Laikmets

Avīze „Gordona bulvāris”.

№ 50 (398), 11 decembris 2012

Tieši no kabineta Vecajā laukumā Arkādiju Raikinu aizvedauz slimnīcu ar plašu infarktu. Kad pēc ilgstošas ārstēšanās aktieris atkal izgāja uz skatuves, visi apstulba: viņa kā piķis melnie mati bija kļuvuši balti.

Pirms 25 gadiem nepārspētais humorists un satīriķis aizgāja no dzīves. Viņš tā arī neuzzināja, ka viņa vajāšanā personīgi piedalījās ukraiņu kompartijas līderis Petrs Šelests

Arkādijs Raikins teica, ka uz skatuvi iet kā uz fronti, kā uz priekšējām līnijām. No viņa lūpām tas skanēja bez patosa, tādēļ ka bija visīstākā patiesība. No dažādām zāles malām viņu vēroja dzeloši skatieni. No skatuves viņš redzēja savus nelabvēļus: «Vienādi kostīmi, vienādi bloknoti, neizteiksmīgas sejas... Un raksta, raksta... Kāda te, pie velna, satīra? Kāds humors?».

Viņš sev neuzstādīja mērķi sašūpot iekārtu, sagraut to, taču bija pārāk godīgs, lai klusētu par to, ko redzēja un juta. Viņa galvenie ienaidnieki bija ne jau birokrāti, brāķdari un kukuļņēmēji, bet pirmkārt jau tumsoņas. Tieši viņu tumšā agresija pasteidzināja viņa aiziešanu.

 

 

Arkādijs Raikins reti viesojās Ukrainā. Turienes vadība tradicionāli atšķīrās ar literāri – māksliniecisko tumsonību un humora izjūtas neesamību. Pēc viena no koncertiem, kas īpaši neiepatikās Petram Šelestam, ceļu uz ukraiņu skatuvēm aktierim noslēdza.

Šī stāsta beigas var pa kripatiņai savākt no dažādiem iespiedu avotiem. Nesen šī raksta autorei izdevās atklāt bijušā Ukrainas KGB arhīvos tās pieprasījumu. Šie dokumenti tiek publicēti pirmo reizi.

 

 image003

 
 

 

 

«VADOŅI, VADOŅI – NEDROŠA TAUTIŅA »

1969.gada pavasaris uzdāvināja Harkovas inteliģencei divus atmiņā paliekošus notikumus. Marta beigās – aprīļa sākumā ar dažiem koncertiem uzstājās Arkādijs Raikins, divas nedēļas pēc tam dzejnieces Rimma Kazakova un Inna Kašeževa lasīja savu „nestandarta”, taču tādēļ gandrīz vai ne vairāk pilsonisko dzeju.

Vēl nebija aizmirsti „atkušņa” hruščoviskie gadi, kaut arī īss, taču galvu reibinošs brīvības malks. Nostāvējušajā ukraiņu purvā, aptvertā ar Brežņevisko „salnu”, Maskavas zvaigžņu viesizrādes bija plēnējošā ugunskura oglītes. Impērijas galvaspilsēta kādu neskaidru iemeslu dēļ vēl atļāva dažas vaļības. Atšķirībā no Ukrainas. Ne velti toreiz skumji jokoja: ja Maskavā cērt pirkstu, tad Kijevā – roku.

No Ukrainas KGB priekšsēdētāja B.Nikitčenko «Informatīvā ziņojuma» KPU CK pirmajam sekretāram P.Šelestam:

«Slepeni. 1969.gada 25.sprīlī. № 283/н.

Pēc Ukrainas PSR Ministru Padomes KGB saņemtām ziņām, republikā viesizrādēs ierodas daži radošās inteliģences pārstāvji, kuru programmās tiek izmantoti darbi, kuriem ir tendenciozu virzienu un idejisku neskaidrību.

Tā, šī gada 16.-17.aprīlī Harkovas jaunatnes priekšā uzstājās Maskavas dzejnieces Rimma Kazakova un Inna Kašeževa ar savas dzejas lasījumiem, tajā skaitā ar idejiski nosodāmu dzeju».

Dokumentam Nikitčenko pievienoja «Izrakstu no ziņojuma piezīmes», kurā citēti (rādās, pierakstīti pēc dzirdes) «idejiski nosodāmie» Innas Kašeževas un Rimmas Kazakovas dzejoļi. Katrā dzejolī Petrs Jefimovičs ar sarkanu pildspalvu atzīmēja pa divām rindiņām. Kašeževai:

 

 

 
 

image004PSRS galvenais ideologs «pelēkais kardināls» Mihails Suslovs Arkādiju Raikinu atklāti nemīlēja – cilvēki, līdzīgi Suslovam humoru vispār uzņēma kā nopietnus draudus

 

Ne tāpēc es nervoza un asa,

Ka atcerējos radus savus,

Mūžam nebijusi viņos asins ebreju,
Un represēto nav starp viņiem....
Mēs mirām visuviet, nomocījušies,
Saguruši simtu gadus priekšdienām.

Bet kāpēc? Atbilde ir anketās.
Punkts piektais – nekā īsāka nav.
Kazakovai:
Varējām bez Dieva – varēsim bez vadoņa.
Vadoņi, vadoņi – nedroša tauta,
Mēģini uzminēt,
kāda tur zem astes vadonim,
Kad atkal pievelk grožus...
Es, var jau būt, ne tā vēl dzīvoju,
Taču ticu sirdsapziņai. Pēc tās likuma
Es vairs pieri nesitīšu
Ne pret vienu impērisku ikonu.

Taču atgriezīsimies pie Nikitčenko «Informatīvā ziņojuma»:

«No š.g. 29.marta līdz 1.aprīlim Harkovas pilsētā ar viesizrādēm uzstājās PSR Savienības tautas aktieris Raikins A.I.

Raikina, Kazakovas un Kašeževas uzstāšanās izraisīja negatīvu reakciju vienas daļas inteliģences un pilsētas jaunatnes vidū...

Ziņots uz KGB pie PSRS MP.

V.Nikitčenko».

 

 image005

 
 

Leonīds Iljičs vienmēr simpatizēja Arkādijam Isaakovičam un atcerējās viņu kopš 1941.gada, kopš nenotikušajām Raikina viesizrādēm Dņepropetrovskā. 22.jūnijā Brežņevs organizēja Raikina teātra evakuāciju

 

90-to gadu sākumā sanāca lasīt nekroplus Petram Šelestam, gandrīz vai gaišajam demokrātijas gaišajam saulstariņam partokrātu tumšajā karaļvalstī. Viņam tiešām bijuši iecietīguma uzplaiksnījumi pret dažiem rakstniekiem. Taču, kā teica Rimma Kazakova, «vadoņi – tautiņa nedroša».
«KĀPĒC MAN MĀCĪTIES, JA VARU MĀCĪT CITUS?»

1969.gada janvāra sākumā Šelests ierakstīja savā dienasgrāmatā: «Tiek izplatīts milzums literatūras, skrejlapu, vēstuļu politiskajos, nacionālo cilvēktiesību, vārda brīvības, preses brīvības, demokrātijas un citos jautājumos. Taču mūsu orgāni nevar atrast «saknes», no kurienes tas viss nāk. Maskava arī pagaidām minstinās un neko nevar izdarīt šīs parādības likvidēšanai».

Un lūk – gadījums parādīt, ka Maskava nevar, bet viņš var. Un sakni atrada, un likvidēja. Uz ziņojuma pirmās lappuses Petrs Jefimovičs ar to pašu sarkano pildspalvu, ar kuru arī uz dzejoļiem, pašrocīgi uzlika rezolūciju: «St. uzrakstīt inf. Uz CK KPSS. Repertuāru noņemt. Kas uzaicināja uz Harkovu? P.Šelests. F.D., ziņojiet».

F.D. – tas ir Fjodors Dnilovičs Ovčarenko, akadēmiķis, izglītots cilvēks ar pieklājīgām manierēm, no 1968.gada – kandidāts uz Politbiroja locekļiem, KPU CK sekretārs, atbild par kultūru, zinātni, mākslu Ukrainā. Runā, pāriet uz CK viņu draudzīgi pierunāja Šelests, Brežņevs un valsts galvenais ideologs Suslovs. Un lūk viņu vairs nepierunā, viņam pavēl: «F.D., ziņojiet».

 

 image006

 
 

Toreizējam Ukrainas Kompartijas CK pirmajam sekretāram Petram Šelestam krasi negatīvs iespaids par Raikinu izveidojās pēc vienīgā koncerta, kuru aktieris deva Kijevā. «Kas skatījās šo repertuāru? — Šelests bija sašutis pēc uzstāšanās. — Kas viņu uzaicināja?»

 

«Bumbas» pamatā pret Nikitčenko uz Šelesta vārda iegūlās KGB Harkovas rajona Pārvaldes priekšnieka Petra Feščenko ziņojuma remarka. Padomju Savienības Varonis, līdz karam viņš pabeidza deviņas klases lauku skolā, paātrinātā tempā tika uzņemts Harkovas skolotāju institūtā. Šim biedram vajadzēja ļoti aktīvi nepatikt Raikina personāžs Fjodors Gavrilovičs Pantjuhovs no Aleksandra Hazina lugas «Jubileja » ar viņa spārnoto ironiju: «Kāpēc man mācīties, ja es varu mācīt citus?».

Vērīgie pilsoņi, kurus mobilizēja Pjotrs Vasiljevičs Feščenko kā tautas recenzentus, arī pilnīgi no izglītotā slāņa:

«A.Raikina uzstāšanās ar programmu, kuru viņš parādīja Harkovā, izraisīja daļas skatītāju neatbalstījumu.

Uzrādām raksturīgākos izteikumus:

Valsts universitātes filoloģijas fakultātes piektā kursa studente Irina Š-et (vadoties no ētiskiem apsvērumiem ziņotāju uzvārdi tiek uzrādīti saīsinātā formā. – Aut.): «Raikina uzstāšanās man atstāja smagu iespaidu».

G.S.Skvorodas Pedagoģiskā institūta pasniedzējs F-ko L.V.: «Mēs zinām, ka mūsu dzīvē ir trūkumi. Sāpīgi pārdzīvojam un ar tiem cīnāmies. Taču cīnīties tā, kā to ļaunsmīnīgi dara Raikins, nozīmē izkropļot mūsu realitāti un dot liekus trumpjus mūsu aizrobežu un iekšējiem nedraugiem».

Kultūras institūta marksisma-ļeņinisma katedras vadītājs B-ko P.N.: «Raikins savā koncertā dažas lietas izgaršo un pasniedz ar jūtamu labpatiku. Tas neveicina jaunatnes audzināšanu, bet drīzāk otrādi».

 

 image007

 
 

1968.gadā Anatolijs Korņijenko bija Kojevas rajona komjaunatnes komitejas sekretārs. «Kad es uzaicināju Arkādiju Isaakoviču, viņš no sākuma atteicās – bija par kaut ko apvainojies un Kijevas vadītājiem un 20 gadus uz Kijevu nebrauca»

Feliksa ROZENŠTEINA foto

 

Tā paša institūta pasniedzējs S-ovs: «Koncertā piedalās gandrīz vai vieni paši ebreji, kuri ar baudu klausās, kā krievu Vaņku un Stjopku Raikins apstrādā uz skatuves. Pārsteigts, ka viņam atļauj uzstāties ar tādu programmu».

Mākslu institūta students T-ijs S.S.: «Daži Raikina izteikumi ir visai tendenciozi. Un šī tendenciozitāte vēl pastiprinās ar aktierisku izpildījumu».

Valsts filharmonijas Simfoniskā orķestra aktieris S-jans L.S.: «Šaubos, ka doto programmu, ar kuru uzstājās Raikins, tik ļoti nepieciešams rādīt uz skatuves».

Jāatzīmē, ka visos Raikina koncertos skatītāju zālē bija apmēram ¾ ebreju nacionalitātes personu, kuras visai aktīvi reaģēja uz A.Raikina uzstāšanās tendenciozajiem momentiem.

10.4.69. g.».

Harkovas UKGB priekšnieks zināja, uz kādām stīgām spēlēt, lai izsauktu rezonansi augstākstāvošajās sirdīs.

Un tā, pirmsākumā iniciatīva sodīt dzejnieces un aktieri it kā nāca no. Tā, kā toreiz runāja, bija «kritikas no vietām» imitācija.

Taču mazticams, lai tā laika hierarhiskajā sistēmā un tās iestādes provinces čekisti patstāvīgi piešūt bumbas Arkādijam Raikinam. Dažus mēnešus pirms tam viņam bija piešķirts PSRS Tautas aktiera nosaukums. Ar triumfu bija notikušas Raikina trupas ārzemju viesizrādes. Aktiera popularitāte bija tāda, ka pielūdzēji lauzās zālēs, kurās viņš uzstājās, laužot metāla nožogojumus. Stāstīja, ka, liekas, Gruzijā, kāds izraka tuneli uz Raikuna uzstāšanās vietu un veda pa to bezbiļetniekus.
«UN TAGAD ESMU PATS-PATS. NE VELLA NEDARU UN UZ VISIEM SPĻAUJU»

 

 image008

 
 

Cilvēks, kurš smīdināja un apgaismoja masas, dalīja trako tā laika popularitāti ar Juriju Gagarinu

 

Nē, par spīti Harkovas čekistu ideoloģiskajai uzmanībai, diezin’ vai viņi uzsāka ņemtni pret Raikinu pēc savas vēlēšanās. Bez tam, tā varēja mierīgi plūst pa KGB kanāliem: lai nu komitejnieki tiek galā disidentējošajiem inteliģentiem.

Taču Petrs Jefimocičs uzvēla sev šo slogu. Līdzīgi tam, kā 1965.-jā viņš ķērās pie Jevgēnija Jevtušenko poēmas «Bratskas AES » recenzēšanas. Viņa kritisko piezīmju vidū ir arī kas: «Poēmā tāpat atkārtojas kļūdas, kuras sastopamas dzejolī «Babij Jar». Šis dzejolis savulaik saņēma asu kritiku no sabiedrības puses, taču autors to neņēma vērā un atkal mēģina sadaļā «Gaismas dispečers» izdalīt ebreju nacionalitāti kā īpašu, kura gandrīz vai vēsturisko iemeslu un ciešanu dēļ, īpaši jau Otrā pasaules kara laikā, aicināta ne radošajām funkcijām, bet vairāk kā sadalītāji it visā...».

Petrs Jefimovičs dēvēja sevi par internacionālistu.

Savā rezolūcijā par Raikina uzstāšanos Šelests draudoši neizprata: «Kas uzaicināja uz Harkovu?». Un, acīmredzot, saņēma atbildi: Rimmas Kazakovas un Innas Kašeževas uzstāšanos organizēja PSRS Rakstnieku savienības propagandas nodaļa, Arkādija Raikina – PSRS Kultūras ministrija.

Divus gadus pirms Harkovas koncerta Petrs Šelests jau bija radījis negatīvas domas par Arkādiju Isaakoviču Raikinu. Tad aktieris bija atbraucis uz Kijevu uz vienu vienīgu koncertu. Šis notikums aizķēra daudzu kijeviešu dvēseles. Īpaši to atceras Anatolijs Ivanovičs Korņijenko, vēlāk VLKJS CK pirmais sekretārs, bet tajā laikā Kijevas rajona komjaunatnes sekretārs. Lūk, ko viņš pastāstīja «Gordona bulvārim»:

— Uz 1968.gadu bija ieplānots novadīt Vispasaules jaunatnes festivālu Alžīrā, pirmo reizi Āfrikas kontinentā. Dažus gadus pirms tam valsts ieguva neatkarību no Francijas, pasludināja kursu uz sociālisma celtniecību, nostiprināja sakarus ar PSRS. Taču tur iestājās nestabilitāte, un festivālu nolēma pārcelt uz Sofiju.

Tā novadīšanai VLKJS CK izveidoja fondu, kurā ieplūda līdzekļi, tai skaitā arī no viesizrāžu koncertiem. Līdzekļiem no Raikina Kijevas koncerta bija jāieplūst šajā fondā. Viņa atbraukšanu noorganizēt uzdeva Kijevas rajona komjaunatnes komitejai.

 

 image009

 
 

Arkādijs Raikins dala autogrāfus, pa kreisi – viņa labākais autors Mihails Žvaņeckis, 70-to sākums

 

Kad es uzaicināju Arkādiju Isaakoviču, viņš no sākuma atteicās. Bija par kaut ko apvainojies uz Kijevas vadītājiem un 20 gadus uz Kijevu nebrauca. Pēc tam atmaiga un festivāla dēļ iztaisīja izņēmumu.

Nometinājām viņu Kreščatikā, ne tik sen uzceltā «Dņepra». Numurs – plašs lukss, pat telefons zviedru – viņam numuru uzgriežamais disks bija iemontēts klausulē-paliktnī. Raikins, kā bērns, to pētīja, sajūsminājās.

Lai izdarītu viņam ko patīkamu, es nolēmu sadabūt tādu pašu. Pazvanīju Kijevas sakaru priekšniekam: «Kaut no zemes apakšas dabū tādu pašu, kā «Dņeprā». Taču tāda pat nebija, un mēs veikalā nopirkām parastu aparātu, uzlikām numurā, bet Raikinam iedevām līdzi zviedru.

Vēl atmiņā palika, kā pasūtījām viņam un pavadoņiem brokastis. Restorāns centās, bet Raikins klusā balsī pateica: «Es gribētu vārītas bietes, vairāk man neko nevajag». Virtuvē tās neatradās. Kamēr meklēja, vārīja, mēs viņu barojām ar salātiem un dzirdījām ar kefīru.

Pārsteidza mani viņa mēģinājums. Tas rūpīgums, detalizācija, ar kuru viņš gatavojās katram numuram. Man likās: kas, izņemto mikrofonu, vajadzīgs tādam meistaram? Izrādījās, Raikins pārbaudīja katru soli uz skatuves. Ar krītiņu atzīmēja, kur nostaties, kur pagriezties. Un tā katrā numurā. Mēģinājums ilga stundas trīs – četras.

Bet jāsaka, ka dienas divas pirms uzstāšanās Sporta pilī man nācās burtiski slēpties no tiem, kas vēlējās nokļūt uz Raikina vienīgo koncertu. Caur kasēm mēs izplatījām 10 tūkstošus biļešu. Rezervē atstājām vēl pustūkstoti. Un tās izķēra momentā. Bet man tik zvanīja un zvanīja, lūdza biļetes. No CK, no Ministru padomes.

Uz koncertu bija tāds tautas pieplūdums – pasaules gals! Politbirojs aizņēma valdības ložu, zemāka ranga – astotajā sektorā. Ābolam nav kur nokrist. Cilvēki smējās, aplaudēja, panākumi bija pilnīgi.

 

 image010

 
 

Ļeņingradas rajona PSKP pirmais sekretārs Grigorijs Romanovs naidu pret Raikinu pārņēma kā stafetes kociņu, pie kam nevienu aktiera uzstāšanos ar savu apmeklējumu nepagodināja

 

Viss norisinājās lieliski līdz tam numuram, kurā Raikins -«noliktavas vadītājs» novietoja uz skatuves lielu galdu, uz tā uzkāpa – un nu viņš ir priekšnieks citiem noliktavu vadītājiem, uzkrāva uz galda mazāku galdiņu – viņš jau ir ministra vietnieks, uzlīda augstāk – jau ministrs. Galu galā uz paša augstākā krēsliņa viņš pateica: «Un tagad esmu pats-pats. Ne vella nedaru un uz visiem spļauju».

Petrs Jefimovičs Šelests sašuta: «Kas skatījās šo repertuāru? Kas viņu uzaicināja?!».

Līdz rītam es rakstīju paskaidrojumu, kas un kāpēc uzaicināja. Par laimi, izdevās atrast dokumentu, kurā bija teikts, ka repertuārs – arī monologa par noliktavas cadītāju – ir apstiprināts PSRS Goskoncertā. Jautājums tika noņemts, kaut arī smadzenes man papūderēja.
«RUNĀ NO PSKP CK, LEONĪDA IĻJIČA BREŽŅEVA PIEŅEMAMĀS TELPAS»

Tā sagadījās, ka tajā gadā, kad Raikins atbrauca uz Kijevu, Šelests apmeklēja viņa dzimto pilsētu Ļeņingradu un aprunājās ar galveno toreizējo Arkādija Isaakoviča vajātāju – Ļeņingradas rajona partijas pirmo sekretāru Vasiliju Sergejeviču Tolstikovu. Gadījās, partijas boss nonāca līdz aktiera apvainošanai klaunādē un grimašu šķobīšanā. Raikins pēc vārda kabatā nelīda un dēvēja rajona pirmo personu par «retrogradu » un «turiģīmi».

Ar Petru Šelestu Vasilijam Tolstikovam sttiecības bija krietni konstruktīvākas. Viņš noorganizēja ukraiņu kolēģim divas nedēļas glaunu atpūtu mežsarga mājā pie Ladogas ezera. Petrs Jefimovičs no sirds pazvejoja un pamedīja aļņus. Pēc tam aizbrauca uz pilsētu, pabija rūpnīcā «Sirpis un āmurs», kurā līdz karam strādāja par galveno inženieri. Kad pamanīja, ka starp Tolstikovu un Romanovu, tad vēl pilsētas komitejas sekretāru un nākošajam Vasilija Sergejeviča nomainītājam, izskrējis melns kaķis, nostājās Tolstikova pusē. Par to, laikam, ziņoja Brežņevam. Tā ka Podgornijs, kā dienasgrāmatā ierakstīja Šelests, «no jauna lika man saprast, lai es esmu uzmanīgs attiecībā uz L.Brezņevu, tādēļ, ka viņam ir liela «greizsirdības reakcija» attiecībā uz manu aktīvo darbību... Viņš slimīgi pārdzīvo, kad pret mani labi un uzmanīgi attiecas partijas aktīvs, pazīstami padomju un saimnieciskie darbinieki».

Brežņeva attieksme pret Šelestu sabojājās tajā momentā, kad, likās, viņam bija jākļūst par tā mūžīgo parādnieku. 1966.gada beigās Petrs Jefimovičs apmeklēja Ternopoli un uzzināja, ka pirms viņa šeit pabija jūras čekistu grupa. Izpētot situāciju uz vietas ar bijušo ounoviešu pieplūdumu no ieslodzījuma vietām, maskavieši papļāpāja ar ternopoliešu kolēģiem. Pie tam sarunāja par Brežņevu nepatīkamas lietas: ka viņš nokļuva gensekos galma apvērsuma rezultātā, ka viņu sava laikā izslēdza no komjaunatnes par morālo, sadzīvisko pagrimumu, bet pats viņš ir profāns, intrigants, provinciālo skatuvju aktieris, varas un savtīguma mīlētājs, dzērājs, meitu ģēģeris un izvirtulis.

Uzzinājis viena pļāpīgā maskavieša uzvārdu, Šelests uzskatīja par vajadzīgu ziņot par Ternopoles gadījumu Brežņevam. Un, kā ierakstīja savā dienasgrāmatā, genseks «mainījās sejā, lūpas kļuva zilas». Šelests saprata, ka pieļāvis nepiedodamu kļūdu: «pakāpeniski sākās atsvešināšanās un attiecību atsalums, un tas arvien vairāk pieauga».

Mazpamazām Šelests pats sāka dot Brežņevam neglaimojošus raksturojumus. Viņš to nevērīgi sauca te par «Ļenu», te par «profānu – iedomīgo». Pārdzīvoja: Brežņevs gatavoja viņam maiņu. Un ko?! Šo «sausiņu, āmurgalvu, jezuītu », «neaudzinātu cilvēku partejiskuma ziņā, mazkulturālu, rupju un neaudzinātu ». šādi raksturojumi Šelesta dienasgrāmatā attiecas uz Ščerbicki.

Viņa nepatikā pret Arkādiju Raikinu safokusējās viss – no provinciāla aizsprieduma pret satīru līdz bailēm tikt ar kaunu Brežņeva pazeminātam, kurš, kā zināms, aizstāvēja Raikinu.

Leonīds Iļjičs atcerējās Arkādiju Isaakoviču kopš 1941.gada, no viņa nenotikušajām viesizrādēm Dņepropetrovskā. Rajona sekretārs Brežņevs nevarēja zināt, ka savā banketā par godu 60.gadu jubilejai Staļins 14 reizes stāvot aplaudēja jaunajam Raikinam un pacēla par viņu tostu. Viņa acīs aktierim vajadzēja izskatīties pēc figūras, kas pietuvināta debesu iemītniekam.

Raikins pēc tam jokoja: nav zināms, kā fīrers uzzināja par viņa atbraukšanu uz Dņepropetrovsku, taču tajā dienā viņš sāka bombardēt pilsētu. 22.jūnijā Leonīds Brežņevs organizēja Raikina teātra evakuāciju.

Pēc tam nākošais genseks skatījās Raikina uzstāšanās sarkanarmiešu priekšā Mazajā Zemē. Pēc dažām liecībām, Raikins un Brežņevs bija pat uz tu.

Aktieris Vladimirs Ljahovickis, kas ilgus gadus strādāja Raikina trupā, atceras:

«1964.gadā mēs gatavojāmies braucienam uz Angliju un mācījāmies mūsu miniatūras, ainiņas un monologus angļu valodā. Tas notika viesnīcas «Maskava» numurā 12.stāvā, kurā Raikins pastāvīgi apstājās... Es sēžu pie loga, savā iecienītajā vietā, blakus telefonam. Un atbildu uz visiem telefona zvaniem. Reizēm ar jociņiem – parunām. Protams, tas novērsa no darba. Arkādija Isaakovičs dusmojas: «Klausies, Volodja, tu klausuli necel. Apnicis». Es ar humoru atbildu: «Labi, pat ja pats Brežņevs piezvanīs». Un te atskan zvans. Es paceļu klausuli: «Labdien». — «Labdien». — «Runā no PSKP CK, no Leonīda Iljiča Brežņeva pieņemamās telpas. Vai mēs nevarētu parunāt ar Arkādiju Isaakoviču Raikinu?». Es aizklāju klausuli ar roku un saku: «Arkādij Isaakovič, tiešām, no Brežņeva ». Viņš man: «Beidz ākstīties! Tūlīt pat noliec klausuli! Ja tu nenoliksi, es nolikšu ». Es čukstu: «Arkādij Isaakovič, tiešām – no Brežņeva». Viņš tad paņem klausuli un savā klusajā: «Hallo, klausos jūs. Atbraukšu, noteikti atbraukšu». Izrādās, viņu aicina pie Ģenerālā sekretāra».

No Šelesta dienasgrāmatas: «Brežņevs Politbiroja locekļu nolaidības, viņa loka un aparāta pielīšanas un glaimu dēļ pieļauj daudzas «dīvainības», bet tas nu galīgi nav mūsu partijas un lietas labumam ». Ar Brežņeva «dīvainībām» noteikti bija saprotama arī viņa draudzīgā attieksme pret Raikinu.

«PARTIJA MŪS MĀCA, KA SASILDOT GĀZES IZPLEŠAS»

Pēc aizkulišu žanra likumiem 1968.gadā rakstīt sūdzību uz Maskavu pēc koncerta noskatīšanās Kijevā Šelests nedrīkstēja. Tas nav valdnieka darbs. Varbūt, arī laiks nebija pienācis. Bet 69-tā aprīlī pēc Harkovas viesizrādēm kā reiz pienāca. Brežņevs aizvien biežāk izteica Petram Jefimovičam neapmierinātību, viņš ar vien skaidrāk sadzirdēja Šcerbicka elpu.

Vai saprata intrigu Fjodors Daņilovičs Ovčarenko, bijušais ķīmiķis, kas kļuva par lielu partijas nomenklatūras vienību? Raikina skeči varēja viņam nepatikt. Piemēram, vienā no tiem zinātniskā NII direktors (izpildītājs – Arkādijs Raikins) atdod savas disertācijas manuskriptu darbiniecei rediģēšanai (izpildītāja – Raikina sieva Roma). Izlasot direktora opusu, padotā ir šausmās: «Kādas muļķības jūs te uzrakstījāt: «Partija mūs māca, ka sildot gāzes izplešas »?!

Taču, rādās, Ovčarenko darbojās ne pēc savas gribas. Neskatoties uz pavēli «St. Uzrakstīt inf. uz PSKP CK », pagāja gandrīz trīs nedēļas, iekams viņš nosūtīja vēstuli uz Maskavu. Vēl pēc sešām dienām pierakstīja zem Šelesta rezolūcijas: «Informācija uzrakstīta. 19.V.69.g.». Pie kam informācija uzrakstīta stilistiski un faktoloģiski nevērīgi. 90-to vidū to PSKP CK arhīvā uzraka pazīstams Maskavas žurnālists, «Ļiteraturnaja gazeta» darbinieks Anatolijs Rubinovs:

«Pēdējā laikā republikā uz viesizrādēm ierodas daži radošās inteliģences pārstāvji, kas koncertizpildījumā izpilda darbus, kuriem ir tendencioza ievirze un idejiska neprecizitāte.

Tā, šī gada aprīlī Harkovā uzstājās Maskavas dzejnieces Rimma Kazakova un Inna Kašeževska ar savas dzejas lasījumiem, tajā skaitā idejiski bojājošu. No šī gada 29.marta līdz 1.aprīlim Harkovā uzstājās PSRS Tautas mākslinieks Raikins A.I., koncertos literāts Mihails Zvanickis (tā dokumentā nosauca Žvaņecki. – Aut.) un citi izpildīja virkni intermēdiju, kas izkropļoja mūsu realitāti.

A.Raikina, R.Kazakovas, I.Kašeževskas koncertgrupas uzstāšanās nevarēja neizsaukt skatītāju noraidošo reakciju. A.Raikina koncertos klātesošie runāja par smagnēju iespaidu, kuru tie atstāj, izteica pārsteigumu tendenciozi-ļaunsmīnīgam dažu programmas numuru raksturam, kas aizvaino padomju cilvēku godu.

R.Kazakovas un I,Kašeženskas dzejoļi, lasīti jaunatnes auditorijas priekšā, caurstrāvoti ar nevērīgumu, vilšanos. Mūsu vēstures sarežģītie periodi tajos izgaismoti ļoti vienpusīgi. Dažos dzejoļos nostiprinātas kosmopolitskuma idejas.

Uzskatām, ka PSRS Kultūras ministrijai, Rakstnieku savienībai un citām radošām organizācijām nepieciešams pastiprināt repertuāra kontroli, kas domāts izpildīšanai plašas auditorijas priekšā.

Ukrainas UKP CK sekretārs F.Ovčarenko.

12.maijā 1969.g.».
«KĀPĒC ZAGLI ĶERT AIZ ROKAS? JA NU VIŅŠ KĻŪS PAR LIELU CILVĒKU?»

Cilvēks, kurš smīdināja un apgaismoja pūļus, dalīja, pēc tā laika sociologu vērtējuma, traku popularitāti ar Juriju Gagarinu, bija, var teikt, invalīds. Viņš smagi slimoja kopš 13 gadu vecuma. Pārcieta reimatismu ar komplikācijām uz sirdi, un, kad viņam palika 23 gadi, ārsti pateica, ka operāciju taisīt ir bezjēdzīgi: ilgi viņš neizvilks. Taču Arkādija Isaakoviča tēvs uzstāja un tādējādi izglāba dēlam dzīvību. Laiku pa laikam aktieris likās slimnīcā zem sistēmas, lai uzturētu sirdi.

Savā laikā pazīstams valdības koncertu režisors Joakims Šarojevs stāstīja savos memuāros, kā sekundes pirms iziešanas uz avanscēnu Raikins rij no pudelītes grabošu baldriānu un nitroglicerīna maisījumu un «nē, netaisa soli uz skatuvi, viņš – uzlido: viņa ķermenis kļūst viegls, mērķtiecīgs, iegūst kaut kādu lidojoma plastiku. Tās vairs nav rokas, bet spārnu vēziens, vēl mirklis – un viņš steidzas lidojumā, laimīgs, atvērts, smaidīgs, cilvēks – putns, kas planē virs zemes...».

Un vēl Šarojevs atcerējās, kā 80-tos gados valsts ierēdņi ne par ko negribēja pieņemt īpaši asu Arkādija Raikina monologu. Šarojevs mēģināja pielauzt viņu dažiem piekāpības momentiem, bet padevās pēc frāzes: «Bet ziniet, Kumuška, kāpēc es saņēmu Varoni? Tāpēc, ka nebaidījos. Nevienu un nekad».

Un lūk uzstāšanās noritēja uz urrā, PSRS KGB priekšsēdētāja Andropovs un viņa loks draudzīgi aplaudēja. Raikins ar uzvarošu smaidu aizlidoja kulisēs un tur ar sirdslēkmi iekrita aktieru rokās.

Paradoksāla situācija: Brežņevs un Andropovs simpatizē Raikinam, bet zemāko līmeņu nomenklatūra neieredz. Gandrīz vienlaicīgi ar Kijevas «vilcienu» uz PSKP CK aizlidoja vēl viens – no Volgogradas rajona komitejas. Lūk tad Arkādijs Isaakovičs arī padomāja: «Kāda te, pie velna, satīra? Kāds humors?».

Raikina Kijevas nedraugi nenomierinājās, atrada partijas biedra kopā 1925.gada uzvārdā Kabaņko vēstuli un pievienoja to uz Maskavu nosūtītai paketei. Šis partijas biedra nekaunīgais apmelojums bija uzražots četrus gadus pirms aprakstāmajiem notikumiem. Beidzot noderēja. Kabaņko skatījās Raikinu pa televizoru, par visu iebilda un jautāja: «Kādu labumu viņš dod tautai?». Gandrīz kā Raikina monologā, kur tumsoņa piedāvā pieslēgt balerīnas kājai dinamo mašīnu, lai no viņas būtu tautai labums.

Savu kompetento viedokli pievienoja arī Harkovas partijas komitejas sekretārs Jurijs Skļarovs:

«Šogad Harkovā notika virkne mākslas meistaru viesizrādes, kuras organizēja PSRS Kultūras ministrija, kā arī dzejnieku uzstāšanās pēc PSRS Rakstnieku savienības ceļazīmēm.

Uzskatām par nepieciešamību informēt PSKP CK par dažu programmu saturu un idejiski māksliniecisko ievirzi, kuras, pēc mūsu viedokļa, neveicina darbaļaužu pareizu politisko un estētisko audzināšanu.

Tā, PSRS Tautas mākslinieka A.Raikina uzstāšanās programma, ar kuru viņš viesojās no 29.marta līdz 1.aprīlim, bija sastādīta tendenciozi. Tā sastāvēja no daudzveidīgiem fragmentiem, monologiem un Ļeņingradas miniatūru teātra izrādes, kuri kopumā izkropļoti piedāvāja dažas mūsu sabiedrības dzīves realitātes parādības.

Monologā par luksoforu (programmu «Luksofors» Arkādijs Raikins iestudēja 1969.gadā kopā ar Mihailu Žvaņecki, tajā izskanēja miniatūras «Betjūs», «Deficīts», «Tehnikas laikmets». — Aut.) A.Raikins ar aktiera izteiksmības līdzekļiem izceļ sekojošo: «Kāpēc tik bieži nākas lūgt? Kāpēc tik bieži nākas pazemoties? Kurp neskaties – viss uz personiskām attiecībām»...

A.Raikins aicina biežāk atcerēties vārdus, kuri bija pirmajās padomju mācību grāmatās: «Mēs neesam vergi!».

Intermēdijā «Telegramma no ministrijas» A.Raikins un viņa partneri akcentē skatītāju uzmanību uz to, ka putrošanās, nekārtība un acu aizmālēšana pie mums kļuvusi par sistēmu, kas aptver visas ražošanas sfēras.

Kopā ar A.Raikinu uzstājās kāds Mihails Živanickis (uzvārdam Žvaņeckis neveicās vēlreiz. – Aut.), nolasīja, kā pats izteicās, «trīs negatīvu personāžu monologus no teātra nākošās programmas».

Pirmajā monologā Živanickis piedāvā domu, ka «klusēšana – zelts», un tādēļ visas runas par trūkumiem ir jāveic ģimenes lokā, par cik «trūkumu daudz, bet veselība viena». Tādēļ autors aicina dzīvot pēc principa «neko neredzēju un nedzirdēju – kurlmēmie».

Otrajā daļā Živanickis iesaka: «...kāpēc zagli ķert aiz rokas? Un ja nu viņš kļūs par lielu cilvēku?».

Programmas neveselīga tendence, cenšanās nospēlēt uz aprobežotas un mietpilsoniskas gaumes, vienas nacionalitātes negatīvo personāžu izcelšana un citas labvēļu slavināšanas – tas viss izraisīja neizpratni un taisnīgu nosodījumu no pilsētas strādnieku un inteliģences puses...

Ukrainas KP rajona sekretārs J.Skļarovs».

Rādās, šis sacerējums par doto tēmu un Jurija Aleksandroviča pārliecība par to, ka satīriskajā programmā visiem personāžiem jābūt pozitīviem, īpaši iepatikās Mihailam Suslovam. Tā paša gada rudenī viņš pārcēla Skļarovu uz PSKP CK propagandas nodaļas vadītāja vietnieka amatu. Dažus gadus vēlāk pēc aprobēšanās šajā «karstajā punktā» Skļarovu iecēla par avīzes «Pravda» galvenā redaktora vietnieku, vēl pēc kāda laika – par šef-redaktoru žurnālā «Pasaules un sociālisma problēmas». Pie Gorbačova Skļarovs vadīja propagandas nodaļu pie PSKP CK, kamēr netika ar godu aizsūtīts pensijā.
«KAS TUR «AMERIKAS BALSS» VAI BI-BI-SI? STĀV MASKAVAS CENTRĀ CILVĒKS UN NES PRETPADOMISMU»

PSKAP CK kanceleja iereģistrēja Ovčarenko vēstuli 1969.gada 13.maijā. Uz vēstules parādījās rezolūcija, kas bija adresēta PSKP CK kultūras nodaļas vadītājam Vasīlijam Šauro: «Lūgums pievērst uzmanību. M.Suslovs. 14.maijā ».

Par Suslova un Raikina attiecībām var spriest pēc šādas epizodes. Koncertā, kurā Mihails Andrejevičs sēdēja valdības ložā, Raikins izteica satīriska monologa «Lūk viņš mums palīdzēs» (mājiens uz «Lūk kungs atnāks, kungs mums palīdzēs») vārdus un izteiksmīgi paskatījās ložas virzienā. Publika krita no smiekliem, bet satracinātais Suslovs pameta zāli.

Kas attiecas uz Vasīliju Šauro, tad Arkādijs Isaakovičs atcerējās viņu ar ne labiem vārdiem daudzās savās intervijās, kā arī memuāros: «Šauro teica skatoties man tieši acīs:

— Kas tur «Amerikas balss» vai Bi-bi-si! Stāv Maskavas centrā cilvēks un nes antipadomiju!

Tajā kritiskajā situācijā, kad viņš mani apvainoja antipadomijā (labi vēl, ka nenosauca par tautas ienaidnieku), kļuva skaidrs, ka turpināt darbu grūti, ja ne neiespējami. Lūk tad taisni no viņa kabineta Vecajā laukumā mani aizveda uz slimnīcu ar smagu infarktu».

Kad aktieri nesa prom nestuvēs, neviens, izņemot sardzi, neizteica nekādu līdzjūtību. Pēc apjomīgā infarkta Arkādijs Isaakovičs ļoti ne drīz parādījās skatītājiem. Visi noelsās: līdz tam melnās kā piķis cirtas bija kļuvušas baltas.

Innai Kašeževskai un Rimmas Kazakovai ar ļoti lielu rūpību pārmala kauliņus Rakstnieku savienībā. Raikinu lika mierā, iespējams, izlēma, ka ar infarktu pietiek.

Taču trieciens, ko veica ukraiņu «Biedri», pilnīgi iespējams, gandrīz pazudināja visu trupu.

Kas, ja kijeviešu un harkoviešu ziņojumos Zvanicka-Žvaņecka pieminēšana novestu līdz pēkšņai Arkādija Raikina atvadām no viena no saviem labākajiem autoriem Mihaila Žvaņecka? Jo tas taču notika drīz pēc Harkovas skandāla. Tiesa, gan Arkādijs Isaakovičs, gan Mihails Mihailovičs izskaidroja šo grūto mirkli katrs pa savam. Bet ja pēkšņi literāta izdzīšana bija noteikums Raikina teātra saglabāšanai?

Petram Jefimovičam Šelestam neizdevās izvairīties no varas pletnes un izvairīties no atstādināšanas. Mierinājuma balva – PSRS Minpad’a priekšsēža vietnieka postenis – viņš pats samainīja pret stipri mazāk pamanāmu konstruktoru biroja priekšnieka amatu Piemaskavas aviorūpnīcā.

Atstādināšanu piedzīvoja ļeņingradietis Tolstikovs. Neilgi pirms Šelesta atstādināšanas viņu aizsūtīja par sūtni uz Ķīnu. Tiesa, vietā nākušais visa Ļeņingradas rajona cars Grigorijs Romanovs pārņēma, kā stafetes kociņu, ienaidu pret Arkādiju Raikinu.

Pats Romanovs ne reizi nepagodināja Raikina izrādes ar savu klātbūtni. Toties Ļeņingradas UKGB nenolaida no aktiera acis. Vienā no intervijām Grigorijs Vasiļjevičs, kurš nodzīvoja līdz 2008.gadam, atzinās: «bet ko Raikins? Mēģināja tēlot patstāvīgo, savās paskvilās pastāvīgi antipadomju garu ienesa... Ar pretpadomju noskaņojuma izpausmēm es tiešām cīnījos. KGB 5-tā pārvalde man palīdzēja... man bija taisnība – ebreji tad stāvēja antipadomju pozīcijās, un mums vajadzēja likt šķēršļus viņu darbībai».

Šodien, ceturtdaļgadsimtu pēc Arkādija Raikina aiziešanas no dzīves skatuves, viņu atceras tikai labi. Miris lauva ir labāks par dzīvu suni. Bet kam, ja runāt pēc sirdsapziņas, arī šodien patiktu, ja no skatuves atklātā tekstā cirstu, kā reiz Raikins: «Kāpēc zagli ķert aiz rokas? Ja nu viņš kļūst par lielu cilvēku?»...

http://www.bulvar.com.ua/arch/2012/50/50ca290b0fd73/#lGXzR1355475647