Man stāvot...

Dzejolis piedalījās lierārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros. Autors "pazudis laikā.

Man stāvot vienam uz ielas tukšas,
Kur klusums valda tāds kā baznīcā,
Caur saules stariem, pārnu mirgai zibot,
Ap mani riņķo daudzkrāsaini tauriņi.

Gan lieli, mazi, gan ātri, lēni,
Tie rāmi vēzē spārnus, laižot dzirkstis
No savu, dārgakmeņiem klātu, spārnu galiem,
Bet pašu ķermenis ir dzintars dzīvs.

Ko melot man? No pasakas jūs nākat,
No sapņa, leģendas, ko stāsta vakarā.
Jūs riņķojat ap mani milzu barā,
Bet koks, to redzot, pasmaida ar dobummuti

Un izceļ saknes—kājas ārā no zemes siltās,
Ar rokām—zariem sadodas ar citiem kokiem
Un iesāk diet ap mani gausā dejā,
Bet Saule noglāsta man matus maigi.

Ar acīm—plaisām mani koki vēro,
Tiem deguni ir īsi zari sejās,
Bet tauriņi ar savām mazām acīm
Man pamirkšķina savā lēnā dejā.

No debesīm, pret mākoņpūku atspiedusies,
Karstā Saule mani vēro.
Bet ārpus koku dejas apļa skats viss mainās,
Zūd pilsēta, un mani zūd man’ priekšā.

Tie izskatījās tā kā lūžņu kaudzes,
Kā milzu zārki, nu tie — prom pavisam.
Es esmu brīvs, un gaisa spirgtā šalts
Man plaušās ielaužas kā viesul’s mazs.

Bet koki, tauriņi vēl dejai galu nemet,
Kaut namu vietā meži, jūras izaug.
Kaut debesīs kā milzīgs krāsu tilts
Plaukst dardedze un spoži gaisos mirdz.

Pa mākoņiem tur augstu, redzu es
Iet caurspīdīgi cilvēki un liesmas rokās nes,
Tie — dārgakmeņi dzīvie — sirdis mīlošas,
Tās nosviež lejup viņi, lai krūtīs iedegas.

Bet meža biezoknī, uz zara augstu slēpies,
Sēž kāds, kas matains ir un nedrošs.
Tas ārā nenāk, bīstas tā, tik klusi noskatās
Tad ņem no ķešas stabuli, tā dzied, un Dzīve iesākas.

Un, kamēr Mežavīrs ar savu burvju stabuli
Liek gaisiem trīcēt, kalniem dunēt, upēm smiet,
No upēm, ezeriem un jūrām Ūdensvīrs ar meitām iznāk diet.
Tiem pavadoņi seko, dūc ragi, bungas skan un citras dzied.

Tad zeme pati pāršķeļas, un lava mazliet plūst.
Pa jauno eju verdošu, kur tvaiki, dūmi peld
Pa gaisiem, iznāk Zemesvīrs ar saviem mazdēliem —
Tiem kalējiem, kas varoņiem tās burvju bruņas kaļ.

Un vējš, kas allaž ziņkārīgs, steidz arī šurpu klāt,
Ar savām meitām septiņām, kas viesuļos spēj jāt.
Dūc vēja dūkas, kokles skan, un saldi vijole
Pa gaisu maigās skaņas raid’, ka nodreb dvēsele.

Un mežameitas izsteidzas, kaut tēvs tām paliek slēpts
Un turpina uz stabules tur jautras dziesmas pūst,
Tām pakaļ — purvu puiši klāt un akmens jaunekļi,
Un ierodas gan kentauri, gan troļļi, milži tie,

Kas ļauna nepazīt. Un valda prieks un līksmība,
Skan mūzika, un visi dej. Kas negrib — sēž pie galda tā,
Kur burvju mielasts celts — gan putnapiens, gan pūķa cisks,
Gan dzīvais ūdens ir, gan daudz kas vēl, kā atminēt?

Bet, kamēr valda viesības, un meža norā šeit
Dej mežameitas ar ūdenspuišiem
Un vēja meitas — ar purva puišiem,
Ar zemes mazdēliem dej ūdensmeitas,

Un dzīres, plosīšanās iet juku jukām,
Es vēroju debesis tālās un zilgās,
Kur — uz dardedzes pusloka košā —
Stāv balstījusies Saulesmeita daiļā;

Matu pīne, bieza, koša, medus krāsā, līkst līdz Zemei,
Acis — zilas, lielas, maigas. Sejā smaids deg tā kā roze.
Domīgi tā stāv tur augšā, vēro dzīres, klusi smaida.

Pasviežu es viņai sauju
Savu krāšņo tauriņu,
Kuri — dzīvie dargakmeņi —
Zib kā gaismas daļiņas.

Smaids tai lūpās priecīgs nozib,
Tauriņus uz plaukstas turot.
Pamet lejup Saulesmeita
Manim dzīvu Saules daļu,

To, kas pati kvēlo, silda,
Kura pirkstus nededzina,
Kura sirdij karstāk sisties
Liek un dara tevi labu.

Saulesmeita—zilacīte, smiedamās un rokām mājot —
Dodas lejup, Zemei pretī, tur, kur viņu gaidu es.
Tur, kur jautri svētki notiek mūsu Brīnumvalstībā,
Tur, kur jaunas sirdis iesilst mūža mīlas karstumā…