Lietu atmiņa

Līdz pat šim brīdim neviens ar saviem eksperimentiem nav guvis tik sensacionālus rezultātus, kādus vēl 1989.gadā izdevās diviem britiem – inženierim elektriķim Džonam Markam un ķīmiķim Alanam Dženkinam. Lai stimulētu skaņas, kuras naktīs izdvesa Velsas vecākā alus kroga Zelta klukste sienas, viņi krietni papūlējušies, izvilka caur akmens sienai volframa stiepli, pie kuras pieslēdza elektrisko strāvu ar 20 000 voltu spriegumu. Rezultātā sienas „neuzdrīkstējās klusēt”, ik nakti izdodot visdažādāko akustisko informāciju, ko ar kvalitatīvām ierīcēm ierakstīja magnetofona lentā. Nācās lietot kinokameru, jo no nekurienes nākošās skaņas pavadīja brīnumaini gaismas efekti.

Tikko paklīda baumas par brīnumiem Zelta klukstē, tā uz to bariem sāka plūst ziņkārīgie. Radās apdraudējums sabiedriskajai kārtībai. Policija izveidoja nožogojumu un ieviesa diennakts dežūras pie kroga. Tas sāka ciest zaudējumus, taču tikko eksperimenti beidzās, Zelta klukste kļuva par populārāko krogu visā pilsētā, sevišķi naktīs. Noslēpumainās balsis un gaismas efekti bija tam kā pielipuši. Dažas skaņas, uzliesmojumi un gaismas projekcijas krogā ir vērojami vēl joprojām.

1978.gada vasarā pie Jekaterinburgas (tolaik Sverdlovska) avārijas nosēšanos veica lidmašīna AN-2. Par laimi visi seši cilvēki, kas bija tajā, tika cauri ar sasitumiem. Lidmašīnu atzina par derīgu tālākai ekspluatēšanai un pārveda Koļcovas aerodromu remontam un pārkrāsošanai, kur to novietoja angārā. Angārā bija stūrītis, kur dienas laikā atpūtās tehniķi, bet naktī ar karstas tējas malku sasildījās sargi – bijušie lidotāji, bet tagad strādājošie pensionāri.

Priekšniecība sākumā ignorēja baumas par to, ka AN-2 katru dienu ap pusnakti „atdzīvojas”, izdodot skaidri sadzirdamu šņirkstoņu, klikšķus un dūkoņu. Bet nostājoties tieši līdzās lidmašīnai, dzirdami cilvēka balss izteikti frāžu fragmenti, suņa rejas, līstoša ūdens troksnis. Taču, pēc sargu stāstītā, pats apbrīnojamākais bija smiekli, kas dažkārt ilga 20 – 30 minūtes, un nāca kaut kur no angāra jumta puses.

Pēc tam lidmašīnu, ko iedēvēja par „jautro Annušku”, turpināja izmantot pasažieru pārvadāšanai, bet tās „raksturā” nekas neparasts vairs netika manīts. Līdz brīdim, kad tā ar juveliera precizitāti nosēdās purvā, meža vidū. Lidmašīnu atrada gandrīz vai uzreiz un nosūtīja utilizēšanai.

Tas tika darīts galvenokārt tāpēc, ka – par šo gadījumu savā grāmatā Nemierīgās lidmašīnas raksta neparasto lietu enciklopēdijas sastādītājs anglis Ričards Lazaruss, nebija iespējams atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Proti, neraugoties uz to, ka lidaparāts bija ideālā kārtībā, apkalpi, lai cik rūpīgi arī meklēja, atrast neizdevās. No pilota kabīnes un salona izgrāba vairāk nekā 29 kilogramus dispersas masas, kas sastāvēja no apdegušas gumijas, koksnes un karbolīta. Atsaucoties uz to, ka karbolītu jau aizvadītā gadsimta 40-os gados lidmašīnu būvē aizliedza izmantot, speciālisti tā esamību atteicās atzīt „jautrajā Annuškā”. Angārs, ko izmantoja rezerves daļu un agregātu glabāšanai, skanēja vēl aptuveni pusgadu. Pēc tam viss apklusa, kā ar nazi nogriezts.

Starp citu, Lazaruss vēsta arī par Urālu „jautrās Annuškas” brāli. Tas ir Kosfordas aerokosmiskā muzeja, kas atrodas pie Vulverhemptonas, eksponāts – Otrā pasaules kara bumbvedējs Ābrams Linkolns. Lieliski restaurētais lidaparāts sāka rādīt „brīnumus” 1989.gadā. tam vien atvēlētajā angārā atskanēja kliedzieni, vīriešu un sieviešu vaidi, bērnu balsis. Lidmašīnā, kas nebija pieslēgta nevienam elektriskās strāvas avotam, iedegās aparatūras paneļa apgaismojums, atdzīvojās radiostacija, kustējās žalūzijas, lēnām sāka griezties propelleri.

Visi, kam gadījies saskarties ar no nekurienes nākošu skaņu fenomenu, konstatēja, ka pat vislielākajā karstumā un tveicē, telpās, kur tas notika, vērojama temperatūras pazemināšanās, pat zem nulles. Un ne tikai tas. Muzikālās un balss fonogrammas amatieru magnetofonos bija ne tikai nodzēstas, bet to vietā bija uzradušies pavisam citi ieraksti – frāžu fragmenti dažādās valodās, reliģiski filozofiski monologi (pārsvarā latīņu valodā) un tamlīdzīgi. Turklāt tas noticis arī tad, ja aparāti bija izslēgti.

Konstatētas arī pavisam neticamas lietas. Fenomena epicentros cilvēkus teju vai apdullināja svilpjošas skaņas, kādas parasti izdod krītošas bumbas vai blīvi raidītu ložu vai lādiņu krusa. Muzeja, kurā atradās jau minētais Ābrams Linkolns, direktors Ljons Vordgeits, reportieru, kas pieprasīja viņam izteikt savas domas par notiekošo, spiediena rezultātā atbildēja: „Es esmu aviācijas inženieris un neriskēšu ielauzties zinātniskajās koncepcijās, kas patlaban vēl tikai veidojas. Raugoties no diletanta viedokļa, uzdrīkstēšos apgalvot, ka minētā fenomena akustiskajām, vizuālajām un psihiskajām komponentēm nav nekāda sakara ar poltergeistu. Tās ir vai nu iluzoras sajūtas, kas balstītas uz mūsu psihi, vai arī, tēlaini izsakoties, tā, ko uztver un reproducē klīstošie elektriskie lauki, izpausmes. Informāciju no šādiem koncentrētiem elektriskajiem laukiem iespējams iegūt ar spēcīgas strāvas impulsiem. Tieši to zinātnieki dara man uzticētajā muzejā.”

Vai tiešām zinātne atrodas uz fantastisku tehnoloģiju sliekšņa, kas ļaus aktivizēt atmiņas par pagātni, kas glabājas cilvēka roku darinājumos, kā arī visā apkārtējā telpā? Aizvadīto gadsimtu intelektuāļi norādīja, ka tas tiešām ir iespējams.