Lauzto siržu akacis, nolemtības aiza un saules stars

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Nakts. Kaut kur tālumā dzirdama runču nemitīgā brēkšana, kas gatavi līdz nāvei saplosīt ienaidnieku, lai gūtu uzvaru. Debesīs mirdz netaktiski apaļš un spožs mēness, kas kā spogulis uz sevis parāda visu, kas notiek uz zemes. Kā arī tas uzņēmies nepateicīgo sarga lomu. Par laimi tikai uz šo vienu vienīgo nakti, jo šādā izskatā viņam ļauts parādīties tikai izredzētās nakts stundās. Un tikai pāris reizes gadā. Ļaudis to dēvē par pilnmēnesi. Šo valdzinošo ainu pārtrauc neparastu radījumu parādīšanās uz mazā smilšu celiņa, kas ved uz Salas mājām.  Tie ir divi tēli, kas savu augumu paslēpuši zem lieliem apmetņiem, un uz galvām uzlikuši apmetņu lielās kapuces. Dīvainākais ir tas, ka viens no viņiem ir izvēlējies melnu apmetni, bet otrs  – baltu. Pretstati. Viņi  stāv viens otram pretī, un kaut ko tikko dzirdami sarunājas. Melnajā apmetnī tērptais pieklusinātā balsī burbina: „ Marinos, tā ir mana pavēle! Jāsaņem ir abi mantojumi. Tieši tā kā šeit rakstīts.” Un viņš iebāzis roku apmetnī no kādas tā krokas izvelk nelielu akmens gabalu.

Tas līdzinās ironiski mazam kapakmenim, kurā kaut kas ar maziem burtiem iegravēts. Negaidot gaisā pašķist dzirksteles. Dzirksteles zvaigžņu izskatā, taču tās neuzlido debesīs, un nenostājas savās vietās. Tikpat negaidot kā parādījušās tās izgaist. Iestājas klusums. To pārtrauc baltajā apmetnī tērptais, kas ierunājās balsī, kas atgādina mazas pelītes pīkstienus: „Hristos, tev nav man to jārāda. Es zinu, kas tur stāv rakstīts, taču uzskatu, ka to izpildīt ir neiespējami.” „Tieši kas tev šķiet neiespējami? Tu zini, ka cilvēku likteņus mums nav atļauts mainīt. Mums jāizpilda viss, kas mums pavēlēts. Punkts.” Nu jau paceltā balsī nodārdina Marinos. „Bet tās pasaules ir pārāk atšķirīgas, un to tu zini! Kā gan iespējams apvienot gaismas un dvēseļu ieleja ar ēnu ieleju?” Nu jau pavisam izmisis iepīkstas Hristos.  „Tas nozīmē garu un ciešanu pilnu ceļu! Un neko vairāk. Bet arī šis ceļš nav atstāts bez iespējām. Iespēja pastāv vienmēr. Tā tiek dāvāta ikvienam cilvēkam. Un to savukārt zini tu!” Nodārdina Marinos, kas acīmredzot ir jau noguris no sava brāļa bezjēdzīgās vēlmes, ko mainīt un iejaukties lietās, kas jau sen iegravētas un nolemtas. „Taču tev jāatdzīst, ka šis ceļš ir viens no grūtākajiem kāds jebkad nonācis mūsu rokās!” Nopīkst Hristos. Marinos brīdi stāv klusējot, tad pavisam mierīgi atbild uz brāļa pīkstieniem: „Tam es tev nepiekrītu. Jā, šis ceļš ir īpašs un tiešām savdabīgs, taču tas nebūt nav pats grūtākais, ko esam redzējuši un gājuši. Bet, ja reiz tas tevi tā uztrauc, tad pārkāpsim robežas, kas mums nospraustas, un paraudzīsimies nākotnē. ” „Paldies!” Hristos nopīkst, bet nu jau pavisam priecīgi un droši. Tajā pat brīdī Marinos atkal iebāž roku kādā no sava apmetņa krokām, un izvelk gredzenu. Lielu mirdzošu briljanta gredzenu, kas izstaro tik lielu gaismu, ka nakts un pat mēness nobāl tā priekšā. Iestājas diena. Tagad debesīs mirdz cita bumba. Saule! Marinos un Hristos tagad stāv uz kāda daudz platāka ceļa. Viņiem mugurā ir tie paši apmetņi, taču kapuces vairs nav uzliktas uz galvas. „Sāksim sekot līdzi no šīs vietas. ” Apņēmīgi nosaka Marinos. Šoreiz Hristos iebāž roku kādā no savām apmetņa krokām un izvelk kristāla lodi, un pasniedz to brālim. Tas to saudzīgi paņem un, nekustīgi stāvot, raugās uz to. Tikmēr Hristos jau ir iebāzis roku citā sava apmetņa krokā, un izvilcis pilnīgi identisku lodi. Abi brāļi paskatās viens otram acīs. Tad Hristos saka: „Metīsim šīs lodes viens otram virsū, lai kļūtu neredzami. Zinu, ka šīs modes vairs nav modē, taču šis veids ir, manuprāt, pats drošākais.” „Jā, tev taisnība, atceroties kā Matiasam gāja ar tiem jaunmodīgajiem štruntiem, kad viņš tā vietā, lai kļūtu neredzams, izgaisa pavisam.” Zobgalīgi iesmējās Marinos. Arī Hristos sāka smieties ar saviem peļu pīkstienu smiekliņiem. „Labi, netērēsim laiku!” Pārtraucis smieties nopietni noteica Marinos. „Viens! Divi! Trīs! Metam!” Augsti paceltu balsi viņš nokliedza. Un abi brāļi meta viens otram virsū rokās esošo lodi, kas, sasniedzot mērķi, sašķīda un abus brāļus apvija zila migla. Tā ietina viņus sevī, līdz izkūpēja gaisā. Līdzi paņemot arī viņus.

Meža ceļš. Ceļa viduspunkts. Vieta, kas sevī slēpj tik neparastu burvību. Asinis stindzinošu burvību. No koku lēnās un tik sasodīti vieglās šūpošanās jūtama pasakaina vientulība un tik dīvains miers, kas iesūcies un aptvēris pilnīgi visu sev apkārt esošo. Tas viss ir ievijis katrā saknītē, katrā lapiņā, akmenī, smilts graudiņā, gaisā, vējā... Vientulība. Vienaldzība. Un dīvains miers.

Daudzi jau bijuši šajā vietā. Daudzi bēguši mežā, kas apskauj šo ceļu. Daudzi varonīgi nostājušies uz tā, lai sāktu to iet. Uz kurieni? Zini, mans draugs, nav zināms šī ceļa sākums, nav zināms tā gals.

Šo savādi vientulīgo klusumu un mieru pārtrauc soļi. Cilvēku soļi. Tās ir divas meitenes, kas ātriem soļiem dodas viena otrai pretī. Liekas, ka gaiss sastindzis starp viņām. Viņas raugās viena otrai acīs. Jo tuvāk viena otrai viņas nāk, jo plašāk tiek atvērtas meiteņu sirdis. Un rētas, kas līksmi izkropļo visu sirds skaistumu. Rētas, kas tik vecas, ka knapi samanāmas. Rētas, kas tikko svaigi cirstas un gozējas pašā sirds centrā. Kreveles.

Viena no meitenēm ir akla, bet viņas sejā redzams liels gaišums, jūtīgums un maigums. Otras meitenes acīm nav atņemta pasaules dienasgaisma, taču viņas seju pārklāj melns plīvurs.

Meitenes apstājas. Nepārtraucot raudzīties viena otrai acīs. Aklā meitene pēkšņi pārtrauc ieilgušo klusumu: „Roberta, tev apkārt sabiezējusi liela tumsa.” „Man dažkārt šķiet, ka būdama akla, tu ar savām gara acīm redzi jeb sajūti daudz vairāk kā mēs – redzīgie. ” Roberta dzēlīgi atcērt māsai, „Klaudija, neaizmirsti, ka tev tika pasniegta viskaistākā dāvana. No Debesīm.  Es savukārt saņēmu viskroplāko dāvanu. No pazemes. „Jā, tā patiesi ir, taču tev vienmēr ir bijusi iespēja izvēlēties. Nostāties pie labā, atmetot vai izmetot savu mantojumu.” Klaudija mierīgi noteica, zinot, ka, lai ko viņa teiktu – viņa nespēs mainīt māsas vēlmi atrasties ēnu valstībā. „Hmm,” domīgi novilka Roberta. Tad ar zināmu ironijas piedevu balsī teica: „Ja man apkārt sabiezējusi tumsa, tad skaidri redzams, ka tevi apvij sāpju un ciešanu migla. Vai paguri staigājot pa šo bezjēdzīgo vietu? Jeb brienot caur dubļiem paslīdēja kāja, un nācās krist? Jeb ļaunais uzvarēja labo? „Tev taisnība it visā. Taču ļaunais nekad neuzvarēs labo!” Klaudija stingri atcirta. Roberta kādu brīdi cieši raudzījās māsā. Tad ar plašu, uzspēlētu smaidu ieteicās: „Vai vēlies runāt atkal par to pašu? Vai vari man pateikt kāda jēga būtu labajam bez ļaunā? Tā ir cīņa starp šiem varenajiem spēkiem, un galu galā nav nozīmes, kas uzvar. „Ja nav nozīmes, kas šajā cīņā uzvar, tad nozīmes un jēgas nav arī mūsu dzīvei uz šīs planētas! ” Klaudija paceltu galvu mierīgi atbildēja. „Es zinu, ka nav jēga ar tevi strīdēties,” Roberta caur sakostiem zobiem izgrūda, „labāk saki, kāpēc esi šeit? Un kas tev uz pleciem uzvēlis to briesmīgo nastu krusta izskatā? ” „Es atnācu padoties!” Klaudija nu jau pavisam klusi teica. „Ko?” Roberta, izpletusi acis tā, ka likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres, iekliedzās. Klaudija stāvēja nodūrusi galvu. Viņa neatbildēja. „Klaudija! Vai tu tiešām esi gatava padoties?” Klaudija pacēla galvu un ielūkojās māsas acīs, spējot redzēt visu. Pats galvenais – viņas dvēseli. Tad pavisam mierīgi atbildēja: „Kā jau teicu – ja nav nozīmes, kas uzvar cīņā starp labo un ļauno, tad nav jēgas mūsu dzīvei uz šīs planētas. „Es nesaprotu tevi! Un to saki tu?” Roberta neizpratnē raudzījās māsas acīs. „Pats tīrākais, kas var būt uz šīs planētas ir mīlestība, draudzība, patiesums un uzticība. Ja zaudē to, tad pazūd dzīves jēga. Proti, ja nevar ticēt mīlestībai un draudzībai, tad nav jēgas dzīvot. ” Klaudijas balss izdzisa. „Vai tad tas nenozīmē ļaunā uzvaru?” Robertas sejā bija redzams triumfs. „Nē,” Klaudija vārgi atrauca, „Tas nozīmē, ka ļaunais ir iezadzies un iejaucies tavā dzīvē, kaut ko izpostot, bet tas nenozīmē ļaunuma uzvaru. Vismaz gala cīņā uzvarēs labais. Esmu droša par to.” „Nevaru tev piekrist,” Roberta viltīgi noteica, „taču, lai tas paliek neatbildēts jautājums. Labāk saki, kas īsti notika. Kāpēc kriti tā, ka nespēj vai nevēlies vairs celties?” „Aizver acis! Un uzmanīgi klausies!” Klaudija sakopojusi visus spēkus stingrā balsī teica, „vai esi gatava?” „Jā, jā! Gatava! Nu stāsti taču!” Roberta nepacietīgi mīņājās. Viņas acis bija aizvērtas. „Tad klausies, mīļa, uzmanīgi!” Klaudija noteica, „Iedomājies, ka esi tikko atbraukusi uz kādu vietu, kādu skaistu, skaistu salu. Uz vietu, ko var droši dēvēt par mazu paradīzi zemes virsū. Tās vārds ir  Napija. Iedomājies, ka ar skaistām cerībām esi izkāpusi no lidmašīnas, un sejā sajūti siltu gaisu, kas iesitās tev ar patīkamu joni sejā. Tu paveries debesīs, un redzi tās pārpildītas ar zvaigznēm, kas  mirguļodamās tev uzsmaida un pamāj ar roku. Tu jūties kā pasakā! Tu zini, ka esi nokļuvusi pasakā. Tu dodies uz taksometru, un priecīgi sveicini visus, ko satiec ceļā. Tie ir šīs pasakas iedzīvotāji. Tu zini, ka šīs vietas nosaukums slēpj sevī lielu pārsteigumu. Ka skaistais ko redzi, ir tikai sākums. Ka redzēsi vēl daudz brīnumus. Tu iekāp taksometrā, un traucies ar to uz vietu, ko tagad sauksi par savu māju. Uz neizsakāmi lielu, greznu pili, kurā ieejot tev liekas, ka esi kļuvusi par princesi. Tev pat gribās pataustīt ar roku galvu, vai gadījumā pēkšņi tur nav parādījies princeses kronis. Un tā tu ar smaidu sejā kļūsti par pilntiesīgu šīs mājas iemītnieci. Kā pelnrušķīte starp princesēm, taču sirdī jūties tāda pati kā viņas. Sirdī tu lolo bērnišķīgu sapni, ka reiz satiksi princi. Ka šī būs vieta, kur sastapsi četrus brīnumus jeb četras pasaules – mīlestību, draudzību, uzticību un patiesumu. Un brīdī, kad tas tiešām notiek, tu pirmajā mirklī to pat nesaproti. Tu, savās pelnrušķītes drēbēs un iedomu kronī, ejot staigāt gar jūru, sastop kādu. Kādu svešinieku, kas stāv un raugās uz tevi. Tu samulsti un nodur acis. Taču vēl joprojām jūti viņa skatienu. Bikli paceļot acis, tev paveras pretī plats smaids. Svešinieka smaids. Un uzbāzīgs skatiens, kas nopēta tevi. Nopēta tā, ka atkal jānodur kautrīgi acis. Pāris sekundes, kas ietērpj sevī ko tik greznu. Tik neizskaidrojami savādu. Tu pārvari kautrīgumu, jo tava ziņkārība un šī sajūta ir uzvarējusi, un tu atkal pacel acis. Un sastopies ar svešinieka acīm, kas tagad jau ir pavisam tuvu. Biedējoši tuvu. Pēkšņi tēls, kas licies kā gaistoša ilūzija, ievaicājas: „Vai tev ir bail no manis?” „Nē!” tu asi izgrūd. Pārāk asi. Tu gaidi pretreakciju. Un sagaidi skanīgus un labsirdīgus smieklus, kam seko svešinieka secinājums: „Man gan liekas, ka esi nobijusies no manis. Es neesmu bīstams!” Un atkal atskan tie paši skanīgie, labsirdīgie smiekli. Tu pagriezies, lai dotos prom. Pasper pārus soļus. „Uz redzēšanos!” Tu izdzirdi sev aiz muguras svešinieka atvadu sveicienu. Un nespēj vairs paspert nākamo soli uz priekšu. Tu strauji apgriezies, un atkal tavas acis sastopas ar šo savādnieku. Tevī kaut kas notrīc. Tava sirds apmet kūleni, un pēkšņi tu izdari ko tādu, kas šoreiz nobiedē svešinieku. Tu pieej pie viņa, pieliecies pavisam tuvu, un dzirdi savas sirds čukstus; „Esmu tevī iemīlējusies, dvēselīt!” Un pašai par pārsteigumu tu sadzirdi savas sirds čukstu atbalsi, jo svešinieka sirds atčukst to pašu. Kopš tās dienas tu sāc iepazīt vislielākos pasaules brīnumus, kas dāvāti no Dieva. Tu un svešinieks. Taču... ļaunuma pieskāriens to izpostīja.” Klaudija apklusa. Viņa raudzījās tālumā, un pār viņas vaigiem ritēja asaras. „Tas nozīmē, ka tas tev lika padoties?” Roberta, kas nekustīgi vēl joprojām stāvēja turpat līdzās, vienaldzīgi jautāja. „Tas nozīme iespējams visbanālāko lietu uz šīs pasaules – salauzta sirds, Roberta! Zaudēts draugs, mīlestība, salauzta uzticība un zudusi ticība jebkam, kas ir uz šīs planētas. ”Klaudija mierīgi atbildēja. „Tātad, vai tu esi gatava? Vai arī esi jau pārdomājusi?” Stingrā un bezjūtīgā balsī jautāja Roberta, kuras acīm nebija zudusi saules gaisma, bet dvēseles un sirds gaisma sen bija izdzisusi no viņas būtības. Brīdi valdīja kapa klusums, tad atskanēja nedzīvā Klaudijas balss: „Gatava!” Redzīgā māsa paņēma aklo pie rokas, un viegli vilka sev līdzi. Pēkšņi Klaudija saļima uz ceļiem pie kāda tumša akača. Viņas galva bija noliekta, uz smiltīm ik pa laikam parādījās spīdīga pērlīte. Meitene raudāja, un kaut ko klusi murmināja zem deguna. Roberta nometās viņai blakus un klusi čukstēja māsai ausī: „Ejam! Nav jēgas šeit ilgāk palikt. Jo tālāk iesim, jo plašāk tiks uzplēstas mūsu vecās rētas.” „Vai tiešām esi pārliecināta, ka tajā mežā spēsim aizbēgt no visa? Vai esi pārliecināta, ka tur būs labāk?” Klaudija, nepaceļot galvu, jautāja. Skaņas, kas plūda pār meitenes lūpām nu jau bija tā izmocītas un sabiezējušas, ka atgādināja ievainota zvēra gārgšanu. Taču Roberta saprata viņas teikto. Ar strauju kustību viņa pagrieza Klaudijas galvu uz aizmuguri: „Skaties!” Viņa cieti un skaļi iesaucās, „No turienes mēs nākam! Vai tiešām tu domā, ka šis ceļa turpinājums būs labāks par to posmu, ko esam jau nogājušas!?” Pēkšņi Robertas sirds iekrita viņām blakus esošajā melnajā akacī. Klaudija vēl izmisusi pacēla galvu un paraudzījās uz māsu, un nočukstēja: „Nē, nē, nē, māsiņa! Tava sirds!” Roberta vienaldzīgi pavīpsnāja, un ar neizsakāmi lielu ironiju pieliecās pie akača pavisam tuvu: „Vai, cik Tumšs! Kā peklē!” Viņa ļauni ķiķināja tā it kā uz viņu pazudusī sirds nemaz neattiektos. Tad viņa ar mierīgu kustību iebāza roku melnajā caurumā, un mēģināja no tās izmakšķerēt to, kas neapšaubāmi tomēr piederēja viņai. Roku pirksti atdūrās pret kaut ko cietu. Tie apvijās ap to, un uzvilka augšā. Robertas plaukstā atradās nepukstoša un nedzīva sirds! Taču ne Robertas pazaudētā sirds. Roberta paraudzījās uz cieto priekšmetu, kas atradās viņas kalsnajā plaukstā, tad viņas acis ieurbās lauzto siržu akacī. Melnajā, bezcerīgajā akacī. Tad viņa pacēla galvu. Šoreiz viņas acis atdūrās pret zilām debesīm. Zilām debesīm, kurās peldēja balti mākoņi. Pasaku variants. Meitene atņirdza zobus, un ņirdzīgu izteiksmi sejā svieda pret debesīm saspiesto, kāda nelaimīga cilvēka sirdi. Varbūt tā iekritīs debesīs. Varbūt kāda nelaimīgais pārtaps par laimīgu. Kas zina. Brīnumi notiek laimīgo pasaulē. Bet ne šo cilvēku pasaulē, kas uz ceļiem tup melniem lauzto siržu akačiem, vai stāv pie nolemtības aizām. „Ejam!” salti nosauca Roberta, un pietraucās stāvus. „Bet tava sirds? Tev jāizvelk tā no šī akača!” Klaudija iesaucās. „Ejam! Mana sirds ir pazudusi nebūtība!” Ar tikpat saltu un vienaldzīgu balsi atrauca Roberta, un pastiepa māsai roku, kas vēl joprojām tupēja uz ceļiem. Klaudija nesatvēra viņas roku. Viņa pacēla galvu, un, raudzīdamies kaut kur tālumā ar savām gara acīm, jautāja sev, kas gan viņas gaida tajā mežā, kurš ir viņu abu gala mērķis. Pēkšņi sejā viņa juta iespīdam saules staru, kas lika notrīcēt. „Es nevaru paiet! Manas kājas mani vairs neklausa!” Viņa, slaukot asaras, tikko dzirdami teica. Un patiešām – meitenes kājām bija atņemta spēja kustēties tāpat kā acīm redzēt. Roberta pieliecās pie māsa un apskāva viņu. Tad klusi čukstēja: „Vēl jo vairāk tagad mums jādodas projām. Lai tu atgūtu visu, kas tev atņemts! ” „Man bail!” Klaudija atčukstēja, „bail, ka tur uz kurieni mēs dodamies, man netiks atdots, bet gan atņemts pilnīgi viss. Un tev līdz ar mani!” „Tā nebūs!” Roberta iekliedzās, „vai dzirdi! Tā nebūs! Mums būs labāk! Mums beidzot būs miers! Mēs būsim manā valstībā – ēnu ielejā. Pietiks par to bezjēdzīgi spriests. Apliec man rokas ap pleciem, es tevi nesīšu.” „Pagaidi!” Klaudija vēl joprojām čukstus teica, „es vēl gribu te mazliet pasēdēt, un pirms ejam prom izbaudīt to saules staru, kas spīd man tieši virsū. Tas sasilda un nomierina.” „Saules stars? Par kādu saules staru tu runā? Klaudija, tikko iestājās nakts! Visapkārt ir tumsa!” iesaucās Roberta. „Nē, es jūtu saules staru, kas tik mīļi glāsta manu vaigu. Vēl mazliet ļauj man te pasēdēt un izbaudīt tā glāstus.” Neatlaidās Klaudija. „Liec rokas man ap pleciem! Mums jāiet, Klaudija!” Nu jau pavisam satraukti iesaucās Roberta, „te nav nekāda saules stara! Tās ir tikai tavas ilūzijas.” Klaudija aplika māsai rokas ap kaklu, un juta, kā tiek pacelta. Abas meitenes klusēja.

Klaudija juta, kā Roberta tur viņu uz savām rokām, un nes. Un, jo tālāk viņa tika nesta prom no ceļa viduspunkta, jo lielāks un lielāks tukšums sāka plūst viņas sirdī. Viņa juta, kā saules stars attālinās, kā mēģina vēl pēdējiem pieskārieniem aizskart viņas seju. Viņai gribējās kliegt! Kliegt, lai Roberta apstājas. Lai ļauj viņai, un arī pati mēģina sajust šī stara neaprakstāmi gādīgo un žēlsirdīgo siltumu un pieskārienu. Taču Klaudijai nebija vairs spēka. Bija tikai tukšums un vienaldzība, kas ar katru sekundi arvien vairāk pārņēma meitenes sirdi, dvēseli un prātu.

Negaidot Klaudija juta, ka Roberta apstājas. „Kas noticis?” Klaudija jautāja nu jau pavisam trulā balsī. „Mums tikai vēl jāpārvar šī aiza. Mums tai jāpārlec pāri.” Robertas, kuras balsī bija parādījušā lielas bailes, negribīgi atbildēja. „Aizai!?” Jautājoši novilka Klaudija. Roberta brīdi klusēja, tad negribīgi turpināja paskaidrot: „Es aizmirsu tev pateikt, ka, lai nokļūtu tajā mežā, vispirms jāpārvar aiza. Tas ir pats grūtākais solis, bet pēc tam seko miers. Kā alga par drosmi.” Klaudija brīdi klusēja. Tad balsī, kura pēc stara nozušanas no meitenes sejas un sirds, bija mirusi, teica: „Man liekas, mīļa, ka aiza ir tikai sākums tukšumam, bezcerībai un nebeidzamām ciešanām. Un varbūt, ka šī aiza nemaz nav pārvarama. Varbūt mēs tajā iekritīsim. Un varbūt tas būs nebeidzams kritiens. Varbūt... varbūt... un varbūt. Mēs nezinām atbildi. Bet riskējam. „Nē,” atbildēja Roberta, „mēs pārvarēsim šo aizu! Mēs nepadosimies tās priekšā. Un iegūsim mieru! Mēs būsim brīvas. Klaudija, mēs beidzot būsim brīvas no šis pasaules!”

Nav zināms, cik ilgi tā Roberta stāvēja ar Klaudiju uz rokām pie šīs nolemtības aizas, kas ved uz nebūtību uz iznīcību. Tālu prom no saules stara, kas ir vienīgā cerība un jēga... . Zināms tik tas, ka brīnumi notiek. Ne tikai laimīgo pasaulē! Maģija un brīnums, kas parādījās spožas gaismas izskatā. Kaut kur tālumā!

Tur, saules stara apstarots, nāca kāds cilvēka stāvs. Klaudija juta, ka tas ir viņš! Viņa to redzēja ar savām gara, dvēseles acīm. Tur nāca viņas skolotājs.

„Roberta,” viņa sauca, „Roberta, tur nāk mūsu skolotājs!” Izdzirdot māsas teikto, Robertas galvā pazibēja tikai viena doma, kas pārvērtās pavēlošā un tajā pat reizē pieglaimīgi saldā balsī, kas čukstēja viņai ausī: „Lec! Lec pāri, kamēr vēl nav par vēlu! Kamēr vēl neesi apturēta!” Sekunde līdz lēcienam. Jau atkal sastindzis un apstājies laiks...

Meitenes pēkšņi izdzirdēja kādu balsi. Tā bija skolotāja balss, kas mīļi teica: „daudzi no mums jau reiz stāvējuši pie šis aizas. Daudzi jautājuši sev, vai tajā mežā ir iegūstams miers. Gluži tāpat kā tieši šis jautājums šobrīd nomoka jūs abas.” Skolotāja balss aizsmaka. Viņš brīdi klusēja un tad atsāka runāt tikpat mīļā un mierīgā balsī: „Mīļās, vai slikta šodiena ir slikti vienmēr? Jūs gļēvulīgi domājiet par aizbēgšanu, jo šeit vairs nevarat panest sāpju nastu. Kāpēc tad Kristus krusts?” Klaudija izleca no māsas klēpja. Viņas kājas bija atkal atguvušas spēju kustēties. Viņa pieskrēja pie skolotāja, un, tikko manāmi, ar pašiem pirkstu galiņiem aizskāra viņa būtību. Juta viņu. Juta, ka var viņam ticēt un uzticēties.

„Roberta,” viņa, apskaujot skolotāju, sauca, „mīļā, nāc!” Taču Roberta neatkāpās no aizas malas. Viņa pagrieza galvu pret māsu un skolotāju. Viņas seju vēl joprojām sedza tas pats melnais plīvurs. Taču negaidot uzpūta vējš.  Vējš, kas, pašam nezinot, tagad kļuva par skolotāja un Klaudijas ienaidnieku, jo Robertas caurspīdīgais, melnais plīvurs krita no meitenes sejas. Krita nebūtībā. Roberta ieskatījās skolotāja acīs. Viņas acīs bija asaras, un ik pa laikam spītīgi pavīdēja nāves elpa. Bija atvērti vārti uz ēnu valstību. Vietu, kur valda skumjas, ciešanas un nolemtība. Klaudija laikus paspēja pielikt priekšā vairogu – smaidu! Smaidu, kas pasargāja skolotāju, lai tas netiktu ierauts šajā sāpju ielejā. Tagad tika atvērta otrā valstība... Klaudijas valstība, kas ieved cilvēku dvēseļu un gaismas ielejā, kur valda miers, labsajūta un viss kristāla tīrais un labais. Pat laime! Klaudijas un Robertas valstības tagad triecās viena pret otru prātam neaptveramā ātrumā. Nonākot krustpunktā, tās atsitās viena pret otru, un izšķīda gaisā kā ziepju burbulis. Nogranda pērkons. Debesīs parādījās zibens! Viņi visi trīs palika stāvam šajā realitātē. Taču tas nespēja apturēt Robertu. Negaidot viņa balsī, kas lika nodrebēt, sāka kliegt: „Nē, es jums neticu! Jūs neesiet mūsu skolotājs! Jūs nodarījāt pāri Klaudijai! Jūs teicāt, ka gribējāt palīdzēt, bet patiesībā izmantojāt viņas uzticību un mīlestību. Jūs samināt ar kājām kaut ko tik dārgu. Svētu. Vai tiešām viss no gala sāksies? Jūs nekad neesat sapratis manu māsu un mani.” Roberta uz brīdi apklusa. Viņai trūka elpa. No dusmām un bezspēcības. „Sasodīts!” Atguvusi elpu, viņa turpināja kliegt, „jūs tagad viņu sūtiet pēc palīdzības pie visiem pēc kārtas, lai citi dziedinātu rētas, ko esat atstājis jūs!” „Viņa atnāca pie manis jau ar asiņojošām brūcēm sirdī!” Skolotājs kliedza pretī, „turklāt viņa zināja, ka esmu precējies! Es gribēju tikai palīdzēt. Nesanāca!” Un skolotāja balss aizsmaka. Bet Robertai bija vienalga. Viņa zināja, ka, lai ko viņš teiktu, viņš nespēs attaisnot to, ko izdarījis. „Tu esi ļauna, Roberta!” Skolotājs kliedza, „man bez viņiem, bez manas ģimenes, neviena cita nav. Vai gribi man to visu atņemt?” Viņš raudāja, bet Robertai jau atkal bija vienalga. Viņai iekšā viss tik drausmīgi smeldza! Jo vairāk skolotājs viņai meloja, taisnojās un mēģināja visu vainu novelt uz viņu vai Klaudiju, jo pretīgāks viņai tas kļuva. „Roberta, iemīlēšanās nav slimība pie kā vainot to, kas aplipinājis! ” Raudot, iekliedzās skolotājs, „vai tas viss par to, ka iemīlēšanās palika bez atbildes?” „Iemīlēšanās nepalika bez atbildes!” Ledainā balsī kliedza Roberta, „Klaudija saņēma atbildi!” „Klaudija, bet ne Roberta,” nu jau pavisam klusi nomurmināja skolotājs. Bet Roberta viņā vairs neklausījās. „Jūs esiet nelietis, kam neklājas būt par skolotāju! Nekas vēl nav beidzies. Mūs priekšā vēl gaida cīņa. Tikai es un jūs. Un viens no mums kritīs!” Viņa kliedza. Un pār viņas lūpām bez mitas sāka gāzties ārā vārdi, kas vienlīdzīgi ar vulkāna izvirdumu. Kā karsta lava viņas vārdi skāra visu un visus, kas stājās viņas ceļā. Ar degošām liesmām tie postīja visu! Gan skaisto, gan neglīto. Gan labo, gan ļauno. Pilnīgi visu bez šķirošanas un nožēlas! Tie skāra skolotāju un Klaudiju, kas šausmās raudzījās uz Robertu, kuras acīs bija redzams liesmas no dvēseles un sirds ugunskura. Robertai viss iekšā dega! Bet viņa nepārstāja kliegt, nepārstāja raudāt. Nepārstāja ik pa laikam paraudzīties uz aizas pusi. Bet viņa apzinājās to, ka nevar lekt tai pāri, jo nedrīkst pamest savu Klaudiju. Nevar pamest savu māsu, daļu no viņas pašas, kas atradās pie skolotāja. Un par to viņa šo vīrieti ienīda vēl vairāk.

Skolotāja acīs parādījās skumjas. Robertas vārdi bija skāruši viņa sirdi. Klaudija turēja viņu cieši apskautu, un raudzījās uz māsu. Viņa juta un izjuta Robertas sāpes. „Uz rētām kaisīts sāls ir laba dezinfekcija!” Klaudijai klusi pačukstēja skolotājs. Meitene paraudzījās viņam acīs. Skolotājs drūmi pasmaidīja. Viņa zināja, ka Klaudijā mājo gaisma, bet Robertā tumsa. Viņš zināja par mantojumu, ko abas meitenes saņēmušas. Varētu jau teikt, ka labais un ļaunais, ir līdzsvars, taču jebkuram cilvēkam reiz jānostājas uz vienas klints daļas, nevis jāstāv ar katru kāju uz sava klints akmens, un jāraugās pa vidu esošajā bezdibenī. Tas biedētu jebkuru no mums. Tā ir nebeidzama pastaiga pa naža asmeni.

„Ej, mīļā!” Pagriezis galvu pret Klaudiju, klusi nomurmināja skolotājs. Klaudija, izrāvusies no viņa rokām, pieskrēja pie Robertas, un pieliekusies viņai cieši klāt, ar roku viegli aizskāra māsas vaigu. Viņas roka atdūrās pret kaut ko slapju. Asara. Sudraba pērlīte, kuras vidū spoguļojās duļķainas dūņas. Klaudija maigi to ar rādītājpirkstu notrausa no māsas vaiga. Bet juta, ka viņas rokai lēni uzkrīt nākamā sāpju pērlīte. Tad nākamā... nākamā... un nākamā! Klaudija apskāva Robertu! Tajā brīdī viņas saauga vienā veselumā. Māsu sirdis un dvēseles saplūda kopā caurcaurēm savienojot katru meiteņu sapni, naidu, mīļumu. Labo un ļauno. Cerības, smieklus un asaras. Ciešanas un laimi. Tumsu un gaismu.  Pilnīgi visu. Māsu dzīvē bija tikai viens noteikums, kas vienmēr bija spēlējis galveno lomu, proti, vai nu  pati pilnība vai nekas. Mērenība nepastāvēja. Arī šoreiz bija tāpat. Viņas ļāvās tam, kas notika. Kliedziens! Kliedziens, kura laikā pazuda viss. Pazuda laiks un attālums. Jūtas un prāts. Sāpes un laime.

„Klaudija Roberta,” viņa dzirdēja skolotāja balsi, „mīļā, vai tu mani dzirdi?” Viņa dzirdēja. Apkritusi skolotājam ap kaklu, meitene juta tik dīvainu sajūtu, kas lēnām sāka ieplūst viņas sirdī. Sajūtai pieaugot, viņai likās, ka viņas roku vietā aug spārni. Tik lieli un krāšņi, ka gribējās tos izplest, un lidot projām. Pretī gaišajam saules staram. Viņa attaisīja acis. Savas gara acis. „Skolotāj, es redzu gaismu! Es redzu gaismu.” Viņa čukstēja. Līdz viņas čuksts pārvērtās skaļos, priekpilnos smieklos. Tad viņa atvēra savas miesiskās acis... .

Viņš sēdēja baznīcas pirmajā solā noliektu galvu. Klaudija Roberta stāvēja viņa priekšā. Viņas skolotājs viņai neteica nevienu vārdu, bet tāpat kā viņš bija jutis meitenes sāpes pie nolemtības aizas, tā viņa tagad juta skolotāja ciešanas. Klaudija Roberta apsēdās viņam blakus. Tik tuvu, ka abu pleci bija cieši kopā. Valdīja klusums. Nevis stindzinošs, bet miera pilns. Viņi abi raudzījās uz Kristus, sava pestītāja, krustu.

Klusumu  pārtrauca skolotāja vienmēr tik mīļā un nosvērtā balss: „Es nevaru tev vairs palīdzēt, Klaudija Roberta! Vēl nezinu, vai man vispār maz vajag būt par skolotāju.” Meitene paraudzījās uz viņu. Viņa ieraudzīja skatu, kas lika sirdij sastingt. Pār skolotāja vaigiem ritēja asaras. Taču tajās pa vidu nebija duļķainas dūņas kā toreiz Robertas asarām. Tās bija caurspīdīgas un tīras. Skolotāja sirds un dvēsele bija atvērtas. Viņa izjuta viņu tik ļoti, ka gribējās bēgt. Bēgt, lai atkal nenodarītu pāri. „Ne tādai kā man piekļūt otra cilvēka sirdij un dvēselei tik tuvu! Ne tādai kā man!” Viņa domās kliedza. Bet meitene nebēga. Viņa nometās sava eņģeļa priekšā uz ceļiem, paņēma viņa rokas savējā. Tajā brīdī viņa tik ļoti sajuta skolotāja sāpes, ka viss ķermenis sāka nevaldāmi trīcēt. Sirdī kaut kas sāpīgi iedūrās. Jā, garīga saikne ar otru cilvēku ir kaut kas neatkārtojami skaists, taču dažkārt, kad jūti šī cilvēka sāpes, ir neizsakāmi grūti. Jo zini, ka to izcieš tavs mīļais. Meitene mēģināja runāt, taču nespēja izteikt nevienu vārdu. Neviena skaņa nespēja izlauzties no meitenes lūpām. Vārdi iesprūda kaklā, un baidījās parādīties dienas gaismā. Tie baidījās ar savu parādīšanos izdarīt ko nepareizu. Klaudija Roberta pieglaudās savam skolotājam. Viņa domās izmisusi lūdza Dievu, lai tas dziedina rētas, ko viņa pati reiz bija atstājusi skolotāja sirdī. Viņa lūdza pēc skolotāja laimes! Lūdza, lai viņa seju atkal rotā smaids.

Meitene aizvēra savas miesiskās acis. Un atvēra garīgās. Ielūkojās sevī. Savā sirdī. Pašā dziļākajā stūrītī līdz pat sirds saknītei. Viņa savām gara acīm redzēja durvis kurām priekšā bija aizvelts liels akmens. Tas bija akmens, kas pasargāja meiteni, neļaujot tai ieiet ēnu valstībā. Blakus šīm nosprostotājām durvīm atradās kādas citas durvis. Tās nebija līdz galam aizvērtas. Maza šķirbiņa bija atstāta vaļā, un pa šo pavisam niecīgo spraudziņu lauzās ārā spoža gaisma. Klaudija Roberta piegāja pie tām. Tad ar trīcošu roku tās atvēra, un iegāja gaismas un dvēseļu valstībā... Vēl joprojām aizvērtām acīm, viņa dzirdēja sevi sakām: „Es ļoti atvainojos, ka atļaušos apstrīdēt jūsu viedokli un paust savējo. Taču uzklausiet mani, lūdzu! Es zinu, cik grūti jums ir. Patiešām, mīļais, jums dots pats grūtākais uzdevums – dziedināt cilvēku dvēseles. Un sirdis. Kā arī nepārtraukti saskarties ar cilvēku grēcīgumu. Taču jums jāzina, ka man nav cita skolotāja. Man esat tikai jūs. Un, ja varat pieļaut domu, ka varbūt jums nevajag būt par skolotāju, tad man jāsaka kā ir. Ka tas ir tāpat kā māte, kas piedzemdē mazuli, un jautā pati sev, vai viņai maz pieklājas būt par māti. Jūsu gadījumā jums šādu „mazuļu” ir daudz. Nevaru runāt visu jūsu skolnieku vārdā, bet varu jums teikt to pašu, ko mazulis teiktu savai mātei. Skolotāj, jūs man esat pats labākais. Neviens un nekad nespētu jūs aizstāt. Nekad neviens man nav devis tik daudz kā jūs. Jūs mani garīgi audzinājāt. Veidojāt. Jūs neesat fiziski mans tēvs, bet es jūs garīgi izjūtu kā tēvu. Jūs esat tas, kas radīja Klaudiju Robertu. Vienīgais, kā varu jums pateikt paldies par to visu – mīlēt jūs. Patiesi un nesavtīgi. Tāda mīlestība nozīmē ne tikai izjust otru ar visu savu sirdi un dvēseli, bet  arī saredzēt otrā visu perfektu un skaistu. Pat tas, kas citiem tajā cilvēkā liekas slikts un nopeļams... tas, kas to cilvēku mīl, pat to slikto un citu nopelto, redz skaistu un apbrīnojamu. Tieši tā es mīlu jūs. Un patiesi! Viss, kas jums piemīt, man šķiet tik skaists! Un... ja jums ir vajadzīga palīdzība, vienalga kāda, es vienmēr būšu pie jums, lai palīdzētu. Tikai nekad, vai jūs dzirdat mani? Nekad nepadodieties! Es jums vienmēr esmu ticējusi un vienmēr ticēšu. Kā arī, mīļais, gaiša dvēsele ir pats lielākā un krāšņākā pērle zemes virsū. Jums tā ir dota, lai šajā pasaulē sētu labo. Nesabradājiet to! Nesabradājiet to ar muļķīgām iedomām, ka esiet kaut kam par sliktu.” Meitene uz brīdi apklusa. Tad vēl klusākiem čukstiem pabeidza savu sakāmo: „Es nezinu ar ko īsti atšķiras banālais no skaistā un patiesā. Nezinu, vai man teiktais jums ir kļuvis banāls un sekls, taču nolasījumu jums to, kas rakstīts manā sirdī. ” Meitene apklusa, pielika punktu savam teiktajam. Nav zināms cik ilgi viņa vēl sēdēja sava skolotāja priekšā uz ceļiem, nespējot vairs izteikt ne vārdu. Jau atkal – laiks bija apstājies.

Klaudija Roberta piecēlās kājās. Apskāva savu skolotāju. Savu mīļo dārgumu, ko apstaro spožais saules stars, padarot viņa seju un sirdi tik mīļu un siltu. Tad viņa jau atkal apsēdās viņam līdzās. Tik tuvu, ka viņu pleci bija cieši kopā. Neviens neko neteica, taču viņu sirdis bija sākušas runāt. Viņu sirdis bija atvērtas. Viņi raudzījās uz Kristus krustu! Negaidot, skolotājs ierunājās. Pavisam maigi, bet skaļi: „Tu esi pierādījums, mana mīļā, tam, ka pastāv gan labais, gan ļaunais. Tu esi devusi dzīvību leģendai par labo un ļauno. Tu esi tās māte! Taču tev jāsaprot, ka leģenda nebūt sevī neietver absolūtu taisnību. Tajā mīt gan patiesība, gan izdomājumi. ” Skolotājs apklusa, un Klaudija Roberta to izmantoja, lai uzdotu jautājumu: „Un, kas manā radītajā leģendā ir patiesība?” „Hmm,” domīgi novilka skolotājs, nepārtraucot vērot Kristus krustu: „Patiesība ir tāda, ka ikvienā no mums mājo gan gaisma, gan tumsa. Ikviens no mums sava dzīves laikā ir mantojis abas ielejas, proti, gaismas ieleju un ēnu ieleju. Taču mums katram ir dota izvēle, kurā no abām dzīvot un kurā valdīt kā karalim vai karalienei. Mācot savus karaļvalsts iedzīvotājus stāvēt ar augsti paceltu galvu, un cīnīties par to, kam tici. Un to, kam piederi.” Skolotājs atkal apklusa, un meitene zināja, ka ir īstais brīdis, lai saņemtu atbildi uz otru jautājumu: „Un, kas šajā leģendā ir nepatiesība?” Skolotājs dziļi ievilka elpu, un turpināja: „Nepatiesība ir tāda, ka varam valdīt abās mums piederošajās ielejās. Daudzi no mums ir mantkārīgi. Taču agri vai vēlu viņi sadeg kalpojot diviem spēkiem. Un tu esi tā pierādījums!” Uzsvēris pēdējo teikumu, skolotājs apklusa. Bet tūliņ turpināja: „Ej, Klaudija Roberta! Ej un kalpo gaismai! Tu esi izvēlējusies pareizo mantojuma daļu! Lai akmens uz ēnu valstību nekad netiek novelts!” Un pagriezis galvu pret meiteni, viņš tai viegli uzsmaidīja.

Klaudija Roberta piecēlās kājās, pagriezās un gāja projām. Sirds kliedza, lai kājas apstājas. Lai griežas riņķī, un skrien atpakaļ. Kājas klausīja sirdij! Apstājās. Bet tad tās izdarīja kaut ko tādu, kas sirdij lika notrīcēt. Kājas saliecās un meitene nometās uz ceļiem. Jau atkal viņa aizvēra acis, un iegāja gaismas un dvēseļu valstībā. Viņas dvēsele lidoja. Tā lidoja uz gaismu. Spožu gaismu, kas ielija viņas sirdī, domās, it visā viņai apkārt. Viss mirdzēja tādā spožumā, ko cilvēka prāts nespēj aptvert, saprast vai aprakstīt. Viņai aizrāvās elpa no laimes. Jā, patiesi, viņai aizrāvās elpa un trīcēja miesa. Pār vaigiem tecēja laimes strautiņš. Viņa zināja, ka viņai priekšā vēl ejams garš ceļš. Taču viņa zināja arī to, ka, lai kas šajā ceļa posmā notiktu, viņas galamērķis ir gaisma. Ka viņas patvērums ir valstība, kas ir visas šīs planētas jēga.

Tad meitene pagrieza galvu uz aizmuguri. Viņa paraudzījās uz savu pagātni. Baznīcas pirmajās solā vēl joprojām sēdēja viņas skolotājs, un raudzījās uz Kristus krustu! Un tad viņa saprata... . Viņas sirdī vienmēr mirdzēs arī šis dārgakmens. Nekad un neviens viņai nespēs atņemt to, ko skolotājs viņai caur gaismu parādījis un iemācījis. Meitene aizgriezās no savas pagātnes. Viņa raudzījās uz priekšu. Sirds un kājas tagad bija vienojušās. „Uz priekšu!” Sirds kliedza. Tā zināja, ka savās lūgšanās viņa vienmēr būs ar savu garīgo tēvu. Ejot uz gaismu, viņš būs viens no dārgumiem, ko viņa ņems sev līdzi.  „Uz priekšu! Pretī gaismai!” Nu jau pavisam skaļi iekliedzās sirds. Un kājas paklausīja.

Kā no zila gaisa Klaudijai aiz muguras parādījās divi tēli. Viens baltā apmetnī, otrs melnā. Taču viņa tos jau vairs neredzēja. Tie bija brāļi Marinos un Hristos, kas stāvēja viens otram pretī un smaidīja. „Es taču tev teicu, ka nav ceļu, kam nav dota iespēja. Iespējas pastāv vienmēr!” Ar lielu pašapmierinātību noteica Marinos. „Arī eņģeļi mēdz šaubīties un baidīties!” Divdomīgi nopīkstēja Hristos.