Krievu fantāzijas žanra izplatītāko galveno varoņu klasifikācija

Visiem mums patīk lasīt. Un tiek uzskatīts, ka lasīšana attīsta personību. Diemžēl pēdējā laikā atrast labu grāmatu paliek aizvien grūtāk. Grāmatu jau ir daudz, bet patiešām interesantu praktiski nav. Un vislielāko vilšanās sajūtu rada tieši grāmatu galvenie varoņi.

Un tā – mazliet statistikas: 80% galvenās varones ir aitas, 15% kazas, 4.5% vistas, un 0.5% muļķes. Protams, gadās jau arī gudras, bet to procentuāli ir tik maz, ka var neņemt vērā. Ir jau skaidrs, ka talantīga rakstnieka izpildījumā būs interesanti lasīt arī par aitu un pat par vistu, bet lielākajā daļā gadījumu rodas vēlēšanās šo nelaimīgo dzīvnieku piebeigt, tīri humānu apsvērumu dēļ.

Tātad: aita.

Galvenā varone aita ir balta un pūkaina. Paklausīga muļķe. Aitas ir bara dzīvnieki un iet tur, kur tās ved. Viņām nav sava viedokļa, viņas ir tādas kā visi. Tas jau nekas, ka mums spītīgi mēģina ieskaidrot, ka aitai ir savs viedoklis un ka viņa patiešām ir vai īsts vieduma avots! Starp citu, gudrība ir spēja savas zināšanas izmantot praktiski. Un šo zināšanu aitai kā reiz ir nepietiekami... Vai arī tai vienkārši pietrūkst veselā saprāta, lai to visu pielietotu arī dzīvē.

Reizēm aita aizmūk no Gana, un rezultātā pilnīgi skaidrs, ka iekrīt vilka zobos, vai kādās citās nepatikšanās. Bet ko gan citu no viņas gaidīt, aita taču! Un Gans skrien, klupdams, krizdams, lai tikai izrautu savu aitiņu no ļaunā vilka nagiem. Nabaga Gans, šai brīdī man viņa ir patiesi žēl. Bet vēl biežāk aita ir vienkārši neiedomājami stulba. Bieži vien autors mēģina modificēt savu aitu ar vilka žokļa protēzes palīdzību. Vai vēl vajag piebilst, ka tā tāpat nepieaug?

Vēl aitu mēdz izmantot ziedojumam (izdod pie vīra). Viņa, protams, mēģina pretoties, bet tas tikai tā, skata pēc, bet pēc tam vienmēr samierinās. Un sevi ziedo Lielajam Mērķim – tātad pati liekas uz altāra. Arī mērķis, kā beigās izrādās, nemaz tik liels nav, tad kāpēc tādēļ ciest?

Un pats interesantākais – tā ir aitas mirklīgā evolūcija lauvenē tikai dažu rindkopu garumā. Lielākoties tās ir dažas epiloga rindkopas...

Parasti aita apprecas ar Āzi, kurš uzskata sevi par Vilku, vai ar Aunu, kurš pēc būtības tā pati aita vien ir. Vēl viens variants – aita apprecas ar Lauvu, kuram ir tie paši āža paradumi.

Tagad mazliet par kazu.

Kaza ir nepatīkama nekauņa, tā ir spītīga un vienmēr laužas pa taisnāko ceļu, arī cauri sienām. Nesaprotu, kā viņas piere to visu iztur? Kazai ļoti bieži nav nekādu bremžu, tāpēc viņa pati bieži vien iekuļas dažādās nepatikšanās. Gans viņai nav vajadzīgs, jo viņa vienmēr visu zina labāk, un vēl ar baudu gana savu Ganu, tas jau nekas, ka viņš ir Mačo. Arī kazas dažreiz ziedo. Tikai kazas ar upura lomu parasti nesamierinās, lai gan īpaši nepretojas arī. Ja aitu gribas piebeigt, lai nemocītos, tad kazu tādēļ, lai viņa nemocītu citus.

Kazas evolucionē ļoti reti.

Pāriesim pie vistas.

Par laimi, to ir maz. Vista ir stulba kā zābaks. Un „dod” visiem, kas viņu noķer.

Un visbeidzot: muļķes.

Tās pat ir diezgan gudras sievietes, kuras izdarījušas Kļūdu, un tagad mēģina to labot. Pie augstākminētajām kategorijām tās noteikti nepieder.

Pēc lasītāju lūgumiem nolēmu klasificēt arī galvenos varoņus – vīriešus... un gandrīz cietu sakāvi! Nelaime tāda, ka varoņi vīrieši lielākoties ir tik pliekani un vienveidīgi, ka tos ir grūti iedalīt kaut kādās grupās. Ja sievieškārtas varonēm vēl var atrast kaut kādus trūkumus (kaut vai pārliecīgu apaļīgumu), tad vīrieši visi kā viens ir Apoloni un Dāvidi. Kaut vienam būtu atradusi alus vēderiņu! Vai kaut viens būtu bijis ne garāks par metru septiņdesmit augumā! Jā, galveno varoņu sejās var būt rētas, kas iegūtas nevienlīdzīgās cīņās, un kalpo tikai kā rotājums, bet... Tas viss tikai tamdēļ, lai vēl pasvītrotu viņu brutalitāti.

Un te nu būs tas, kas man sanāca.

Valdonīgs mūdzis.

Jebkuras rases brutāls tēviņš, kura brutalitāte vienkārši sasniegusi kaut kādu aizmākoņu lielumu. Parasti tie ir noteikta, ļoti augsta sabiedriskā stāvokļa īpašnieki. Varaskāri cietpauri un savas gribas uztiepēji, kuri izbauda savu nesodāmību, un uzspļauj citu viedokļiem. Tas tā – ideālā. Bet reāli mēs parasti redzam nožēlojamu mūdzi, kurš moka galveno varoni gan fiziski, gan morāli. Šādos gadījumos vispretīgākās man šķiet tās grāmatas daļas, kas uzrakstītas no varoņa paša viedokļa, kur viņš skumst par savu uzvedību, ka spiests mocīt tik brīnišķīgu un maigu sievieti, kura šādu attieksmi nudien nav pelnījusi.

Te nu man rodas sajūta, ka grāmatas autore ne vienmēr saprot, ko nozīmē, ja šāds cietpauris tiek pie varas. Viņš taču uzspiež savu gribu visiem, ne jau tikai galvenajai varonei. Viss beidzas ar to, ka kādā brīnišķā dienā Mūdzim trāpa atskārsmes zibens, ka ar viņa maigo meiteni tā apieties tomēr nedrīkst, un viņš izkūst sīrupa peļķē.

Brunčumednieks-vienmīlis.

Tam var būt jebkurš ieņemamais amats, un viņš var piederēt jebkurai rasei. Pirms satikšanās ar galveno varoni viņš visiem spēkiem ir bēdzis no laulības. Viņam ir vismaz pārītis pastāvīgu mīļāko, kuras visiem iespējamiem līdzekļiem mēģina ar šo brunčumednieku apprecēties. Un te parādās galvenā varone! Un viss, galvenais varonis iemīlas uz līdzenas vietas, un par spīti visam drīz vien viņu arī bildina. Nav tikai skaidrs, ko īsti galvenajā varonē var mīlēt, bet kā saka – mīlestība jau nešķiro. Dažreiz varonim var būt pat vesels harēms. Vai vajag vēl uzsvērt, ka iemīloties, viņš, savas mīļotās dēļ, steidzas no tā atbrīvoties? Parasti jau mīļāko paaugstināja līdz sievas lomai, bet harēms palika turpat, kur bijis.

Histēriķe.

Ieņemamais amats un rase arī var būt visai dažāda. Pēc apraksta tam vajadzētu būt gudram, apzinīgam un ieturētam vīrietim. Bet realitātē viņš pārspēs jebkuru bābu. Laikam jau rakstnieces šādi vēlas īpaši uzsvērt galveno varoņu jūtīgumu un kaislīgumu, bet mēs redzam impulsīvu, vienmēr aizkaitinātu, ātras dabas subjektu. Viņam ik pa brīdim izlec ilkņi, uz kūkuma spalva ceļas stāvus, raustās aste, viņš vicina rokas, kliedz, skraida no viena stūra uz otru... Patiešām īsta bāba, ne vecis.

Vēl jau atrodas arī nosacīti adekvāti varoņi. It kā pat interesanti un normāli vīrieši. Viņu vienīgais trūkums ir visai savādā pieķeršanās galvenajai varonei. Varone visādi cenšas piebeigt viņa nervu sistēmu, mūk prom, uzvedas īpaši nekaunīgi, iekļūst visādās nepatikšanās. Galvenais varonis izturas kā viņas aukle. Tāds vīrietis būtu pelnījis jau dzīves laikā uzceltu pieminekli...

2017