Kurdeļu poēma.

pirmais skan 001Iepriekšējā priekšvārda vietā.

1979. gadā kopā ar citiem kursa biedriem pabeidzu augstskolu. Bijām trīs fantastikas cienītāji, kas izveidojuši tādu kā fantastikas mīļotāju pulciņu: es, Kārlis Jēkabsons un Ilmārs Leitāns jeb SF Company IKI vai IIK, kā nu kurš to dēvēja. Man labāk patika iki, jo biju atradis interesantu firmas zīmi. Tad nu lūk, nākošajā gadā, ar domu, lai mūsu draudzība neizkūp: es paliku Rīgā, Kārlis Ogrē, bet otrs Ilmārs sāka strādāt par Krāslavas pilsētas arhitektu, ierosināju kopā rakstīt kaut ko fantastisku. Ilmārs rakstīt negribēja, bet solīja ilustrēt darbu. Lai gan arī rakstītā veidā viņš atstāja pēdas: es biju ēdamās radības nosaucis par “sturpuļiem”, Ilmārs laikam nebija kārtīgi izlasījis un parakstījis zem bildes “strupulis”, nācās man tā arī izmainīt tekstu. Arī kurdeli es biju iedomājies savādāku, bet – lai nu paliek! Tā arī iesākām. Sūtot vēstules ar tekstu viens otram. Tomēr dzīve ir dzīve: pilsētas arhitekta darbs, ģimene - tālāk par divām bildēm viņš netika. Kārlis noturējās gandrīz līdz pusei. Mums bija nolemts: es rakstu vienu fragmentu, tad viņš, tad atkal es un tā uz priekšu. Taču jau drīz sanāca tas, ka katrs notikumus sāka vilkt uz savu pusi, bijām pārāk dažādi. Varbūt, ja vēl mēs strādātu kopā, bet tā - atsevišķi, nekas nesanāca. Man kaut kā negribējās visu pamest. Ne jau lai kaut kur iesniegtu, bet paša interesei - kā tas viss tur beidzas. Tā 1980. gadā no pavasara līdz rudenim tas viss tapa, izņemot to, ka beigu daļā tekstā bija viens robs, kas bija sašūts, kā saka, ar baltiem diegiem. 1992. gada janvārī pēkšņi radusies iedvesma lika pabeigt trūkstošo fragmentu. Citas ilustrācijas tā arī neradās, jo Ilmārs Leitāns aizgāja bojā autokatastrofā. Kārlim arī jau bija pilnīgi cita dzīve. Kad iesākās Harija Potera ēra un radās Kurbijkurne, vienā reizē jau ierakstīju datorā šo gardarbu. Tomēr, gan paša oriģināls kaut kur izsējās, gan Kurbijkurnē, mainot mājas lapas izskatu, poēma kaut kur aizklīda. Tāpēc nolēmu ierakstīt digitāli no jauna. Principā tas viss ir viens baigs murgojums, kam par iedvesmu kalpoja, ja nekļūdos, viens Stanislava Lema stāsts "Kurdeļa medības", no turienes arī aizņēmalies šo vārdu, jo tajos gados Lems mums bija topā.

Iepriekšējais priekšvārds, ko sarakstīju, tagad man liekas visai muļķīga vēršanās pie lasītāja, lai tas to visu izlasa un nevērtē pārāk bargi. Iztiksim bez tā. Un arī tagad šo to piestrādāju, ko labojamu atradu.

1. DAĻA.

1. NODAĻA.

Kāda rīta tempa triecošā stundā, kad motorizēti zvēri šķeļ pilsētas dūmako gaisu, jauns vīrietis, krampjaini satvēris rokturi salonā, bija iespiests starp ķermeņu būrzmu vienā no mašīnām ārēji stingām. Viņu gaidīja ikdiena blāva un ierastais darbs, nesa to tuvāk autobuss tiltam, kas vienoja pilsētas puses, šķeldams ledainu upes dvesmu. Bija migla, kas kaukt liek par sauli, un upes krasts vairs nesāka runāt par pilsētu savu. Tilts pazuda miglā un autobuss tajā starp rēcošu motoru rindām. Balts piens bija ietinis visu un acis tik velti meklēja saikni ar reālo esību šo. Un pazuda apdomas vārti, jauns vīrietis ieņēma sevī šo miglotā rīta elpu...

Jauns kurdelis kasīja pīksteni savu un dvesa uz savādo stāvu, kas negaidot izniris bija uz lenteņa ļodzīgās šķautnes...

Mūsu varonis atmodās pasaulē citā, kas pieteica sevi ar savādi draudošu līdzību tai, ko viņš pazina labi starp daudzām, no bērnības gadiem domās klejojot Visuma plašajā telpā. No miglas tā iznira, vēstot par likumiem svešiem, būtnēm, kas valda šai zemē zem debesīm zaļām, zāli tik rūsgani sārto un pelēki bālgano sauli, zem kuras kā milzīgi daudzspārnu tauriņi pretī tukšumam sudraba mākoņi vēlās. Klusuma ieskauts viņš ieslēdzās sevī un augšup skatienu vērsa vēl cerībā aptvert, kā nokļuvis vietā tik saistoši drūmā.

Debesīs virmoja miglainas ēnas, sajaucot redzamo tāļu patiesās rises. Jauneklis atstāja lenteņa šķautni, kuras nedrošās malas saskārās tādā pat jūklī ar veselu lenteņu lauku. (Lai nejauktos citsauļu saistvārdu burzmā, iejaukšos sakot, ka pasaulē šajā par lenteņiem dēvēja zāli.)

Mazajam kurdelim apnika domāt, ideja cēlās kā spalva. Strupajā purniņā atmirdza gaisma: “Vai tik tas nebūs strupulis mazs?” Ko gan vēl saprot tāds bērns? Strupulis garšīgs, strupulis gatavs un labs!

Kārīgas mutes no stiepjas pēc saldmes, maigi vēderā dzeļšūnas mirdz... Trieciens tik negaidot svešādi ass... kurdelis saraujas, pieplok pie zemes, lielajam kurdelim pienākot, bēg. Stājas tad lielais un iekrītas miesās, šķeltlūpas galvenā mute tad vēršas pret varoni mūsu, cilvēku, mulsuma neziņā drausmā:

“Piedod tu neprātim mazam un muļķam. Neesi strupulis, lielie to zinām. Lemts tev būs liktenis cits!”

Pārsteigums, šausmas un izmisums spīvs:

“Ierastā vide, kā tevis trūkst!”

Bet kurdelis turpina savu:

“Meklējam planētu tūkstošiem cauri būtnes, kas strupuļiem rada. Uzvilkām tevi zem saules, mūsu kas augumus glauž. Vienīgā cerība, glāb tu mūs – kurdeļu nabaga saimi!”

Labējā mute nu turpina teikto:

“Audzējām strupuļus, lielus un glītus, laukos kas mūssauli klāj. Paēdiens debešķīgs, raža kad ienākas! Visdzīves saturs un zieds! Pēkšņi te lietas it dīvainas sākas: naktī it visi strupuļi raušas no pākstītēm laukā un zūd... Pēdas tik gājienu vēstī pāri ielejai mūsu uz kalnaino tāli, beidzas pie alas, kur tumšība vīd. Nevaram darīt neko vairs ar sevi, bēdas it dižas tā dvēseli māc. Tumsa mums naidnieks, miegs aumaļām pārņem itvispašu būtni, kas barības alkst...

Tu esi mums glābiņš, tu strupulim rada! Tu iesi uz alu un meklēsi viņus vai palīgu kādu līdz atausīs rīts!”

Un piebilst vēl kreisajā mute:

“Cik ilgi lai ēdam vēl strupuļus zaļus, kas gatavi nava, lai pasaule zustu? Mums vēderi sāp tā jau gadu ar pusi! Ak, līdzi nu, mīļotais draugs!”

To dzirdot viesim no planētas zaļās bij' brīnumi lieli un mezglojās prāts,, cenšoties aptvert, kāds sakars ar strupuļiem svešiem tam varētu piedēvēts tikt.

Uz zemes, protama, lieta, bij' redzēti zvēri – lieli un mazi, bet cilvēkam rada tie atzīti netika jau kopš balādēs teiktajām pagānu dienām.

Tad atmeta domas viņš redzami veltīgās, saprazdams likteni savu, ko noteikt tam nebija spēkos ne pašlaik, ne agrāk, nekad. Un vienīgais spēks bij' jāsmeļas ticībā savā.

“Lai iet”, - viņš sacīja, smīnot par drosmi un straujumu savu. - “Lai iet tā lieta un lai turpinās tā, kā jums tīk! Bet pieraugiet, spēle dīvainā pašiem, lai neapnīk! Un uzdevums veikts ja tiks, tad mājās jūs mani atkal atgriežiet!”

“Mēs pieņemam! Līgums šis jādublē nav. Mēs paliekam. Visur mēs esam. Tu vari iet! Vien atceries! Tad kļūsi tu pats, kad šurpu ar būtni tu nāksi, kas sevi par Dampuri nosauks un sarkano kristālu zinās rādīt mums visiem par zīmi... Mēs jūtam – viņš palīdzēt spēs!”

Klusums gūlās pār smiltīm, lēni plūstošām nodabā savā. Visa zeme viens vienīgs smilšu pulkstenis, kurā priekš klaidoņiem rezerves minūšu nav. Daži vārdi saur gadsimtiem līdzi nesti, aprīnā glābti.

Savā un citu apziņā mūžīgi, patiesi dvēseļu humānie sargi: Ešers un Vazarelli, priecīgo skumju optimisti: jūs, Saimak un Bredberij! Šodienas atmiņu kristālos ieslēgtie, muzeju plauktos līdzās El Greko, Tomasam Mannam un Herbertam Velsam, palīgā nāciet!

Bija pagājis laiks un mākoņu miglainie vāli savus stāvus aiz apvāršāna juta. Saules pielietās debesīs vējā plandošo lenteņu šalkas, kurdeļu soļi, kas tālumā zūd.

Bāls jauneklis, atspiedies akmeņu skavās, nu brīdi tā mierīgi klust. Ir uzdevums pieņemts, kam līdzīga nav. Un slogs šis ir jānes, kā liktenis lemj. Viņš apskata lietas, ko kurdelis devis, lai uzdevums vieglāk ir izpildāms tam. Tur mantību maisiņš un paēdiens svešs, tur rituļos virves un atskabargs valgs.

Kā alpīnists tērpies, tā jauneklis ceļas un skatās, kurp tālē zūd prāts. It visur šeit līgojas lenteņu krokas, kas smiltājus sedz. Mazs kukains pa taciņu lien. Tas svešādi liesmo zem segspārniem pats un citur dzird negantu šķindu, kad iecērtas žokļi jau upura miesā, lūst hitīns un sirdplosošs vaids.

Bet nekavē jaunekli vietējās drāmas, tam sirds nu jau mierīgi sit. Viņš domā par mērķi un Dampuri ar”.

Kad nokalnē krēsla jau metas, tam priekšā stāv kalnupes klaids. Te nakšņos varonis mūsu un lasītājs arī var mierīgi snaust. Jo jaunekli sargā kā uguns pie krūtīm mazs medaljons kurdiski rakstītiem vārdiem un kurdeļu himna tur dūc:

pirmais skan 002“Ezeros dzidrajos

Apslāpēts smaids,

Kurdeļos daiļajos

Spalvrindu laids.

Vēdera tilpumā

Strupuļu būrzma,

Debesu zilgumā

Dūmaka spozme.

Dzīve bez steigas

Kā saulstari maiga

Kurdeli aiznes

Uz apvārsni zaigu”.

Tad puisi pārņem vien miegs, par spīti gan visam, tāds drudžains tas top, kad sapņi sāk ceļot un dzist. Tā pasaule sveša, vai citādi justos tu, draugs!

2. NODAĻA.

Viņš pamostas spēji, nāk maigums liegs, tur tālē, jā tālē šī balss, tik bezgali dzirdētā, bezgali tālā, kāda balss tik klusītēm skan:

“Nāc, puisēn, līdzi man,

Nāc, puisēn, līdzi man,

Es zinu gan, es zinu gan,

Es zinu gan, kas zem eglītēm tik gaiši skan.

Nāc, puisēn, līdzi man!”

Dziedājums, kurā Mailzs ( nu re, mūsu varonim ir arī vārds!) tiekas ar smokingā tērpto džentlmeni.

“Vispār; starp divām, trim vai četrām galīgi svešām galaktikām nemeklē tukšu kazino, draugs. Ej pirmajā iekšā un nospēlē visu, ko par vērtīgu turējis esi vai saucis. Nospēlē to un tu bagātāks kļūsi, ne jau sīkumos laime mīt. Mēs varam būt kā caurules tukši, paliekot priecīgi šodien un rīt.”

Un vēl runājot, smokingā tērpies un aprocēs baltās, lēnām pie Mailza pienāca džentlmenis svešs:

“Paziņas būsim. Mani par Gartonu sauc. Kuģis stāv reisam gatavs. Mums abiem no jāaizbrauc! Skats mans lai tevi nemaldina. Pieņemu veidus es tādus, kādi man tīk. Pirmajā tikšanās reizē uzvilku ietērpu šādu”.

“Kungs izsakās, teikt, ja es drīkstu, manierē mazlietiņ svešā. Mūsu pusē nebija pieņemts staigāt ar tukšu ķešu. Un par spēļu namiem, man šķiet, pārāk vieglprātīgi tā spriest. Jo, ja audzis kāds kristīgā garā, grēks tam būt ļaunuma postošā varā”.

“O! Kā jums zemiešiem spriedelēt tīk. Dievināt dzīvi un visumā klīst. Izgudrot likumus, mieru, kas jauc. Vērtēt pēc tikumiem tomēr nav ļauts!

Un tad ar acīm murgaini blāvā veraties debesīs, bradājot zālē, visu ar vienu mērauklu mērot.

Vaicājat sev, vai paši kam derat! Saceļat tuksnešos minaretus, ziemeļos – sniega būdas. Sastādat pagalmos pētersīļus, bet kokos – putnu būrus! Dzīvojat gadus tad mokoši svešus, cerot, parīt būs labāk kā rīt! Pravieši iekaro padebešus, muļķīšiem laimes zvaigznes krīt!”

Abi izgāja tumsā, bij'bezmēness nakts. Klinšu spokainais spīdums kailā striptīzā apņēma tos. Viņi gāja un dzeltena liesma kā vaduguns atspīda tur, kurp svešinieks jaunekli sauca. Iesākās kāpums un klints radzes dzelošas plosīja drēbes un asinis pilēja lejup, un pazuda akmeņu jūklī, un krūtīs tam sastinga prāts. Kurdeļiem solītais mērķis apziņā likās tik tāls.

Mailzs piestāja mirkli un pavērās sāņus, to uztvēra Gartona acīgais skats. Vienīgais redzamais tēls – dzeltena uguns, tik uguns, lai varētu pazust no sevis, lai domas vairs ķermeni nejūt. Un tālāk soļi lai dun. Bij' kāpums vēl stāvāks un baismīgāks skats, līdz pat mākoņu segas nu gājējus tin. Kaut kur sānos garām slīd strupuļu ala, miglas vālos zīmējas dūmakā ietērpta kurdeļa stāvs.

Acis asaru pilnas, lūpas lūdzoši čukst.

Pacēlis skatu no bazalta spocīgi mainīgās arkas, kas tālu zem kājām peld, jauneklis nokavē mirkli, jo Gartona kaulaino pirkstu vara ir dzēsusi miglā atspulgu žēlo.

Roka skar plecu, ir galā savādais kāpums. Liesma dzeltena kvēlo tik stipri, klinšu muguras asas tik dzeļ. Divi cilvēku saspringtie stāvi klusu tālumā gaist un uguns tiem līdzi ar' dziest.

Nav vairs ne prieka, ne skumju, tukšas klintis aklām acīm tumsā tik veras, zūd pēdējo cerību dzirksts.

Liesmojošs, dzeltenīgs stars dzenas Visuma tukšumā naidīgā. Lodē sagriezta telpa apņem varoņu ķermeņus niecīgos. Punktā saaudzēts laiks, nāves un dzimšanas momentu mija. Mulsums un bailes, šaubas un cerība Mailzā virmo un dziest. Neganti asa bērnības apjausma. Sāpošās domas atkal kaist... Skaistu puķu pārpilnas āres, zilo debesu atspulgs zaigs atmiņās duras tik nikni, neļauj aizmirst ne brīdi, ka šeit viņš tik svešs. Jo ir radījis viņu zem saules kaisles bangojums, Zemei kas tuvs.

3. NODAĻA.

Ielejā platīnspožs mirdzēja kuģis, formu pilnībā nomācot apkārtnes elpu. Visuma lielie un mazie dievi lēma, kā pārvaldīt mūžseno telpu. Sapulci atklāja patriarhs Donejs, vēstot par jaunumiem pārvaldes sfērā. Pārmeta sīkajiem miglāju dieviem aizmirsto likumu bardzības mēru. Priesteris Hāns tad cēlās un teica:

“Pārāk daudz, šķiet, ir cilvēki veikuši, jo, ja tā lieta tā tālāk ies, gudrajo saimē tie iekļausies”.

Savas domas vēl izteica diženais Ahijs:

“Blēņas tās ir, kas par cilvēkiem sacīts. Aģents Gartons man solījās svēti, zemieti uzpirkt vai piekrāpt jo lēti”.

Vārdu kad deva sīkajiem dieviem, daudzi jau gulēja dziļdziļā miegā. Tomēr vēl komētu pavēlnieks Meidžs dažus vārdus bij' klusumā teicis. Runājis viņš par kurdeļiem bija, kuri ar strupuļu svētību varot tīri veiksmīgi kosmosā karot, atgūstot Visuma valdnieku varu.

Meidža vārdi skanēja skaudri, taču maz tādu radās, kuru iekšējās domas tie iztraucēt spēja. Viņš pārlaida skatienu telpai, it visur tik pašapmāns, miers. Sendievu diženās cilts bāls atspulgs te pleš'. Apjautis bezjēgas centienus savus., Meidžs aizlokas projām no vietas, kur pārējie saldsēri dus...

Pulsējošām kustībām ķermenis aiznes to garām pūsleņu audzēm, aiznes uz mīļoto vietu, kur jauki ir dzesēties domām. Te, gredzenos savijies raugās viņš debesīs tālās, zilganas saules starots un vieds. Šalko tam apkārt džungļu pelēcīgs klaids, aizaudzis izcirtums smaragdos mirdz.

“Vai tiešām ir ļaunums, ka kurdeļi alkās pēc cilvēka tiecas, ka nākotnā kopība tuvāka taps?”

Vai tiešām ir jāapspiež sendievu ciltij it visu, kas savāk veidoties grib, it visu, kas lielajā Visumā vīd?

“Man jābūt uz vietas! Man jāzina to, kas notiks un kā!”

Kā varavīksne spīguļo āda, muskuļu gredzeni sparīgi triec, Meidžs virzās uz spēļnama pusi, kur lemta būs tikšanās visiem, kā liktenis šeitan mums dārgs.

Kazino virmoja vīna un brendija dvesma, Zemei laupīto dzērienu smārds. Dūmakā slīkstoša, milzīga telpa, spēļu un kaislību skats. ...un strupuļu, strupuļu rindas, kāras mutes, kas baudvadus ķer (kailiem pelēniem līdzīgā veidā ir zīdeklis kārts). Saļimst tad nespēkā kājas, juni strupuļu vari pāri guļošiem lien. Citur bariņā sasēžas visi, mutes pret grieztiem tā sviež, ka kaulkrakšķis aizvirmo akli, neradot atbalsi, sirdi kas liec. Tiek pamesta ēsma, kā ruleti laimi tad griež. Tagad to vēlmes ir vienīgi baudās tiem slīgt.

Kura muti gan aplaimos laimests? Kura prieks ļausies augt, tas īsteni rēgainais šullera prieks. Līdzekļu summa, kas izirs kā sniegs, brendija miglā kad ietīs to laids. Malā Mailzs stingumā vēro, ko rāda tam skats. Gan kaislību deju tik trako, gan visu, kas atdoties ļauj, kā zemuma spožums, tā posts.

Ņem Gartons aiz rokas tad jaunekli mūsu un paceļas abi, kur noklust viss cits. Samttepiķiem noklātas telpas un ruletes galdi uz tiem, zeltsudraba vizma kā debess un elle, kas brālību dzer.

Tie virzās starp tēliem, kas neman' pat to, ka astēs tiem pinas zemieša nedrošie soļi... Šeit atdusas sendievu cilts, kam laiks mūsu garām skrien, lai neredzot pasaule zustu un paliktu mērķis tik vērojams, salds. Daudz lielāka bauda ir ēdienu vērot, kas kūpošs un kairinošs vīd, ne malkot to tikmēr, līdz atrauga krīt.

“Dzīve, kas dzīvei rēgs, salauzti pīšļi, kas asinis dzen, negantas sāpes iekšieni plosa, neatrod izeju, sadeg kā sniegs. Iegraužas manī žultainas čūskas, lodā pa miesu to tārpainais smārds. Dedzina brīvi, kas strupulī mīt. Nesaprast kurdeļiem žēlabas mūsu, apēstiem jaundzīvi dodot. Viņiem par prieku mūsmiesai pārtapt speķresnos kalnos, ko kājas tiem nes!”

Strupuļa vārdi pāraug tad kliegšanā baismā, dunoši smadzenes plosās, asiņu gārdziens ceļu lauž šaltī, kas ieskauj tad Meidžu, kas ienāk šobrīd. Projām viņš steidzas, sarkanas putas tam šķiežas no ādas un sastindzis prāts.

Nemanīts pienāca vakars, Meidžs atskārta sevi tumšdžungļu liānās pinamies; čūskveda ķermeni atmiņām plosot. Šaušalu nāves naturāls skats.

“Kā taisnību atrast? Kā izšķirt šo strīdu? Kā pusē lai stājos? Vai labāk nav palikt un vērot it vēsi? Ik katram ir taisnība sava tik dārga. Gan kurdeļiem, strupuļiem... gan sendievu ciltij, kas valdīt pār visu nemāk, bet grib”.

4. NODAĻA.

Pēdējā istaba, logs vīd gaismas pieliets, bet baiss. Gartons liek jauneklis apsēsties spilvenu kaudzē, pats viņš tad līdzās tam atguļas vēlīgs.

“Tagad tu redzi, Mailz, kāda tā visam ir jēga. Glābjam mēs strupuļus dzīvei, lai baudīt to var!

Tagad tiem labi, tagad tie dzīvo, sapņo un aizmirstas, baismīgo laiku zudošās dzīves jau lieka kā murgs.”

“Saprotu, Garton, tas nākas tik pēkšņi. Domāju bezvārda lopiņus esam, sastopu būtnes ar valodu savu!”

“Netraucies domām pa priekšu! Saproti, nedzenu tevi, tik lūdzu, lai padomā visu vēl reizi un vēl: vai palīdzēt kurdeļiem vērts? Atstāšu tevi es apdomāt visu, rītā tu atbildi iedosi man. Tad es gādāšu to, lai vari būt brīvs”.

Gartons aizgāja, svilpodams kaut ko, kas likās gan dzirdēts, gan svešs. Mugura pagriezta skatam, ko Mailzs meta tam aizejot tā, it kā apturēt gribot. Skatienā smīns, bet nejuta jauneklis to.

Atspiedies spilvenos, siltuma aijāts, tas iegrima miegā, skatiens tā miglaini klusumā grima, tik burzmainie trokšņi caur grīdu vien spiedās, taču tik klusu, ka nelikās traucēklis liels.

Pagāja stunda, tad otra. Gaisma aiz loga jau dzisa, kad pēkšņi aiz tā, kā ēna viens stāvs pavīda brīdi un zuda. Taču pēc brīža tas atkal bij' klāt.

Pavērtā loga bīdāmo daļu tas paplēta plati, iekāpa iekšā un piegāja spilveniem klāt. Salda, jo salda smarža ieplūda telpā, gremdējot Mailzu vēl dziļākā snaudā, nejuta tas vairs neko, sapnis pat gaisa no prāta. Vīrs paņēma jaunekli rokās un nesa uz logu. Pārlika kājas pār palodzi zemo, pārcēla Mailzu un grasījās zust.

Te pēkšņi ar sparu atrāvās istabas durvis un iekšā iedrāzās Gartons. Sapratis visu kas notiek, tas iekliedzās baisi un pajuka drēbes un piemīlīgs skats. Stāvēja priekšā tas ādas lēveros ietērpts, krupis kas krupis, tik milzīgi liels. Šāva viņš mēli uz logu, bet nebija vairs ko tam ķert, savādais vīrs un jauneklis mūsu pagaisa spēji, kā migla, ko iztrenkā vējš. Ievilcis mēli, Gartons gāzās uz grīdas un iecirta zobus spilvenā lielā, piepūtis vaigus, tas palaida kurkstienu zemu.

“Ko gan tagad lai saku saimniekiem saviem, pagaisis Mailza māņceļa plāns”.

2. DAĻA.

5. NODAĻA.

Okeāns bija tikpat nemierīgs un baiss. Kā vienmēr tajās stundās, kad Meidžs, nemiera tirdīts, bija atsteidzies šurp, lai atgūtu zaudēto garīgās esības svaru. Tā laikam viņa būtība atsaucās dabas trakumam šim.

Dievs, saritinājies iemīļotajā stūrītī virs glonām aprepējušās klints, stingi vērās uz akmeņaino iekāri, kas tepat netālu iestiepās okeānā, ūdeņu apņemta kā milzīgs rāpulis. Viļņi veica savu ikvakara rotaļu, apskalodami un atkal apklādami gludās akmeņu muguras, kas kā piķa noziestas gozējās blāvajā mēness spīdumā.

Tuvojošās nakts gaisma lēni uzplauka mākoņu miglainajos vālos. Tālumā tā, tikko jūtama vairs, sapludināja debess un ūdeņu tumsas pielieto horizontu un likās, ka bezgalīgais Visums būtu ielauzies planētas ķermenī un lēni tuvotos tās sirdij.

Mēness izskatījās reizes divas lielāks, miglas ūdens pilieniņos atstarojies. Cauri plaisai mākoņos, vienīgais gaišais punkts visā ainavā, tas tomēr tikai pastiprināja nemiera nojausmu un sāpes par aizgājušo vissaprasmes laiku, kad Meidža dvēsele bija tīra no jebkuras grūtsirdības.

Neparasto ziedu oreols, ko mākoņi pina planētas pavadoņa staros, pamazām pārņēma tā gaismas pielieto apkārtni. Tā kļuva aizvien reālāka, gluži taustāma. Vāji dzeltenas liesmiņas veidoja miljons stīdziņu, kas likās trīsam no piepūles, lai noturētu aizejošo.

Beidzot, mākoņu plaisas vairs nebija un pēdējie gaismas stari izplēnēja pelēcībā, šīs nakts lielākajā sasniegumā, kas vienīgi ļāva saskatīt viļņu rotaļu ap akmeņiem, bet sagrozīja visu tā, ka Meidžs jau vairs nesaprata, kur kustas okeānu viļņu plaukstas, kur kaismē trīs akmeņu mūžsenais raupjums.

Vakars bija beidzies un arī dievs bija pieņēmis lēmumu, atcerēdamies savu kādreizējo paziņu un arī naidnieku Dampuri. Šis savādnieks dzīvoja visai vientuļu dzīvi nelielā saliņā, ko sauca par Tukšieni. Šo nosaukumu tai bija devis Dampuris pats, uzsvērdams, ka nevēlas citus kaimiņus.

Dampuris nepiedalījās padomē, vispār neko oficiālu nedarīja un nekur parasti neiesaistījās, bet nodarbojās ar citādi ienesīgo, kā Meidžam likās, ne jau nu īpaši interesanti ciceņu audzēšanu. Tādēļ Meidžs Dampuri satika parasti tikai tad, kad tas ar žāvētu un marinētu ciceņu kravu ieradās metropolē, lai tirgus dienās tos pārdotu, pie reizes ielaižoties garās un noslēpumainās sarunās ar pircējiem, dodot padomus visādās privātās lietās. Par to viņu vienkāršā tauta ļoti cienīja un droši vien viņam būtu viegli taisīt spožu karjeru, ja vien viņš to vēlētos.

Komētu pavēlnieks izlocīja aptecējušos muskuļus un, noteicis virzienu, sagatavojās pārnesumam, kas šoreiz padevās itin mīksts, bez ādas skrāpēšanas tārpejā, kuru Meidžs ļoti necieta.

Salas ainava ne ar ko neatšķīrās no piekrastes, kur Meidžs bija pavadījis pēdējos mirkļus. Vienīgi šeit mākoņi vēl nebija pārklājuši visas debesis un mēness it cītīgi lēja savu gaismu pār klintīm. Varēja sajust, ka kosmosa tālumā diezgan apjukušas šaudās dažas mazākās komētas, kas vēl nebija iemācījušās veikt savu virzību neatkarīgi no mūsu dieva vadošās domtrieces. Taču meidžam nebija laika nodoties darbam, viņu dzina sirdsapziņas stiprākās, daudz mokošākās alkas.

Dampurim nebija mājas šī vārda parastākā nozīmē, tas bija visīstākais cietoksnis. Noslēgtais raksturs vienkārši neļāva viņam dzīvot parastā mājā. Vienā no Tukšienes lielākām klintsradzēm bija izcirsta šaura teka uz virsotni, ko apņēma vairākus metrus augsts, garš mūris.

Kad Meidžs pienāca tuvāk būvei, viņa acīm pavērās neparasti draudīgas sienas, visas radzēm klātas, it kā ieaugušas apkārtējās klints masīvā. Tālu pret debesīm slējās torņu pīķi, kuru melnums asi iezīmējās uz gaišākā fona.

Mēness spīdēja Meidžam no mugurpuses un tas viņam patika. Visa varenā ainava negribot atklāja savus apslēptākos stūrīšus.

6. NODAĻA.

Meidžs apstājās vārtu priekšā. Ja mēs gribētu tos tuvāk aprakstīt, tad vajadzētu iedomāties kādu Bohēmijas pili, kuras kareivīgais diženums izskatās bija kalpojis par iedvesmu Dampura fantāzijai. Meidžs atcerējās, ka sen pagātnē Dampuris bija bijis uz Zemes.

Vienīgā atšķirība, bija uzraksts virs tiem. Atkal, nezin kāpēc zemiešu valodā, iespējams, ka angļu, tikai nezin kāpēc slāvu burtiem. Tikai retais zināja, ko tas nozīmē, tāpēc Dampuri parasti neviens parastais netraucēja. Meidžs zināja, kas tur rakstīts: “Bez paroles šeit ienākošais var tikai sevi nāvē grūst!”

Uzraksts tomēr nevienu nevarētu nobaidīt, jo tāda dieva neatrastos, kas paroli nezinātu. Arī Meidžs mierīgi noteica:

“Mazs putniņš stāsta pasaulei”.

“Tu nāc, tu ej”, - atskanēja kaut kur no vārtu iekšienes, to kontūras izplūda un tika redzams pagalms, pāri kuram iezīmējās spožs mēnesstaru tiltiņš līdz pat cietokšņa durvīm. Meidžs, neskatoties apkārt, aizlocījās pa to uz durvju pusi. Ceļam abās pusēs tumsa lēnām sabiezēja arvien vairāk un un no tās tikpat lēni veidojās kaut kādu formu aprises. Neviens nezināja, kas tur īsti notiek, visi, kas ejot bija pagriezuši galvu sānis, līdz durvīm nebija tikuši. Saprātu uz laiku zaudējušus, Dampuris tos no rīta bija pārnesis uz kontinentu, kur tie lēnām mēģināja atgūties.

Tāpēc vienīgais, ko varu ieteikt, lai aprakstītu viņu sajūtas, pamēģināt veikt eksperimentu: vēlu vakarā, apsēsties tumšā istabā pie kamīna ar Edgara Po sējumiņu rokās un pamēģināt palasīt pilnīgā klusumā.

Meidžs uzrāpās pa kāpnēm un piespieda zvana pogu. Vēlreiz atskanēja čērkstoša balss no ieraksta: ”Dampuram bij' skaistas meitas...”

Meidžs ar pēdējiem spēkiem, aizturot smieklus, izdvesa atbildi: “...tās es nācu lūkoties”.

Dampuram nekādu meitu nebija, taču durvis sāka vērties vaļā... no tām izplūda saltuma vilnis. Meidžs noskurinājās un līda iekšā.

7. NODAĻA.

Priekštelpas pustumsā meidžs aiztaustījās līdz istabas durvīm un atvēra tās. Ikšā bija siltāks. Pareizāk sakot, pat ļoti. Omulīgi siltuma viļņi maigi noglāstīja Meidža zvīņas un viņš pasteidzās aizvērt durvis, lai āra aukstums nesabojātu patīkamo atmosfēru.

Krēslā pie kamīna apaļīgs un smaidošs viņā raudzījās dampuris, bet kaktā uz dīvāna kāds, ievīstīts segās, saldi gulēja. Ieskatījies vērīgāk, Meidžs viņu atpazina.

“Pareizi, pareizi! Tas ir mailzs. Es viņu atkaroju no tā blēža Gartona”, - dampuris smaidīja pa visu seju. - “Mēs te jauki palīksmojām un, zini, man liekas, ka es kurdeļiem spēšu palīdzēt”.

Redzot izbrīnu Meidža acīs, Dampuris turpina teikto:

“Pētīju kurdeļus, pētīju strupuļus, saprāto to, ka viņiem ciceņu garša arī iekritīs sirdī un varēs tos ēst. Strupuļi lieli augs, bailēs tiem nebūs uz svešatni jābēg, varbūt pat senlaiku šausmas no atmiņām gaisīs, kļūs tie vēl draugi varbūt! Ko tu par to teiksi, komētu trenkātājs dievs?”

Tā pēkšņi negaidot un necerot, viss atrisinās pēkšņi, slogs nokrīt Meidžam sirdi atverot.

Vēl Dampurs piebilst mierinoši, ka ciceņi būs ēdiens savādāks, tas nepadarīs kurdeļus par rasi bīstamu, kas vago pasauli un citus biedē. Tad intrigas, ko Gartons pleš vairs nebūs aktuālas un citu darbu viņam meklēt vajadzēs, jo diezin vai tā saimnieki būs priekā, ka viegli viņš ir padevies un Mailzu pazaudējis.

Kā smagu nastu nometušam, Meidžam sirds bij' atkal brīva. Viņš ritinājies gruntējās pie Dampurkājām un abi klusējot pa savu domu ceļiem klīda, ar acīm skatot liesmas kamīnā.

Pa miegam Mailzs tik kaut ko murmināja un apgriezās uz otriem sāniem. Viņš mājas miegā skatīja.

Planētas debesu zenītā spoži iedegas sarkanais kristāls.

Bija mākoņos pavēries ceļš, kas apvieno pasaules daudzās un šķeltās. Uz planētu tālo, kur kurdeļi mīt, steidz soļi, lai rītausmu dvestu. Pa priekšu trauc Dampuris varens un resns, Mailza kājas vēl nedroši tek. Visuma zvaigžņotais mirdzums dot glāstus tiem steidz. Meidžs atguvis dvēseles mieru un bēdas, kas Gartonu grauž, tas paliek kā sapnis vai murgs, ko Mailzam še skatīt bij' ļauts. Viss norimst, lai atmiņu dzīlēs tas glabātos tīrs. Nāks laiks, kad paliks tajās tik kurdeļa simpātisks smaids.

EPILOGS.

Ļaužu masa pēkšņi kā vilnis atsvieda mūsu jaunekli no vietas, kurā viņš noņēmās sapņiem, un grūda uz izeju autobusam, kas ar rāvienu apstājies vēl izteikti šūpojās, pārklādams apkārtni ar benzīna un smēreļļas smārdu.

Jauneklis izkāpa, virs galvas slējās daudzstāvu celtnes, kuras ap piekto stāvu jau ieslēdza miglas vāli. Drēgnais rīts puisi apņēma, likdams atskārst, ka viņu gaida kārtējā ikdiena darbā. Viņš devās uz kantori savu.

Darba istabā valdīja krēsla, Miķelis, ne vairs Mailzs, bija ieradies pirmais, viņš ieslēdza gaismu un devās pie galda, kur strādāja te. Pēkšņi viņš apstājās, nezinot kāpēc...

Uz viņa rakstāmgalda, starp papīru grēdām iespiesta, gulēja daudzšķautņu kristālam līdzīga lieta. Blakus tai metāla plāksnīte, statīta taisni, ar skrejošiem burtiem.

Miķelis piegāja tuvāk un raudzījās pārsteigts uzrakstā zibošā, kas reizi pa reizei vienu teikumu vērsa pret viņu:

“Kā pateicība Mailzam! Kurdeļa ola! Kā pateicība Mailzam... kurdeļa ola... Kā pateicība...”

1980. gada pavasaris – 2014. gada pavasaris.

Rīga – Ogre – Krāslava – Rīga.