Krievu mūsdienu fantāzija – par Vitaminu Mjatnaju

Krievi ir ļoti daudzskaitlīga nācija, līdz ar to arī rakstošo cilvēku viņiem ir daudz. Daļu no tiem tiešām var saukt par rakstniekiem, bet apjomā krietni plašāka ir visādu citādu ārkārtīgi ražīgi rakstošu būtņu plejāde. Ieskatam piedāvāju pavisam nesen (2017.gada maijā) citu autoru blogos izlasītus apskatus par jaunu un komerciāli pietiekami veiksmīgu (it kā) autori, kuru par rakstnieci droši vien varētu nosaukt ar lielu piespiešanos. Interesanti, ka abas recenzijas tapa gandrīz vienlaicīgi, bet viena ar otru nav saistītas.

Par cienījamās autores „Raganu” vispirms uzrakstīja cita rakstniece Anna Valentinova.

„Jūs visi sakāt – nevar spriest par grāmatu no pirmajām lappusēm, vajag ielasīties, saprast sižetu, grāmatas varoņu attīstību, un tā tālāk. Bet es, lūk, atradu tādu šedevru, kur jau no pašas pirmās rindiņas top skaidrs, ka mūsu priekšā atrodas Talants – tieši tā, ar lielo burtu! Tajos gadījumos, kad es redzu, ka grāmatas lasījumu skaits pāris dienu laikā uzlec no 500 līdz piecpadsmit tūkstošiem, es parasti cenšos nobaudīt šo gudrības avotu un, nebaidoties no šī vārda, literatūras ģēniju.

Un ko gan mēs te redzam? Katrā rindiņā ir tikai un vienīgi brīnišķais. Basa un nogurusi sieviete skrien pa sniegu, ar vienu roku spiežot sev klāt bērnu SEGU vīstoklī. Es tūlīt iedomājos daudzas brīnišķīgas segas spalviņas svarā. Tālāk nelaimīgā māte aizskrien līdz koka mietu žogam un pārsviež bērnu tam pāri. Nu jau gan, es iedomājos, bet tālāk sapratu, ka tas bērns jau ir mags, tāpēc viņu drīkst svaidīt uz jebkurām virsmām un no jebkura augstuma. Tikai nez kāpēc vilkiem līdzīgās briesmīgās maģiskās būtnes nespēja aizlēkt pie bērna, un aprija tikai māmuļu. Mazums kas, es aizdomājos, ziemā pa mežu nez kāpēc skraidīja sieviete ar zīdaini. Ilgi skraidīja, izģērbusies un basām kājām, bet kas gan negadās šai pasaulē.

Mazulis, izurbies cauri salmu jumtam, kurš sargāja no LIETUS, taisnā ceļā uzkrita brūnaļai uz muguras. LIETUS? It kā jau nupat vēl bija sniegs. Nu labi, gadās jau, it kā mēs nezinātu – te ir kupenas līdz ceļiem, te lietus. Bet trīskājaino ķeblīti ar cirvi speciāli bija iztēsuši slaucējai. Tas taču skaidrs, ka pienu no govs iegūst tieši slaucējas – tās jau bija katrā sevi cienošā zemnieku ģimenē. Ak nē, ģimene, kurai piederēja brūnaļa un salmu jumts, izrādās bija Arkkanclera ģimene, kurš brokastu laikā, neatrodot krūkā uz galda pienu, taisnā ceļā no mājas!!! devās uz govju kūti. Laikam jau, lai atrastu slaucēju. Bet varbūt pats vēlējās slaukt. Arkkancleri jau tādi ir, var pat nebarot, ka tikai varētu kādu noslaukt.

Krūka pa ceļam pārvērtās par māla podu, bet govju kūts īsā laikā transformējās pat reizes trīs – par aploku un šķūni. Tiem, kas nesaprata domu, varu paskaidrot. Tas ir aptuveni tas pats, kas iesēsties mersedesā, braukt ar žiguli, bet izkāpt no limuzīna. Visas taču ir mašīnas!

Bet nākamajā lapā brīnumi tikai vairojās. Visi tās valsts iedzīvotāji dzīvoja augstās koka mājās. Laikam jau senkrievu kolorīta dēļ. Un man, kā vēsturniecei, tūlīt gribas dot padomu turienes iedzīvotājiem – ilgi negaidīt, bet pa taisno likties koka zārkos un vāku bez kavēšanās virsū. Tāpēc, ka jebkurš ugunsspļāvējs briesmonis, kuru tai grāmatā bija simtiem, nosvilinās šo civilizāciju nepilnas dienas laikā. Nosacītajā fantāzijā, kā izrādās, viņi zina visu par „Greenpeace” kustību un Drakulu, tur ir „lielgabalu gaļa” un nav lielgabalu (cik žēl, varētu būt otrādi...), un pie logiem tur plivinās mežģīņu aplodas. Nu nekas briesmīgs... sajauca ar aizkariem, kam gan negadās.

Un mans pats iecienītākais fragments: zirgu rindās tur tirgojās ne tikai ar divkājainiem auļotājiem. AR KĀDIEM AUĻOTĀJIEM? CIK TUR VIŅIEM TO KĀJU???

Vispār – no visas sirds iesaku. Neaprakstāms baudījums. Nākamā autores grāmata pārdodas pat par veselu dolāru (Krievijā interneta izdevumam tas ir ļoti daudz). Es uzskatu, ka par maz paprasīja, daudz par maz. Par tādu talantu vajag prasīt atbilstošu cenu.

Un jā – mans raksts tapis tikai un vienīgi skaudības pēc. Es nekad, NEKAD nespēšu uzrakstīt ko līdzīgu. Iešu liet karstas asaras. Bet jums – visu to labāko!...”

 

Taisa Sotera par cienījamās autores „Tumšā ragana”. Atsauksme.

„Garām šai anotācijai paiet nu nekādi nevarēju: „Airisu nolaupa Tumšais Lords, kurš vēlas iegūt viņas ķermeni un dvēseli! Viņas draugi atver portālu uz Tumšo Impēriju un metas savu līgavu glābt. Kurš iegūs senā klana mantinieci? Valdonīgais dēmons, nežēlastībā kritušais mags, nāgs, jaunais skaistulis-kārdinātājs, vai arī kāds no uzticamajiem draugiem? Kuru Airisa izvēlēsies? Vai brīnišķīgās raganas sirds pakļausies? Iegrimstiet jutekliskajā, reibinošajā Vitaminas Mjatnajas fantāzijā!”

Jo vairāk tāpēc, ka viltīgā autore apsolīja erotiskās scēnas, skūpstus un daudz kā cita... bet ne no pašām pirmajām rindiņām. Galveno varoni sauc par Airisu. Ļoti neparasts vārds fantāzijas romānam, vai piekrītat?

Šī nebūt nav pirmā šobrīd tik komerciāli veiksmīgās autores grāmata, tā ka uzdrīkstējos pieņemt, ka autore vairs nav nekāda iesācēja un zina, kā ieinteresēt lasītāju ne tikai ar solījumiem un anotāciju vien, bet arī ar pašu tekstu.

Pētīsim šo šedevru gandrīz pa rindiņai – jo katrs teikums izsauc izbrīnu un mežonīgu sajūsmu. Kursīvā ir manas piebildes.

Airisa atjēdzās gultā. Tik ļoti saspringts un negaidīts mirklis, kurš aizrauj jau no pirmajām rindiņām. Galvenā varone pamostas nepazīstamā vietā! Gulta bija pārklāta ar melniem, kā vissaldākais grēks, palagiem. Tapetes bija NESAPROTAMĀ tumši zilā tonī. Kas gan šai tonī bija tik nesaprotams? Arī tālākajos aprakstos, starp citu, būs daudz, daudz tumšu krāsu. Melnu, kā grēks. Laikam jau tāpēc, lai mēs saprastu, ka neesam nokļuvuši ne pie kādiem gaišajiem elfiem, bet ak, cik ļauna burvja midzenī.

Meitene papurināja galvu. Viņa smadzenes atteicās darboties un domāt. Es centīgi mēģināju nepajokot par nabaga lasītāja likteni. Kur viņa atrodas, un kā viņa šeit nokļuvusi? Airisa piecēlās no gultas, un no pārklāja uz grīdas nobira tumši-BARDO krāsas rožu ziedlapiņas. Vispār jau Francijā ir tāda apdzīvota vieta, kas saucas Bordo. Un vēl ir arī muzikanti – bardi.

Meitene paskatījās uz sevi. Īpaši nopētot lāpstiņas. Nu un kas? Tā taču ir fantāzija! Apģērba uz viņas ķermeņa nebija. Nu jā, un sekcijā noskaidrojās...

Ragana norāva no gultas melno palagu. Melni rozīgu, kā sīrups, ziedlapiņu vilnis pacēlās gaisā un nobira uz grīdas. Tā, pagaidiet. Ziedlapiņas taču nupat vēl bija tumši-bardīgas? Un tagad palikušas melnas? Vai arī tomēr rozā? Ja jūs vēl neesat atslēguši savas smadzenes, izsaku dziļu līdzjūtību.

Zaļš stars pamirkšķināja Airisai, kā nelabā acs. Nav jau te nekā neparasta, vienkārši garām gāja zaļacains, mirkšķinošs nelabais. Mēness, mirušo saule, lēnām uzausa, aizaužot visu apkārtni aizpasaulīgos toņos. Vairāk izskatās pēc zombiju apokalipses.

Paņēma no letes daudzžuburu svečturi un devās uz durvīm. Man radās aizdomas, ka autore nezina vārdu „kandelabrs”. Un ko lete dara guļamistabā? Kur ir Foļa maģiskā grāmata un draudzene, vectētiņš, Murlika? Turpat, kur pieturzīmes. Aizmukuši no autores.

Bēgošajam rektoram pakaļ aiznesās hameleonveidīgā rāpuļa spļāvienu ložmetēja kārta. Bet pats rektors bija kā gepardveidīgs skrejonis. Izrādās, ka autore ir ļoti jaunvārdīga.

Hameleons palika jautājoši zaļā krāsā. Arī lasītājs kļuva skumjš kā vardulēns Pepe. Vīrietis, kurš sēdēja tronī, nokrita ar seju uz leju un izbira dūmakainos tumsas klekšos. Vai tad klekši var kaut kur izbirt?

Meitenes acīs atspīdēja mēness stars, uzmirdzēja un pazuda, un kopā ar to no meitenes skatiena aizgāja vēl kaut kas, domas, atmiņas, jūtas. Aiziešu arī es no šīm tukšajām Saprāta Telpām.

Lasīt šo grāmatu bija, kā lasīt sliktu anime pārstāstu, ar nesmieklīgiem smieklīgumiem, nebriesmīgām briesmām, skaistumu dēļ skaistuma un piedzīvojumīgiem piedzīvojumiem. Un vienā brīdī autores paliek žēl, jo nāk sapratne, ka ļoti iespējams, viņa ir akla kā vista. Kā gan savādāk var izskaidrot šo tik brīvo apiešanos ar dzīvu būtņu krāsām, faktūrām un formām? Fizikas zināšanas arī viņai ir kādas trešās klases līmenī. Vārdu krājums diezgan ierobežots, un tā kā tekstā ir ļoti daudz atkārtojošos aprakstu, tajos brīžos, kad mūs mēģina pārsteigt ar skaistumiem, autore vienkārši sāk putroties terminos un jēdzienos. Kā piemērs jāmin citā autores grāmatā sastopamie logi, kuriem priekšā karājās un vējā plīvoja mežģīņu aplodas.

Parasti es šādām grāmatām paeju garām, bet Vitaminas Mjatnajas agresīvā reklāmas kampaņa mani pārliecināja, ka šo šedevrālo tekstu jāredz pēc iespējas vairāk lasītājiem...”

 

Abas šīs atsauksmes arī man šķita pietiekami izcilas, un arī es nespēju vienaldzīgi paiet garām ne vienai, ne otrai, un pat ieskatījos tā teikt oriģināltekstā. Patiešām šedevri, tiem, kas pārvalda krievu valodu un vēlas labi izsmieties, iesaku. Trakākais, ka pati cienījamā jaunā autore ar jancīgo pseidonīmu, to visu domājusi pilnā nopietnībā. Arī papētot komentārus zem viņas tekstiem, atlika tikai pabrīnīties par viņas pašapmierinātību. Visi komentāri, kuru autori par darbu nebija sajūsmā, bija steigšus izdzēsti, atstājot tikai slavinošos. Smieklīgi šķita, ka, arī zem pārdošanai paredzētās grāmatas, adresē „Prizračnije miri” viņa nebija kautrējusies atstāt pati savu visai slavinošo komentāru. Paskatoties šobrīd, tas gan bija noņemts, un identisks teksts parādījās jau zem cita nika – tātad pati autore ielogojusies ar kārtējo pseidonīmu. Tas uzreiz liek apšaubīt arī visas pārējās slavinošās atsauksmes par šo tekstu, ja nu visas nākušas no viena avota? Acīmredzot pēc abām augstākminētajām kritikām, par viņas darbiem ieinteresējās pārāk daudz lasītāju, kuri nepiederēja pie autores parastā cienītāju loka, jo pēc pāris dienām bija pazudusi arī iespēja šo darbu komentēt adresē lit-era.com.

Viss tas vēlreiz pierāda labi zināmu lietu – ķerties pie rakstniecības agrā jaunībā tomēr nevajadzētu. Pieļauju, ka pēc desmit gadiem arī šai meitenei būs neērti uz saviem šodienas tekstiem pat paskatīties. Es protams atbalstu to, ka trenēties vajag, bet mēģināt to visu šādā veidā pārdot, tomēr ir kaut kādā mērā neētiski.