Krievijas vēstures mūžīgais dzinējs jeb Tīrā fantastika.

Dmitrija Proskurjakova raksts no žurnāla "Poldjeņ XXI vek" 2009. gada oktobra numura.

- Vai tad jūs nesteigsieties viņai palīgā? - Alise jautāja, nesaprotot, kāpēc viņš ir tik mierīgs.

- Nav vērts! Nav vērts! - Karalis sacīja. - Viņa tik ātri skrien, ka viņu nepanāksi! Vienalga, tas būtu kā noķert Blandītekli! (L. Kerols. "Alise Aizspogulījā.")

“Bumbieris karājas, bet apēst nevar”, “elkonis tuvu, bet iekost nevar” - šie un citi līdzīgi sakāmvārdi vislabāk raksturo to, ka nevar precīzi raksturot mūsu šodienas pētījumu priekšmetu. Lai gan, kāpēc šodienas? Šie pētījumi un meklējumi ilgst jau ne vienu vien gadsimtu. Un brīžiem liekas, ka lūk, te nu ir, beidzot, atraduši, tagad jau uz mūžīgiem laikiem. Taču paiet viena paaudze – otra un atkal sākas meklējumi, un atkal turpinās kauja, un sirds trauksmaina krūtīs sit...

 

 

Šis nenotveramais “brandašmigs” [angliski – Bandersnatch, latviski – Blandīteklis -  t.p.] ir Krievijas nacionālā ideja.

Patiesi, visā pasaulē nav nekā vairāk nenotverama un efemēra. Tāpēc jau tā ir ideja. Pēc Platona, idejas mīt īpašā, ideālā pasaulē, un mēs, nožēlojamie cilvēciņi, esam spējīgi saskatīt tikai ēnas uz sienas – ēnas, kuras met minētās idejas.

Tādos necilvēcīgos apstākļos, ej nu saproti, ko tu tur redzi un kā to visu apjēgt. Vai Krievijas nacionālā ideja vispār eksistē, vai mums tā tikai liekas? Vai arī, vienkārši, ļoti gribas, ka tā eksistētu?

I. PANORĀMAS RITENIS.

    Pieņemts uzskatīt, ka jebkura sociāla kopiena – tauta, nācija, kas ir izveidojusies valsts vai kāda cita veidojuma robežās, formē noteiktu ideju, kas apvieno doto kopību garīgās dzīves sfērā kā cements. Tā ļauj sabiedrībai pašidentificēties, izdalīt sevi no citiem, apvienot dažādus sociālos slāņus un nacionalitātes.

    Pazīstamais Krievijas politologs Leonīds Radzihovskis rakstā “Ideja” raksta sekojošo: “Valoda, tradīcija, stils, mitoloģija, mentalitāte – tikai tas arī apvieno TAUTU, tikai tas rada tautu, tas arī IR tauta. Bez mentalitātes, tradīcijas, stila, valodas – tautas vienkārši nav. Bez valstiskuma tauta eksistēt var (ukraiņi un kazahi pirms 1991. gada), bez vienotas teritorijas var (ebreji, čigāni), bez vienotas reliģijas var (vācieši – katoļi un luterāņi, ASV - “amerikāņi”). Bet bez kopējās mentalitātes, valodas, stila, mīta – nevar (tas ir, tādi cilvēki tad iekļausies CITĀS tautās). Faktiski, valstis jau ir “izgudrotas”, lai aizsargātu savu mentalitāti. Ja nāciju salīdzina ar grāmatu, tad svarīgas nav tikai fiziskās papīra lapas (cilvēki ar saviem ķermeņiem), bet arī grāmatas SATURS. Lūk, saturs arī ir NACIONĀLĀ IDEJA.”

    Spriedumi ir pašsaprotami, tos grūti apstrīdēt. Taču dotā jautājuma vēsture Krievijā ir īpaši sarežģīta, pretrunīga un sajaukta. Pamēģināsim iezīmēt atsevišķus robežpunktus. Pamēģināsim pašķirstīt, kaut vai īsu brīdi, šo neparasto grāmatu un iepazīties ar tās saturu.

    Uzreiz atzīmēšu, ka dodu priekšroku “Krievijas”, nevis “krievu” nacionālajai idejai.

    Iemesls – Krievijas valsts daudznacionalitāte. Šajā kontekstā nacionālā ideja sakrīt ar valstisko. Citādi mēs spersim neizbēgamu soli, lai noskaidrotu, kurš ir krievs, bet kurš nav, atdalot vienus no otriem, sākot neauglīgās un bezjēdzīgās runas par nācijas tīrību... Pirms simts gadiem šīs tēmas vēl varēja būt jaunas un aktuālas, bet ne šodien. Tāpēc arī Krievijas ideja.

    Tātad, viss iesākās, protams, ļoti sen – vēl devītajā gadsimtā, kad par valdniekiem tika aicināti varjagi. Pati pirmā nacionālā ideja tika noformulēta ļoti vienkārši un atjautīgi – lai būtu kārtība. Jo krievu zeme, kā zinām, ir bagāta ar visu, taču kārtības tajā - kā nav, tā nav.

    Kaut arī līdz pilnvērtīgai nacionālai idejai tas vēl nevelk, transcendentalitātes nav,  kaut kāda augstuma vai garīguma.

    Kristietības pieņemšana nospēlē šajos meklējumos izšķirošo lomu. Pēc kāda laika nobrieda, izkristalizējās un XV – XVII gadsimtu laikā tika formulēta teorija “Maskava – jaunā Jeruzaleme” / “Maskava – trešā Roma”. Tās nozīme ir milzīga.

    Pirmkārt, tā konkretizēja diezgan abstraktos priekšstatus par krievu tautas visaptverošo, pārvēsturisko misiju. Tas ir, noformēja Bizantijas impērijas mantinieku mesijas apziņu; Krievija sāk uzskatīt sevi par pēdējo, īsto kristīgās ticības – konkrēti, pareizticības – balstu.

    Otrkārt, ja mēs vieni esam tādi lieliski, unikāli un pareizi, visi pārējie apkārt kļūst par aktuāliem vai potenciāliem ienaidniekiem. Visi to vien alkst, slepeni vai atklāti iznīcināt mūsu ticību, bet pašus padarīt par kalpiem. Jēdzieni “krievs” un “pareizticīgais” bieži tika uztverti kā sinonīmi. Kari ar Poliju, ar bruņinieku ordeņiem tika uztverti kā pretošanās katolicismam; kari ar Krimas, Kazaņas hanistēm, ar Turciju arī bija ar reliģisku zemtekstu.

    Treškārt, īstenās ticības saglabāšana prasīja tiekšanos pēc pašizolācijas. Ierobežot pareizticīgo valsti no svešas ietekmes, neielaist nevienu un nepielaist neko, kas neatbilst kanonam. Atcerēsimies, ar kādām grūtībām notika Pētera I Krievijas eiropeizācija.

    Ceturtkārt, teorija “Maskava – trešā Roma” izteica cenšanos pacelt Maskavas kņazisti pāri saviem kaimiņiem – konkurentiem, cenšanos izbeigt Krievzemes feodālo sadrumstalotību, tās tālāku centralizāciju. Maskavas valdnieku impēriskās ambīcijas un teritoriālās ekspansijas kļuva pamatotākas; nest pareizticības gaismu mežoņu tautām. Bizantijas koncepcija “caristes un garīdzniecības simfonija” (laicīgās un baznīcas varas savienība, nedalāmība) iemiesojās pilnā augumā.

    Piektkārt, kas ir loģiski, pakāpeniski Krievzemes galvenā valdnieka tēls pieņem arvien vairāk un vairāk absolūtisma vaibstu. Iepriekšējais skats uz valsti kā Rjurika pēcteču mantotu īpašumu, sašķobījās, kad tika pārtraukta dinastija. Juku laiku perioda perturbācijas skaidrību neienesa: idejai par to, ka valdnieks iegūst tiesības uz troni pēc kopēja līguma ar dažādu iedzīvotāju šķiru pārstāvjiem, panākumu nebija. Tīri racionālā attieksme pret varu (kas vairāk raksturīga eiropiskajai lietu kārtībai), kas caru uztvēra tikai kā visaugstākā ranga ierēdni, kas atskaitās tautas priekšā un izpilda sabiedrības gribu – tas viss pašos pamatos nesaskanēja ar Bizantijas tradīciju. Trešās Romas teorijas rāmjos valsts ir no Dieva; tātad arī cars ir Dieva dēls, valstisko un dievišķo patiesību glabātājs. Tātad, nepakļaujas nekādiem nosacījumiem un pats nosaka spēles noteikumus visiem pārējiem. Pēc kāda laika, ne bez pamata caru sāk dēvēt par patvaldnieku.

    Pārvērtēt Trešās Romas teorijas nozīmi, iespējams, nav vērts: eksistē viedoklis, ka tautas masās tai nebija plaša izplatība, tā izplatījās galvenokārt starp grāmatniekiem un varas pārstāvjiem. Taču , neskatoties uz to, iespaidu uz valsts attīstību tā tomēr atstāja. Vispār, vienkāršo cilvēku vidū, kā zināms, populārs bija “domostrojs” un vispār – patriarhāls dzīves veids. Bet bezierunu pakļaušanās ģimenes galvai ir variācija par tēmu – spēcīga valsts roka.

    Loģisks trešās Romas tēmas turpinājums bija slavenā XIX gadsimta formula “patvaldība – pareizticība – tautiskums”. Tā sekmīgi un savlaicīgi pamatoja Krievijas patvaldības nostiprināšanu un teritoriālo ekspansiju, pieeju meklēšanu jūras ostām, palīdzību brālīgajām slāvu tautām to cīņā pret turku valdīšanu. Vienkāršākā veidā formulu izteica lozungs “par ticību, caru un tēvzemi”, kam toreiz bija ļoti plaša atpazīstamība un tas visadekvātāk izteica galvenās vērtības.

    Rietumnieku un slavofilu diskusija tajā pašā XIX gadsimtā uz šā svinīgā, patvaldības fona, kaut kā pat pazuda, tāpēc ka tās patiešām bija tikai sarunas, kas nekur arī neaizveda.

    Kaut kur pa vidu, pirmajā brīdī, ne visai manāms, iespraucās arī Ivans Bargais ar savu opričņinu. Nē, opričņina nebija nacionāla ideja, taču tā, diemžēl, pastarpināti nospēlēja ļoti svarīgu lomu tālākā vēsturē. Sīkāk par to mazliet vēlāk, pagaidām tikai atzīmēsim un piefiksēsim.

    Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas vecās idejas tika aizmēztas: patvaldību iznīcināja, pareizticību sāka uzskatīt par opiju tautai, tautiskumu pasludināja par buržuāzisku pagātnes palieku. Taču dīvainā veidā veco vērtību vietā nāca jaunas, kuras atšķīrās tikai pēc formas, bet nevis pēc satura. Carismu nomainīja partijas un valdības diktatūra. Pareizticības vietā par valdošo reliģiju kļuva komunisms. Bet iepriekšējais patriotisms tika pielīdzināts internacionālismam, tāpēc ka “proletārietim nav tēvzemes”.

    Izrādījās, ka teorijas “Maskava – trešā Roma” pamata sastāvdaļas nekur nav pazudušas, vienkārši, tajā kā traukā tika ieliets jauns šķidrums.

    Pirmkārt, valsts kļuva vienīgais, īstais komunisma balsts; tātad, īpašā loma, vispasaules misija saglabājās, tikai pamainīja akcentu.

    Otrkārt, ienaidnieku nekļuva mazāk, drīzāk pat otrādi.

    Treškārt, pievienojusi sev arvien vairāk teritoriju, PSRS atkal atguva savu impērijas statusu.

    Ceturtkārt, vakanto debesu valdnieka vietu sekmīgi ieņēma padomju vadoņi.

    Piektkārt, kaut kur nākotnē gaidošā Debesu valstība pilnīgi konkrēti tika nosaukta par Komunistisko iekārtu un dažs labs to pat plānoja uz XX gadsimta 80. gadiem.

    Taču PSRS sabrukums un komunistiskā egregora zaudējums atkal piespieda visu sākt no nulles.

    Nacionālās idejas meklējumi turpinās.

    II. KRIEVIJAS KOLEKTĪVĀS BEZAPZIŅAS ARHETIPI.

      Vispār jau vēsturisks apskats, pats par sevi, maz ko dod, ne vairāk kā vispārzināmu faktu uzskaitījums. Jēga ir citā – atrast galvenās likumsakarības un  nospraust ceļus nākotnē, ja tas vispār ir iespējams.

      Vispār jau, ja mēs paskatītos vērīgāk uz jautājuma vēsturi, tad mēs brīnoties atklātu, ka visus galvenos Krievijas nacionālās idejas komponentus mēs jau esam atraduši. Vienkārši, tos ir jāizskalda no teksta un jāiepazīst sejā. Brīnumi ir blakus: jocīgākais ir tas, ka tūkstoš gadu laikā pēc būtības maz kas ir mainījies, trauku formas tādas pašas, vienīgi piepildītas tiek ar dažādu ūdentiņu. Šīs universālās, intuitīvi saprotamās formas, sākotnējos pasaules uzskatus var saukt par matricēm, šabloniem vai arhetipiem, var arī kaut kā savādāk, taču būtība nav nosaukumos. No tiem beigās arī rodas, kā mājiņa no klucīšiem, mūsu nacionālā ideja.

      Pašreizējā brīdī šādus arhetipus es esmu saskaitījis piecus. Salokiet (vai iztaisnojiet, kuram kā labāk patīk) pirkstus:

      1. Īpašā stāja.
      2. Ielenktais cietoksnis.
      3. Ienaidnieks.
      4. Vadonis.
      5. Zelta Laikmets.

      1. Īpašā stāja.

        “Īpašā stāja” [krieviski – osobennaja statj – t.p.], izredzētība, mesiānisms, universālā misija. Ko tur skaidrot? Viss tāpat ir skaidrs, bez vārdiem. Pirmā Roma krita barbaru iekarota, otrā Roma – Konstantinopole – sabruka pati no sava smaguma, trešā Roma stāv kā stāvējusi, bet ceturtās vairs nebūs. Mums jau ir visas ausis piezvanījuši ar to, ka Krievijai ir savs, īpašs ceļš, šķērsām visām iemītajām takām, ka tieši viņa – Krievija – ir Zemes nākošās, garīgās atmodas garants Ūdensvīra laikmetā (vai, piemēram, Cūkas gadā; vajadzīgā zvēra vārdu variet izvēlēties paši). Skatoties uz visu, kas pašlaik notiek ap mums, grūti nenoticēt, ka eksistē īpašs, nevienam nesaprotams ceļš.

        Te galvenais – ticēt un nešaubīties. Ticēt, ka eksistē augstāka jēga, īpašs ceļš. Kā raksta žurnālists un kulturologs Aleksandrs Genis, “galvenais – ticība kaut kam, kas ir nesamērojams ar personību, kaut kas no sākta gala lielāks par to, kaut kas tāds, kas piešķir jēgu vārdiem un darbiem, dzīvei un vēsturei.”

        Bet ticēt var tikai stingri noteiktos rāmjos, kad nav iespējas iziet aiz sistēmas robežām. Vispār izredzētībai ir ļoti raksturīga mitoloģiskas, slēgtas telpas izveide, “totālums”. Šī telpa – Pasaules Ass, Zemes Naba, Svētā Krievzeme, Krievijas Impērija, Padomju Savienība, Krievijas Federācija. (Visus vārdus noteikti ir jāraksta ar lielo burtu.) Raksturīgi, ka īpašās misijas, īpašā ceļa, kas atrodas starp Rietumiem un Austrumiem, apziņa atkal ved uz kādu metafizisku pasaules centru. Labi to ilustrē eirāzisma idejas.

        Nacionālās idejas meklēšana ir raksturīga, ne tikai mums. Piemēram, Ķīna jau vairākus tūkstošus gadu eksistē apzinoties, ka tā ir – Viduszeme, Padebešu Impērija, Pasaules Centrs un tā tālāk. Tajā, ka Ķīnai ir savs, īpašs Ceļš, šaubās retais. Ebreju tauta, ilgu laiku esot izkliedēta pa visu pasauli, beidzot, XX gadsimta vidū izcīnīja un radīja savu valsti. Pēc vairākiem tūkstošiem gadu. Jādomā, ka to izdevās izdarīt, pateicoties savas unikalitātes apziņai un īpašai dievišķai Misijai. Tā kā “īpašā stāja” nav nemaz tik liela eksotika, bet visai adekvāts tautas ceļš uz pašnoteikšanos. Vienkārši, Krievijā šis “šablons” ir ar specifisku skanējumu, dievišķi-impērisks ar noslieci te uz pareizticību, te uz marksismu.

        Starp citu, pat terminu “Impērija” aktīvi izmanto zinātniskā fantastika: Zvaigžņu Impērija, “Zvaigžņu kari”, Edmonds Hamiltons, Aizeks Azimovs un tamlīdzīgi. Saskarsme ar fantastiku nav nejauša: katra impērija ir saukta izplesties pa visu apdzīvoto Visumu, ar tendenci līdz bezgalībai. Bet tas, kā rāda vēsture, ir  tīri fantastisks uzdevums.

        2. Ielenktais cietoksnis.

          No sevišķuma, izredzētības, noslēgtās telpas idejas absolūti likumsakarīgi izriet ielenktā cietokšņa tēma. Sāksim ar citātu no Viktora Peļevina (stāsts “Papahas torņos”): “No Homēra laikiem ir labi pazīstams šāds literārs sižets – aklam bibliotekāram sapnī rādās divas varoņu grupas, viena no kurām aizstāv kādu cietoksni, bet otra mēģina triecienā to iekarot. Sižets visai uzbāzīgs – cilvēki caur tā prizmu vēlas uztvert pat notikumus, kas no faktiskā redzes viedokļa pilnīgi neierakstās šajos rāmjos... Taču pats interesantākais, atliek kaut kādam reālam dzīves notikumam atbilst šiem Homēra sižeta rāmjiem, kad apziņa stūrgalvīgi atsakās uztvert notiekošo un cītīgi mēģina ieraudzīt tā vietā kaut ko citu. Turklāt, īstie cietokšņa aizstāvji parasti pat nesaprot, ka viņu darbība ir dotā cietokšņa aizstāvēšana.”

          Runājot zinātniski, pēc būtības katra pasaules uzskata bāzes arhetips ir dihotomija. Dihotomija ir pasaules iedalīšana noteikti pozitīvajā un noteikti negatīvajā. Cilvēka psiholoģijai kopumā raksturīgā “binārā loģika” (“labais” - “kreisais”, “augša” - “apakša”, “labi” - “slikti”) transformējas sociālās realitātes melnbaltā uztveršanā. Opozīcija “mēs” - “viņi” ir saistīta ar pašidentifikāciju: “mēs”, tā ir grupa, ar kuru indivīds sevi asociē, bet “viņi” - naidīga grupa. Un šis pāris principiāli ir nedalāms, abas puses papildina un nosaka viena otru: bez vienas nebūs arī otras. Arī telpa tikpat neapzināti tiek dalīta pēc principa “mūsējā” - “svešā”, “drošā” - “bīstamā”, “kārtība” - “haoss”. Senos laikos cilts izdzīvošana pilnībā bija atkarīga no “savējo” aizsardzības un sekmīgas cīņas ar “svešajiem”. Politikā visi šie antagoniskie jēdzieni ir īpaši populāri, jo ir vienkārši un pieejami.

          Ielenktā cietokšņa sajūta Krievijā ilgu laiku eksistēja drīzāk pastarpināti. Priekšstati par to bieži pieņēma mitoloģisku, simbolisku raksturu, kur pamatā atradās daži universāli, tīri pasaules uztveri veidojoši tēli. Ja apskatām seno slāvu pagānisko mitoloģiju (B.A. Ribakova traktējumā), tad visvairāk arhaiskie priekšstati ir animisms, ticība aizstāvjiem “beregiņām” un vampīriem “upirjiem” kā universālai sākotnei, kas simbolizē Labo un Ļauno. Tālāk attīstoties tādu tēlu kā Beloboga un Černoboga mitoloģijai, turpinājās tradīcija, nodalīt gaišos spēkus no tumšajiem. Pieņemot kristietību, ļaužu pasaules uzskats papildinājās ar jēdzieniem Dievs un Sātans, šķīstība un grēks. Tautas eposs, kas ir tuvs pagānismam, pārvērš šīs kategorijas varoņa un viņa pretinieka pūķa – haosa un ļaunuma iemiesojuma tēlos (sīkāk par to mazliet vēlāk).

          Par šo tēmu lieliski izsakās Krievu Impērijas apdziedātājs, publicists Aleksandrs Prohanovs. Viņa vārdi simtprocentīgi ierakstās mūsu atrastajā shēmā: “Krievu vēsture ir traģiska. Traģēdija ir apstāklī, ka Krievija sludina sevi par kardināli atšķirīgu no pārējās pasaules. Krievija ir nostiprinājusi sevī šo ideju. Tā piedāvā sevi pasaulei kā kaut ko citu, nostatītu pret pasauli, kā lielu pārmetumu pasaulei. Apvainojusies par šo pārmetumu, pasaule nepiedos Krievijai šo izaicinājumu. Pasaules uzdevums ir satriekt Krieviju, ne tikai sagrābt teritorijas, bet arī paņemt tās resursus. Vecā pasaule grib aizbāzt muti šai ugunīgajai krievu balsij. Izvēlējusies sevi kā paradīzes zemi, kas gatava ziedot visu, tajā skaitā arī sevi, paradīzes un nemirstības dēļ, Krievija izsauc uz sevi pasaules nelaimes. Un mums katru gadsimtu, pēc kārtējās krišanas un sagrāves nākas no jauna apstiprināt mūsu Uzvaru. 45. gada uzvara Krievijai atkārtosies neskaitāmas reizes, tāpat kā neskaitāmas reizes turpinās Kristus sišana krustā un augšāmcelšanās.”

          Reāli apzināts un strikti formulēts ielenktā cietokšņa tēls kļūst padomju laikā, īpaši sākumā, kad PSRS uz planētas bija vienīgā, uzvarējušā sociālisma valsts, bet kapitālistisko valstu ielenkums (kā realitātē, tā arī iedomās) tika veidots ar mērķi iznīcināt jaunā tipa progresīvo valsti. “Aukstā kara” periods tikai pastiprināja šo kopējo sajūtu.

          Šodiena, diemžēl, nav izņēmums. Armiju virspavēlnieki Josifs Staļins un Aleksandrs Ņevskis – konkursa “Krievijas vārds” uzvarētāji... Teroristi, kurus vajag “močīt atejās”... Nelietīgie amerikāņi, NATO, kas paplašinās uz austrumiem. No Ukrainas lienošais “oranžais mēris”, karš ar “Boržomi” kā gruzīnu agresijas iemiesojumu... Kaut gan, ienaidnieka meklēšana ir mūsu pētījumu nākošās nodaļas tēma.

          3. Ienaidnieks.

            Skaidra lieta, ja jau ir ielenkts cietoksnis, tad ir arī ienaidnieki, kuri to aplenkuši un grib ieņemt. Kas viņi ir, šie ļaunuma spēki?

            Vēsturiski Krievijas/padomju valsts un nacionālā ideja attīstījās, kā likums, cīņā; pret neprātīgiem hazāriem, polovciešiem, vāciešiem, teitoņiem, zviedriem, mongoļiem-tatāriem, poļiem, turkiem, francūžiem, atkal vāciešiem... Pret Cionas gudro intrigām, pret sarkanajiem, pret baltajiem, pret Antanti, pret trockistiem, pret apreibšanas no panākumiem, pret kosmopolitismu, pret pasaules aizkulisēm...  bet pēc savienības krišanas – jau pret komunistiem... Ienaidnieka tēls (reāls vai iedomāts) pastāvīgi vajā mūs, rezultātā, sadalot “savējos” un “svešos”, un beigās izrādās vitāli nepieciešams, lai visos laikos attīstītu krievu nacionālo ideoloģiju.

            Viens no populārākajiem un tradicionālākiem Krievijas ienaidnieka simboliem ir pūķis. Svētais Georgijs Uzvarasnesējs, kas caurdur pūķi, ir kļuvis par valsts simbolu. Drakona pieveicēja Georgija analogs bija kareivis-moceklis Jegorijs Drosmīgais, kas apliecināja ticību. Krievijas ienaidnieki (piemēram, dažādi klejotāji) folklorā visbiežāk tika aplūkoti kā drakoni un pūķi. Tatāru-mongoļu jūga laiku biļinu varoņiem, katram ir kāds pūķveidīgs pretinieks: Dobriņa Ņikitičs pret Zmeju Goriniču, Iļja Muromietis pret Idoļišče Poganoje, Aļoša Popovičs pret Tugarinu Zmejeviču. Ivans Groznijs kāvās ar “zmiju-Kazaņas caru”. Aleksandrs I sauca Napoleonu par “tīro sātanu”, ļaunā gara iemiesojumu, pēc būtības – par Bībeles čūsku, kas ieguva uzticību un viltīgi piemānīja. Galvenais, kas vienmēr tika pārmests Hitleram, bija tas, ka viņš bez brīdinājuma uzbruka Padomju Savienībai, tātad – tā pati čūskas nelietība. Atcerēsimies arī tādu noturīgu salīdzinājumu kā “fašistu hidra”. Ienaidnieks bija reāls, taču tā uztveres fantastiskais motīvs – acīmredzams. XX gadsimtā arhetipiskais motīvs – cīņa ar pūķi – atdzima mūsu zemē. Pirmajā pasaules, Pilsoņu un Lielajā Tēvijas karā ienaidnieks plakātos bieži tika attēlots kā pūķis (čūska). Politiskā cīņa skaidri iezīmējās kā cīņa ar pūķi, ar ļaunumu kā tādu, turklāt abi ienaidnieki kļuva nedalāmi: iekšējais ienaidnieks saplūda ar ārējo. Trockis un Buharins kā konkrēti cilvēki, pretpadomju intrigu pinēji, Staļinam bija vajadzīgi, lai inscenētu kauju un uzvaru pār vispasaules ļaunumu un apliecinātu sevi kā īstu varoni. Tēze par to, ka šķiru cīņa pastiprinās, sociālismam gūstot panākumus, ierakstās tajā pat “varonīgajā shēmā”: ienaidnieks ir viltīgs un dzīvīgs kā mītiskā hidra, kurai nocirsto galvu vietā izaug citas. Nav nekādu šaubu, ka minētie, staļiniskie, ideoloģiskie paņēmieni ir veidoti uz mitoloģiskas bāzes. Padomju laiku dzejas tekstu analīze arī apliecina, ka Ļeņins un Staļins (simboliskā līmenī) bez visa cita  tiek attēloti, kā varoņi-cīnītāji ar htoniskajiem briesmoņiem un visiem iedomājamajiem ienaidniekiem (skat. manu rakstu “Padomju poēzija kā īpaša mitoloģiska telpa” // žurnāls “Poldjeņ XXI vek”, 2008., marts). [Esmu to iztulkojis un Midzenī tam vajadzētu būt atrodamam – Ilmārs]

            Proletariāta cīņa ar buržuāziju, sociālisma - ar kapitālismu (imperiālismu) ir to pašu tēlu iemiesojums. Padomju laikā bija jēdziens “šturmēšana” (ieņemšana, iekarošana): pola, atoma, okeāna dzīļu, kosmosa iekarošana; ražošana bija cīņas veids, “darba varoņdarbs”. Ienaidnieka tēls šeit bija izplūdis, ne visai skaidri formulēts – tā varēja būt arī dabas stihija; taču divu pretī stāvošu cietokšņu cīņas motīvs bija skaidrs.

            Ienaidnieki varēja būt ārēji (kapitālisma ielenkums) un iekšēji (tautas ienaidnieki 30. gados, disidenti 60.-70. gados), vēl labāk, ja tie ir savienoti kopā, vienā flakonā (“trockisti – imperiālisma aģenti”). Šāds sinkrētiskais ienaidnieka tēls ir pilnīgi nepieciešams jebkurai totalitārai sabiedrībai: vadības kļūdas noteikti uz kādu ir jānoveļ. Piemēram, nevar jau katru reizi neražas iemesls būt slikts laiks. Ja ienaidnieka nav, tad to kā Dievu vajag radīt un viņam ir jābūt tādam, lai to atzītu pietiekami plašas iedzīvotāju masas. Tāpēc mītu radītājam ir labi jājūt tautas noskaņojums, jāorientējas esošajos mītos, stereotipos, nosliecēs, simpātijās un antipātijās. Bet vēl labāk, ja mītu radītājs pats patiesi tic tam, ko izdomā.

            Uz dihotomiskās pasaules uztveres bāzes radītais ienaidnieka tēls spēlē galveno lomu mūsdienu Krievijas politikā: piemēram strikti izdalīts pretnostatījums ir “komunisti” pret “demokrātiem”, “prezidents” pret “oligarhiem”, tagadējās varas piekritēji pret “neapmierinātajiem”. Tā pati “fiška” zināmu lomu nospēlēja V.V. Putina nākšanai pie varas 2000. gadā: priekšvēlēšanu vēstulē-aicinājumā Krievijas iedzīvotājiem noteikti iezīmējas divu cietokšņu tēli: “ienaidnieku” (čečenu) un “mūsējo” (Krievijas) Atkal, kā parasti, ASV, NATO... Citiem vārdiem: “Amerika – paraša, pobeda budjet naša...” Ir viedoklis, ja neaizņemsi Krievijas pilsoņu domas ar muldēšanu par nelietīgo, ārējo ienaidnieku, tad pārāk daudz uzmanības nāksies pievērst iekšējām problēmām un to rašanās iemesliem. Taču tas ir tikai viedoklis, ne vairāk...

            Protams, tādā vai citādā veidā ienaidnieka tēls ir nepieciešams jebkurai sabiedrībai, lai tā pašnoteiktos, pašidentificētos un saliedētos. Taču, kā zinām, viss ir labs ar mēru. Protams, bez uzvaras nav valsts atdzimšanas, sabiedrības atdzimšanas. Bet kā lai pieceļas kājās, ja nav neviena, ko uzvarēt, izņemot pašiem sevi?

            4. Vadonis.

              Nu ko, ja jau mēs aizstāvam no ienaidnieka ielenktu cietoksni, tad kā mēs varam iztikt bez harizmātiska līdera, bez vadoņa, bez organizatora un mūsu uzvaru iedvesmotāja, bez kultūrvaroņa, kas saliedēs mūs visus, parādīs pareizo ceļu, iemācīs iegūt uguni, art, sēt un novākt ražu? Būtisks jautājums.

              Atkārtošu vēlreiz: dievišķās, pārcilvēciskās valdnieka īpašības – liekas, šis arhetips Krievijā tiek uzsūkts gandrīz vai ar mātes pienu. Vairums gadījumos šis uzskats ir cēlies no tās pašas mūžīgās “trešās Romas” teorijas un debesu svētības uz troni. Vairāk iederīgs despotiskajiem Austrumiem, nevis demokrātiskajiem Rietumiem, dotais arhetips ir medicīniska diagnoze, no kuras nav kur dēties, nav iespējams atkratīties. No šejienes arī pilnīgi likumsakarīgā valsts interešu prioritāte atsevišķa cilvēka interešu priekšā. Nevis valsts cilvēkam, bet cilvēks valstij – kad pie mums ir bijis savādāk? Vai daudzus valdniekus pie mums ir izvēlējušies ar balsošanu (es pat izlaižu vārdus “ar visas tautas”)? Cik bieži cara tētiņš, ieklausoties sabiedrības domās, ir nolicis varas funkcijas un labprātīgi atteicies no troņa? Tā jau būtu visīstākā fantastika?

              Vispār, ieskatieties jebkurā skolas grāmatā: gradācijas Krievijas vēsturē tradicionāli iet, ne vien pa periodiem vai formācijām, bet arī “pēc valdniekiem”: šāda klasifikācija ir izveidojusies sen un pati no sevis. Vienmēr, politikas noteicošais faktors ir bijis – kas ir pie varas. Līderis kļūst, ne tikai valsts seja, bet arī pati valsts.

              Terminam “politiskie līderi” Krievijā tradicionāli ir arī ļoti skaidrs sinonīms - “augšas”. Varas nesēji bieži, pat neapzinoties, tiek uztverti kā kaut kas īpašs, atšķirīgs no citiem cilvēkiem. Tādas varas nesējs, pēc būtības “nav no šīs pasaules”, viņš stāv pāri cilvēku likumiem, viņš atrodas pa vidu abiem poliem, starp debesīm un elli, ārpus labā un ļaunā. Epiteti “Lielais” vai “Bargais”, kas tika lietoti vairāk cienītiem cariem, labi apliecina šo tēzi. “Negaiss” [krieviski – groznij = groza – t.p.], kā kņaza spēka un varenības simbols, nāk vēl no vēlīnā pagānisma, kad Peruns [Pērkons – t.p.] tiek izvirzīts slāvu panteonā kā galvenais dievs. Labā un ļaunā tēli politiskajā simbolikā tādā veidā bieži saplūst un darbojas sinkrētiskā, nedalītā veidā. Kā, piemēram, sit – tātad mīl. Pietiek atcerēties kaut vai pēdējā laika populāro koncepciju par Staļinu kā par “efektīgu menedžeri”: jā, miljoniem cilvēku gāja bojā, taču – tas pārvērta zemnieku valsti par kodolenerģijas un kosmisko lidojumu lielvalsti! (Seko vētraini aplausi, kas pāriet ovācijās).

              Masu uztverē vadoņa tēlam piemītošs mistiskais elements ir acīmredzams. Šeit savienojas visi tie paši Lielā tēva, varoņa – pūķu kāvēja un Glābēja tēla, kas atdzimst pēc daudzām mocībām un grūtībām, arhetipi. Un bieži ir pat tā: jo vairāk kritušo cīņā, kurā viņš ir izdzīvojis, jo augstāks ir vadoņa statuss. Piemēram, Staļina pozīcijas pēc Lielā Tēvijas kara kļuva daudz stiprākas, faktiski viņa vārds jau tika asociēts ar Dzimteni: viņš kļuva pat tās cilvēcisko iemiesojumu. Vispār jau Staļins savu varoņa tēlu radīja pilnīgi apzināti un pseidonīms, kas nozīmē “Tērauda cilvēks”, arī nav nejaušs: imidža veidošanā sīkumu nav. Staļins kā cilvēciskota Dzimtene tik ļoti iesēdās masu apziņā, ka pēc viņa nāves daudzi pat nespēja iedomāties savu tālāko dzīvi. Daži to nespēj iedomāties vēl šodien.

              Ļeņins padomju laikos izpildīja universāla, mūžīga vadoņa tēlu, var pat teikt, ka viņš bija galvenais dievs un faraons “proletāriski – pagāniskajā panteonā”, to tieši viņš tika balzamēts un ievietots mauzolejā, saskaņā ar arhaiskajiem (un ne maz ne marksistiskajiem) uzskatiem par dvēseles nemirstību. Padomju propaganda ne reizi vien uzsvēra, ka “Ļeņins ir mūžam dzīvs”; pat partijas biedra karte ar numuru 001 vienmēr tika izrakstīta uz viņa vārdu. Pēc Ļeņina nākošie vadoņi, protams, nepretendējot līdzināties viņam, tomēr centās iztēloties sevi kā kādu viņa reinkarnāciju, visu cienītā kultūrvaroņa iemiesojumu (“Staļins – tas ir Ļeņins šodien”) . Dabiski, neviens to neuztvēra burtiski, taču simboliskā līmenī tā bija patiesība, par kuru nedrīkstēja šaubīties. Mītiskais Ļeņina tēls arī kaut kādā veidā konsolidēja, apvienoja, iemiesoja gaišo komunistisko ideju. Viņa vārdu, liekas, neizmantoja vienīgi, lai izlūgtos labākus laika apstākļus.

              Starp citu, par bargajiem cara tētiņiem ārpus laba un ļauna. Es ne velti šeit minēju Ivanu IV un viņa uzticīgo opričņinu. Stingra tautas nodalīšana divās nevienlīdzīgās daļās – tajos, kas ir pie varas un tajos, kam tās nav – vēlāk kļūst par galveno principu Krievijas iekšējā uzbūvē. Vienalga kādā veidā tas arī neparādītos. Vladimirs Sorokins vienā no savām intervijām viņa garstāsta “Opričņika diena” sakarā runāja tā: “Maisa mūsu dzīves un valsts varas metafizika. Eiropā katrs pilsonis var teikt: “Valsts – tas esmu es.” Pie mums valsts iedalās konkrēti valstī un tās pavalstniekos, tas ir, mūsu tauta neidentificē sevi ar valsti. Valsts ir atsevišķa mašīna, kaut kāds elks, kuru ir jāpielūdz, kura labā ir jāziedo sevi. Man liekas, ka opričņina nospēlēja galveno lomu, tautas apziņā formulējot tādas valsts struktūru.”

              Šīs parādības būtību var izteikt ar ietilpīgu vārdkopu “varas mistiskā leģitimācija.”

              Vara tiek dota no augšas, tās būtību nevar izteikt ar vārdiem un likumiem. Varu neizvēl tauta, vara tiek mantota, un tā ir bijis gadsimtiem. Tas tik spēcīgi ir iesēdies ļaužu galvās, ka šo ideju izsist no turienes nav iespējams. [Vai no šejienes nenāk viedoklis, ka nav jēgas iet vēlēt, jo tāpat nekas nemainīsies? Mainās gan, tikai uz slikto pusi. - t.p.] Doma par to, ka valsts augstākā amatpersona var tikt atcelta vai pārvēlēta, ja labi nepilda savas funkcijas, vienkārši nevar ienākt prātā. Cars kā Cēzars vai kā Cēzara sieva ir ārpus aizdomām.

              “Mistiskā leģitimācija” var izpausties dažādi. Pirms revolūcijas jaunajam caram obligāti bija jābūt vecā cara radiniekam (kaut hipotētiskam) no valdošās dinastijas, tikai tad to atzīs tauta. Boriss Godunovs un pirmais no Romanoviem – Mihails Fjodorovičs, kuri nāca pie varas Juku laikos, tādi radinieki bija. Vitvāržu fenomens arī ļoti spilgti ataino “mistisko leģitimāciju”: cilvēkiem reizēm nebija tik svarīgas idejas, par kurām tos aicina cīnīties, kā fakts, ka viņus ved cīņā troņmantinieks (kaut arī hipotētisks). Padomju laikos “mistiskā leģitimācija” bija ne mazāk aktuāla. Sākumā Ļeņins bija uzticīgs Marksa skolnieks, pēc tam Staļins bija “Ļeņins šodien”, pēc tam visi pārējie “ģenseki” nemainīgi tika pasludināti par Ļeņina – pirmā faraona - lietas turpinātājiem, turklāt katrs nākošais noteikti bija iepriekšējā vadoņa draugs un cīņu biedrs. Un ļoti svarīgi, viņiem vajadzēja vadīt iepriekšējā vadoņa bēres, tāda veidā veicot svarīgu maģisku rituālu.

              Likās, jau ir XXI gadsimts – par kādu mistiku var runāt? Taču dažām lietām, atšķirībā no piena vai jogurta nav derīguma termiņa. Varas sakrālā mitologēma spilgti parādās arī šodien.

              Piemēram, 2000. gads. Zaudējis masu atbalstu, prezidents Jeļcins oficiāli nosauc savu pēcteci, pirms tam, maz zināmo VDK pulkvedi, un nodod visas pilnvaras viņam. Politologi-skeptiķi runā: “Kurš tad par viņu ies balsot? Tas nav iespējams!”

              Taču standarta shēma nevarēja nenostrādāt un tā nostrādāja. Iznāca, ka nevarīgais, gandrīz rīcības nespējīgais politiskais līderis noslēgtās mitoloģiskās telpas ietvaros pilnīgi dabiski tiek uztverts, kā tāds, kas atrodas “pārejas” stāvoklī, meklējot savu reinkarnāciju, mantinieku (gandrīz kā dalailama). Kurš nostāsies cietokšņa aizstāvju galvgalā, pacels, tā teikt, nokritušo karogu? Un varas sakrālais oreols izrādās tik spēcīgs, ka prezidenta griba masās tiek uztverta zemapziņas līmenī kā pilnīgi likumīga dinastiska troņa nodošana viens otram.

              2008. gadā mantinieka institūts uz “varas mistiskās leģitimācijas” bāzes vēlreiz parāda savu dzīvotspēju. Un tas valstī, kurā it kā pasludinātas visas galvenās demokrātiskās tiesības un brīvības, kurā it kā eksistē konstitūcija, prezidents un parlaments, kuri it kā tiek ievēlēti ar tautas balsošanu.

              5. Zelta Laikmets.

                Un beidzot. Kaut kur jau Lielais virsaitis ved savu tautu. Vajadzīgs gaišs un ilgu pilns mērķis. Tāds ir. Tas ir Zelta Laikmeta tēls no sirmās senatnes, kā ideāls, kuru var sasniegt vēsturiskā progresa attīstības jaunā lokā. Apelēšana pie minētā arhetipa ir pilnīgi obligāta, gan tiem, kas ir pie varas, gan tiem, kas to cenšas iegūt. Atzīstot faktu, ka krīzes situācija pieņemas spēkā un to, ka jālieto arvien radikālāki mēri, lai to izlabotu, šim tēlam tādā vai savādākā variācijā noteikti ir jāparādās. Slavenā vēsture, visiem pazīstami varoņi un uzvarēti kari, augstākās vērtības – tas viss ir standarta metodes, lai iedarbotos uz valsts iedzīvotājiem. Par visu labo, pret visu slikto. Kurš te iebildīs?

                Tātad, ko mēs redzam? Debesu valstību, kur praviešiem atmaksās ciešanas. Komunismu, kur no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Krievu kosmisma un dievcilvēces idejas. Pasaku Jemeļa uz krāsns un viņa brīnumlīdaka; Ivans-muļķītis un Ugunsputns; universālais palīgs Zirdziņš-kuprainītis; gumijas stiepšana un plānā galdiņa urbšana; neiznīcināmā cerība uz universālo “krievu avosj”, tik pat svēta ticība uz “haļavu” un augstām naftas cenām – kādas vēl variācijas uz apsolīto Zelta Laikmetu šeit vēl minēt? Un šī Zelta Laikmeta gaidīšana nebeigsies nekad. Kurš tad strīdēsies – protams, kuram tad negribas stabilitāti, mieru un pārliecību par rītdienu.

                Precīzi ir ieraudzījis Nikolajs Berdjajevs: “Visa slāvu un krievu mistikas savdabība ir Dieva pilsētas, nākotnes pilsētas meklēšanā, Debesu Jeruzalemes nonākšanu uz Zemes gaidot, Apokalipses noskaņojuma vispārējās izglābšanās un vispārējā labuma alkās.” Apokalipses noskaņojums – tajā skaitā vērsts ne tikai uz “vēstures galu”, bet arī uz nemirstību, fizisku un garīgu. Nāves uzveikšana, absolūta esība, tiekšanās pēc mūžības, radot kaut kādu stabilitāti mūžīgi mainīgajā pasaulē – tas ir, ne tikai jebkuras daiļrades pamats, bet arī cilvēces kultūras pamats. Šis arhetips ir universāls, tas balstās uz cilvēku apzinātu, kā arī neapzinātu nāves fakta nepieņemšanu. Katra ideja, kas saistīta ar augsto mērķi, neizbēgami tiek attiecināta uz Zelta laikmetu. Bet augsta mērķa labā nekas nav žēl. Un arī neviens.

                Kā rezultāts, apbrīnojama aina, kas nemainās ilgā periodā. Harizmātisks vadonis, kam piemīt lielās vēsturiskas misijas apzināšana, ved sev līdz tautas masas uz brīnišķīgo un saulaino Zelta laikmetu, visu laiku aizstāvot no ienaidniekiem ielenktu cietoksni. Lūk, kurp noved psihoanalīze, ja to veic valstij ar nosaukumu Krievija. Tieši tāda izskatās Krievijas nacionālā ideja. Ne tāda, kādu mēs to GRIBĒTU redzēt, bet gan tāda, kāda tā IR. Ko tagad ar to darīt? Ekspluatēt tālāk? Nu, laika pārbaudi tā ir izturējusi. Vai arī, kā pieņemts psihoanalīzē, ja problēma ir apzināta, jāaprunājas un tad jāmēģina problēmu pārvarēt? Jāmēģina atrast kādu adekvātāku izteiksmi nacionālajai idejai? Vai arī tas nav iespējams? Vai arī nevajag – varbūt šī ideja ir pietiekami laba?

                III. NENOTVERAMAIS BRANDAŠMIGS.

                  Šausmīgi negribas būt par skeptiķi, šausmīgi negribas būt par ciniķi un nekam labam neticēt.

                  Taču secinājums, diemžēl, lai cik arī bēdīgs nebūtu, ir sekojošs. Krievijas nacionālā ideja, lai kā to uztvertu, visās tās transformācijās un iemiesojumos, ir ar tīri mitoloģisku raksturu, tāpēc ka sastāv vienīgi no mitoloģiskiem tēliem.

                  Visos laikos, no pagānisma – caur pareizticību – tālāk uz komunismu – un tagad uz mūsdienu juku laikiem – galvenā Krievijas ideja ir absolūti VIENĀDA. Tās eksistences forma ir zemapziņas līmenī, kaut kādu neapjaustu šablonu, tēlu, arhetipu formā. Kā rakstīja vecais Jungs, “mūsu prāta zemapziņa, kā ķermenis, ir reliktu un pagātnes atmiņu krātuve.” Vēstures krīzes momentos šie senie tēli ideoloģiskas propagandas rezultātā aktivizējas, attīstās gluži kā uz fotopapīra, caur jaunākiem noslāņojumiem un katru reizi iemiesojas jaunās reālijās, mainot cilvēka pasaules uzskatu un grūž viņu noteiktā virzienā. Pasaules uztvere kļūst mitoloģiska. Bet tas ir apziņas stāvoklis, kad netiek pretnostatītas ilūzija un realitāte. Stāvoklis, kad nesaraujamā vienībā darbojas racionālā domāšana un iztēle. Visa informācija par pasauli cilvēkam nav pieejama un nezināmo nākas aizpildīt ar iztēli, fantāziju, piedomāšanu. Un šī apziņas īpašība nav mainījusies no vis senākiem laikiem. Veidojot mītu, reālais laiks, it kā izzūd, saritinās; saprāts nogrimst mūžīgu simbolu okeānā, kur laiks neeksistē.

                  Katra mīta funkcija ir haosa iznīcināšana un kārtības, Kosmosa radīšana; cīņa ar Visuma entropiju. Lai to panāktu, jāizskaidro, jāsakārto apkārtējā pasaule, jāatrod tās attīstības galvenās likumsakarības, un tālāk, norādot uz grūtībām un šķēršļiem, jāpārliecina līdzcilvēki, ka tikai vadonis zina, kā tās pārvarēt.

                  Tātad, harizmātisks vadonis, kuram ir īpašas zināšanas par lielo vēsturisko misiju, ved sev līdz tautas uz brīnišķīgo un un bezrūpīgo Zelta Laikmetu, aizsargājot ielenkto cietoksni no ienaidniekiem. Rezultātā, visi pieci bāzes komponenti apvienojas vienā maģistrālā attīstības virzienā. Tas ir tas, no kā arī viss sākās.

                  Atkal, kā apkopo N. Berdjajevs: “Krievija apvieno sevī vairākus vēsturiskus un kultūras slāņus, no agrīniem Viduslaikiem līdz XX gadsimtam, no pašām pirmatnējām stadijām, kas bija pirms kultūras, līdz pasaules kultūras pašām virsotnēm. Krievija ir lielu kontrastu zeme... Tāpēc ir tik grūti organizēt Krieviju, sakārtot tās haotiskās stihijas.” [Tas saskan ar manām domām par to, kāpēc jebkurā civilizētā sabiedrībā atgadās briesmu lietas. Kad vieni laiki nomaina iepriekšējos, tas jau automātiski nenozīmē, ka mainās arī visi cilvēki, tāpēc arī mūsu laikos ir cilvēki, kas rīkojas pret citiem kā īsti feodāļi vai vergturi, un ir cilvēki, kas izturas kā vergi vai dzimtcilvēki, un pa vidu joprojām mūsu sabiedrībā maisās, gan komunisti, gan pirmatnējās kopienas barbari. - t.p.]

                  Patiešām viss kā viens pret vienu. Haosa likvidācija un kārtības ieviešana bija mērķis Krievijas vēstures sākumos, Rjurika laikā; mērķis, kas kā horizonts tik tuvojas un nekādi nav sasniedzams. Ne kņazu, ne cara, ne padomju vara, ne kāda cita varas vertikāle nenoved Krieviju pie tās galvenā mērķa: caur Haosu uz Kārtību un vispārēju cilvēku labklājību.

                  Bet tas nemaz nav pats sliktākais mērķis. Lielos vilcienos tas jau ir JEBKURAS valsts mērķis. Protams, Krievija, kā jebkura cita valsts, ir Gobsa Leviafāns, kura labā, pēc sabiedrības līguma, cilvēks atdod savas brīvības daļu, cerībā pretī saņemt drošību, aizsardzību, stabilitāti. Kā arī tiesības un garantijas... Taču varbūt, ka tas ir iespējams tikai kādā ideālā, utopiskā valstī, Saules pilsētā? Vai Krieviju var nosaukt par ideālu valsti? Diez vai. Un rezultātā mums nekas cits neatliek, kā nepārtraukti cīnīties par Lielo, Nesasniedzamo Ideju.

                  Bet – vai Krievijai vispār ir vajadzīga nacionālā ideja kā tāda? Priekš kam Krievijai ir vajadzīga “īpašā stāja”, vadoņa kults, spīvais ienaidnieks, mūžīgais ielenktā cietokšņa stāvoklis, nesasniedzamais Zelta laikmeta ideāls kaut kur tālumā? Kāpēc nepietiek parasto vispārcilvēcisko vērtību, kas pieņemtas civilizētā pasaulē – cilvēka dzīvības prioritāte pār valsts interesēm, pilsoņu tiesības un brīvības, sociālā aizsargātība, kontrole pār varas institūtiem?

                  Nacionālā ideja nav attīstības mērķis; kā mēs noskaidrojām, visām valstī apmēram viena un tā pati. Nacionālā ideja dotā kontekstā ir tas, kādi līdzekļi tiek izmantoti, lai sasniegtu mērķi, kā tiek organizēta kustība uz mērķi. Kādi veidoli un standarti tiks piemeklēti pamatā. Mūsu, Krievijas domāšanas standarti – šeit tie ir. Tas, kas vairums cilvēku ir galvās, zemapziņā, lūk, mūsu kopējās, lielās “grāmatas” saturs ar nosaukumu – nacionālā ideja. Tā kā, tomēr ir tā “īpašā stāja”, gribi vai negribi. Taču ar prātu to diemžēl saprast nav iespējams. Bumbieris karājas, bet klāt, lai apēstu, netiec. Elkonis tuvu, bet neiekodīsi. Tīra ūdens fantastika. Meklē šo loloto ideju, sen, bet nekādi nespēj atrast. Vienu, universālu, priekš visiem laikiem. Lai kalpotu tā, ne tikai varas vīriem, bet arī vienkāršiem cilvēkiem. Un, lai iemiesot to varētu, ne tikai uz papīra  un sapņos, bet arī reālā dzīvē. Taču – nav tādas idejas.

                  Bet varbūt, tāpat kā kustības jēga ir kustībā, tā arī te: Krievijas nacionālās idejas meklēšanas mērķis ir pati meklēšana?

                  Tā nu arī galu galā iznāk, ka Krievijas nacionālā ideja ir tipiska fantastika. Pilnīgi atbilstoša kanoniem. Tajā ir visi trīs, īstai fantastikai piemītoši komponenti – BRĪNUMS, NOSLĒPUMS un TICAMĪBA. Brīnums – vai tas nav brīnums, ka viena vienīga ideja spēj uz gadsimtiem apvienot miljoniem cilvēku. Noslēpums – tāpēc, ka ej nu saproti, kas tā ir īstenībā; bezgalīgs daudzums versiju atminējumiem, vienu atminējumu nepiemērosi. Ticamība – tāpat kā katrā nopietnā ZF darbā, ne par kādu izdomājumu nav ne runas, viss no ticama materiāla, viss – tīra patiesība.

                  Kur lido tu putns-troika?

                  Atbildes nav.