Krima pēc gada. To mēs zinām tagad.

20.02.2015 No raksta http://www.novayagazeta.ru/politics/67348.html Sākums.

Foto.

1424389471 157682 87Bruņu automašīna „Tigr” 2013. gada 9. maija parādes ģenerālmēģinājumā ->

1424389471 431774 47<-Automašīna no tās pašas rotas 2014. gada 4. martā pie ukraiņu aviobāzes Krimā

Naktī no 26. uz 27. februāri paiet tieši gads, kad sākās Krimas pievienošanas operācija Krievijai, ko Vecās un Jaunās Pasaules valstis vienmēr uzskatīs par bruņotu svešas teritorijas sagrābšanu. Puspiecos no rīta 120 krievu karavīru (pēc dažām ziņām – piedaloties vietējiem brīvprātīgajiem) bez atšķirības zīmēm sagrāba Krimas valdības un Augstākās Padomes ēku. Pēc saskaņota plāna, enerģiski, pussalā, Sevastopoles jūras kara bāzē dislocētais karaspēks, kas steidzami tika pastiprināts ar tur nogādātajiem pa gaisu desantniekiem (ap 1700 karavīru) mēneša laikā paveica nevardarbīgu galveno civilās un militārās infrastruktūras ieņemšanu, piespiežot padoties visas Ukrainas bruņoto spēku daļas. Vispār jau ārzemju izlūkdienesti no paša sākuma sekoja operācijai pēc materiāliem, kas tika publicēti presē un sociālajos tīklos, tieši tāpat to darīja mūsu žurnālisti.

Nr. 25 no 07.03.2014 mēs publicējām rakstu „Krimas „Tīģeri” Uzvaras parādē Maskavā”. Mūsu līdzstrādnieks Ireks Murtazins noskaidroja, ka uz foto, kur redzama gatavošanās 2013. gada 9. maija parādei ir redzama bruņu automašīna „Tigr”, ko 2014. gada 4. martā nofotografēja „Jaunās” fotokorespondents Jevgeņijs Feldmans pie ukraiņu aviobāzes Krimā. Pēc numura izdevās noskaidrot, ka tā pieder Ziemeļkaukāza kara apgabalam.

Krimā īpaši ievestās civilpersonas šajā plānā pildīja mierīgo iedzīvotāju lomu, kas enerģiski atbalstīja mūsu armiju, sagrābjot objektus.

Viss beidzās 28. martā, kad Ukrainas prezidenta v. i. Aleksandrs Turčinovs parakstīja pavēli par Ukrainas karaspēka daļu izvešanu no Krimas. Par šo epopeju prese publicēja sīkas reportāžas dažādās versijās.

Šodien, kad maija svētku nacionālistiskā eiforija ir zudusi drūmo skatu dēļ par karu Donbasā, krīzes un ekonomisko sankciju dēļ, vieglāk saprast, kādu dramatisku lomu mums visiem ir nospēlējusi šī operācija kūrortā. Procesi, kas iesākās Krimas operācijas laikā spiež apmaksāt rēķinus gan prezidentam Putinam, gan sajūsminātam provinciālim.

Krima kā ideja.

Krima kā ideja krievu sabiedrībā tiek uztverta visai specifiski un nes sevī, liekas, savdabīgu, politisku kodu. Es uzskatu, ka pat attīrot mūsu iedzīvotāju smadzenes no totālās, valsts propagandas produktiem, neatkarīgs sabiedrības viedokļa pētījums atklās šo kodu gan pēc gada, gan pēc desmit gadiem. ES un ASV, vadošie starptautiskās politikas centri, kuriem fārvaterā seko puse no pasaules, šo kodu īpaši neievēro.

Tā vietā šo valstu elite mēģina diskusiju par Ukrainas krīzi vest uz pušu praktiska izdevīguma gultni. Kaut arī pasaules vēsture pēc 1945. gada ir pilna ar piemēriem, kad tautas solidāri pieņem smagas ciešanas, ja jautājums skar teritorijas, nacionālo identitāti un vēsturisko atmiņu.

Neatkarības iegūšanu no valsts vai tautu un to teritoriju iekļaušana trešo valstu sastāvā teorētiski būtu jānosaka ANO dokumentiem un īpašiem, globāliem, daudzpusējiem dokumentiem. Taču praksē atbalstīt separātismu negrib neviens un šī starptautisko tiesību daļa pilnīgi nav izstrādāta. XX gadsimtā tiesības uz atdalīšanos ANO rezolūcijās un virknē citos dokumentos tiek minētas tikai tautu pašnoteikšanās kontekstā, attiecinot to uz koloniālām varām un ārvalstu okupāciju.

1975. gada Helsinku aktā tautu tiesības pašām rīkoties ar savu likteni ir minēta, taču tā neparedz atdalīšanos un vēl vairāk – pievienošanos citas valsts teritorijai. 2000. gados ASV un Eiropa sāki faktiski piedāvāt starptautisko tiesību precedenta principa traktējumu, atzīstot Kosovas un citu bijušās Dienvidslāvijas teritoriju neatkarību. Par formālu pamatojumu kalpoja iemesli, kam jau nebija nekāda sakara ar okupāciju vai koloniālismu. Bijušo [padomju] republiku atzinums, ka PSRS ir sabrukusi, ir visai šaubīgs no starptautisko likumu viedokļa, taču pret to neiebilda Eiropā un ASV. Stingrs, tiesisks pamatojums, lai notiktu kādas tautas pašnoteikšanās, nevienai tautai nav arī patlaban. Taču likumos ir formālas „spraugas”.

Precedenta princips starptautisko tiesību traktējumā absolūti nav pieņemams Krievijas ilglaicīgajām interesēm, jo tur ir ne viens vien tāds „īpašs gadījums”. Taču tieši šo paņēmienu izmantoja Putins, pamatojot Krimas pievienošanu, uzņemot uz sevi visus operācijas riskus. Viņa piemērs – citiem mācība. Ja šis vārds iedzīvosies citos Krievijas reģionos, tas atsauksies kā katastrofa. Apmēram tāda, kādu mēs šodien attīstām Ukrainā.

Eiforija un apjukums.

V. Putins, kurš pilnībā atbild par Krievijas ārpolitiku, tajā skaitā par attiecībām ar kaimiņiem, daudzas reizes ir garantējis Ukrainas nedalāmību. Piemēram, 30.08.08 viņš paziņoja intervijā kanālam ADR, ka par Krimas pievienošanu nevar būt ne runas. Vismaz no šīs puses triecienu negaidīja ne Rietumi, ne Austrumi. Ukrainā visi bija mierīgi – gan budžeta izlaupītājs Janukovičs, gan Maidans, kas sacēlās pret viņu.

Un vienā mirklī zeme pazuda zem politiķu kājām: liels apgabals dažu dienu laikā tika sagrābts bez pretošanās. Krieviju pārņēma eiforija. Ukrainu un Rietumus – apjukums. Šīs divas sajūtas dažas dienas valdīja arī pār pasaules sabiedrisko domu. Pēc 16. marta referenduma vēl veselu mēnesi likās, ka ruļļa inerce ir bezgalīga. Tagad ir laiks padomāt par tiem notikumiem, atzīmēt faktus, kas mums kļuva zināmi vēlāk, procesus, kas pašlaik ir pieņēmuši citu mērogu.

KO MĒS SAPROTAM TAGAD.

Varoņi ar beisbola nūjām.

Krimā speciālie dienesti pirmo reizi izmantoja organizētus brīvprātīgos, lai piesegtu bruņotās akcijas ar „civiliedzīvotājiem, pašaizsardzību un kārtības sargiem”. Protams, daudz agrāk prezidenta administrācijas darbinieki izmantoja akcijām „Kopā ejošos”, VKJG (Vienotās Krievijas Jauno gvardi), futbola fanātus. Taču Krimā bija pavisam cits mērogs un organizācija.

Pirmo reizi šo cilvēku vidū parādījās nākošā Krievijas brīvprātīgo Donbasa kontingenta iezīmes. Interesanti, ka šajās rindās iekļāva pat cietumā bijušos un tādus, kas atradās meklēšanā, arī tādus, kas svinīgā sapulcē saņēma balvu. Krievijas žurnālisti noskaidroja faktu, ka vervēšanā piedalījās Afganistānas veterānu savienība un citas veterānu organizācijas, viņu politiskā simbioze ar valsti.

Materiālos „Varoņi zem grifa „Slepeni” (Nr. 64 no 16.06.2014) un „Spectūristi” (Nr. 71 no 02.07.2014) Sergejs Kaņevs pētīja slepeni par Krimas operāciju apbalvotos Krievijas pilsoņus. Saskaņā ar veikto izmeklēšanu, daļa no viņiem piedalījās masu pasākumos kā Krimas iedzīvotāji, daļa piedalījās kara daļu un administratīvo ēku sagrābšanā. Bet bija arī tādi, kas saņēma balvas, neizbraucot no Maskavas – viņi veica operācijas informatīvo atbalstu.

„VIP-kavalieru” vidū izrādījās: Oļegs Morozovs – prezidenta iekšpolitikas pārvaldes priekšnieks un viņa divi vietnieki – Aleksejs Aņisimovs un Viktors Seļiverstovs; prezidenta iekšpolitikas pārvaldes galvenais padomnieks Dmitrijs Kirjuhins; prezidenta sabiedrisko projektu pārvaldes priekšnieka vietnieks Vladimirs Popovs; prezidenta valsts tiesību pārvaldes departamenta priekšnieks Dmitrijs Voļiks; Valsts domes priekšsēdētāja vietnieks, „Vienotās Krievijas” ģenerālās padomes sekretārs Sergejs Ņeverovs; „Vienotās Krievijas” CIK organizatoriskā pārvaldes aparāta vadītājs Konstantīns Mazurevskis; VSK „Narodnij front. Za Rossiju” izpildkomitejas vadītājs Andrejs Bočarovs; KF Sabiedriskās palātas sekretāra vietnieks Vladislavs Gribs”. (Nr. 64)

Tikko bija pagājusi nedēļa pēc Ukrainas prezidenta Janukoviča bēgšanas, kad no aerodroma Čkalovskij izlidoja lidmašīna RA 76599, ar kuru Francs Klincevičs atveda „spectūristus” uz Sevastopoli. „Videokadros, ko internetā ievietoja Sabiedriskās palātas loceklis Galočkins, labi redzams, kā deputāts (Francs Klincevičs – V. Š.) veic instruktāžu pusotra simta „spectūristu” klātienē, bet pēc tam dod virspusēju interviju galvaspilsētas filmēšanas grupai: „Tā ir humanitāra akcija, kas saistīta ar kontaktu nodibināšanu, atbalstu un palīdzības sniegšanu. „Afgāņi” izbrauc uz dažādām Krimas vietām, kur tiekas ar invalīdiem, noliek ziedus un nodibina kontaktus. Taču galvenais uzdevums – nepieļaut destruktīvas lietas (videoieraksts no saita ir dzēsts)”. (Nr. 71)

Mums par izbrīnu noskaidrojās, ka par Krimu apbalvotā, raibā bokseru, veterānu, labēji radikālo organizāciju, apsardzes darbinieku, „Nakts vilku” baikeru un bijušo Afganistānas DR pretizlūkošanas darbinieku pūļa vidū varēja atrast arī notiesātos. Tajā skaitā – par izspiešanu, antikvariāta zādzībām, slepkavībām, smagu miesas bojājumu nodarīšanu, veikalu izlaupīšanu, bruņotiem uzbrukumiem un pat tādus, kas bija izsludināti federālajā meklēšanā vai pat atradās novērošanā (bez tiesībām atstāt noteiktu apgabalu).

Pēc operācijas beigām trīs svinīgās sapulcēs atsevišķi tika apbalvoti prezidenta administrācijas līdzstrādnieki, „Vienotās Krievijas” aktīvisti un „Krievijas Afganistānas veterānu savienības” locekļi. Tādā veidā, 15.10.13 slavenajā Gregora Brīnumdara baznīcā Boļšajapoļankā, Maskavā ielauzies un, lai nofotografētos par piemiņu, Garīgā semināra studentam pie galvas pistoli pielikušais Deniss Podimkins un prezidenta iekšpolitikas pārvaldes priekšnieks Oļegs Morozovs izrādījās vienas komandas locekļi.

Varoņi ar „pelītēm”.

Eksistē viedoklis, ka pasaulei pirmo hibrīdkaru nodemonstrēja NATO valstis Lībijā. Grūti teikt, vai mūsu speciālisti attīstīja šo pieredzi, vai arī paši līdz visam tam nonāca, taču Krievijai hibrīdkarš (vismaz tā metožu testēšana) sākās Krimā. Kaut arī par to pilnā balsī sāka runāt, kad sākās kaujas Donbasā. Lielāko daļu no informācijas, ko mēs ieguvām, izmeklējot šo Krievijas politikas fenomenu, mēs publicējām rakstā „Kara spoki” (Nr. 56 no 26.05.2014).

Konkrēti, militārās propagandas funkcijas deleģēšana civilajiem darba ņēmējiem notika tieši tad, kad tika gatavots 16. marta referendums. Interesanti, ka to uzticēja tiem, kam jau bija pieredze reideru karos ar savas darbības piesegšanu presē un viltotu tiesas procesu organizēšanā.

[Tas jau nāk no PSRS laikiem, tikai 1986. gadā Gorbačovs atzina, ka padomju karavīri ir karojuši ne tikai Afganistānā, Ungārijā un Čehijā, bet arī Korejā, Vjetnamā, Alžīrijā, Sīrijā, Ēģiptē, Kubā, Angolā, Mozambikā utt. – tas no cita raksta, „Mājas Viesis”, 2015. gada 4. numurs – t.p.]

Ukrainas propagandas kara instrumentus Krievijas piāra meistari sāka veidot uzreiz, tikko sāka liesmot Maidans. Neviens vēl nezināja, ar ko beigsies bruņotā sacelšanās Kijevas centrā, bet Harkovā par mūsu avīzes daudzo publikāciju varoņa, „Kremļa pavāra”, kompānijas „Konkord” saimnieka, dzimuša politiskā provokatora Jevgeņija Prigožina naudu viņam tuvākie „Interneta pētījumu aģentūras” un kompānijas „ArtMedia” līdzstrādnieki Dzalba, Sugrobova un Picurs radīja „NAH (Novostnoje Agenstvo Harjkova)” ar 17 darbinieku štatu. Tad pat Simferopolē tika izveidota NAH Krimas filiāle. Pēc mūsu datiem, termins „Novorossija” pirmo reizi ir sastopams tieši šīs aģentūras propagandas produktos. Janukoviča konfidenta piezīmju grāmatiņā, kas tika publicēta pēc viņa bēgšanas, figurē Prigožina mobilais telefons.

Nobeigums seko.