Larpwriter Summer School 2013 - atskats

Šī gada jūlijā man bija lieliska iespēja uz nedēļu pabūt Lietuvā, netālu no Viļņas, kur notika apmaksāts seminārs par larpu rakstīšanu. Pasākuma galvenā pieteikuma tēma bija tieši larpi izglītībā, taču daudz interesanta varēja iegūt arī izklaidējošo larpu veidošanai.

Tā kā ne tikai pati esmu larpu spēlētāja, bet arī studēju, lai kļūtu par skolotāju, atrados tieši mērķauditorijā un pēc neliela konkursa kļuvu par vienu no izvēlētajiem dalībniekiem. Jāpiebilst, ka no Latvijas mēs bijām divas – es un Vilhelmīne. Taču mani iespaidi, šķiet, ir spilgtāki, jo man tā faktiski bija arī pirmā nokļūšana starptautiskajā larperu kopienā.

Pasākuma ietvaros piedalījāmies dažos īsos (apmēram 4 stundas) larpos, kas lielākoties ietilpa vai nu izglītojošo, vai “Ziemeļvalstu (Nordic) larpu” jeb “Arthaus larpu” kategorijā. Viens no larpiem bija par to, kā mainās cilvēka attieksme pret līdzcilvēkiem, kad vienam no viņiem jāpiespriež nāve un neviens negrib, lai tas būtu viņš pats. Vēl kādā no larpiem vispār nebija vārdu – stāsts tika stāstīts ar kustībām, kurām turklāt bija jāpakļaujas īpašiem noteikumiem. Cita larpa tēma bija vēsturiskais naids un nacionālisms, vēl kāda mērķis bija likt aizdomāties par ētiskajiem jautājumiem, kas apvij nāvessodu..

Tā kā šī žanra spēles ir emocionāli un psiholoģiski intensīvas, tad pēc tām notika arī debrīfi – pārrunas par notikušo. Varbūt tāpēc cilvēki kopumā šķita emocionāli atvērtāki, gatavi runāt par nopietnām tēmām arī brīvajos brīžos, un negaidīti ātri izveidojās vienotas grupas iespaids. Galu galā, kā gan nesajust vienotību ar ļaudīm, ar ko esi pabijis vienā autoritāras valsts cietuma pagrabā, kopīgi gaidījis nāvessoda neizbēgamo izpildi, saplēsis balonus, kas simbolizē sapņus, un izbārstījis cukuru, kas simbolizē izdzīvošanu, pa visas istabas grīdu, lai pēc tam tajā vārtītos?

Kopumā bijām apmēram 40 dalībnieki. Gandrīz puse no tiem bija no Baltkrievijas, lielākā daļa pārējo – no Skandināvijas, jo projektu kopīgi veido Skadināvu un Baltkrievu izglītojošo lomu spēļu centru pārstāvji. Taču tur bijām arī divas latvietes, kāda palestīniete, čehiete un citu valstu pārstāvji. Dalībnieku vecums bija dažāds, bet lielākā daļa bija 20-30 gadu veci. Nedēļas laikā mēs apmetāmies atpūtas bāzē “Rūta” - padomju laika centrā pie ezera, kur kādreizējās kinozāles vietā nu darbojas konferenču zāle, bet 3-8vietīgos namiņos joprojām ik vasaru tiek uzņemti atpūtnieki un dažādu projektu dalībnieki. Gan apmešanās, gan ēšana pasākumā bija organizatoru apmaksāta, pašam bija jāmaksā vien par ceļu – un nedēļas laikā patērētajiem dzērieniem. Un neviens vakars arī neiztika bez kopīgas neformālas pasēdēšanas pie alus, runājot, vēl aizvien, par nopietnākiem un mazāk nopietniem jautājumiem tieši larpu sakarā. Pēc garas un intensīvas dienas lekciju, meistardarbnīcu un larpu programmas citādi nemaz nav iespējams...

Pašas lekcijas bija par daudz ko – kāds ir viegli spēlējams tēls? Kā parūpēties par drošību larpā? Taču pats centrālais lekciju elements bija “The mixing desk of larp” - veids, kā domāt par larpu saturu. Tajā larps ir kā mūzika, ko var ietekmēt miksēšanas panelis – un katrs no slīdošajiem slēdžiem uz šī paneļa apzīmē kādu larpa faktoru. Vai šajā larpā uzsvars būs likts uz ticamību vai aizraujošu spēli? Vai šajā larpā ir vēlamas patiesas spēlētāja emocijas vai tām nav nozīmes? Vai šajā larpā spēlētājiem paredzēts sacensties savā starpā vai uzsvars likts uz kolektīvu darbu, lai radītu labu stāstu? Un pats galvenais – kā panākt, ka tas viss izpildās atbilstoši veidotāja vīzijai, un ko tas viss mainīs spēlētāju pieredzē?

Protams, tas nav vienīgais veids, kā skatīties uz larpu, taču vismaz man tas noteikti bija jauns un aizraujošs.

Patiesībā iepriekš kļūdījos, sakot, ka visi vakari bija vienādi – pēdējā vakarā, kas tika pavadīts šajā atpūtas bāzē, notika organizēta diskotēka par Poniju zemes tēmu, pierādot, ka arī izklaidēties mēs lieliski protam. Savukārt vakarā pirms tam – pie tam priecājos, ka tieši pēc manas iniciatīvas – notika ļoti jauka pasēdēšana pie ugunskura līdz pat nakts vidum. Kopumā tā bija kā ļoti laba vasaras nometne, kādā es bērnībā nekad netiku piedalījusies – varētu teikt, ka tāds mazs bērnības sapnītis piepildījās tad, kad man šķita, ka tam jau ir par vēlu.

Vēl kāda piebilde – tajā pašā laikā, kad mēs klausījāmies lekcijas, iepriekšējā gada dalībnieki cītīgi strādāja pie saviem larpiem, izmantojot iepriekš iegūtās zināšanas un idejas. Un pēdējā dienā mums bija iespēja vienā no šīm spēlēm piedalīties – es gan izvēlējos ne līdz galam izstrādātu spēli, taču citu atsauksmes bija daudz labākas. Līdzīgs pasākums - “Larporatorija” - šī gada dalībniekiem notiks septembrī, un turp došos arī es.

Projektu ir plānots turpināt arī citus gadus, un, ja tas tiešām notiks, no sirds iesaku arī jums pieteikties šim pasākumam, ja interesējaties par larpiem un īpaši to, kā tos padarīt arī izglītojošus un noderīgus. Informācijai var sekot līdzi adresē: http://larpschool.blogspot.co.uk/