Levitācija. Cilvēks spēj lidot?

image002Levitācijas jeb lidošanas spējas piemitušas ne tiki mitoloģiskiem dieviem, bet arī parastiem mirstīgajiem. Tiesa, galvenokārt šo unikālo prasmi pārvaldījuši indiešu magi, faķīri, jogi, brahmaņi un svētie vientuļnieki. Seno indiešu Vēdās jeb tā dēvētajā rūnu zinību grāmatā var atrast detalizētu levitācijas aprakstu jeb praktisku instrukciju tam, kā atrauties no zemes, novedot sevi līdz noteiktam gara stāvolim. Diemžēl ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami veikt šā vēsturiskā dokumenta precīzu tulkojumu mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā, jo liela daļa seno indiešu vārdu un jēdzienu ir neatgriezeniski zuduši. Toties pati levitācija kā parādība nav zudusi, gluži otrādi – to sāk izprast un apgūt aizvien vairāk.

Cilvēks var lidot, patiešām!

Līdz mūsdienām saglabājušās dokumentāras liecības vēsta, ka senatnē daži cilvēki spējuši pacelties gaisā vismaz līdz metra augstumam. Turklāt viņi to darījuši ne jau nolūkā kādu pārsteigt, bet gan vienkārši tāpēc, ka šāds iekārts stāvoklis ir visērtākais meditācijai.

Lidināšanās virs zemes bija izplatīta parādība ne tikai Indijā, bet arī Tibetā. Budistu mūku pieraksti liecina, ka 527.gadā Šaoliņa klosterī Tibetā ieradies dzenbudisma pamatlicējs indietis Bodhidharma un iemācījis mūkiem lidošanai nepieciešamo pamatnosacījumu, proti, ķermeņa enerģijas vadīšanu. Avoti pauž, ka pats Buda un viņa māceklis mags Samats spējuši stundām ilgi noturēties, karājoties gaisā virs zemes. Levitācijas māksla saglabājusies līdz mūsdienām – Indijā, Tibetā un cituviet. Austrumu pētnieki joprojām rūpīgi nodarbojas ar „lidojošo lamu” fenomena pētīšanu.

Angļu pētniece Aleksandra Deivida-Nēla savās dienasgrāmatās apraksta to, kā redzējusi Čanga-Tanga plato nekustīgi sēžam kādu budistu mūku, kurš salicis zem sevis kājas. Tad vienā mirklī viņš pēkšņi pacēlies gaisā un nolidojis vairākus desmitus metru. Tā viņš periodiski pieskāries zemei un atkal uzlidojis gaisā, darot to tik viegli, it kā nebūtu cilvēks, bet gan bumbiņa. Viņa skatiens visu laiku bijis vērsts uz augšu – uz vadzvaigzni, kas spožajā saules gaismā bija redzama tikai viņam vienam...

Levitācijas māksla jau kopš senatnes bijusi zināma ne tikai austrumniekiem. Tā nebija sveša arī eiropiešiem. Turklāt atšķirībā no austrumu Brahmaņiem viduslaiku Eiropas levitētāji necentās speciāli apgūt šo prasmi. Viņi vienkārši pacēlās gaisā reliģiskas ekstāzes laikā, šķiet, pat lāgā nedomājot par to. Piemēram, dokumentāri fiksēts fakts ir kādas mūķenes svētās Terēzes lidojumi – to savām acīm redzējuši un aprakstījuši 230 katoļu garīdznieki. Turklāt 1565.gadā savu praksi viņa pati detalizēti aprakstījusi dienasgrāmatā. Viņa raksta: „Pacelšanās iestājas pēkšņi un strauji, un, kamēr tu centies sakopot domas, vai nu mākonis, vai varens ērglis aiznes tevi debesīs... Es pilnīgi spēju apzināties to, ka atrodos gaisā... bet tad, kad lidojums beidzās, visu ķermeni pārņēma neparasts vieglums, it kā es būtu pilnīgi bez svara.”

Taču Terēze pati nav bijusi sajūsmā par šīm sajūtām, viņa nemaz negribēja lidot. Viņa kaismīgi lūgusi Dievu, lai tas atbrīvo viņu no šāda soda, un tas arī īstenojies – vienā brīdī Terēze neizskaidrojamā kārtā zaudējusi levitācijas spējas.

Bet par slavenāko lidojošo cilvēku uzskata Josifu Dēzu (1603 – 1663). Viņš jau kopš mazotnes bija fanātiski dievticīgs, un viņam patika sevi novest līdz reliģiskai ekstāzei, kas ļāva pacelties gaisā.

Reiz, kad Josifs jau bija uzņemts franciskāņu ordenī, viņa pacelšanās gaisā notikusi pāvesta acu priekšā. Audiences laikā Romā, ieraugot pāvestu Urbānu VIII, Josifs bijis tik sajūsmināts, ka pēkšņi pacēlies gaisā un lidinājies tik ilgi, kamēr viņu piespieda atjēgties, pētot viņa fenomenu, tā laika zinātnieki novērojuši vismaz simt Josifa Dēza lidojumu un par to sastādījuši oficiālu liecību krājumu.

Viņa lidošana, protams, pamatīgi samulsināja ticības brāļus. Kopš 1653.gada Josifu nemitīgi pārvietoja no viena mitekļa uz citu. Taču, lai kur viņš atrastos, ziņa par brīnumdara ierašanos apkaimē izplatījās zibenīgā ātrumā, un uz klosteri sāka plūst svētceļotāju pulki. 1663.gadā Josifs Dēza nomira Ozimo klosterī, un baznīca viņu drošības labad visai drīz kanonizēja.

Spriežot pēc dažādos laikos tapušiem pierakstiem, tādu cilvēku, kas citu acu priekša demonstrējuši savas levitācijas prasmes, esot bijuši vairāki simti.

Pazīstamākais 19.gadsimta lidojošais cilvēks bijis Daniels Duglass Hjūms. Kāda tā laika amerikāņu izdevuma redaktors savā slejā rakstījis: „Ne no šā, ne no tā Hjūms pacēlās virs grīdas par veselu pēdu, un visus klātesošos tas pamatīgi pārsteidza. Tajā mirklī viņš vienlaikus zaudēja runas spēju. Pēc brīža viņš nolaidās, tad atkal pacēlās virs grīdas. Hjūma trešais lidojuma ļāva viņam ar rokām pieskarties griestiem.”

Laika gaitā Daniels Hjūms iemācījās apzināti vadīt levitāciju. 40 gadus viņš savas spējas demonstrēja tūkstošiem cilvēku, kuru vidū bija arī daudz slavenību. Piemēram, viņa skatītāji bija imperators Napoleons III, rakstnieki Marks Tvens un Viljams Tekerijs, pazīstami politiķi, zinātnieki un mediķi. Un neviens nekad nav apšaubījis redzēto vai saskatījis ko līdzīgu blēdībai. Pats Hjūms paudis, ka levitācijas laikā viņam neesot nekādu baiļu, gluži otrādi – viņš jūtot ieplūstam neizskaidrojamu spēku, kas viņu paceļ gaisā.

1934.gadā anglis Moriss Vilsons, profesionāls jogs, izmantojot levitāciju, nolēma iekarot Everestu.

Bez alpīnistu aprīkojuma, pārvietojoties milzīgiem lēcieniem, viņam līdz pašai virsotnei pietrūcis nieka tiesas – viņa nosalušo ķermeni kalnos atrada tikai nākamajā gadā...

Mūsdienās visprasmīgākie levitētāji ir tie, kas izmanto jogu metodiku, ko izstrādājis indiešu guru Devi. Šīs mācības pamatā ir transcendentālā apziņa, kas spēj saņemt informāciju tieši no Visuma saprāta. 1986.gada jūlijā Vašingtonā ASV notika pirmās lidojošo jogu sacensības, un dalībnieki galvenokārt izmantoja tieši šo metodiku. Tiesa, novērotāji atzīst, ka lielāko daļu dalībnieku rādīto spēju esot bijis grūti nosaukt par lidojumu...

Lai gan daudzi levitācijas fakti ir apstiprinājušies, šo parādību tik un tā uztver kā mīklainu fenomenu, kā brīnumu, kas ir pretrunā ar zinātnes likumiem.

Levitācija un spiritisms

Gluži zinātniski par levitāciju dēvē priekšmetu, cilvēku un dzīvnieku lidināšanos gaisā pretrunā ar gravitācijas likumiem un neizmantojot acīm redzamus fiziskos palīglīdzekļus. Parapsiholoģijā par levitāciju uzskata psihokinēzi jeb gara varu pār matēriju. Levitācijas stāvoklis parasti ilgst no dažām sekundēm līdz vairākām minūtēm. Levitācija iespējama tikai tajā gadījumā, ja ir pilnīgi apgūta koncentrēšanās un pareizas elpošanas prasme, kas ļauj kontrolēt pasaules dzīvības enerģiju.

Jau kopš senatnes levitāciju savā paspārnē ņēmusi reliģija: gan kristiešiem, gan austrumniekiem, gan citām reliģijām bijuši savi šīs jomas izcilnieki, par kuriem saglabājušies vēsturiski nostāsti un dokumentāras liecības. Austrumu misticismā levitāciju uzskatīja par varoņdarbu.

Rietumu valdošā attieksme pret levitāciju jau izsenis sirgst ar dihotomismu: proti, par svētajiem pasludinātie īpatņi spējot pacelties gaisā, pateicoties dievišķajai gribai, bet, ja vienkāršie mirstīgie sadomā levitēt, tad viņi nešaubīgi atrodas burvju, feju un dēmonu nešķīstā spēka ietekmē. Pēc kritērijiem, atbilstoši kuriem katoļu baznīca nosaka nešķīstā gara iemiesojumu, levitācija ir neapstrīdama velnišķīguma pazīme. 1906.gadā „nešķīstā gara” pārņemtā 16 gadus vecā Dienvidāfrikas skolniece Klāra Hermana Sele pacēlusies gaisā pusotra metra augstumā – dažkārt horizontālā, dažkārt vertikālā stāvoklī. Taču, tiklīdz viņu apšļakstīja ar ūdeni (protams, „svētītu”), viņa acumirklī nokrita atpakaļ zemē.

Arī poltergeista un spoku parādīšanās gadījumos bieži vien raksturīga levitācija un priekšmetu pārvietošanās gaisā. Reliģiskā noskaņa pauž, ka tas notiekot garu un tādu būtņu dēļ, kurām nav piešķirta dvēsele. Fiksēti gadījumi arī ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem ļoti spēcīgas, bet apspiestas emocijas gluži nemanot atbrīvo psihokinētisko enerģiju, kas tad arī izraisa attiecīgas darbības.

Spiritisma rītausmā levitācija kā tā dēvētā fiziskā mediumisma parādība bija ļoti izplatīta. Gari it kā bija iemesls tam, ka mediji seansu laikā pacēlās augšup no saviem krēsliem, un tieši tāpat istabās gaisā brīvi lidinājās galdi un citi priekšmeti. 19.gadsimta vidū īpaši modē bija gaisā lidojošas caurules, ar kurām gari, kā apgalvo, pastiprinot savas balsos.

Šajā aspektā vispārsteidzošākos levitācijas gadījumus piedēvē D.Hjūmam, kurš, kā vēsta aculiecinieki, atrodoties fiziskā medija stāvoklī, vairākkārt licis pacelties gaisā mēbelēm un citiem priekšmetiem. Hjūms arī pats vismaz 100 reizes pacēlies gaisā. 1868.gadā viņš pat izlidojis laukā no istabas pa atvērto logu un pēc mirkļa atkal atgriezies atpakaļ. Savu lidojumu laikā Hjūms ne gluži vienmēr atradies transa stāvoklī, tāpēc adekvāti visu sapratis un jutis, kas ar viņu notiek. Viņš teicis, ka neredzams spēks paceļ viņu un viņš sajūtot savās kājās elektrisku pildījumu.

Katoļu baznīca Hjūmu pat izslēdza no savām rindām. Katrā ziņā Hjūms pieskaitāms tiem levitētājiem, kurus neviens nekad nav pieķēris krāpšana. Bet krāpšana ir bijusi un ir vēl joprojām, jo daudzi imitē levitāciju, izmantojot dažādas slēptas tehniskās ierīces.

Skeptiķi cenšas pierādīt, ka levitāciju iespējams izskaidrot ar halucinācijām, hipnozi vai visparastāko krāpšanu.

Hjūmu savulaik apsūdzēja par to, ka viņš it kā izmantojot hipnozi, lai pārliecinātu klātesošos, ka viņš lido, lai gan paliek sēžam savā krēslā. Patiesībā kaut kas tāds ir iespējams. Tāpat kā balagānu triku meistars, arī prasmīgs medijs varētu imitēt tādu levitācijas tipu tumsā, kas bija raksturīgs pirmajiem spiritisma seansiem. Medijs noāva apavus un pacēla tos gaisā, pieturot tikai ar pirkstu galiņiem. Tādos mirkļos viņš parasti teica vārdus: „Es uzlidoju,” – un visi klātesošie bija pārliecināti par to, ka redz gaisā pacēlušos apavu aprises.

Īstā un mākslīgā levitācija

Skaidrojošās vārdnīcas, tostarp arī Vikipēdija, pauž, ka levitācija (latīņu val. – vieglums, niecīgs svars) ir parādība, kad priekšmets bez acīmredzama atbalsta lidinās telpā (tātad – levitē), nepievelkoties ne cietai, ne šķidrai virsmai. Par levitāciju neuzskata lidojumu, kas īstenojas, atgrūžoties no gaisa, kā tas ir lidojošiem kukaiņiem un putniem.

Reliģijā un vispār mistikā ar levitāciju saprot spēju pārdabiskā veidā pārvarēt gravitāciju bez papildu ierīcēm.

Levitācijai nepieciešami spēki, kas kompensē smaguma spēku. Tādu spēku avots var būt gāzu strūkla, spēcīgas skaņas svārstības, lāzera stari un tamlīdzīgi. Zinātniski konstatēta un eksperimentāli pierādīta ir tā dēvētā diamagnētiskā levitācija un levitācija, ko izraisa Meisnera efekts. Levitāciju saista arī ar antigravitāciju, ko gan mazliet vēlāk aplūkosim, lai gan tā dēvētā oficiālā zinātne to joprojām uzskata par nezinātnisku.

Levitācija mākslā, literatūrā un kino

Levitācija kā efektīva parādība allaž dāsni izmantota daudzos mākslas darbos, lai gan pati par sevi tā tikai ļoti retos gadījumos ir šo darbu galvenā tēma. Īpaši daudz tā izmantota fantāzijas un fantastikas žanrā.

Roberta Šeklija romānā „Infekcijas nesējs” nākotnes cilvēce masveidā levitē, bet restorāns „Debesu ērgļi” izvietots uz 200 levitējošu vīriešu pleciem. Aleksandra Grīna „Mirgojošajā pasaulē” un Aleksandra Beļajeva „Ariēlā” vēstīts par cilvēkiem, kas prot lidot un to, kā viņi sastopas ar kapitālistisko sabiedrību. Bet brāļu Strugacku garstāstā „Pirmdiena sākas sestdien” jēdziens ‘levitācija’ traktēts šādi: „Levitācija ir spēja lidot, neizmantojot itin nekādas tehmiskas palīgierīces. Plaši pazīstama putnu, sikspārņu un kukaiņu levitācija”.

Literārā sacerējuma paraugs, kurā personāža levitācijai ir liela nozīme saistībā ar sižetu, ir Stīvena Kinga „Simtgades vētra”. Tur levitāciju izmanto senatnes burvis, kurš pieņēmis Andrē Linoža vārdu. Levitācijai liela nozīme ir ierādīta arī Džoannas Roulingas grāmatu sērijā par Hariju Poteru.

Levitācija daudz izmantota arī kino: seriāla „Sabrina – mazā ragana” varone šo spēju iemanto savā 16.dzimšanas dienā; varoņi pastāvīgi levitē arī seriālos „Apburtie”, „Kails XY”, „Varoņi”, „Doktors Hauss” un citos; kinofolmās „Ļaunie varoņi”, „Hronika”; kā arī tālrādes šovā „Krisa Endžela maģija”.

Levitācija daudz minēta un aprakstīta tautu folklorā, visbiežāk pasakās. Piemēram, arābu pasakās „Tūkstoš un viena nakts” leģendārākais artefakts ir labi zināmais lidojošais paklājs, kas pa gaisu spējīgs pārvietot arī cilvēkus...

Levitrons un citas rotaļlietas

Neskatoties uz zinātnisko neskaidrību, cilvēks jau pamanījies ne tikai rādīt brīnumus ar pacelšanos gaisā, bet pakļaut šo parādību savai domai un veidot dažādas efektīvas iekārtas. Tāda iekārta ir arī levitrons – aptuveni 20 gramu smagais magnētiskais vilciņš iegrieztā stāvoklī spēj iekārties gaisā virs magnētu sistēmas, kas savukārt ievietota kārbiņā (tā kā magneti ir pastāvīgi, levitrons neprasa elektriskās strāvas avotu). Vilciņš ir parasts gredzenveida magnēts ar asi, kas perpendikulāri iet cauru simetrijas centram. Parasti magnēts kārbiņā ir arī gredzens, tikai lielāka diametra. Magnētiskā lauka formu nosaka šo divu izmēru savienojums. Noteiktā attālumā virs lielā magnēta centra veidojas potenciāla bedre, jeb neliela zona, kuras centrā magnētiskais lauks ir mazliet vājāks nekā malās. Tas neļauj vilciņam novirzīties no kārbiņas centra. Šīs zonas izmēru nosaka svars, vilciņa magnētiskais lauks un vieta, kurā parādība iespējama. Griešanās nepieciešama, lai vilciņš neapveltos otrādi. Atbilstoši impulsa momenta saglabāšanas likumam rotējoša ķermeņa inerces moments notur vilciņu pozīcijā ar polu, kurš atgrūž, uz leju. Vilciņam ir berze tikai ar gaidu, tā ka tas var lidināties diezgan ilgo.

Sarežģītākie varianti atšķiras tikai ar to, ka izmanto vienu vai otru priekšmeta iegriešanas paņēmienu, un šis priekšmets parasti ieslēgts neliela globusa iekšienē. Tad „levitācija” turpinās tik ilgi, kamēr iekārtu izslēdz vai arī tajā izlādējas baterijas. Apakšējā kārbiņā papildus atrodas elektromagnētiskā spole raidītājs, bet augšējā priekšmetā spole uztvērējs, kas kopumā veido gaisa transformatoru. Šādas barošanas iekārtas pazīstamas kā bezvadu induktīvās datorpeles, kur vads stiepjas tikai līdz paliktnītim. Ar pārraidāmo jaudu var pietikt pat globusa izgaismošanai.

Atbilstoši levitrona jeb levitācijas principam izgatavo arī virkni citu ierīču, piemēram, rotaļlietas un suvenīrus. Amerikāņu uzņēmums „Fascinations Toys And Gifts” ražo perpeturatoru – pastāvīgi gaisā lidojošu levitronu, kas darbojas no elektrotīkla, bet tam vēl pievienoti elektromagnētiskie lauki, kas uztur vilciņa griešanos. Arī tā dēvēto „Art Bank” – kārbiņu, kuras iekšienē gaisā karājas lidmašīnas modelis, monēta vai tenisa bumbiņa, vēl arī „lidojošu globusu” un tamlīdzīgus nieciņus.

Iespējams, senatnē ļaudis šo fenomenu pratuši izmantot, piemēram, megalītisko būvju (Stounhendža un līdzīgās) un piramīdu (Ēģipte, Ķīna) būvēšanai. Tāpat tas varētu būt gadījumā ar mūsu tautieti Edvardu Liedskalniņu, kurš vienatnē Amerikā Floridā uzbūvējis fantastisku būvju kompleksu, spējot bez pūlēm pārvietot neskaitāmas tonnas smagus akmens bluķus.

Varbūt tieši levitācijas idejā slēpjas cilvēces sapnis par mūžīgo dzinēju?