Manas bērnības robots

Droši vien mana gada gājuma cilvēki, kuriem patīk fantastika, neliks man samelot, ka fantastika 1960. gados bija visai reta viešņa gan kino, gan TV, gan grāmatnīcu plauktos. Tāpēc katrs daudzmaz lasāms un skatāms fantastikas gabals tajos laikos bija zelta vērtē. Fantastikas cienītājus, tajā laikā centās apmierināt grāmatu sērija „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”, Žila Verna romāni „20 000 ljē pa jūras dzelmi” un „Noslēpumu sala”, bet pa Latvijas TV katru gadu atkārtoti rādīja krievu fantastiskās filmas „Divu okeānu noslēpums”, „Ihtiandrs” un „Vētru planēta” (1962). Daudz nekā cita nebija. Režisora Pāvela Klušanceva „Vētru planēta”, kas bija tapusi pēc A. Kazanceva romāna par ekspedīciju uz Venēru, bija zīmīga ar tiem laikiem dižiem specefektiem, kas pārsteidza pat Rietumus. Mūsu laikos, tie dabiski – liekas bērnišķīgi, bet toreiz apbūra. Viens no tādiem efektiem bija robots ar iesauku „Dzelzs Džons”.

Visai neparasti, bet uz Venēru lidoja padomju-amerikāņu ekspedīcija, arī robota konstruktors Alans Kerns un viņa robots, ko iedzīvināja sporta meistars B. Prudovskis.Tieši robots bija tas, kas mani visvairāk savaldzināja un es pat biju plastilīnā izveidojos tā figūru gandrīz 20 cm augstumā, ar karkasu, kas deva iespēju kustināt tā rokas un kājas. Tomēr, padomju plastilīns nebija tik kvalitatīvs un sadrupa. Filmā robots gan glābj, gan gandrīz pats iedzen postā kosmonautus, beigās izkūstot Venēras lavā.Filma bija pagrieziena punkts padomju kino fantastikā, ar to laiku novatorismu, tiesības to rādīt iegādājās 28 valstis. Amerikāņi pat īpaši necenšoties ievērot autortiesības pārveidoja filmu, papildinot to ar papildus ainām, izlaida to uz ekrāniem ar jaunu nosaukumu „Ceļojums uz aizvēsturisko planētu” (Voyage to the Prehistoric Planet, 1965) titros pat nepieminot, ka filma veidota PSRS. Vēl vairāk, 1968. gadā parādās vēl viens samontēts variants, ar nosaukumu „Ceļojums uz Aizvēsturisko sieviešu planētu” (Voyage to the Planet of Prehistoric Women). Visiem varoņiem tiek doti amerikāniski vārdi, bet kadri ar sievietēm ir tikai pielipināti klāt. Acīmredzot amerikāņus iedvesmo padomju filmas beigu aina. Mani tajos gados, bez šaubām, visvairāk iedvesmoja robots.

Pēc aculiecinieku atmiņām, kaut kur 1965-66. gados (?) TV tika radīta izzinoša piedzīvojumu teleizrāde “Operācija “Sīriuss”. Pēc sižeta no Sīriusa lidojošā šķīvītī uz Zemes ierodas divi roboti, taču nosēsties Amerikā viņiem neizdodas, vai nu viņus cenšas notriekt, vai kas. Viņi nonāk PSRS, sāk iepazīties ar Zemi, bet katra 20-30 minūšu garā sižeta beigās skatītājiem tiek uzdot kāds jautājums par Zemi. Rakstiet atbildes un labākais saņems balvu! Diemžēl, TV tolaik nesaglabāja ierakstus visiem raidījumiem, lentu atmagnetizēja, tāpēc nevar atrast foto, kur būtu redzami abi roboti (par otru robotu atmiņu ierakstots teikts, ka tas līdzinājies staigājošam skafandram vai C3PO). Stāsta, ka pēc tam tika rādīts vēl viens serials ar tiem pašiem robotiem, tikai šoreiz par ceļojumiem laikā – “Projekts “Ass-t” ("Проект "Ось-t"). 

Droši vien tik veikli un iespaidīgi izveidotu robotu bija grēks atstāt rūsēt noliktavā un tas pazīmējās režisora Iļjas Oļšvangera fantastiskajā komēdijā “Viņu sauca Roberts” (1967). Gan ne galvenajā lomā, jo filmā tāds bija jauna zinātnieka Sergeja Kukina radītais androīds RB-235 – sava radītāja precīza kopija, avots situāciju komēdijai, iekļūstot muļķīgās situācijās, bet rezultātā esot labāks par savu radītāju.

“Dzelzs Džons” filmā parādās episode, turklāt – ar citu galvu. Jāsaka, visai muļķīgu – taču atbilstošu komēdijai.

Vēl var piebilst, ka romāna "Vētru planēta" ilustrācijās robots izskatās pavisam savādāk.

Izmantoti interneta resursi.