Krievu mūsdienu fantāzija: Alina Borisova (Алина Борисова)

Alina Borisova ir mūsdienu krievu fantāzijas žanra autore un šobrīd sarakstījusi piecas grāmatas, no kurām pēdējā pabeigta 2015.gada nogalē. Viena no tām 2017.gada sākumā plāno ieraudzīt dienasgaismu ar nosaukumu „Pilsēta bezdibeņa malā” („Город над бездной”), un vēl viena šobrīd tiek rakstīta - „Uguns karstums jūras plaukstās” („Жар огня в ладонях моря”). Vēl viņai internetā ir lasāmi daži stāsti, kas visi vairāk vai mazāk saistīti ar jau uzrakstīto grāmatu varoņiem. Šobrīd autore publicējas adresē https://prodaman.ru/Alina-Borisova , kurā arī es lasu viņas darbu turpinājumus.

Par viņas talanta cienītāju kļuvu gluži nejauši, kad pirmā no viņas sarakstītajām grāmatām bija vēl tikai pusē. Tā nu gandrīz sešus gadus ar milzīgu nepacietību gaidīju katru nākamo internetā izlikto grāmatas fragmentu. Neapšaubāmi, ka arī ar to pašu, kas jau uzrakstīts, viņa noteikti pelnījusi krietni lielāku popularitāti un atzīšanu, nekā saņēmusi šobrīd.

Autores sarakstītie romāni ir ļoti kvalitatīvi. Tie var traki patikt, var ļoti nepatikt, bet vienaldzīgu nevienu neatstās. Romānu tapšanas laikā komentāros trakoja tādas kaislības, kādas nekur citur neesmu redzējusi – autori ļoti slavēja un ārkārtīgi pēla. Lasītāji aizkadrā droši vien plēsa savus matus un kaislīgi metās arī savstarpējos apvainojumos, viens otru atklāti saucot par pilnīgiem muļķiem. Un, kā vienā komentārā atzinās pati autore, rakstīšanas laikā, tieši komentētāju dēļ, viņa vairākas reizes piedzīvojusi pamatīgu nervu sabrukumu. Un tomēr, ar visu cieņu jāsaka, ka savu domu viņa noturēja līdz galam un nepaļāvās visai uzstājīgajiem pieprasījumiem pārstrādāt vienu vai otru ainu, un pat nobeigumu.

Tātad: par pašām grāmatām. Pamatā visam ir tetraloģija „Meiteņu sapņu vampīri” („Вампиры девичьих грез”). 1.daļa „Mazā valsts” („Маленкая страна”), 2.daļa „Bezdibeņa viņā malā”(„По ту сторону бездны”), 3.daļa „Aizmirsto dievu zeme” („Край забытых богов”), 4.daļa „Aiz Zilajiem kalniem” („За синимы горами”).

Neskatoties uz visai nenopietno tetraloģijas kopējo nosaukumu, puņķu, asaru un sīrupa krieviski lasošajiem cienītājiem es ieteiktu šīs grāmatas nemaz nevērt vaļā. Tas jau nekas, ka tās neapšaubāmi sarakstītas fantāzijas žanrā, realitātes elpa te brīžam dveš tik pamatīga, ka vietām ir smagi lasīt. Tieši tāpēc pusaudžu vecuma lasītāji un jaunieši arī nekad nebūs autores auditorija. Nav tur ar superspējām apveltītu varoņu, kuriem jūra līdz ceļiem, un kuri savus ienaidniekus dienišķi šķaida uz visām pusēm kā skaidas. Arī mīlestība, kas beigās tomēr parādās, ir visnotaļ reāla un piezemēta, bez kādas pasakainas atribūtikas.

Kā jau rāda tetraloģijas nosaukums, viena daļa galveno varoņu te ir vampīri. Šobrīd pat ļoti pamatīgi no visām pusēm apzelēta tēma. Bet es varu pateikt tikai to, ka šie ir visvampīriskākie vampīri, par kādiem vien esmu lasījusi, un izlasījusi es esmu visai daudz. Ja vampīri tiešām eksistētu, tie tieši tādi arī varētu būt. Pēc autores pašas teiktā es sapratu, ka iesākumā viņa bija iecerējusi uzrakstīt farsu par vampīru tēmu, tāpēc arī tik nenopietnais kopnosaukums. Un tomēr rakstīšanas gaitā darbs tikai vērsās plašumā, un no pirmās grāmatas sākumā tiešām saskatāmās ironijas tālāk nekas vairs pāri nepaliek. Un tā nu sākotnēji vienas iecerētās grāmatas vietā sanāca divas, tad trīs un beigās pat veselas četras. Bet šis nu ir tas gadījums, kad nav tā, ka katra nākamā sērijas grāmata ir vājāka par iepriekšējām. Autore visas sērijas garumā spēja noturēt savu lasītāju uzmanību, nezaudējot darbu kvalitāti.

Darba centrā ir jauna, tikko vidusskolu beigusi, meitene Larisa Alentova, kura sapņo par ārsta karjeru un pēc skolas taisās kārtot iestājeksāmenus turpat vietējā Svetlogorskas universitātē. Taču problēmas sākas jau pašā izlaiduma dienā – Mazajā Valstī ir gadsimtiem svētīta tradīcija vidusskolas beidzējiem organizēti braukt uz Vampīru Kalnu, kur tiktu nodotas asinis kopējai iedzīvotāju asiņu bankai. Vampīru Kalnā var uzkāpt tikai reizi mūžā, lai paskatītos uz brīnumdaiļo vampīru pilsētu Bezdibenīgā Bezdibeņa otrajā pusē un lai nodotu savas asinis, kā pateicību brīnišķīgajiem un gudrajiem vampīriem, kuri kādreiz dāvājuši cilvēkiem šo vienreizīgo iespēju – dzīvot...

Kā jau var noprast – sākumā šķiet, ka te vampīri būs izteikti pozitīvie varoņi. Un tomēr sižeta attīstības gaitā par viņiem sanāk uzzināt arvien trakākas lietas. Un ātri vien top skaidrs, ka viss pozitīvais šai gadījumā ir tikai un vienīgi izcili uzbūvēta propaganda un vēl – vampīru spēja neatgriezeniski izdzēst cilvēkiem nevajadzīgās atmiņas. Nelaimīgā kārtā ar Larisu tas neiet cauri.

Vampīru asinis no vienas puses ir kā zāles pret visām iespējamām cilvēku kaitēm, bet no otras puses ļoti spēcīgs mutagēns faktors. Un Larisas tēvs, pēc praktiski letāla nelaimes gadījuma darbā, kaut kad senāk šīs vampīra asinis bija dabūjis izdzert krietni vairāk, nekā atļauts, tāpēc Larisa jau kopš dzimšanas ir ar diezgan nopietnu gēnu novirzi no vietējās normas. Līdz ar to mentāli vampīriem pār viņu nav nekādas varas.

Te arī sākas viņas personiskā traģēdija – īpašībai, kas lielākai cilvēku kopai būtu bijusi par svētību, nav nekādas jēgas, ja viņa tāda ir viena pati. Viena – visā vampīru pilnīgi apmātajā Mazajā Valstī. Problēmas sākas jau ar pašas drošību, jo universitātē, kurā viņa tiešām iestājas, izrādās ir arī tāda lieta kā ētikas komisija, kura seko līdzi tam, lai studenti „mūsu glābējiem un labdariem” vampīriem vienmēr izrādītu tikai un vienīgi visdziļāko cieņu un pielūgsmi. Larisai jau iestāšanās brīdī ilūzijas par vampīriem ir diezgan sašķobījušās, un pēc dažiem neuzmanīgiem izteikumiem viņu no universitātes gandrīz izmet, par spīti absolūtajai sekmībai.

Mācības viņai gan atļauj turpināt, bet tikai pēc medicīnas fakultātes kuratora – vampīra – iejaukšanās, kuram tieši bija nepieciešama sekretāres maiņa. Un, vairāku apsvērumu dēļ, šim amatam viņš izvēlējās tieši Larisu. Meitenes problēmas ar šo brīdi tikai palielinās. Vampīriem ir ne tikai sava, atšķirīga valoda un dažādas spējas, bet arī no cilvēku sabiedrības visai atšķirīgas, pat nepieņemamas, tradīcijas. Visu vēl ļaunāku padara viņu nepārspējamais tehnoloģiskais pārākums.

Bija ļoti interesanti sekot līdzi meitenes ceļam no cilvēku sabiedrības uz vampīru sabiedrību, kura rezultātā iestājās arī pilnīgs visu ilūziju sabrukums. Vampīru sabiedrība kopumā šeit ir reāli ļauna, iedomīga un augstprātīga. Viņi ir pilnībā pārliecināti, ka ir visu radību kronis, un pārējie ir cienīgi būt tikai par viņu ēdienu, izklaidi un vergiem. Bet arī starp viņiem sastopami dažādi indivīdi, citi ir labāki, citi sliktāki, bet nelaimīgā kārtā tieši tie vissliktākie jau gadsimtiem atrodas pie reālās varas grožiem...

Larisas bēgšana no Mazās Valsts ir tikai likumsakarīga, un kas no tā galu galā iznāca – ja ieinteresēju, lasiet paši.

Uz mani šī tetraloģija atstāja tik graujošu iespaidu, ka kopš tās izlasīšanas neko citu par vampīriem vairs neesmu spējusi paņemt rokās. Jo ir skaidrs – diez vai būs kas labāks, un neko sliktāku lasīt vienkārši negribas. Lai gan, jāņem vērā, ka tās gaumes jau ir ļoti dažādas, un liela daļa lasītāju pēc šīs grāmatas savukārt spļaudīsies. Daudz kas būs atkarīgs arī no lasītāja vecuma un dzīves pieredzes. Romantiski un nekritiski noskaņotiem jauniešiem noteikti neieteiktu. Pieļauju, ka arī man divdesmit gadu vecumā šīs grāmatas nebūtu patikušas, jo būtņu savstarpējās attiecības tur attēlotas patiešām reāli, bez kādiem izskaistinājumiem – ja kāds tur ir ļaundaris, tad ir arī, bez ilūzijām, ka viņš varētu kaut kā īpaši mainīties un vēlāk palikt balts un pūkains.

Kopumā šie darbi ir uzrakstīti labā un patīkamā krievu literārajā valodā, bez tik populārajiem lamuvārdiem. Autore nav izmantojusi arī ārkārtīgi plašās iespējas pielietot krievu valodā tik izplatītās vārdu pārnestās nozīmes un izteicienus. Un tas tikai priecē, jo, kā esmu sapratusi, tādā stilā uzrakstītus tekstus vienkārši neuztveru līdz galam, pat par spīti tam, ka šo valodu pārvaldu visai labi.

Izmantotie avoti:

http://samlib.ru/b/borisowa_n/

https://prodaman.ru/Alina-Borisova