Maģijas pilnbrieds

Ilgas pēc pasaules, kas būtu absolūti reāla, bet vienlaikus pilnīgi savādāka, nav pārgājušas

 Susanna Klārka Džonatans Streindžs un Misters Norels, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, VV Dienas Grāmata, 2010, 814. lpp.

Fantāzijas pasaulē kopš XX gadsimta vidus, kad pelnītu slavu iemantoja Dž. R. R. Tplkīns, K. S. Lūiss un vēlāk U. Le Gvina, A. Nortone un vesela plejāde citu, uz laiku bija iestājies mērens panīkums.

Kur visi bijām viens

Puķubērni, kas reiz uz metro sienām rakstīja: „Gendalfu par ASV prezidentu!” un dibināja raganu klubiņus, pieauga un kļuva par apaļīgiem turīgiem sīkpilsoņiem. Naudīgo sapņu apsēstie fantasy nelasīja – kam viņiem tā. Tomēr ap gadsimtu miju žanrā atkal sāka parādīties jauni, interesanti dzinumiņi – mazais burvis Harijs Poters, M. Skota vismaz tetraloģija par Nikolasu Fleimelu, S. de Mari Pēdējais elfs un Pēdējais orks, K. Paolīni Eragons un vēl, un vēl. Labākas un sliktākas, visām gaumēm. Līdz mielēm komercializējusies, Rietumu cilvēce atkal vēlējās kaut ko savādāku. Atgriešanos tajā pasaulē, kur „mēs visi vēl bijām viens”, vismaz domās, vismaz grāmatās un filmās. Atgriešanos tajā pasaulē, kur līdzās cilvēkiem mitinās neskaitāmas citas dzīvības formas – labas, ļaunas un pavisam neiedomājamas. Taču kopš Tolkīna radītās Viduszemes, kuru apdzīvoja ļaudis, hobiti, elfi, orki, rūķi, troļļi un pārējie, vēl nevienam rakstniekam, arī ne Dž. K. Roulingai, lai kā nu kāds to neņemtos apstrīdēt, nebija izdevies radīt veselu maģijas pasauli. Pasauli, kas vienlaikus ir pilnīgi sabādāka, nekā mūsējā, tomēr absolūti reāla, iedomājama, dzīva un darbīga. Un nu arī latviski lasošie var iepazīt šo Karaļa Kraukļa un Džonatana Streindža pasauli, jo Suzannas Klārkas pamatīgi biezais romāns Māras Poļakovas gardajā tulkojumā ir ieraudzījis dienasgaismu.

Gaiša ironeska, mazliet mīlestības

Pēdējos gados sievietes pasaules lieteratūrā iegūst jaunu balsi – vīrišķīgāku, vai. Gan senzināmā romantiķe K. Makklakova ar stāstu par pirmajiem Austrālijas kolonistiem, gan tagad arī S. Klārka piekopj tipiski vīrišķīgu stāstījuma manieri un arī galvenie varoņi šo dāmu grāmatās ir vīrieši. Lai gan šis ir S. Klārkas pirmais romāns, viņa ir lieliski noslīpējusi ikvienu laikmeta detaļu, turklāt šarmē ar patiesu humoru un ironiju, brīžiem vispozitīvākajā nozīmē atgādinot Č. Dikensa Pikvika kluba piezīmes. Tāpēc var droši sacīt, ka Džonatana Streindža lasītāji saņem ne tikai apbrīnojami skaistu fantasy darbu, bet vienlaikus arī piedzīvojumu romānu, gaišu ironesku un mazliet mīlestības.

Stāsts sākas vienkārši. Kādā džentlmeņu – burvju teorētiķu klubā ierodas ziņkārīgs jauneklis, kurš sanākušajai smalkajai publikai uzdod netaktisku jautājumu: kāpēc Anglijā neviens vairs nebur. Izrādās, jau vairāk kā trīssimts gadus miglainās Albionas gaišākie prāti pievērsušies burvestību teorētiskai izpētei un neviens no burvjiem nav izmēģinājis praksē pat pašus vienkāršākos burvju vārdus. Kāpēc? Uz vai tiešām burvju pasaulē vairs nav? Ak, atbilde uz šo jautājumu rodama ātri, taču tā izrādās vēl nepatīkamāka, nekā džentlmeņiem ir licies! Anglijā tiešām ir viens īsts burvis, kurš pārzina gan teoriju, gan praksi, taču viņš šai godā ne ar vienu negrasās dalīties. Misters Norels ir vienpatis, kurš ienīst citus burvjus un vēlas palikt vienīgais. Taču ir kāds sens pareģojums, ko pilnībā nezina neviens no iesaistītajiem kungiem. Un tas vēsta, ka nāks vismaz vēl viens burvis. Kas notiks tālāk? Norels kļūs par galma burvi, atdzīvinās mirušos un karos pret Napoleonu, bet burvestību ataicinātie mazie ļautiņi klusiņām rūpēsies par savām interesēm. Un tad ieradīsies Džonatans Streindžs, viglprātīgs un enerģisks jauneklis, kam maģija ļaujas pat tad, ja viņš nezina pareizos vārdus. Un kā lai viņš tos zinātu, ja visas īstās burvestību grāmatas droši noglabātas mistera Norela plašajā bibliotēkā? Draudzība starp sīvākajiem sāncenšiem uzplaukst negaidīti un turpmāk lasītājam jāiedziļinās abu burvju attiecību peripetijās, kas brīžiem sasniedz teju kosmogoniskus apmērus. Augstāks par visu šais attiecībās ir prāta piedzīvojums, sāncensība un traka, traka vēlme pēc kaut kā absolūta, perfekta un varena. Pārvaldīt pasauli, pasaules, pasauļu miriādes kā senlaiku varenākie. Vai dalīties senajās zintīs, vairojot pasaulē prieku? Viņi strīdās vēl šobaltdien, man šķiet. Un atliek cerēt, ka latviski būs lasāmi arī jaunākie S. Klārkas darbi – jo arī to norises vieta ir dīvainā Norela un Streindža Anglija.