēc tam - uz Vologdu. Pusotru gadu Bogdanovs strādā par ārstu Vologdas Psihiatriskajā slimnīcā. Viņš daudz mācās pašmācības veidā, raksta. 1902. gadā kļūst par redaktoru paša iecerētajā krājumā, kas vērsts pret ideālistiem – „Reālistiskā pasaules uzskata apraksti”; no 1903. gada beigām viņš rediģē marksistisko žurnālu „Pravda”, ko izdod Maskavā.

Vologdas trimdas laikā viņš iepazīstas un satuvojas ar Anatoliju Lunačarski, kurš tajā laikā ir auglīgs literāts, publicists, lielisks orators. Nākošais izglītības tautas komisārs lūdz Bogdanova māsas Annas Aleksandrovnas Maļinovskas roku „trešajā iepazīšanās dienā” – kā pats raksta savās autobiogrāfiskajās piezīmēs. Anna Maļinovska-Lunačarska vēlāk kļūst par rakstnieci, tulkotāju, zinātniski-fantastisku stāstu un satīriska romāna „Pilsēta mostas” (1927) autori.

Vologdā laiks tiek pavadīts ne tikai padziļināti nodarbojoties ar zinātni un rakstniecību, taču arī ar nikniem strīdiem ar citiem izsūtītajiem: filozofu N. Berdjajevu, rakstnieku A. Remizovu, vēsturnieku P. Šķegoļevu, revolucionāru-teroristu B. Savinkovu – ar tiem, kuru vārdi drīz kļūst visai pazīstami.

No 1904. gada Bogdanovs dzīvo Bežeckā (Tveras guberņā), strādā žurnālos „Pravda” un „Rassvet”. Pēc trimdas termiņa beigām viņš aizbrauz uz Ženēvu, kur tiekas ar Ļeņinu. Atgriežas Krievijā. Uzstājas KSDSP III kongresā, Londonā ar referātu par bruņotu sacelšanos. Viņš kļūst par boļševiku partijas CK locekli. Aktīvi strādā pie Pirmās krievu revolūcijas gatavošanas.

1905. gadā Bogdanovs ir „Ļetučij ļistok CK RSDRP”, avīzes „Eho” līdzstrādnieks, boļševiku „Novaja žizņ” redkolēģijas loceklis. Viņš ir CK pārstāvis Pēterburgas Strādnieku deputātu padomē. Viņu atkal arestē, taču pēc tam atbrīvo par drošības naudu. Izsūta uz ārzemēm, taču Bogdanovs nelegāli atgriežas un apmetas Kuokkalā kopā ar Ļeņinu.

Šajā periodā viņš publicējas dažādos boļševiku izdevumos, izdod savu pirmo pamatīgo, filozofisko darbu „Empiriomonisms” (M., 1904-1906, 1-3 gr.). Priekšvārds šī sacerējuma trešajai daļai datēts: 1906. gada 30. aprīlī, „Kresti” (runa, protams, ir par slaveno Pēterburgas cietumu, kam bija krusta forma, kur tika turēts ieslodzītais).

1907. gadā Bogdanovs atkal brauc ar Ļeņinu un biedru Inokentiju (I. F. Dubrovinski) uz Ženēvu, tāpēc ka uz turieni pārbrauc boļševiku „Proļetarija” redakcija. Te viņš uzraksta savu pirmo fantastisko romānu-utopiju, ko nosauc par „Sarkano zvaigzni”, protams, ne tikai tāpēc, ka runa grāmatā ir par Marsu, Sarkano planētu. Marsieši par pārsteigumu galvenajam varonim, Zemes cilvēkam Leonīdam (Lennijam), jau ļoti sen ir - uzcēluši īstu komunistisku paradīzi, kas, protams, pilnīgi sakrīt ar nākamo Zemes „sarkano” paradīzi – kādu to redz sociālists, filozofs un zinātnieks Aleksandrs Bogdanovs.

1909. gads lielā mērā ir lūzuma un noteicošs gads Bogdanova liktenī. Viņš ir KSDSP grupas „Vperjod” (1909) līderis, partijas skolu organizētājs Kapri (1909-1911) un Boloņā (1910-1911) – kopā ar Gorkiju un Lunačarski. Šajā laikā pastiprinās viņa atšķirības uzskatos ar Ļeņinu, kurš savā „Materiālismā un empiriokriticismā” asi kritizē Bogdanovu. 1909. gada vasarā viņu izslēdz no Boļševiku centra, 1910. gada janvārī – no Centrālkomitejas. Vēl pēc gada, salamājies ar grupas „Vperjod” locekļiem, kuri atsakās atbalstīt viņa ideju par „proletāriskās kultūras” izstrādi un ieviešanu, Bogdanovs galīgi pārtrauc nodarboties ar politiku kā tādu un koncentrējas uz saviem zinātniskajiem darbiem un „politiskas propagandas” tipa sacerējumiem.

1912. gadā Maskavā iznāk Aleksandra Bogdanova fantastiskais romāns „Inženieris Mennijs”, tā galvenajiem varoņiem ir tie paši vārdi kā „Sarkanās zvaigznes” personāžiem, taču, ja pirmajā „marsiešu” darbā no Zemes cilvēka Leonīda vārda tiek stāstīts par Marsu un marsiešiem XX gadsimta sākumā, tad otrajā mēs uzzinām par viņu senčiem, par ģeniāla marsiešu inženiera Mennija dzīvi un nāvi.

Pēc gada Bogdanovs atgriežas Krievijā un izdod pirmo daļu „Vispārējai organizācijas zinātnei (Tektoloģijai)” (SPb.; M., 1913) – savam galvenajam un svarīgākajam darbam. Autors traktē tekstoloģiju kā zinātni, kas apvieno visu zinātņu organizējošās metodes. Savā darbā viņš pareģo galvenos kibernētikas, sistēmu teorijas, strukturālisma, sinerģētikas un dažu citu mūsdienu zinātniskās domas virzienu postulātus.

Pirmā pasaules kara laikā Bogdanos dien par frontes ārstu, Maskavas evakuācijas hospitāļa ordinatoru un sanitāro ārstu karagūstekņu punktos. Pēc tam viņš uzstājas ar rakstiem, kur izsakās pret „kara komunisma” politiku. 1918. gadā viņš ir Proļetkulta izveidošanas iniciators un tā CK loceklis, ideologs (līdz 1921. gada rudenim), viens no Proletāriskās universitātes organizatoriem; bijis Komunistiskās akadēmijas prezidija loceklis (līdz 1926. gadam); lasījis lekcijas Maskavas Universitātē.

1923. gadā Bogdanovu apcietina grupas „Rabočaja pravda” lietā, GPU viņš pavada piecas nedēļas, taču panācis personīgu tikšanos ar F. E. Dzeržinski, viņš spēj pierādīt tam, ka no „Rabočajas pravdas” puses ir notikusi faktu sagrozīšana un viņš ir lojāls padomju varai un nav tās ienaidnieks.

Visus savus spēkus Bogdanovs atdod, lai gatavotu asins pārliešanas pētījumus, izmantojot honorārus, kas tiek saņemti par viņa populārajiem rakstiem un grāmatām, kā arī mācību grāmatām un politekonomijas palīglīdzekļiem, iepērkot nepieciešamo, dārgo aparatūru. 1924. gada 18. maijā viņam pirmo reizi izdodas veikt asins pārliešanu ar apmaiņu.

Pētījumi un eksperimenti turpinās. Bogdanovs saņem Staļina, N. I. Buharina un Veselības aizsardzības narkoma N. A. Semaško atbalstu. 1926. gadā viņš kļūst par Valsts Asins pārliešanas institūta direktoru. [Tolaik bija populāra ideja, ka asins pārliešana pagarina dzīvi un partijas bosi bija ļoti ieinteresēti šādā lietā – t.p.] 1927. gadā Bogdanovs izdod monogrāfiju „Cīņa par dzīvesspēju”, kur tiek summēti daudzu gadu pētījumu rezultāti.

Četru gadu laikā, no 1924. gada, Bogdanovs veic sev vienpadsmit asins pārliešanas eksperimentus. Divpadsmitais eksperiments, kas norisinās 1928. gada 7. aprīlī, kļūst pēdējais. Bogdanovs uzskata, ka viņam ir stabila imunitāte pret tuberkulozi, tāpēc piedāvā apmainīties ar asinīm ar slimo studentu Koldomasovu, kurš cieš no neaktīvas plaušu tuberkulozes formas pagātnē pārciestas malārijas. Trīs stundas pēc asins pārliešanas Bogdanovam sākas smaga transfūzijas reakcija. Novēro pieaugošu plaušu tūsku, sirds vājumu. Līdz pēdējai minūtei Bogdanovs pacietīgi panes ciešanas, izrādot neticamu varonību; atsakoties no ārstu palīdzības, novēro sevi, pierakstot slimības simptomus. Pēc 15 dienām viņš mirst. Viņu apglabā Novodevičjes kapsētā, Maskavā.

N. I. Buharins rakstīja avīzē „Pravda”: „Mokās nomira A. A. Bogdanovs<...> mums, viņa tagadējiem ideoloģiskiem pretiniekiem, jāatzīst mirušā domu milzīgais plašums, viņa īpaši izcilo izglītotību, viņa prāta drosmi. Bogdanovs bija liela mēroga cilvēks, ar ļoti daudzpusīgām, gluži enciklopēdiskām zināšanām: ārsts, matemātiķis, filozofs, ekonomists – viņš sekoja burtiski visām zinātnes nozarēm <...> Zudis ir milzīgs prāts, enerģija, griba; miris mūsu laiku izglītotākais cilvēks, nerimtīgs zinātnes darbarūķis, kuram daudzi un daudzi ir pateicību parādā par savu revolucionārā ceļa sākumu” (1928, 8. apr., #84 (3916), 3. lpp.).

No kā īstenībā nomira Bogdanovs, tā arī netika noskaidrots. Draugi un kolēģi vērsās pie N. A. Semaško ar prasību veikt nāves apstākļu izmeklēšanu. Par oficiālās izmeklēšanas rezultātiem netika ziņots.

1928. gada aprīlī KPFSR Tautas Komisāru Padome nolēma piešķirt institūtam nosaukumu „Valsts A. A. Bogdanova Asins pārliešanas institūts”. Kad 1937. gadā Institūts pārcēlās uz jauno ēku, plāksnes ar viņa vārdu nosaukumā vairs nebija. Vecajā vietā tas atgriezās tikai 1980. gadu vidū.

Praktiski tūlīt pēc Bogdanova nāves viņa filozofija tika atzīta par „labējā novirziena teorētisko bāzi”, bet 1937. gadā iznāk A. V. Ščeglova grāmata „Ļeņina cīņa ar Bogdanova marksisma revīziju”, kur Aleksandra Bogdanova teorijas tika pasludinātas par „fašistisko kontrrevolūciju cīņā ar PSRS uzvarējušo sociālismu”. Norisinājās totāla cīņa ar tā saukto „bogdanovščinu”. Šo cīņu jau bija sācis Ļeņins, bet turpinājās tā (un joprojām turpinās, tikai ne tādos mērogos) līdz pat 1980. gadu beigām, kad, beidzot, sākas Bogdanova galveno ekonomisko, publicistisko, sabiedriski-politisko, filozofisko darbu un viņa zinātniski-fantastiskās beletristikas atkārtota izdošana.

1999. gada 18. oktobrī Jekaterinburgā tiek nodibināts „A. Bogdanova starptautiskais institūts” kā „organizējošs, zinātnisks centrs, lai apvienotu, koordinētu un attīstītu krievu un aizrobežu zinātnieku fundamentālos un lietišķos pētījumus, kas radoši izmanto idejas, kas ieliktas lielā krievu domātāja Aleksandra Aleksandroviča Bogdanova zinātniskajā mantojumā”. [http://www.bogdinst.ru/index.html – t.p.]

Aleksandra Aleksandroviča Bogdanova daudzpusīgā zinātniskā un mākslinieciskā mantojuma pētniecība un izdošana pilnā apjomā vēl tikai sākas pa īstam. Īpaši svarīgas ir tagad ir šī unikālā cilvēka – revolucionāra-marksista, zinātnieka-enciklopēdista, ārsta-ekperimentatora, ekonomista, filozofa, rakstnieka zinātniski-fantastisko darbu publicēšana. Savos „marsiešu” romānos Bogdanovs paredz nākotni un ļauj paskatīties uz mūsu pagātni savādāk, nekā iepriekš, pavisam zem cita redzes leņķa.

[Bogdanova ideja par proletariātu bija tāda, ka tam nav jācenšas pēc politiskas varas, bet tam ir jāaug kulturālā ziņā. Protams, ka tā laika partijas līderiem šī ideja bija sveša. Viņus apmierināja neizglītots, zvērisks proletariāts, kas fiziski iznīcina visus savus pretiniekus, tāds, ko var viegli vadīt kā pūli – t.p.]