Laika mašīnas princips.

ImageTajā laikā, kad zinātnieki sapņoja par laika mašīnas radīšanu, bet rakstnieki-fantasti viens pēc otra aprakstīja to visās detaļās, par tās izgudrošanu tika izrakstīts honorārs - jau tālajā, 1973. gadā.

Dmitrija Sokolova raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 18. numura.

Uzzīmē to, nezin ko.

"Nauda izmaksāta par laika mašīnas izgudrošanu" - tādu frāzi uzrakstīja algu sarakstā viens no kinostudijas "Mosfiļm" grāmatvežiem, kad pazīstamais mākslinieks, grafiķis-karikatūrists Vjačeslavs Počečujevs atnāca saņemt honorāru 40 rubļu apmērā. Nē, nevajag baidīties, ne jau padomju vara tik zemu novērtēja "gadsimta izgudrojumu". Tik daudz izmaksāja laika mašīnas projekts, kuru galvenais varonis Šuriks no komēdijas "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" uzbūvēja paša dzīvoklī. Režisors Gaidajs nekādi nespēja atrast piemērotu laika mašīnas variantu. Pusgadu īpašs konstruktoru birojs mēģināja izdomāt fantastiskās iekārtas ārējo izskatu. Taču piedāvātās, smagnējās konstrukcijas nekādi nebija piemērotas filmēšanai. Visā studijā "Mosfiļm" mākslinieku-skulptoru Počečujevu pazina kā talantīgu cilvēku. Viņam arī piedāvāja uzzīmēt laika mašīnu. Pēc divām dienām Gaidaja priekšā gulēja rasējums. Pateicoties tam, Počečujevs iegāja vēsturē kā pirmais cilvēks, kurš oficiāli saņēma honorāru par laika mašīnas izgudrošanu.

Patents brīnumam.

Irānā pirms dažiem gadiem gāja vēl tālāk un pavisam nopietni iedeva patentu par izgudrojumu "Arijjaijeka laika mašīna". Par tās izgudrotāju kļuva Irānas Stratēģisko inovāciju centra līdzstrādnieks Ali Razegi. Pēc paša izgudrotāja vārdiem, ar viņa laika mašīnu doties nākotnē diezin vai varēs. Pēc pirkstu nospiedumiem, izmantojot sarežģītus algoritmus un varbūtības teoriju, Ali Razegi izgudrojumam vajadzētu paredzēt cilvēka vai pat veselas valsts nākotni ar lielu precizitāti, taču tikai 8 gadus nākotnē. Cik šādi pareģojumi ir ticami, pagaidām neviens nezina. Sava izgudrojuma darba algoritmu zinātnieks tur slepenībā, baidoties, ka to var nozagt. Zinātniskā sabiedrība izsaka lielas šaubas par to, ka irāņu laika mašīna spēj darboties. Taču par labu izgudrotājam runā fakts, ka viņa rēķinā jau ir 179 reģistrēti izgudrojumi.

Un tomēr tā griežas.

Pirmo reizi par iespēju ceļot laikā sāka runāt XIX gadsimta beigās pēc Herberta Velsa romāna "Laika mašīna". Interesanti, ka praktiski mēģinājumi radīt laika mašīnu balstījās uz principiem, ko lika priekšā pats Velss. Rakstnieks postulēja, ka pasaule turas uz četriem "vaļiem": platuma, garuma, augstuma un laika. Visvairāk tehniski iespējamie ceļojumi laikā mūsu dienās ir trīs. Pirmais - izdomāt iekārtu, kas ar pazīstamu fizikas likumu palīdzību varēs palēnināt vai paātrināt laiku noslēgtā sfērā. Otrais paņēmiens - nokļūt nākotnē ar izliektas telpas palīdzību. Un beidzot, trešais - tā saucamā laika cilpa.

Pēc fiziķu domām, eksistē arī ceturtā dimensija - laiks. Tās ir laika spirāles, kas periodiski saplūst. To saskaršanās brīdī cilvēks hipotētiski var pārlēkt no viena spirāles loka uz citu, pārvietojoties laikā.

Ne mazāk interesanta ir arī hronovizora radīšana - ar šo iekārtu varētu novērot katru pagātnes un nākotnes momentu.

Kozireva spoguļi.

Ar laika ceļojumu problēmu vēl 1950. gados nodarbojās padomju astrofiziķis Nikolajs Aleksandrovičs Kozirevs. Tieši viņam pieder ideja izmantot laika mašīnā lāzera starus. Zinātnieks bija pārliecināts, ka viņa atklājuma pamatā atrodas teorija, ka laiks nav nekas cits kā fizisks faktors, kas piedalās Visuma cēloņu-seku saitēs, bet zvaigznes, pateicoties tajās notiekošajos siltuma procesos, izdala arī kolosālu laika daudzumu, pārveidojot to jaunā, fiziskā substancē. Veicis virkni eksperimentu, zinātnieks pierādīja, ka laiku var gan uztvert, gan atstarot. Neilgi pirms nāves Kozirevs veica izšķirošu eksperimentu un parādīja, ka laiks, tāpat kā gravitācija, atšķirībā no gaismas, neizplatās telpā ar zināmu ātrumu, bet gan rodas vienā mirklī dažādos punktos. Vienkāršāk sakot, objektus, kas izstaro gravitāciju vai laiku, var atklāt uzreiz, jebkādā attālumā no tiem, neskatoties uz gaismas ātrumu.

Pēc Kozireva nāves viņa eksperimentus pārtrauca un tikai 1990. gadā tos atjaunoja Kosmiskās antropoloģijas institūtā. Ar "Kozireva spoguļa" palīdzību tika veikti svarīgi eksperimenti, kas pierādīja, ka laika plūsmas var fiksēt un atšifrēt, iegūstot informāciju par iespējamo cilvēces pagātni un nākotni. 1991. gadā tika veikts unikāls eksperiments ar koda nosaukumu "Polārais loks". Tā jēga bija - pārraidīt lielā attālumā cilvēku domas un priekšmetu attēlus, kas ievietoti aparātā, kas bija radīts pēc Kozireva materiāliem. Pārraides punkts atradās Diksonas ciematā, aiz polārā loka, bet "signālu" uztvēra Novosibirskā. Eksperimenta rezultāti pārspēja gaidīto: 30% cilvēku uztvēra signālu vienā mirklī, 30 - pēc diennakts, bet 30 - diennakti pirms tā izsūtīšanas (!). Pats eksperiments izraisīja neparastas parādības: magnētiskā lauka un jonosfēras svārstības, ļoti spēcīgu ziemeļblāzmu un NLO. Pētījuma dalībnieki sajuta arī pavisam dīvainas lietas: svara zudumu, vienlaicīgi sevis un sava dubultnieka sajušanu, atmiņas no savas pagātnes, zināmu, vēsturisku notikumu ainas, ko varēja aprakstīt līdz sīkākām detaļām, sajūtas, it kā izejot atklātā kosmosā, NLO novērošanu, iepriekšējo reinkarnāciju vīzijas. Faktiski, zinātnieki varēja ne tikai izstrādāt un pamatot laika mašīnas teoriju, bet pat izmēģināt tās modeli. Jo eksperiments Diksona - Novosibirska nav nekas cits kā hronovizora izmēģinājuma modelis. Aparāta izskats, kam pamatā ir "Kozireva spoguļi", joprojām ir ar zīmolu "pilnīgi slepeni".

Viesi no nākotnes.

Ir laika mašīna, vai nav, to neviens nezina, taču laika tūristu pēdas periodiski parādās te vienā, te otrā vietā. Lidmašīnu māla figūriņas, kas atrasta izrakumos Āzijā [Cik zinu, Amerikā - t.p.], senās freskas ar kosmonautu attēliem skafandros, hieroglifi ar helikopteru un zemūdeņu attēliem, kas atrastas ēģiptiešu Seta templī 1842. gadā - tas viss var liecināt gan par to, ka Zemi ir apmeklējuši citplanētieši, gan par cilvēku pārvietošanos laikā. [Visdrīzāk var arī neliecināt - t.p.]

Nav jāaizmirst arī dīvainās tikšanās ar cilvēkiem no citiem laikmetiem. Tā Francijā, Lionā, 840. gadā pūlis sarāva gabalos trīs neparasti saģērbušos cilvēkus, kuri izkāpa no "sātaniska loka". Par šo notikumu ziņas ir saglabājušās baznīcu arhīvos. Pirms savas traģiskās bojāejas nepazīstamie centās no visas sirds ieskaidrot, ka arī viņi ir lionieši, tikai no cita laikmeta. 1950. gadā Ņujorkā automašīna Taimskvērā nāvējoši notrieca, ne no kurienes parādījušos cilvēku. Tiesu mediķi, spriežot pēc mirušā apģērba un personīgajām mantām, noteica, ka viņš ir... no XIX gadsimta! Vēlāk ticami tika noskaidrots, ka šis cilvēks ir izgājis no mājām 1879. gadā un pazudis.

...Šķirojot Velsa papīrus, viņa draugs Čārlzs Pinks nejauši atrada fantasta dienasgrāmatas. No tām varēja spriest, ka Velss pats "brauca" uz nākotni laika mašīnā un viņa romāns kļuva par paša piedzīvotā aprakstu. Romāna pirmajā versijā ar nosaukumu "Hronosa argonauti" autors apraksta daudzas, sīkas tehniskas lietas, kas "Laika mašīnas" gala versijā pēc izdevēju lūguma tika izslēgtas. Pats brīnumainākais, ka visi tehniskie jaunumi, ko "izgudroja" Velss parādījās vēlāk īstenībā. Izskaidrot šo fenomenu savādāk, kā to, ka laika mašīna eksistēja reāli, nav iespējams. [Es tomēr piebildīšu, ka Velss savu laika mašīnu "nozīmēja" no motocikla, tāpēc nav brīnums, ka visas šīs smalkās detaļas, kas romāna gala versijā neiekļuva, bija reālas - t.p.]

Mums atliek tikai būt pacietīgiem un pagaidīt, kad tiks izgudrota laika mašīna, vai sliktākā gadījumā tad, kad pie mums ieradīsies viesis no nākotnes.

Ja ir vēlēšanās uzzināt ko tuvāk: https://www.youtube.com/watch?v=oRWwI61so5Q