Latvieši ir visur. Vienmēr.

19.aprīlis 2013

1920-to gadu sākumā boļševiki Maskavā iedibina laboratoriju-bērnu namu, kas sākotnēji paredzēts augsta ranga boļševiku bērniem. Galvenā ideja šeit - audzināt "jaunus cilvēkus". Īpaša nozīme te piešķirta tādai dzimumaudzināšanai, kas dod brīvu izpausmi visiem seksuāliem instinktiem. Pēc dažu gadu prakses šī inovācija tomēr tiek atzīta par neizdevušos. Taču tagad ko līdzīgu cenšas ieviest visā Eiropā.

Kopš  boļševiki nāca pie varas 1917. gada oktobrī, tie sāka nojaukt ģimenes tradicionālo institūciju. Jau decembrī tika atceltas baznīcas laulības un ieviesta laulību civilā reģistrācija. Dekrēts "Par laulības šķiršanu" padarīja šķiršanas procesu vienkāršu un viegli pieejamu. Tajā pat laikā tika legalizētas visu veidu laulības, gan geju, gan grupveida. Parādījās "ģimenes komūnas", kurās "brīviepilsoņi" saskaņā ar grafiku nodarbojās gan ar seksu, gan ar saimniecību.

1920.gadā legalizē abortus. Šīs "brīvības" rezultātā dramatiski pieaug nereģistrētu laulību un bezmaksas abortu skaits, slimnīcas pat netiek galā ar apmeklētāju plūsmu.

"Jaunās pasaules" arhitektu mērķis: padomju galvenais ideologs Trockis uzskata, ka "revolūcija ir veikusi varonīgu mēģinājumu, lai iznīcinātu tā saukto "ģimenes pavardu". Tā laika presē ģimene tiek zākāta kā novecojusi institūcija. Propagandas rakstu autori paziņo: "Proletariātam nekavējoties ir jāuzsāk ģimenes iznīcināšanu". Laulība tagad ir tīri "fizioloģiska savienība starp darba vīriešiem un darba sievietēm". Un bērni, kas dzimuši šajā "savienībā" ir izņemami un nododami kolektīvā aprūpē, lai tie nenovērstu vecākus no jaunās pasaules celtniecības trieciendarba.

 

 

Bērniem vecās pasaules kārtības salaušanā ir īpaša loma. Bērnus ir jāizaudzina par šiem "jaunajiem cilvēkiem", kuri vairs nebūs apgrūtināti ar šķiriskiem, sadzīviskiem un citiem aizspriedumiem, un būs pilnībā gatavi kalpot tikai idejai. Uzticēt bērnu izglītošanu tradicionālai ģimenei būtu augstākā mērā nepareizi. Tādēļ lemj, ka labi būtu bērnus vecākiem atņemt un nodot ideoloģiskiem aprūpētājiem.

Viens no "jaunā cilvēka" veidošanas eksperimentiem tika veikts 1921. gadā, kad Maskavā atklāja psihoanalītisko bērnu namu-laboratoriju. Tās loma, lai gatavotu nākotnes padomju cilvēku, tika novērtēta tik augstu, ka tam pat piešķīra šiko savrupnamu Malajaņikitksa ielā (tagad tur ir Maksima Gorkija muzejs).

Oto Šmits, slavenais padomju polārpētnieks, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms. (Līdzekļus izglītībai gādājis viņa vectēvs Fricis Ērgle, kas dzīvojis turpat blakus Raiņa bērnības vietai Birkineļiem.) Pēc 1917. gada apvērsuma Šmits strādā Izglītības tautas komisariātā un Vera Šmite, viņa dzīvesbiedre, sadarbībā ar Lunačarski un Krupskaju, ir viena no iestādījuma, ko sauc par "Детский дом-лаборатория при Государственном психоаналитическом институте", dibinātājām.

Izglītības pamatā šeit ir Zigmunda Freida idejas par bērnības seksuālām fantāzijām, kas galu galā var pārvērsties par neirotiskiem traucējumiem, ja bērnībā apslāpēta to izpausme. Krievijas freidisti, kas sapņoja par Freida un Marksa mācību apvienošanu, uzskatīja, ka bērns izaugs par harmonisku personību, bez neirozēm un kompleksiem, ja seksuālās audzināšanas rezultātā notiks seksuālo instinktu brīva izpausme jau no mazotnes.

Bēnu nama vadītāja Vera Šmite apmeklē starptautiskos psihoanalitiķu kongresus, tiekas ar pašu Freidu. Viņas viedoklis izklāstīts kādā viņas ziņojumā kongresā Vīnē (1924). Lūk, ko viņa raksta:

"Psihoanalīze rāda, ka ir nepieņemama kļūda liegt bērniem seksuālo dzīvi, un uzskatīt, ka seksualitāte sākas tikai pēc pubertātes un dzimumorgānu nobriešanas." Un tālāk: "Mūsu bērnu nama audzēkņi apmierina savas seksuālās vajadzības droši un bez bailēm skolotāju acu priekšā, jo šīs vajadzības taču neatšķiras no bada, slāpēm vai noguruma."

Nav brīnums, ka par šo bērnu namu Maskavā sāk klīst dīvainas baumas. Pati Vera Šmite arī to apstiprina: "Runā, ka mūsu institūtā notiekot briesmīgas lietas, gan, ka mēs eksperimentu dēļ priekšlaicīgi seksuāli uzbudinot bērnus, gan vēl daudz kas cits."

Turpmākās pārbaudes šīs baumas apstiprina: "Seksualitātes izpausmes un masturbācija novērota lielākai daļai bērnu, kuri dzīvo šajā bērnu namā. Bērni, kuri tikko tur ieradušies, vēl nemasturbē".

Bērnu namā nomainījās 50 pedagogi. Kāpēc vajadzēja pamest šādu prestižu darbavietu savrupmājā Maskavas centrā tajos briesmīgajos bada gados? To skaidro speciālisti psihologi: bērnu neierobežoti brīvais sekss daudzos skolotājos izraisīja smagus iekšējos konfliktus.

Rezultātā neierobežoti brīvā seksuālā vaļība noveda pie nevadāma bērnu autoerotisma, kas biedēja ne tikai audzinātājus, bet pat tik kvēlus psihoanalīzes piekritējus, kādi bija Šmiti. Eksperimentu ar bērnu psihi atzina par neizdevušos un 1925. gadā bērnu namu slēdza.

Bet nu, pēc nepilna gadsimta bērnu seksuālitātes ideju atdzīvina mūsdienu Eiropas „bērnu eksperti". Experts say sexuality education should start from birth. 2010. gadā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas birojs izstrādā programmu ar "seksuālās izglītības standartiem", saskaņā ar kuriem, seksuālo izglītošanu jāuzsāk jau no dzimšanas!

Kā norādīts šajā dokumentā, mērķis ir "attīstīt prasmes, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu to, ka bērni un jaunieši paši var noteikt savu seksualitāti un attiecības dažādās attīstības stadijās Tas ļauj paplašināt savas iespējas, lai pilnībā izbaudītu savu seksualitāti un attiecības."

Piemēram, paredzēts informēt bērnus no dzimšanas līdz četriem gadiem par prieka un baudas sajūtu, pieskaroties savam ķermenim un, ka baudīt fizisko tuvību (vaiar pedofiliem?) ir normāli. Masturbācija agrīnā vecumā kā prieka avots maziem bērniem.   "...enjoyment and pleasure when touching one’s own body, early childhood masturbation. Discovery of own body and own genitals. The fact that enjoyment of physical closeness is a normal part of everyone’s life..."

Parakstījusies Gunta Lazdāne, viena no galvenajām šī sātaniskā projekta autorēm. Agrāk dibinājusi nedzimušo bērnu slepkavošanas organizācijas „Planned Parenthood” Latvijas filiāli „Papardes zieds”.

Skumji. Marksistu mums netrūka pagājušā gadsimta sākumā. Tagad netrūkst kultūrmarksistu. Smagu kauna nastu mums liek nest arī kā latvietis atpazīstamais Nils Muižnieks, kurš ar piekasīga cietumsarga centību uzrauga politkorektuma važās saslēgto Eiropu.

Gandrīz visi latviešu marksisti 1937-38. gadā tika nošauti. Izsprukt laimējās tikai Šmitam un vēl kādam retajam. Kāds karmiskais sods gaida mūsdienu latviešu kultūrmarksistus?

http://www.ir.lv/blogi/politika/latviesi-ir-visur-vienmer