Marss cilvēku prātos un īstenībā.

Lekcija nolasīta Debesu vērotāju salidojumā jeb StarSpace Nr.9 2013.gada 13.aprīlī Suntažu publiskajā observatorijā.

lekcija-marss-000Marss un citas no Zemes ar neapbruņotu aci redzamās planētas vienmēr ir saistījušas cilvēku uzmanību. Ja ne astronomiskā, tad kaut vai astroloģiskā ziņā.

Turklāt, arī par Marsu domāja, ka šo planētu apdzīvo civilizēta rase. Šī ideja radās, kad negaidīti populāra kļuva teorija par to, ka, iespējams, visi debess ķermeņi ir apdzīvoti – Mēness, Saule un visas zvaigznes. Krāsas dēļ Marsu jau no senākiem laikiem sauca par Sarkano planētu. Senākajās, sanskritā rakstītajās grāmatās planētu dēvēja par Lahitanga - “sarkano ķermeni”. Senie grieķi un romieši sauca to kara dieva Aresa/Marsa vārdā, jo sarkanā krāsa simbolizēja asinis, asinsizliešanu. Senatnē domāja, ka Marss atstāj mistisku iespaidu uz Zemes dzīvi, bet Viduslaikos Eiropas astrologi un filozofi pat izdalīja īpašu cilvēku tipu - “Marsa cilvēkus” ar īpašām pazīmēm: lielu, kumpu degunu, lauztām uzacīm un brūnām acīm. Šādi cilvēki esot spējīgi uz enerģisku rīcību un pat uz noziegumiem.

Marsa un tā kustības pētīšana cilvēkus saistīja jau sen, taču tikai teleskopa izgudrošanu pētījumi sasniedza jaunu kvalitāti. 1704. gadā, Parīzes observatorijā strādājošais itāļu astronoms Džakomo Filipo Maraldi saskatīja Marsa polārā ledus cepures, kaut arī to, ka tas ir ledus viņš saprata tikai pēc 15 gadiem. 1727. gadā izdotajā grāmatā “Gulivera ceļojumi” Džonatans Svifts runā arī par marsiešiem un to, ka ap Marsu riņķo divi mēneši, kurus atklāj tikai vēlāk.

XVIII gadsimta beigās astronomi noskaidro, ka uz Marsa dienas un naktis mainās gandrīz tāpat kā uz Zemes. Angļu astronoms Viljams Heršels uzskata, ka Marsa atmosfēra ir līdzīga Zemes atmosfērai, bet XIX gadsimtā, veicot spetrālo analīzi, Viljams Hagins un Hermans Kārlis Fogels noskaidro, ka Marss sastāv no tādiem pašiem elementiem, kā Zeme.

Civilizēta Marsieša tēls pa īstam izveidojās, kad itāļu astronoms Džovanni Virdžinio Skiaparelli (1835 – 1910) 1877. - 1881. gadā veica Marsa novērojumus. Viņš paziņoja, ka esot redzējis skaidras līnijas, kas šķērso Marsa disku, un nosauca tos “canali”, tas ir, “gultnes” - šo vārdu tūlīt nepareizi pārtulkoja angliski kā “kanālus” - te arī viss sākās. Šos kanālus, bez šaubām uzbūvēja senā marsiešu rase, kas mēģināja aizvadīt ūdeni no polārajām ledus cepurēm, lai ierīkotu irigāciju sausajos tuksnešos!

Šo hipotēzi visvairāk aizstāvēja Kamils Flammarions (1842 – 1925), kas uzskatīja, ka visas pasaules ir apdzīvotas un centās pierādīt, ka ir redzējis augus uz Mēness; bet visvairāk – amerikāņu astronoms Persivals Louels (1855 – 1916). 15 gadu laikā Louels pētīja Marsu, nepārtraukti zīmējot kanālu karti; viņa grāmatas “Mars and Its Canals” (Marss un tā kanāli; 1906) un “Mars as the Abode of Life” (Marss un dzīvība uz tā; 1908) guva lielus panākumus, ne tikai astronomu vidū, bet arī, kas bija pat svarīgāk, parastās auditorijas vidū. H. Dž. Velsa “Pasauļu karš” (1898), kaut arī bez šaubām bija tīrā fantastika, arī nospēlēja savu lomu. Nikola Tesla (1856 – 1943) un Guljelmo Markoni (1874 – 1937) pat apgalvoja, ka esot saņēmuši radiosignālus no Marsa.

XIX gadsimta beigās ASV pāršalca īsta NLO mānija, simtiem cilvēku ziņoja par noslēpumainiem, cigārveida lidaparātiem, kas škērsoja valsti. Iespējams, ka tas bija saistīts ar gaisakuģošanas uzplaukumu, taču atgadījās arī pavisam mīklainas lietas. 1897. gada aprīlī virs Teksasas pilsētiņas Auroras notiek viena tāda “gaisa kuģa” katastrofa. Avīze “Dallas Mornig News” par to raksta šādi: “”Apmēram sešos no rīta 1897. gada 17. aprīlī agri modušies ļaudis ieraudzīja debesīs nezināmu lidaparātu, kas lēni lidoja virs pilsētas zemāk par dirižabļiem. Laikam kaut kas nebija kārtībā ar mehānismiem, jo mašīna tuvojās zemei. Kuģis pārlidoja centrālajam laukumam un pēc kāda laika sadūrās ar vējdzirnavām tiesneša Proktora muižā. Kuģis splīsa gabalos un atskanēja skaļš sprādziena troksnis. Škembas tika izmētātas vairāku akru platībā, iznīcinot lielisko tiesneša dārzu. Atklājās, ka kuģi bija vadījis tikai viens pilots, viņa ķermeni sprādziens bija tā izkropļojis, ka viens no armijas pārstāvjiem, kas pētīja atliekas, sakaru oficieris T. Vims iesaucās: “Tas ir marsietis!”. Armija savāca gaisa kuģa atliekas un uz tām atklāja arī nezināmus hieroglifus, kas palika neatšifrēti. Vietējie iedzīvotāji apglabāja pilotu vietējā kapsētā pēc kristiešu parašām”. Uz kapa plāksnes tika izkalts uzraksts “Nezināma radījuma kaps”. Pēc aculiecinieku domām kuģa materiāls esot bijis kaut kāds alumīnija un sudraba sakausējums. Par kuģa atlieku tālāko likteni nekas nav zināms, it kā dažas atliekas esot apglabātas kopā ar pilota ķermeni, tāpēc kapa tuvumā novērotas magnētiskas parādības. Mūsu dienās gan tās vairs netiek novērotas, pazudusi arī kapa plāksne. Visi ufologu lūgumi par ķermeņa ekshumāciju – noraidīti. Tāda, lūk, pilsētas leģenda! Marsieši bija sasnieguši savas popularitātes virsotni, jo vārdu “marsieši” bieži jau sāk lietot kā sinonīmu vārdam “citplanētieši”. Par Marsu, ko marsieši dēvējot par Barsumu, romānu sēriju saraksta Tarzāna autors Edgars Raiss Barouzs (1912). Slaveno romānu “Aelita” raksta Aleksejs Tolstojs (1923), tomēr astronomijas sasniegumi arvien vairāk liecina, ka Marss ir tuksnesis un rakstnieku-fantastu darbos jau tiek runāts par marsiešiem, kā kādreizēju, bet tagad jau izmirušu civilizāciju. Te par piemēru var kalpot 1940. gadā PSRS izdotais Borisa Anibala garstāsts “Visuma jūrnieki”, kurā savāktas gandrīz visas to laiku Marsa fantastikas klišejas: sižets ir vienkāršs; Padomes sarīko ekspedīciju uz Marsu trīs cilvēku sastāvā, uz Marsa tiek atrastas bojā gājušās civilizācijas atliekas un kāda Zemes cilvēka no Atlantīdas rakstītās piezīmes par tikšanos ar marsiešiem, kas tolaik vēl nebija izmiruši pavisam. Turpmākos gados fantastiskajā literatūrā marsiešu tēma neizzsīkst, bet viņi pāriet vairāk tīrās fantāzijas sfērā, vairāk saistoties ar izklaidējošu pieaugušo un bērnu literatūru un kino. Taču atgriežamies tālākā pagātnē.

Vēl XIX gadsimta sākumā – ilgi pirms Skiaparelli un viņa piekritējiem – Sahārā plānoja uz zemes izbūvēt milzīgas ģeometriskas figūras, lai nodibinātu sakarus ar marsiešiem. Marsiešiem būt vajadzīgi ļoti spēcīgi teleskopi: tikai, kad 1971. gadā, kad aparāts “Mariner-9” veica mērījumus, cilvēki noskaidroja, ka vulkāns Olympus Mons (Olimpa kalns), kas no Zemes teleskopos izskatās pēc punkta, šķērsgriezumā ir apmēram 650 km.

Vēlāk, jau XIX gadsimtā franču izgudrotājs Šarls Kro (1852 – 1888) pieņēma Karla Fridriha Gausa (1777 – 1855) priekšlikumu, ka cilvēkiem ir jāiededzina Sahārā milzīgi ugunsgrēki ģeometriskas teorēmas veidā, konkrēti – lai atspoguļotu Pitagora teorēmu. Kro nesekmīgi centās dabūt finansējumu projektam, lai uzbūvētu ļoti lielu lēcu, ar kuras palīdzību varētu fokusēt saules gaismu tā, lai iededzinātu vēstījumu Marsa tuksnesī.

Marss piesaista uzmanību arī ar to, ka tā pētīšana vienmēr ir prasījusi krietni lielāku neveiksmīgu lidojumu skaitu, kā citi kosmiskie izpētes objekti. Pa šiem gadiem, pavisam ir 30 neizdevušās misijas! Bet pavisam reāli ir notikusi 51 misija...

Pats zināmākais marsiešu arhitektūras šedevrs ir slavenā “seja uz Marsa”, kas atrodas uz planētas virsmas rajonā, ko sauc par Sidoniju, apmēram 40 grādus uz ziemeļiem no ekvatora. Pirmo reizi to atklāja astronoms Tobiass Ouens uz fotogrāfijas, ko uzņēma automātiskā starpplanētu stacija “Viking” 1976. gadā. Apgabala izmērs, ko nofotografēja no apmēram 1600 km liela augstuma, bija ap 56 reiz 50 kilometri. Otrā fotogrāfija, ko veica “Viking” pēc 35 Marsa dienām citā apgaismojumā un zem cita leņķa, palīdzēja izpētīt šo veidojumu: tā izmērs bija ap 2,5 kilometri garumā un ap 2 kilometri platumā; tās augstums – gandrīz 600 metri virs apkārtnes.

Apmēram 15 km no šīs vietas uz tās pašas fotogrāfijas atradās kaut kas, kas bija līdzīgs pilnīgi sagrautai piecskaldņu piramīdai. Ši struktūra ieguva nosaukumu “piramīda D&M” par godu Vinsentam Di Pjetro un Gregorijam Molenāram, kas to ieraudzīja. “Sejas teorijas” amerikāņu piekritējs Ričards Hoglands (dz. 1945.) paziņo, ka sākotnējā, aparāta “Viking” izdarītajā foto ir atradis vēl daudz pierādījumu struktūras “mākslīgai” izcelsmei un spriež, ka tik masveidīgs šo struktūru sakopojums tik nelielā Sarkanās planētas rajonā nevar būt vienkārša sagadīšanās: protams, to tuvumam ir jāapstiprina hipotēzi, ka visas šīs konstrukcijas – ir milzīgi pieminekļi, ko uzbūvējusi attīstīta marsiešu civilizācija.

Citi pētnieki, protams, paķer šo ideju un sāk pētīt citas Sidonijas apgabala fotogrāfijas, un viens pēc otra atrod arvien jaunus un jaunus objektus, kas līdzīgi arhitektūras veidojumiem. Sidonija nav vienīgais rajons, kas piesaista sev uzmanību: Eliziuma fotogrāfijās no planētas pretējās puses, ko izdarīja aparāts “Mariner-9”piecus gadus iepriekš, 1971. gadā, redzams kaut kas, ko var iztulkot par trīsstūrveida struktūru grupu, kas paceļas 1,6 km virs apkārtējās virsmas.

Pārnesīsimies uz 1996. gadu, kad tika pētīts meteorīts, kas tika atrasts Antarktikā. Kā tika pierādīts, tas bija atšķēlies no Marsa, kaut kādas nopietnas iedarbības rezultātā Saules sistēmas agrīnās eksistences laikā; pabijis kosmosā vairākus miljardus gadu, šis akmens beidzot, kā uzskata, nokrita uz zemes Antarktikā apmēram pirms 13 000 gadiem. Pētnieki atklāja to, kas izrādījās organiskas atliekas meteorīta iekšienē, kas varēja būt dzīvības pēdas, kaut vai vienšūņu līmenī uz Marsa pirms vairākiem miljardiem gadu – apmēram tik ilgā laikā pēc rupjiem aprēķiniem uz Zemes arī izveidojās augstākā dzīvības forma vienšūņu veidā. Rezultātus joprojām uzskata par šaubīgiem, tāpēc ka eksistē varbūtība, ka meteorīts 13 000 gadu laikā, kamēr atradās uz Zemes, varēja tikt inficēts ar Zemes dzīvības formām; īstenībā, daudzi zinātnieki to arī domā... pieļaujot, ka iespējams, kļūdās.

Taču tiek pētīts vēl viens meteorīts ar marsiešu izcelsmi un noteiktām organiskās dzīvības pēdām, kura gadījumā skaidrojums, ka tas varētu “inficēties” jau uz Zemes, liekas neiespējami.

“Sejas teorijas” piekritēji daudz nepiesardzīgāk novērtē šos rezultātus. Dzīvība uz Zemes, viņi norāda, ir pietiekoši attīstījusies pēdējo dažu miljardu gadu laikā un, kāpēc gan nepieņemt, ka uz Marsa ir noticis tas pats. Dzīvība uz Zemes ir radījusi mūs; vai nav loģiski pieņemt, ka dzīvība uz Marsa varēja radīt būtnes, kas būtu spējīgi uzcelt tādus varenus monumentus kā Seja un D&M piramīdas?

Un tomēr nav daudz lietu, kas runātu par labu marsiešu civilizācijas eksistencei. Kas tad varēja ar to notikt? Attēlos D&M piramīda izskatās tā, it kā tā kādā etapā ir tikusi spēcīgi sagrauta, tāpēc pats piemērotākais izskaidrojums varētu būt Marsa karš un marsiešu superieroči. Ticamāks izskaidrojums gan būtu kāda ģeoloģiska katastrofa. Zināms, ka vēsturiski planēta ir pārdzīvojusi vismaz vienu tādu katastrofu, kaut arī nav iespējams pateikt, kas tā bija par katastrofu un, kad tā notika. Tāpat ir konstatēts, ka Marsa klimats pagājušā laikmetā ir bijis jūtami siltāks nekā tagad un uz planētas ir bijis daudz vairāk virszemes ūdeņu kā pašreiz. “Sejas teorijas” piekritēji, nevar teikt, ka nepamatoti, saista šos divus faktus un secina, ka katastrofa uz Marsa ir notikusi mērena klimata laika (vai vienā no šādiem periodiem) un novedusi pie tik briesmīgiem plūdiem, vulkānu izvirdumiem un zemestrīcēm, ka senā marsiešu civilizācija tika noslaucīta no planētas virsmas.

...Taču iespējams, ne pilnībā. Vai daži izdzīvojušie varēja bēgt no Saules ceturtās planētas un parādīties uz trešās? Galu galā, vai tad lielās Ēģiptes piramīdas neatgādina Marsa piramīdas? Vai tad neeksistē leģendas par to, ka lielās piramīdas uzbūvēja kaut kāds pirmatnējs spēks, kā vietu, uz kurieni tika pārnesti, lai glābtu no plūdiem, šīs rases lielākie dārgumi? Vai tad nē...?

“Sejas teorijas” piekritējiem par nelaimi, vairums pasaules zinātnieki ir stingri pārliecināti, ka “struktūras” uz Marsa – ir nekas cits, kā vien dabiski ģeoloģiski veidojumi, un, ka to “mākslīgums” ir tikai “tintes traipa efekts” [uz Zemes taču arī ir daudz dabisku veidojumu, kas atgādina visu ko – t.p.]: ja paskatās uz nejaušu figūru sakopojumu, cerot ieraudzīt kaut ko konkrētu, tad jūs ar lielu varbūtību to arī ieraudzīsiet. Taču leģenda par seju ir dzīva un neapšaubāmi dzīvos tik ilgi kamēr netiks veikti rūpīgāki Sidonijas apgabala kosmiskie pētījumi un, iespējams, arī uz vietas. 1998. gadā kosmiskais aparāts “Mars Global Surveyor” jau ieguva daudz kvalitatīvākus uzņēmumus, kur “seja” jau ir daudz līdzīgāka dabiskiem veidojumiem, nekā mākslīgiem. Taču, liekas, ka vispārējo degsmi tas nekādi nav atvēsinājis.

Cilvēka acs uz redzamības robežas cenšas savākt vienotā veselumā to, kas īstenībā ir atsevišķi izolēti attēli, un tas visticamākais izskaidrojums Skiaparelli, Louela un citu astronomu “kanāliem”, kuri redzējuši līnijas tikai kā optiskas ilūzijas. Viņi nav tuvu ne pirmie astronomi, kas tā ir kļūdījušies. Arī Roberts Huks (1635 – 1703) un Džons Flemstids (1646 – 1719) ir ziņojuši, ka novērojusi zvaigžņu paralaksi daudz agrāk pirms laika, kad pasaulē parādījās pirmie aparāti, kas bija pietiekoši jūtīgi tādiem mērījumiem; nezinot to, cik īstenībā zvaigznes ir tālas, divi izcili zinātnieki nosauca skaitļus un kļūdījās simtām reižu. Taču, ja arī kāds noraida kanālu ideju, uzskatot tos par optisku ilūziju, bet marsiešus – labākajā gadījumā tikai par baktērijām, Marsa draudus tomēr nevar nomest no svariem. Iespējams, pašu dvēseli stindzinošāku pieņēmumu ir izteikuši daži Šrilankas budistu garīdznieki, kas tic šī planēta ir vainīga veneriskajās slimībās.

Kā ziņo kāds krievu ufologu portāls tad vienu no jaunākajiem Marsa noslēpumiem ir atklājusi automātiskā stacija Mars Reconnaissance Orbiter (MRO), kas fotografē Marsu no orbītas. Fotogrāfijā vulkāna Pavonis tuvumā ir atrasts absolūti pareizas formas objekts. Tas izskatījies kā apkārtnē pilnīgi neiederīgs, saulē spīdošs stikla kupols. “Kupolu” nofotografēja ar augstākas izšķirtspējas kameru. Tad tas, protams, vairs nelikās kā citplanētiešu roku darbs, toties izrādījās, nevis kupols, bet gan piltuve ar absolūti pareizu kontūru un caurumu vidū, apakšā. Saules stari krita tā, ka piltuves dibens bija redzams, kā plakana grīda, un tas palīdzēja speciālistiem noteikt objekta mērogu. Šteins Birns no Arizonas universitātes saka, ka atvere piltuves apakšā ir kādus 35 metrus liela, pašas piltuves diametrs augšmalā ir ap 200 m.

Dažādus caurumus uz Marsa jau bija izdevies atrast (2007. gadā par veselus septiņus), taču vēl nekad – ar piltuvi. Vienu no caurumiem zinātnieki ar visu rūpību jau bija centušies izpētīt, fotografējot no dažādiem leņķiem, lai ieskatītos tā dibenā, tomēr fotogrāfijās bija redzamas tikai tā sienas. Minētās atveres diametrs bija 100 metri. Visticamāk to bija veidojusi lava. Lavas caurules ir sastopamas arī uz Zemes. Caurumus varēja izsist arī meteorīti, taču, kā varētu būt veidojusies sākumā par kupolu noturētā piltuve, pagaidām saprast nevar. Iespaids tāds, it kā kaut kas no apakšas ir iesūcis sevī sniegu. Redzams, ka sniegs turpina birt iekšā caurumā. Kāpēc – nav skaidrs.

Daži zinātnieki uzskata, ka Marsa virsmā var būt dažādas alas, kā katakombas, kurās var atrast ūdeni šķidrā veidā un tātad – arī dzīvību.

Katakombu hipotēzi apstiprina arī tas, ka ne visiem caurumiem var redzēt dibenu. Tas var būt pierādījums caurumu “alu” hipotēzei. Uz katakombām cer arī topošie Marsa kolonisti, jo tur varētu būvēt nākotnes Marsa bāzes.

Taču interesantākā ziņa ir tā, ka uz Marsa ir kanāli! Tikai pavisam citādos apstākļos veidojušies.

Zinātnieki ir sastādījuši Marsa katastrofiskos plūdos veidojušos ūdens kanālu, trīsdimensiju karti un atraduši, ka to dziļums ir divas reizes lielāks, kā uzskatīja agrāk. Darbs ir publicēts žurnālā «Science», bet tā īsu saturu sniedz Amerikas kosmiskās aģentūras mājas lapa.

Pētījumi tika veikti ar radiozondes SHARAD palīdzību, kas atrodas uz Marsa orbitālā kosmiskā aparāta MRO. Tā starojums palīdzēja caurskatīt kanālu tīklu Marte Vallis, vairums no kuriem ir aprakti zem vulkāniskajiem iežiem.

Zinātnieki noteica, ka plūdu izveidoto kanālu dziļums sasniedz 50-100 metrus. Starp tiem izceļas šaurāki un sīkāki, sazaroti kanāli, kas ir izveidojušies plūdu sākumā, kā arī lielāki un dziļāki - vēlīnie, ko izveidoja spēcīgas ūdens straumes.

Kanālu sistēma Marte Vallis atrodas Elisium kalnienē un sasniedz 1000 kilometru garumu. Tā ir izveidojusies, kad vulkāniskās darbības rezultātā no ūdensnesēju slāņiem atbrīvojās ūdens.

Dati, kas iegūti no Marsa visurgājēja “Curiosity”, neliecina, ka agrāk uz Marsa ir eksistējusi dzīvība, tiešs pierādījums būtu sarežģītu organisko vielu molekulu atrašana. Tā uzskata Krievijas Kosmisko pētījumu institūta zinātņu doktors Igors Mitrofanovs.
Analizējot visus datus, pierādīts, ka senajos laikmetos uz Marsa bija apstākļi, lai primitīva dzīvība varētu eksistēt, taču tas nenozīmē, ka tā patiešām ir eksistējusi.
Planētas ķīmija bija labvēlīga, agrāk uz Sarkanās planētas bija silta atmosfēra, tecēja upes, bija ezeri. Kādreiz uz Zemes eksistēja vajadzīgie “dārza” apstākļi, lai dzīvība rastos, tāpat bija arī uz Marsa. To “Curiosity” ir pierādījis. Marsa “dārza” vecums ir 4 miljardi gadu. Planēta bija ļoti līdzīga agrīnai Zemei.
Taču apstākļi uz Marsa stipri izmainījās pēc dabas katastrofas. Sarkanā planēta sadūrās ar ļoti lielu asteroīdu. Rezultātā, Marss praktiski visu zaudēja: spēcīgu magnētisko lauku, biezu atmosfēru. Katastrofas dēļ daudz krasākas kļuva diennakts un sezonālās temperatūras svārstības. Marss kļuva auksts un sauss.
Zinātnieks šaubās, vai tagad uz Marsa eksistē kāda dzīvība, lai gan 100% izslēgt to nevar. Ūdens pēdas uz Marsa ir atrastas arī pirms “Curiosity”.
Tomēr, galvenā pazīme būtu: sarežģītu organisku vielu molekulu atrašana, taču pagaidām tādas nav atrastas.
Mitrofanovs vada Marsa projektu NDA (Neitronu dinamiskais albedo), tāda paša nosaukuma neitronu detektors pašlaik atrodas uz amerikāņu visurgājēja borta. Ar tā palīdzību zinātnieki pēta ūdens un un ūdeni saturošu savienojumu daudzumu Marsa gruntī. Pašreiz visu rajonu, kurā atrodas visurgājējs, Krievijas detektors ir izpētījis. Atliek tikai gaidīt jaunus pētījumus citā rajonā.

Tomēr, liekas, ka būtiskākus atklājumus par to, kāds ir vai ir bijis Marss mēs varam sagaidīt tikai nākošo 20 gadu laikā, kad uz turieni dosies (ja dosies) cilvēki. Pirmo, detalizētu projektu lidojumam uz Marsu izstrādāja Verners fon Brauns, pēc tam bija daudzi citi nerealizēti projekti,bet tuvākie nākotnes plāni ir šādi:

“ Inspiration Mars Foundation” ir amerikāņa, kosmiskā tūrista, miljonāra Denisa Tito izveidota organizācija, kuras darbības mērķis ir sūtīt uz Marsu divvietīgu kosmisko kuģi, kas veiktu vienīgi Marsa aplidojumu un tad atgrieztos atpakaļ uz Zemi. Lidojumam būtu jāsākas 2018. gada janvārī, jo tad planētu savstarpējais stāvoklis būtu visizdevīgākais. Divi astronauti pavadītu kuģa šaurībā apmēram 500 dienas, tāpēc priekšroka tikšot dota laulātiem pāriem.

“ Mars One” ir privāts holandieša Basa Lansdorpa projekts ar mērķi nodibināt koloniju uz Marsa. Par šo projektu, kas paredz pirmo četru cilvēku nolaišanos uz Marsa 2023. gadā sīkāk var izlasīt žurnāla “Zvaigžņotā debess” šī gada pavasara numurā. Dramatismu projektam piešķir fakts, ka projekts neparedz cilvēku atgriešanos atpakaļ uz Zemes.

Krievijas plāni Marsa apgūšanā paredzēja lidojumus posmā no 2016. līdz 2020. gadam ar kuģi, kurā varētu atrasties 4 līdz 5 kosmonauti, kam kopumā būtu jāpavada divus gadus atklātā kosmosā. Par plāniem liecina projekts “Marss-500”, kurā cilvēki izdzīvoja šādu lidojumu uz Zemes. Taču kā projekts attīstīsies tālāk, grūti paredzēt. Krievijai pašlaik nav tik spēcīgu nesējraķešu, kas varētu sūtīt pilotējamu kuģi tālā kosmosā.

ASV plānos, spriežot pēc prezidenta Baraka Obamas runas 2010. gada 15. aprīlī, ietilpst cilvēku sūtīšana lidojumam Marsa orbītā 2030. gadu vidū. Pēc tam varētu sekot arī nolaišanās. Pirms tam, 2020. gadā – atgriešanās uz Mēness. 2025. - lidojums uz kādu no asteroīdiem. Tomēr, pasaules ekonomiskā situācija visus šos plānus var koriģēt.

Ķīnas plāni Marsa apgūšanā tiecas tālākā nākotnē: no 2014.-2033. gadam būtu fāze bez apkalpēm, bet 2040. - 2050. gados uz Marsu varētu, ar atgriešanos, lidot arī ķīniešu taikonauti.

Lekcijā izmantoti materiāli no:

–      Džona Granta grāmatas “Atraidītā zinātne”, izdevniecība “Martin”, Maskava, 2012.,

–      avīzes “Taini i zagadki”, 2013. gada 7. numura,

–      avīzēm “Prikļučeņija. Taini. Zagadki”, 2012. gada 26. numura, 2013. gada 6. numura,

–      dažādiem Interneta resursiem: Novosti.kosmonavtiki, Vikipēdija, Mars One un daudziem citiem, no kuriem ņemti arī attēli.