Marsa bailes un šausmas.

Oļega Arsenova raksts izdevuma "Zagadki XX veka", 2017. gada 2. numurā.

Par to, ka Marsam ir veseli divi pavadoņi, zinātniskā sabiedrība uzzināja XVI gadsimtā no izcilā astronoma Johana Keplera teorētiskiem prātojumiem. Uzskatot, ka Visumā viss pakļaujas stingriem mūzikas un ģeometrijas harmonijas likumiem, viņš radīja "proporcionālu" Saules sistēmas tēlu. Viņš sprieda tā: ja Zemei ir viens pavadonis, bet Jupiteram četri, tad pēc ģeometriskās progresijas likuma Marsam ir jābūt tieši diviem pavadoņiem. Un trāpīja ar pirkstu debesīs!

Laputas salas astronomi.

Savā darbā astronoms izmantoja lielā Galileo Galileja anagrammu, kurā tas iešifrēja Saturna gredzenu atklāšanu. Tajā laikā zinātnieki bieži apstiprināja savu prioritāti, pierakstot atklājumu ar latīņu teicienu sākuma burtiem, ko konkurentiem bija jāsaprot pašiem. Keplers, kā varēja, atšifrēja Galileju: "Sveiciens jums, dvīņi, Marsa radītie!". Protams, ka pēc tam Keplers nolēma, ka Galilejs savā slavenajā teleskopā ir redzējis divus Marsa mēnešus. Un sapņoja savā dienasgrāmatā: "... Ilgojos pēc kāda tālskata, lai pieredzētu... divu planētu atklāšanu Marsa tuvumā..."

Diemžēl vēlāk Keplera spriedumus novērojumi neapstiprināja. Nekāda "proporcionāla" Saules sistēma neeksistē. Marsa pavadoņu gadījumā Keplers atminēja. Bet ar Jupiteru galīgi izgāzās, tāpēc ka tam ir atklāti vēl 63 pavadoņi kā piedeva tiem, ko zināja vācu astronoms. Taču divsimt gadu laikā visa zinātnes un vienkārši - labi izglītotā sabiedrība bija pilnīgi pārliecināta, ka Kepleram ir taisnība.

Konkrēti, Džonatans Svifts pacentās palielīties ar savām zināšanām "Gulivera ceļojumu" lapaspusēs. Izsmejot Londonas karaliskās biedrības tikumus un paradumus, Svifts sūta savu galveno varoni uz fantastisko Laputas salu. Tur Gulivers iepazīstas ar vietējiem astronomiem, no kuriem uzzina par divu Marsa pavadoņu eksistenci. Turklāt Svifts vienu no tiem novieto divas, bet otru pusotras reizes tālāk no īstajām orbītām. To apgriešanās periodus viņš nosaka ar precizitāti 25-40 %. Lai gan, kāda jēga pārstāstīt Sviftu. Labāk ieskatīsimies pirmavotā: "Viņi (astronomi) atklāja divas mazas zvaigznes jeb pavadoņus, kas griežas ap Marsu, no tiem tuvākais atrodas no Marsa centra attālumā, kas vienāds ar trīs tā diametriem, bet attālākais atrodas no tās piecu tādu pašu diametru attālumā. Pirmais veic savus apgriezienus desmit stundu laikā, bet otrais - divdesmit vienas ar pusi stundas laikā, tā kā viņa apgriešanās laika kvadrāti ir gandrīz proporcionāli to attāluma līdz Marsam kubiem, šis apstāklis skaidri parāda, ka minētos pavadoņus vada tas pats gravitācijas likums, kam pakļauti citi debess ķermeņi".

Kā redzat, rakstniekam ir bijušas reti labas zināšanas astronomijā. Visa veida konspirologi un ufologi, protams, tūlīt saprata, kas te par lietu. Vienkārši pieņemt, ka Svifts bija iepazinies ar Keplera darbiem, savas darbības dēļ viņi nevarēja, tāpēc kopējiem spēkiem "radīja" uzreiz divas senās pagātnes teiksmas. Pirmā stāsta, ka rakstnieks bija iluminātu biedrības biedrs (atceramies Dena Brauna romānu "Da Vinči kods") un tur ieguva slepenas zināšanas. Otrā liek priekšā, ka Svifts esot smēlies zināšanas no kaut kādiem atnācējiem no zvaigznēm. Kaut arī neviens vēl nav redzējis nevienu iluminātu vai citplanētieti, tomēr jāatzīst, ka katrā gadījumā viņi ir bijuši ļoti slikti astronomi. Grūti iedomāties, kā var "vagot Visuma āres", nemākot veikt elementārus astronomiskus aprēķinus...

Nesaistīte sanākusi.

Reāla Marsa mēnešu atklāšana notika Zemes un Marsa lielās tuvošanās laikā 1877. gadā - Vašingtonas Jūras kara observatorijā tos saskatīja Asafs Holls. Viņš arī deva tiem nosaukumus, par sabiedroto izvēloties grieķu mitoloģiju: pavadoņi ieguva vārdus par godu Marsa un Venēras dēliem, un kļuva par Fobosu, kas nozīmē "bailes", un Deimosu, kas nozīmē "šausmas".

Fobosam un Deimosam izrādījās ne mazums noslēpumu. XX gadsimta sākumā astronoms G. Struve ļoti precīzi sastādīja to kustības grafikus. Taču, kad 1945. gadā amerikāņu astronomi salīdzināja savus aprēķinus ar Struves aprēķiniem, izrādījās, ka tikai dažu desmitgažu laikā Foboss ir aizbēdzis no savas aprēķinātās orbītas! Izrādās, ka viņš tuvojas Marsam un palielina ātrumu un it kā nosēžas. Tādā veidā viņš ar katru gadu tuvojas Sarkanajai planētai.

Taču, ja tas tā notiek, zinātnieki parēķināja, ka tad kaut kur pēc 50 miljoniem gadu Marsa gravitācijas lauks saraus Fobosu gabalos. Vai arī pēc 100 miljoniem gadu tas pats nokritīs uz planētas.

Sensacionāla hipotēze.

Eļļu ugunī ielēja redzamais padomju astrofiziķis I. S. Šklovskis, kurš, veicot visus vajadzīgos aprēķinus, paziņoja, ka Foboss eksistē tikai 500 miljonus gadu. Taču pēc debesu mehānikas likumiem pavadonis ar tik apaļu orbītu varēja rasties tikai kopā ar pašu planētu, tas ir, viņam būtu jābūt vismaz miljards gadu vecam!

Kā tas ir iespējams? Šklovskim uz to bija atbilde. 1959. gadā viņš piedāvāja tiem gadiem neticami drosmīgu hipotēzi: Foboss, bet varbūt arī Deimoss - ir gigantiski, iekšā tukši, izdzisušās Marsa civilizācijas pavadoņi. "Šo, liekas, fantastisko ideju, pēc manām domām, ir vērts apspriest nopietni, - Šklovskis rakstīja. - Vispirms, augsti organizētām, saprātīgajām būtnēm tādu gigantisku pavadoņu radīšana ir principiāli iespējama. Diez vai var šaubīties, ka pēc pāris simts gadiem Zemei būs pavadoņi izmēros, ko vajadzēs rēķināt kilometros. Šīs problēmas risinājuma ceļi ir skaidri jau tagad, bet sabiedrības vajadzība pēc tādiem gigantiskiem pavadoņiem, bez šaubām, būs... Mūsu hipotēze vienlaikus dod risinājumu grūtai problēmai par Marsa pavadoņu rašanos, tās priekšā kļuva bezpalīdzīgas visas vecās un jaunās kosmoloģiskās hipotēzes. Foboss varēja tik palaists orbītā pirms - daudziem miljoniem gadu..."

Ak vai: hipotēze neapstiprinājās. Nākamie ASS lidojumi uz Sarkano planētu parādīja, ka Fobosā nav nekā mākslīga. Tieši otrādi, viņš atgādina dabisku kartupeli 20x25 kilometru izmēros.

Nākamais trieciens ufologu sapņiem nāca no teorētiskās astronomijas puses. Izrādījās, ka pats fakts, ka Foboss neizskaidrojumi paātrinās orbītā, nav pareizs!

Jaunie dati par Marsa formu un masu parādīja, ka Foboss nemaz nepaātrina savu kustību. Šodien hipotēzi, ka Marsa pavadoņiem ir mākslīga izcelsme, apspriež tikai dažos ufologu portālos. Kur tomēr, arī Laputas salas astronomu viedoklī dažreiz ieklausās īpaši vērīgi...

Tomēr, visu Fobosa noslēpumi vēl nav atklāti. Viena no galvenajām Fobosa anomālijām ir tas, ka tam ir ļoti mazs blīvums. Iespējams, ka tā gruntī ir lieli ledus krājumi vai tā struktūra ir poraina. Neseni vācu planetologu pētījumi rāda, ka pavadoņa ķermenis trešdaļā sastāv no šādiem tukšumiem. Tas atkal atgriež mūs pie Šklovska hipotēzes.

2011. gadā notika nesekmīgs ASS "Fobos-Grunt" lidojums, tai vajadzēja atvest Fobosa grunti, taču tā palika zemā orbītā ap Zemi un 2012. gadā sadega atmosfērā.