Laika pareģis Vilis Bukšs stāsta par laiku Latvijā un hinduismu Viļakā

Bottom of Form

15.februāris 2015  

Laika zīmju vērotāja Viļa Bukša vārds medijos parādās bieži. Pēc senču ticējumiem un norisēm dabā viņš pareģo, vai ziema būs sniegota, kad sāksies pavasaris un vai vasara lutinās ar sauli. Zīmes dabā viņš pieraksta un salīdzina jau 40 gadu. Laika vīra tēliem bagātīgie stāstījumi ir krietni vien populārāki par sausajām meteorologu prognozēm. Un nav jau tik svarīgi, cik tie precīzi, galvenais, ka iedvesmo.

image001

Līdzās precīziem sniega kārtas un temperatūras mērījumiem Vilis Bukšs tviterī mēdz ierakstīt: “Ja nakts zvaigžņota, būs laba zirņu raža”, “Šīs astoņas ir garāko ēnu dienas”, “Rīt ir viena no Ūdeņu dienām. Jāiet klausīties ūdeņus”, “Sākot ar Lūciju, diena kļūst par vienu vistas nagu garāka.” Vilis Bukšs ir sava ceļa gājējs, no tiem, par kuriem mēdz teikt savādnieks, klusībā apskaužot viņa plašo iekšējās brīvības telpu. Viņš ir vērīgs pasaules un sevis vērotājs, kas saka: “Esmu, lai apzinātos savu esmu.”

Meiravietis dodas dabā
Vilis mūs sagaida Viļakas novada bibliotēkā. Stalts vīrs, pēc skata jaunāks par saviem gandrīz 60 gadiem. Viņa roka ir cieta un raupja – vēju un salu aprauta. Vilis ir informācijas speciālists, tāpēc viņš grib mums izrādīt novada lepnumu – bibliotēku, kurai, jāteic, ne velti piešķirts nosaukums – Latvijas mazā gaismas pils. Mums pievienojas grāmatu krātuves direktore Vija Circāne, un mēs izstaigājam svaigi izremontētās un mājīgās telpas. Aplūkojam zāli, kuras sienu rotā vērienīgs musturdeķis, ko no 720 dažādu krāsu kvadrātiņiem vietējās rokdarbnieces 2013. gadā radījušas par godu pilsētas 720 gadu jubilejai. Tumšas, piesātinātas zemes auglības krāsas, kas pāriet pļavas ziedu košajos toņos un noslēdzas ar zilām debesīm.
“Starp citu, Vilis ir Viļakas ģerboņa autors,” atklāj Vija Circāne. Vili viņa ievērojusi pirms vairākiem gadiem – tiešs, atklāts un ļoti godprātīgs cilvēks, kas apveltīts ar spēju pasauli redzēt tik skaistu un daudzkrāsainu, kā pats Dievs, to radīdams, iecerējis. “Ir svarīgi, kādām acīm tu raugies pasaulē – pelēkām vai redzošām,” viņa saka. Ievēroju, ka uz palodzēm ir daudz veselīgu, koši zaļu telpaugu. Puķes te tvīkst laimē. Atpūtas telpā mūs gaida aromātiska piparmētru tēja, piparkūkas un pašcepti žagariņi, bagātīgi izmērcēti pūdercukurā. “Viļaka ģeogrāfiski ir Latvijas galējais vai sākuma punkts – kā uz to raugās. Jā, mēs te esam malēnieši,” Vilis runā aizgūtnēm un visu laiku smaida. Viņš izstaro tādu kā no dabas aizlienētu vitalitāti un bērnišķīgu prieku. Viņš it visā saskata brīnumu. Tāds muļķītis labā nozīmē kā trešais tēva dēls no pasakām. Pasaules malas atklājējs, Dullais Dauka, Dieva aplaimots cilvēks!

“Katrā vietā ir savi dimanta graudi. Tāpēc jau ir tik interesanti, ka mēs esam dažādi,” vārdi no viņa plūst vienā laidā. Izrādās, mēs esam ieradušies vienā no Triju Ķēniņu dienām. Šodien esot Baltazara, un tas nozīmējot piepildījumu. “Kristieši pieskaņojās senču tradīcijām, kas savukārt ticību apaudzēja ar tautas ticējumiem. Mana vecmāmuļa, dzimusi 1894. gadā, atcerējās, ka vēl 20. gadsimta sākumā dzīves ziņā liela nozīme bija svētbirzīm un svētakmeņiem. Ir versija, ka vārds baznīca cēlies no vārda bāzt, jo cara laikā cilvēkus ar varu bāza iekšā baznīcās.”

Vilis stāsta, ka viņam gadījusies laime bērnību pavadīt tēlu un fantāzijas pasaulē, jo, ticat vai ne, vēl pirms pusgadsimta daudzās vietās Viļakas pusē elektrības nebija. Arī televīzija parādījās tikai sešdesmito gadu beigās. Vilis atceras, ka ziemas tolaik bija īstas, bargas un decembra novakarēs vecmāmuļa stāstīja vilku stāstus. Decembris taču vilku mēnesis! Tviterī Vilis raksta, ka jāspicē ausis, vai pie mājām vilki negaudo: “9. decembris Vilku diena. Ja vilki gaudo, būs sals.” Kādi gan vilki mūsdienās? “Pie mums tā ir realitāte, nesmejieties,” saka Vija.

Vilis ir dzimis Viļakas novada Meiravas ciemā, tāpēc viņa niks jau kops jaunības gadiem ir Meiravietis, tāpat saucas viņa interneta blogs, kurā ir Viļa fotogrāfijas, dzejoļi, filozofiski apraksti. Viļa simboliskie dzīvnieki, kas viņu iedvesmo, ir gepards, vilks, bezdelīga, svīre, piekūns. “Es esmu neatkarīgs, brīvs, tendēts paļauties tikai uz sevi. Kad es viens pats klīstu apkārt, vietējie, kas brauc garām, apstājas, sola, ka aizvedīs mani mājās, bet es – neē, lai gan rokas nosalušas. Es smejos: ja redzat, ka neko vairs nevaru, krāmējiet mašīnā. Sievai ar mani nav viegli.” Nesen Vilis viens pats gar pierobežu nostaigāja 46 kilometrus un tviterī atzīmēja: “Mazā navigatora baterija nosēdās piektajā stundā mīnus 10 grādos. Vēl pēc divām stundām, mīnus 12 grādos, arī foto un mobilais telefons. Kad atgriezos, bija mīnus 14.”
Pilnīgi traks! Pierobežā nevienas dzīvas dvēseles, tikai pamestas mājas un dzīvnieku pēdas. Pilsētniekiem to grūti izprast, bet palikt bez sakariem šādā laikā ir kā spēle uz dzīvību un nāvi. Vilis stāsta, ka sērkociņus nēsā kabatā, bet tur jau tā lieta, ka tad, kad pirksti ir sasaluši, vairs nevari neko. “Kustinu, kā nu ne, bet 15 grādu salā ar laiku viss pievelkas ar aukstumu. Es reizēm eju desmit stundas, un pa to laiku pat mugursoma ir sasalusi ragā.” Vilki gaudo? Nē, vilkus gan negadoties bieži sastapt, pagājušogad Vilis tikai divās vietās redzējis vilka pēdas un pēc kādām dienām saplosītu jenotu. “Agrāk vilku esmu pa gabalu redzējis, bet tagad vairs ne. Varbūt arī tas bija ar suni sakrustojies, ja tik tuvu pienāca. Tagad, ja arī kāds ir, tas ienāk no Krievijas.” Vilim būtiskas ir lietas un parādības, ko citi pat neievēro. Viņš pamanās piebilst, ka arī rudzupuķe pie mums atnākusi no Krievijas. Viņam dikti patīkot, esot dzejoli sacerējis.

image002Skaita ticējumus kā pātarus
Norises dabā Vilis dienasgrāmatās sācis pierakstīt 1975. gadā, kad mācījās Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, tātad ar laika vērošanu nodarbojas jau 40 gadu. Viņš kaudzēm ir savācis vecu ļaužu ticējumus par laiku, bet atzīst, ka visiem ticēt nevar. Jāiet dabā un jāvēro pašam. 1979. gadā, atgriezies no armijas, kur nācās būt ūdenslīdējam Krimā un strādāt slēgtajā militārajā delfinārijā, Vilis atkal ķērās pie jaunam cilvēkam savdabīgās aizraušanās.
Ticējumus Vilis skaita kā pātarus, grūti izsekot līdzi. Daži šķiet mazticami, daži komiski, citi grūti pārbaudāmi. “Ja vakarā saulīte noriet mākoņos, ir ticams, ka nākamā diena būs mākoņaina. Jāklausās, kā vējš naktī gar pakšiem gaudo un no kuras puses smalkais sniegs krīt. Mans mērķis ir, lai katrs pats būtu laika vērotājs, pats uztvertu un sataustītu dabā notiekošo. Pie mums nav kā Sibīrijā, kur viens anticiklons stāv, mums zemīte maziņa, piejūrā plus seši, bet citviet mīnusos. Tās gudrības ir mūsos, atliek tikai celt augšā.”

Vilis neko nepalaiž garām – arī to, ka 15. un 16. augustā vairākās vietās redzējis uzziedējušas ievas, bet Andra dienā uz Viļakas ezera ledus uzkāpuši pirmie zemledus makšķernieki. Pēc šiem arī varot šo to prognozēt. Vilis izmērījis ledu, tas bijis 17 centimetru biezs. Vilim dzīve ir trakoti aizraujoša padarīšana. Tāpat kā citi novēro akciju cenas fondu biržās, finanšu plūsmu tirgos vai produktu cenas, Vilis skrupulozi fiksē norises dabā. Viņu interesē viss – viens ziemā pamodies ods, plaisa ledū, cik garas krīt ēnas, sīlis mājas tuvumā, bebrukārkliņa ogas un no kuras puses apsūnojis celms. Viļa ieraksti kopā ar fotogrāfijām globālajā čatā veido poētiski smalku noskaņu: “bļitkotāja vainags un acs avotā”, “mežrozītes pūdercukurā”, “zīmes un raksti iekš un virs ledus”, “ katram savs laiks, arī ozoliem”, “mākslinieka projekts jeb krāsas ledū”. Nav jau brīnums, jo viņš studējis žurnālistiku un bieži publicējis aprakstus vietējā laikrakstā Vaduguns.

Prasu, vai klimatiskās pārmaiņas mūsdienās nav izjaukušas dabas ritmus. Runā, ka senču zīmēm vairs nevar ticēt, jo daba ir mainījusies. Vilis izziņas ceļā esot nonācis pie atziņas, ka mēs vienkārši daudz ko vairs nezinām, esam nozaudējuši gudrību. Tomēr, plašāk raugoties, nemaz tik daudz nav mainījies. Mūsu senčiem tik daudz nevajadzēja zināt, cik silta vai lietaina būs nākamā diena, viņiem svarīgi bija eksistenciālie jautājumi – malkas sagādāšana ziemai, siena savākšana, lai lopiņiem ir ko ēst. Respektīvi, viņus interesēja kopaina, un šajā ziņā globālie procesi norises dabā pārāk nav ietekmējuši. “Ko nozīmē barga ziema? Sieva smejas, ka man no mīnus 30 sākas aukstums.” Vilis atceras, ka 1978. gadā decembra beigās pieturējies ap mīnus 40 grādu sals, bet 1987. gadā desmit dienas gaisa temperatūra pazeminājusies līdz pat mīnus 37 grādiem. Kad Vilis bijis padomju saimniecības Viļaka pīļu kompleksa vadītājs, braucot pēc pīlēniem mīnus 27 grādu salā, smagā automašīna uz vairākām stundām iestigusi kupenā. Starp citu, Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā viņš ieguva sudraba medaļu par muskusa pīļu audzēšanu un muladi (krustotas baltās un muskusa pīles) ieviešanu Latvijā.

“Mūsu senči vēroja dabu un izdzīvoja. Pateicoties viņiem, mēs esam šajā pasaulē. Ja mūsu senči būtu dumji, mēs te nerunātu, bet viņiem piemita liela dzīves māksla. Vai mēs tagad bez satelītiem un modernas aparatūras kaut ko zinātu? Mūsdienu cilvēks ar masveidīgumu un urbanizāciju izraisa katastrofas, bet senči izdzīvoja skarbos apstākļos. Mēs, latvieši, vēl neesam nozaudējuši senču prasmes. Kāpēc iznīcināt to, kas mums jau ir, skriet pakaļ Rietumu civilizācijai, kas tagad saprot, ka daudzējādā ziņā nonākusi strupceļā, un grib atgriezties.” Vilis mazliet pukojas, ka pie mums autobraucēji sabrauc vardītes, ka plokš vien, bet Vācijā uz ceļiem ir brīdinājuma zīmes, sak, daliet ceļu ar vardēm. “Mūsu būtība ir organiskās vielas, mēs neesam veidoti no cita materiāla kā visa pārējā daba, tāpēc mums tā ir jāsaglabā. Ja paņemam tikai tik, cik vajag, ir līdzsvars, kas ir visa pamatā. Varavīksne rodas tur, kur saules gaisma krustojas ar ūdeni. Bērns prasa, kur ir tā varavīksne, bet es saku: tu jau stāvi varavīksnē. Mēs jau esam brīnumā iekšā, bet gribam skriet meklēt brīnumus citur. Kad reiz cilvēks sapratīs, ka ir nevis jāskrien uz austrumiem vai rietumiem, bet jāizprot, kas viņš pats ir? Tur tas sāls! Mums jau ir tautas vērojumi, ticējumi, bet jauna lapa tajos katram pašam jāatver.”

image003Hinduisma pēdas Viļakā
Viļa tēvs ir baltinavietis – latgalis, māte malēniete. “Pie mums ir dažādas izloksnes pat viena pagasta robežās,” iestarpina Vija. “Pie mums strīdas, kura ir tā īstā latgaliešu valoda. Ir jāizkopj literārā valoda, saglabājot visu, kas ir raibajā valodu deķī, kā pļavā nātres, margrietiņas, madaras – skaistums veidojas kopumā. Arī Viļakas novada ļaudis ir kā raiba pļava – senči ir bijuši somugri, plus slāviskais piejaukums,” turpina Vilis. Viņš prāto, ka patika uz zilo, balto krāsu un bezdelīgu viņā ir arhetips no tālajiem igauņu senčiem. “Ģenētiski mēs tik savdabīgi esam sakrustojušies.”

Vilis domā, ka, ielūkojoties sevī, mēs spējam atpazīt savus bezapziņas struktūras elementus, kas nāk no dažādām tautām un laikmetiem. Vilis vasaru un ziemu brauc ar riteni, klaiņo krustu šķērsu pa novadu. Viņš teic, ka to zina noteikti: katrā vietā ir cita enerģētika. Piemēram, vietā, kur Viļakā atrodas luterāņu baznīca, ir tā sauktais Dimanta kalns, kur, kā pieļauj ģeologi, no Rēzeknes pakalniem varētu iet dimanta dzīsla. Vajag tik rakt, būs pilnas kabatas dimantiem. Un ir taču vietas, no kurām cēlušies dižgari – prezidenti, literāti. Tātad vietas enerģētika iedarbojas uz mūsu gēniem, radot noteiktu īpašību kombināciju. Arī Viļaka esot īpaša, pilsētai ir 700 gadu vēsture. Tas taču kaut ko nozīmē!

“Visa dzīves gudrība mums ir nodota, pateikta, tikai tai ir bieza sodrēju kārta virsū, kas jānotīra. Piemēram, Taro kārtis, tajās ir visas pasaules zināšanas, bet tad kādā vēsturiskā brīdī tās nonākušas pie čigāniem kā spēļu kārtis.” Vilis itin nemaz nebēdājas, ka pierobežas ciemati ir ļaužu pamesti. “Kārkli zied, pūpoliņi smaržo – debešķīgi! Lai aug griezdamies, mēs nevaram nostāties pretim tam, ka laicīgā dzīve izretinās. Mēs tikai fiziski esam ierobežoti, domās un tēlos mēs varam iet tālu.” Ja cilvēks jutīs vajadzību, viņš pats atradīs, bet bazūnēt nav jēgas. Piemēram, Velna ezers Aglonā. Nevajag, lai uz turieni tūristi brauc. Varbūt ar nākotnes tehnoloģijām daudz ko vairāk varēs atklāt, lai vērtības dus līdz nākamajām paaudzēm.

Prasu, vai mazajai pierobežas upītei, kam nosaukums Vēdas (krieviski Vjada), varētu būt kāds sakars ar hinduisma svētajiem rakstiem. Vilis saka: daudzi ticot, ka esot saikne, viņš gan turoties pie realitātes, tāpēc, ja nezina, paklusēs. Tomēr, piemēram, sanskritā vārds esmu asmi skan līdzīgi kā latgaliskais asmu. Kaut kas kopīgs ir visām tautām, kas ar gudru ziņu kaut kur parādās, secina Vilis. “Mitra kalna saules pusē virši un akmens sēnes,” decembrī Vilis tvitera ierakstu papildinājis ar fotogrāfijām. Mitra hinduismā ir dienas dievs. Kas pie jums tur Viļakā notiek? Vilis izvēlas prātīgāku viedokli: 19. gadsimta pirmajos desmit gados, Napoleona kara laikā, kalnu kā nocietinājumu uzbēruši krievu karavīri. Kalns pēc formas līdzinās katoļu mācītāja cepurei mitrai, tāpēc tā arī nodēvēts. Vēl iespējams, ka armijas ģenerālis bijis Mitrofanovs.
 
Vili, kāds būs pavasaris?
Kārtis galdā! Tincinu laika vīru, lai bez aplinkiem pasaka, cik gara būs ziema un kāds pavasaris. “Pavasaris būs līdzīgs kā 2013. gadā. Rādās, ka ziema būs gara. Februārī divas nedēļas var turēties sals, ne pārāk bargs, tā ap mīnus 15 grādiem. Marts būs ar pavasari uz lūpām, bet kažoks vēl būs jāuzvelk. Līdz 20. martam būs atkušņi, bet aprīlī pārsvarā vēss, mākoņains. Kopumā pavasaris šogad nebūs silts, Lieldienās var gadīties slapjdraņķis. Ledus sastrēgumi liecina, ka draud plūdi. Arī vasara būs mērena, ne īpaši karsta.”
Vilis uzsver, ka vēl jāvēro nozīmīgas dienas: Tenis 17. janvārī un Bašķis 20. janvārī, pēc tam svecaine 2. un 15. februārī. Tad manīsim, kāds būs siena laiks, tātad jūlijs. Jums te laukos labi, visi dabas procesi uz delnas, bet ko vērot pilsētniekam? “Nozīmīgajās dienās ir jāvēro vēji. Saslapini pirkstu, uzmet gaisā un sajūti! Ugunīgs saulriets norāda uz vējiem. Ja zvaigznes koši spīd, pēc trim dienām laiks mainīsies, ja ir blāvākas, saglabāsies. Mēness fāzēs jāvēro putni. Ja vārnas treknas, ziema būs barga. Ja zvirbuļi čivina, laiks mainīsies, ja sabozušies, būs sals. Ja vējš pūš no rietumiem, bet mākoņi iet uz austrumiem, drīz laiks mainīsies. Meži šalc uz atkusni. Kad dabā iestājas dziļš klusums, gaidāms sals. Rudenī var papētīt, kā apsūnojuši akmeņi. Ja no dienvidu puses, ziema būs auksta. Ja ap Ziemassvētku laiku parādās odi vai mušas, sekos maigs periods. Bagāts sēņu gads liecina par sniegotu ziemu. Ja rudenī lapas kļūst rūsganas, ziema būs mīksta, ja zeltainas – salta. Čiekuri liecina par pavasari.”

Par putnu uzvedību Vilis stāsta, ka šiem galvenais, lai vēders pilns un ir sauss, tad dzīve laba. “Kad strādāju pīļu kompleksā, putnēni dzima 37 grādu salā un izdzīvoja.” Pērn pelēkie mājas strazdi Latvijā kavējušies līdz 1. februārim, tad uz laiku nozuduši. Prasu, vai viņam nezvana kaimiņu sievas: Vili, saki, kad man burkānus zemē likt? Viņš met ar roku: “Jābūt kvintesencei – pieciem elementiem: sēklai jābūt dīgtspējīgai, augsnē jābūt noteiktam mitrumam, siltumam, mēslojumam un mīlestībai. Tad arī viss notiek. Tas pats Mēness! Saka, mēnesnīcā uz palodzes atstāta žilete kļūstot neasa. To ir grūti pārbaudīt, bet tā gan varētu būt, ja ņemam vērā, kā Mēness ietekmē jūras un okeānus. Elementāra likumsakarība: tie augi, kas aug uz augšu, jāstāda jaunā Mēnesī, tie, kas uz leju, – vecā.”

image004Pieķēdējies un iecērt zobus kokā
Pamanu Vilim rokā mazu, zilu bumbiņu, ar ko viņš visu laiku tā kā spēlējas. “Tas ir mans starpnieks starp debesīm un zemi. Bumbiņa man ir kā vēdiskās krelles vai rožukronis, arī alkohola un cigarešu vieta.” Vilis atzīstas, ka viņam ir vairāk nekā simt bumbiņu kolekcija. “Bumbiņa ir simbols, tai nav ne sākuma, ne beigu, ne gala, ne malas, pats un viens, viens un pats. Mūžīgais, bezgalīgais, te viss ir. Es varu sēdēt un skaldīt mūžību kā Kajs ledus klucīti pasakā par Sniega Karalieni, bet galu neatradīšu. Bumbiņa ietver sevī pasaules uzbūvi, ap to var sakļaut roku, koncentrējot domas un jūtas. Tā man ir arī akupunktūra un fizkultūra.”

Viļa blogā ir zīmējumi, kuros ir spirāles forma – mūžības simbols. “Citi tur saskata sejiņu ar smaidiņu, vēl kāds skudras, seši un deviņi, vai iņ, jaņ zīmi – sievišķo, vīrišķo, melno, balto. Tas vien nozīmē, ka mēs, daba un Kosmoss ir uzbūvēti pēc vienām un tām pašām likumsakarībām. Ritenis ripo, ciklons savirpuļo tos pašus sešniekus un deviņniekus. Spirāles būtība ietver kosmisko principu. Tā ir arī ziediņā, re, ģerānijas lapā uz loga. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir politisko procesu vai laika vērotājs, viņam pirmām kārtām jābūt pašvērotājam. Ja gribi kādu tikumu attīstīt, tas jāatkārto 49 reizes. Tad tas kļūs par ieradumu.”
Uz palodzes kupli salapojusi ģerānija, arī ausu puķe, alveja, kalanhoja. “Te, kur nav datoru, mēs audzējam ārstnieciskos augus,” saka Vija. Paberžu asu puķes lapu, un tā atbild ar aromātu. Vilis atzīstas, ka deviņdesmitajos gados mēģinājis “dziļi līst ezoterikā”, bet izrādījies, ka tas cilvēkam ar drusku smalkāku jušanas mehānismu nekā vairākumam var būt bīstami. “Tas var aizvest uz citām realitātēm, no kurām atgriezties ir grūti. Toreiz manai radiniecei bija 94 gadi, un mans pienākums bija būt pie viņas. Es pierakstīju visu viņas miršanas procesu, un 28. decembrī dienas vidū pats savām acīm redzēju, kā tantes dzīvība izdzisa kā svece un mazs enerģētisks kamolītis aizgāja no viņas. Esmu vairākas reizes dzīvē redzējis lodveida zibeni – tas bija varbūt kaut kas mazliet līdzīgs. Es toreiz izgāju šo ceļu, bet tas var aizvest arī murgu pasaulē. Atgriezos zobus sakodis. Kamēr tevī tas viss iekšā notiek, ir gandrīz vai burtiski jāiecērt zobi kokā un jāpieķēdē sevi. Tā ir katarses un elles sajūta vienlaikus. Cilvēku radīdams, Dievs cilvēka izdomu atvēra, bet aizmirsa nolikt robežas. Tomēr esmu to izsāpējis, un tas ir bijis liels sevis izziņas gājums.”

Taujāju, vai viņš aizraujas ar Austrumu filozofiju. Vilis saka, kādreiz esot daudz lasījis, praktizējis dzelzs jogu, bet tagad viņa meditācija ir iešana vai braukšana ar riteni pa dabas takām. “Dzelzs jeb akmens joga nozīmē ķermeņa nodzīšanu, padarīšanu par akmeni. Tā gan prasa upurus. Es savu dzīvīgumu jūtu dabas skarbumā, lai gan saulīti izbaudu ar milzu prieku – eju basām kājām, vienos šortos. Es tveru to, kas šajā brīdī ir, saskaņojos ar vidi, bet nekad pa pasauli neeju kā uzvaras gājienā.”

Kāds ārā laiks? Komentē speciāliste

Kāpēc mūsdienu cilvēku, kura dzīve ir visai maz atkarīga no laika apstākļiem un kurš lielāko diennakts daļu pavada mājās, birojā, lielveikalā, automašīnā, aizvien tik ļoti interesē, kāds ārā laiks? Skaidro Jauno psiholoģiju centra goda direktore, neirolingvistiskās programmēšanas un kouča trenere Dace Rolava:
“Laika apstākļi ir arhetips, kas iestrādāts mūsu smadzenēs. Līdzīgi kā mūsu senajās smadzeņu daļās ir saglabājusies reakcija, kas aktivizē adrenalīna izmešanu asinīs un neapzinātu izvēli: uzbrukt vai bēgt. Šajā ziņā daudz neatšķiramies no ķirzakas, kas, esot drošībā, sildās saulītē, bet, sajūtot apdraudējumu, pamūk zem akmens. Mums vairs nav mamuta, no kura bēgt, tāpēc bēgam no sociālām problēmām. Mūsos ir iekšējais bioloģiskais pulkstenis, kas visu laiku jāsaskaņo ar ārējo dabas ritmu. Diez vai kāda sieviete sev jautā, kāpēc 29. mēneša dienā viņai ir mēnešreizes. Vienkārši tāpēc, ka to ietekmē Mēness. Uzzinot, kādi būs ārējie apstākļi, mēs tiem sagatavojamies iekšēji, jo dzīvojam sevī, nevis kaut kur ārpusē. Interese par laika apstākļiem īstenībā mazāk saistīta ar kurpju izvēli un lietussarga neaizmiršanu mājās, bet vairāk ar pašsajūtu. Tieši tāpēc laika ziņas mums ir tik svarīgas.

Ziemas buča ritenim, auss gredzenā
Savu dzīvesbiedri Mariju Vilis pirmo reizi satika uz ezera ledus. “Viņai grūti ar tādu cilvēku kā mani, kas viens pats vairākas stundas klaiņo pa mežiem. Ja es būtu jaunāks, varbūt tagad klīstu kaut kur pa Āfriku.” Sieva strādā Viļakas Sociālās aprūpes centrā, meita jau desmit gadus dzīvo Īrijā, dēls strādā Jelgavas zinātniskajā bibliotēkā. Mazbērnu viņam vēl neesot, bet dikti gaidot. “Tās ir tādas smalkas, trauslas lietas – mums sevi ir jāsaglabā, citādi transformēsimies. Mēs nevaram domāt tikai par savu ego un izklaidēties. Vecumdienās var pienākt brīdis, kad saproti – nekā nav. Par visu ir jāmaksā.” Vilis atkal runā par to, ka visam jābūt līdzsvarā. “Redzat, lielajam ozolam tik daudz dzinumu. Tas ir dzīvības princips – par katru cenu saglabāties. Ja no simt sēkliņām 99 ir neauglīgas, uz to mēslojuma viena izdīgs. Miljons reizēm ir tikai tās vienas dzīvības iespējas labad.”

Vilis strādāja no Viļakas apmēram desmit kilometru attālajā Žīguru kultūras namā un ziemā vēlās vakara stundās mājās atgriezās, skaidrs, ka ar velosipēdu. “2006. gada ziema, sals mīnus trīsdesmit. Garām brauc autobuss, kurā sarāvušies ļaudis sēž priekšējos sēdekļos. Visi uz mani atskatījās kā uz traku. Kad atbraucu mājās, ritenim vienmēr uzspiežu bučiņu: paldies par braucienu. Pieskāros ar lūpām stūrei un tā arī paliku kā pielipis. Tā arī gāju pagrabā. Otrs gadījums bija ar ausi. Reiz Andra dienā pieturējās liels sals. Braucu mājās, jutu, ka auss svilst, bet, domāju, ko tur daudz, palikuši daži kilometri, pacietīšos. Mājās pārbraucis, kā pieskāros ausij, tā sagriezu ritenī. Domāju, tūlīt nolūzīs. Uzlikšu sievai uz galda, ko viņa teiks? Pusstundas laikā auss atdzīvojās, pēc tam gan sapampa un suloja trīs dienas. Termometrs man nav vajadzīgs, es ar degunu jūtu, cik grādu sals. Ja jāpaberzē, ir jau mīnus 15 grādu. Tas arī vienreiz bija balts, laužams nost.” Pērn peldēšanas sezonu Vilis atklāja 23. martā. “Gribēju pārpeldēt dīķītim, līdz vidum tiku, situ ar kulaku pa ledu, lai izlauztu ceļu, bet nekas nesanāk, kulaks jau asinīs, bet ledus turas. Nekļuvu par ledlauzi, peldēju atpakaļ. Nē, nesaslimu, tūlīt siltumā un kustībā. Tā tikai! Sezonu noslēdzu 9. novembrī, kad jau bija mazs ledutiņš.”

Lai aplūkotu Viļa astoņdesmitajos gados ekspresīvi radītās gleznas, dodamies uz viņa mājām. Nekādas skarbās romantikas – dzīvoklis padomju laika daudzdzīvokļu namā. “Līdz četrdesmit gadu vecumam cilvēks sevi atklāj, pēc tam tikai atražo, neko jaunu pateikt nevar,” saka Vilis, rādot naivisma stilā radītos darbus: sievas Marijas portretu, savu kāzu dienu, ceriņus, bezgalību, atgriešanos un kādu vecgada nakti. “Es gleznoju ar visu, kas pie rokas, pat ar apavu krēmu. Es, garām ejot, vardīti no ceļa noceļu, skudriņu aplūkoju un tāpat, garām ejot, izpaužos gleznās. Līdzko man rodas ideja, iedvesma, es daru un nezinu, ko darīšu nākamajā solī. To, ko dzīve piedāvās!”

Viļa meditāciju istabā, kā viņš to dēvē, ir senlietas no vecmāmuļas mājām: kumode, lūgšanu altāris, pat vecumvecs drēbju pakaramais. Turpat senču kalendāri, grantsbedrē atrasts sens zvejnieku enkurs, akmenī sacietējuši gliemežvāki. Vilis paķer no palodzes milzīgu zaļu gurķi un sačervelējušos brūnu miziņu. Tas lielais esot izaudzis tepat Latvijā no ķīniešu gurķu sēkliņām. Glabājoties kā iebalzamēts no septembra, bet čokurainais esot mūsu pašu gurķis. “Mēs visu laiku ejam uz apvārsni, bet kādam citam apvārsnis ir tur, kur esam mēs. Kādu vēl pasauli un laimi meklēt, ja tu jau tur esi – varavīksnē un apvārsnī! Mēs katrs no savas puses skatāmies. Tas ir tā kā naktī, ejot pa ceļu. Tumsa, baisi. Bet, kad sāc iet, visu var saredzēt, skaistas naksnīgas debesis. Bet kāds sēž istabā un domā, ka aiz loga ir elle,” viņš saka.

Kad krēslā, sniegam draudīgi putinot, iedarbinām mašīnu, Vilis vienā kreklā stāv durvīs, lai pamātu mums ar roku. Un te pēkšņi, plati smaidot cauri slapjdraņķim, skrien mums klāt: “Evija, pagaidi, dzirdi?! Zvirbuļi čivina, laiks mainīsies!”

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/185218/laika-paregis-vilis-bukss-stasta-par-laiku-latvija-un-hinduismu-vilaka