Laura Dreiže. "No idejas līdz grāmatai".

2017. gada 13. aprīlī Rīgas Centrālajā bibliotēkā notika rakstnieces-fantastes Lauras Dreižes mācību lekcija "No idejas līdz grāmatai", kur viņa pastāstīja par to, kā cilvēks, kurš vēlas uzrakstīt grāmatu, var to izdarīt.

Stāstot par pašas, kā rakstnieces, pieredzi, autore sanākušai publikai; divām skolēnu klasēm un vēl citiem interesentiem sākumā stāstīja, kas vispār ir fantastiskā literatūra un divi no tās pamatžanriem. Vispirms stāstot par pašas iemīļotāko fantāzijas žanru. Autore iedala fantāziju pēc ģeogrāfiskā principa. Pirmā fantāzijas darbu grupa ir darbi, kur notikumi norisinās pilnībā fantastiskā pasaulē, kurai nav nekāda piesaiste ar mūsu pasauli. Klasisks piemērs - Tolkina "Gredzenu pavēlnieks" ar tās Viduszemi. Piebildīšu, ka Tolkina paplašinātajā Visumā Viduszeme tomēr it kā uzslāņojas "pirmsplūdu" aizlaiku Eiropai. "Pavēlniekā" patiešām nekādas piesaistes ar mūsu pasauli nav. Otrais fantāzijas novirziens ir tāds, ka fantāzijas un mūsu pasaules it kā pastāv paralēli un notikumi sāk attīstīties tad, kad viens vai vairāki cilvēki no mūsu pasaules nokļūst fantāzijas zemē, kā tas notiek Lūisa "Nārnijas hronikās". Trešais novirziens jau paredz fantāzijas zemes saplūšanu ar mūsu pasauli, kad tās personāži darbojas gan tur, gan te. Protams, ka lielisks piemērs ir "Harijs Poters". Pēdējais fantāzijas novirziens ir tāds, ka darbība pilnībā notiek mūsu pasaulē. Šeit, bez šaubām, var atcerēties "Krēslas" sāgu.

Zinātniskai fantastikai Dreiže pieskaras mazāk, vienīgi piebilst, ka šeit fantastikā autori cenšas dot savām idejām vairāk vai mazāk zinātnisku pamatojumu, kamēr fantāzijā iespējams viss. Lai gan arī fantāzijā ir jāuzkonstruē ticamības moments, savādāk tā jau nebūs fantastika, bet - pasaka.

Laura ar piemēriem min mūsdienu latviešu autorus, kuri darbojas fantastikas lauciņā un tad ķeras pie lekcijas otrās daļas: kā uzrakstīt grāmatu un papūlēties, lai to izlasa arī citi.

Vispirms ir vajadzīga ideja. Ideja var rasties pēkšņi: sapnī, uz ielas, dzirdot kādu sarunu, lasot citu aturu darbus, vēlāk no pašas darbu nerealizētiem "sānsoļiem". Otra svarīga lieta ir tā, ka jāraksta par to, ko pazīsti, ja nepazīsti, tad - jāiepazīst. Nevar uzrakstīt darbu par policiju, ja nepazīsti šī darba specifiku, citādi sarakstīsi pilnīgas muļķības. Piemēram, topošajā darbā Dreiže raksta par kafejnīcu, tāpēc ir iepazinusies ar to, kā strādā tās darbinieki. Protams, ka iepazīties ar kādu tēmu var arī neklātienē: ir grāmatas, ir internets. Galvenais, ir jāzina, par ko tu raksti.

Tālāk ir vajadzīga nopietna attieksme pret ieceri. Ja esi iecerējis uzrakstīt grāmatu, tad tas ir jādara regulāri, kaut vai pa rindkopai dienā. Savādāk tu atsvešināsies no savas idejas, pametīsi to un nekas nenotiks. Rakstīšana ir iedvesmas darbs, taču būtiska lome te ir arī rutīnai.

Lai atvieglotu sev dzīvi un nesarakstītu muļķības, autore iesaka izveidot katram svarīgākam varonim savu dosjē. Lai nesanāktu tā, ka grāmatas beigās, ja varoņu ir daudz, tu vairs neatceries, kā katrs tavs varonis izskatās.

Ar darba sarakstīšanu nekas nebeidzas. Tas ir jārediģē, jāpārlasa, lai izķertu pielaistās kļūdas un neticamus sižeta pavērsienus. Dažreiz nākas pat atteikties no veselas nodaļas, ja pēkšņi pamani, ka neviļus esi iespaidojies no lasītā vai kino redzētā. Citādi, kāds var sākt runāt par plaģiātu.

Ko darīt ar darbu pēc tam? Lai pārbaudītu, ko esi sarakstījis, vērts iedot to izlasīt kādam citam cilvēkam. Taču tādam, kas nav neiecietīgi kritisks: kādas muļķības tu esi sarakstījis? Es tev iesaku vairāk nerakstīt. Neder arī tādi, kas tūlīt jūsmos: viss ir brīnišķīgi! Ģeniāli utt. Visnoderīgākā ir konstruktīva kritika. Vērts vēlreiz pārlasīt savu darbu pēc dažiem mēnešiem, tā teikt - ar svaigu aci.

Laurai vislabāk patīk rakstīt kladēs nevis datorā. Tā ir intīmāka kopā būšana ar saviem varoņiem, tā nenogurst acis un nav visur jānēsā līdzi dators, kuram var izlādēties baterijas. Kladi var paņemt līdz, kaut vai uz mežu.

Latvijā regulāri notiek daiļdarbu konkursi, kur jaunie autori var iesniegt savus darbus. Vairāki mūsu rakstnieki tieši tā ir tikuši pie savas pirmās grāmatas, arī pati Dreiže. Vēl viens labs pasākums, kas jau daudzus gadus notiek rudenī un stimulē rakstīšanu, ir NaNoWriMo (saīsinājums no National Novel Writing Month) - rakstīšanas maratons mēneša garumā, lai sarakstītu romānu ar vismaz 50 000 vārdiem. Izklausās baisi, taču nav neiespējami. Nav jau teikts, ka šādi visiem radīsies kāds šedevrs, bet profesionālisms gan var rasties. Topošie rakstnieki arī tiekas kopā, pārspriež savus veikumus, stimulē viens otru. Laura Dreiže, kura vada šos pasākumus, tagad kā reģionālā pārstāve, ir panākusi, ka Latvija arī ir kļuvusi par reģionu šajā vispasaules pasākumā. http://nanowrimo.org/regions/europe-latvia

Nobeigumā, kas izvērtās visai garš, autore atbildēja uz bērnu jautājumiem par to, kā pati sākusi rakstīt, kādas ir viņas mīļākās grāmatas (fantastikā viņu "ievilka" "Gredzenu pavēlnieks", ko viņai priekšā lasīja māte, un, ko viņa joprojām katru gadu pārlasa), kas notiek, kad sižets prasa nogalināt kādu viņas iemīlētu pašas varoni... kā notiek sižetu meklēšana un tā tālāk. Kas ir tagad populārais tvaikapanks jev stīmpanks? Paties prieks, ka bija redzama tik ieinteresēta publika! ...un, protams, beigās ziedi un grupas foto.