Lamija

7. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Lamija, kas piedzima Senajā Grieķijā, pēc tam veica visai garu ceļojumu pa kaimiņu valstīm. Nav saprotams, kāpēc tieši Lamija kļuva tik populāra pie kaimiņiem, varbūt tāpēc, ka pašas liktenis bija tik traģisks?

Lamija bija pasakaini skaista, pats Zevs iemīlējās viņā un piespieda pārgulēt ar sevi. Šī sakara rezultātā piedzima bērni, bet - cik to bija, nav zināms. Taču galvenais, ka Zeva sieva Hēra, pēc rakstura visai cietsirdīga dāma, ar nelielu nokavēšanos izjuta greizsirdību uz savu vīru un personīgi nogalināja visus Lamijas bērnus, palaižot baumas, ka bērni ir miruši dabīgā nāvē, jo māte par viņiem slikti rūpējusies.

Slēpjoties no Hēras dusmām, mežonīga niknuma plosītā māte paslēpās alā un pakāpeniski sajuka prātā un viņā auga vēlēšanās nogalināt citus bērnus, atriebjoties par to, ka nogalināti viņējie. Runā, ka arī ārēji Lamija pārvērtās, kļūstot par šausmīgu, pūķim līdzīgu briesmoni.

Hēra panāca, ka viņa vairs nespēja gulēt, un Lamija, bezmiega mocīta, klīda pa naktīm, iekļūstot cilvēku bērnu guļamistabās un nožņaudzot tos. Ne velti Grieķijā bērnus biedēja ar Lamiju: „Ja neēdīsi biezputru, atnāks Lamija un apēdīs tevi!” Pakāpeniski bērni izauga, taču par Lamiju atcerējās un, ja liktenis viņu ceļus veda uz citām zemēm, tad nodeva savas bērnības bailes citiem bērniem, laikam tādēļ Lamiju tik labi pazina kaimiņu tautas.

Zevs, kura darbi kā jau visiem lieliem dieviem bija neloģiski, uzzināja no pazīstamiem par savas bijušās mīļotās zvērībām un to, ka viņa cieš no bezmiega, un neizdomāja neko labāku, kā deva viņai spēju izņemt acis un novietot traukā ar ūdeni, tā spējot gulēt un kļūstot nekaitīgai pret apkārtējiem.

Eiropas mitoloģijā Lamiju attēloja kā čūsku ar skaistas sievietes galvu. Protams, Lamija nogalināja bērnus gultiņās, taču papildus savai grieķu pirmmātei, iemācījās ielīst arī gultās pie vīriešiem un savaldzināt tos, tas ir, pārvērtās par sukubu.

Laikam jāpasaka arī pāris vārdu par to, kas ir sukubi. Sukubs ir kaut kas pretējs inkubam. Vai tagad ir skaidrs?

Šis divas būtnes izgudroja mīlestības ilgu pārņemti mūki un mūķenes. Iespējams, ka tur bija kaut kāda viltība, tāpēc ka sukubu un inkubu eksistence attaisnoja reālus grēkus.

Sukubi un inkubi sekojoši sadala savus pienākumus.

Inkubs – šo vārdu var no latīņu valodas apmēram tulkot tā: „gulošais uz...” – bija visai bezķermeniska nakts būtne, kas pa naktīm varēja iekļūt sieviešu guļamtelpās un „uzgulties virsu”. No tāda piedzīvojuma sieviete varēja palikt stāvoklī, taču parasti piedzima kropļi vai pa pusei zvēri. Sukubs, kā jau jūs varat iedomātie, tulkojumā bija „gulošais zem...”, tas ir, tā bija būtne ar sieviešu dzimuma pazīmēm, kas novietoja sevi zem nevainīgā mūka.

Sukubu un inkubu neģēlības bija vērstas galvenokārt pret mūkiem un mūķenēm.

Tā nu Viduslaiku Eiropā Lamiju pieskaitīja pie sukubiem.

Lamija parasti slēpās pamestās pilīs un nedod, Dievs, ja tur uz nakti apmetās kāds ceļinieks. Tā mierīgi varēja viņu nogalināt vai, kas bija vēl sliktāk, bez atļaujas iegulties viņa gultā.

Dienvidslāvu zemēs Lamija ieguva nedaudz savādāku izskatu: viņi to sauc par lamja un tā izskatās pēc čūskas ar suņa galvu.  Lamja iznīcina zemkopju darba augļus, ja tā uzlien uz kāda lauka, tas kļūst tukšs...

Man liekas, ka no Lamijas ir cēlusies arī baltu dieviete Laume jeb Lauma, kas pa naktīm žņaudz guļošos un samaina bērnus, kaut arī tiek uzskatīts, ka vārds cēlies no vārda „laumēt” – burties...

Turpinājums sekos.