Krievijas informatīvais karš un tā upuri

22. septembris

Jo lielāki meli, jo drīzāk tiem noticēs

“Tautu neinteresē argumenti. Tautai ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Un meli par uzvarām un taisnīgo karu tās sagādā.” Mihails Vellers

Šo Gebelsa mācību ir pārņēmis arī Kremlis. Turklāt jau sen. “Kad studenti man jautā, vai padomju režīms bija pats nežēlīgākais un asiņainākais, es atbildu: bija arī Čingishans, Tamerlāns un Hitlers. Bet melīgākas sistēmas par PSRS cilvēces vēsturē nav bijis. Kāpēc es to tagad atcerējos? Varbūt tādēļ, ka kaut kur pazibēja ziņas par kaut kādiem kareivjiem bez pazīšanās zīmēm.” Tā dažas dienas pēc Krimas aneksijas rakstīja krievu politologs, vēsturnieks Dr. Georgijs Mirskis.

Krievija no PSRS ir mantojusi ne tikai Kremli, bet arī vērtības un ideālus, īpaši kopš pie varas ir nācis čekistu korporācijas uzticams loceklis un īstens padomju tautas dēls Vladimirs Putins. PSRS sabrukumu viņš vērtē kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, bet Gebelsu – kā “talantīgu cilvēku”, kas “mācēja panākt savu”. Ne velti diviem galvenajiem propagandas ruporiem – ziņu kanālam “Russia Today” un Krievijas Valsts televīzijas un radio kompānijai 2013. gadā Kremļa piešķirtais finansējums bija 31,1 miljards rubļu jeb vairāk nekā viens miljards dolāru. Nesen tika publiskoti dati, ka, piemēram, “Russia Today” iesācējam žurnālistam maksā no pieciem līdz sešiem tūkstošiem dolāru mēnesī. Tiesa, pēc Krimas aneksijas un pasažieru lainera notriekšanas vairāki žurnālisti ir atteikušies no sadarbības ar “Russia Today”, daži savu lēmumu pat ir paziņojuši tiešajā ēterā. Tomēr nauda ir gana liela un vakances ilgi tukšas nepaliek. Savukārt spilgtāko Krievijas televīzijas žurnālistu atalgojums var sasniegt pat 200 tūkstošus dolāru mēnesī.

Un tad notiek tā, ka ziņās tiek parādīts šaušalīgs kadrs ar it kā ukraiņu fašistu zvērību upuriem, taču patiesībā tā ir nevis Ukraina, bet Čečenija. Tiek rādīts it kā Slavjanskas morgs, taču patiesībā tas ir morgs kādā no Meksikas pilsētām un tie ir nevis Doņeckas iedzīvotāju, bet narkotirgoņu līķi. Tiek rādīta meitenīte, ko it kā nogalinājuši ukraiņu bandīti, bet patiesībā viņu ir nogalinājis pašas tēvs, turklāt tas ir noticis 2013. gadā Krievijā. Tiek rādīti jaunieši ar ķēmīgās grimasēs savilktām sejām un kāškrustu tetovējumiem uz puskailiem ķermeņiem, taču patiesībā tie ir nevis ukraiņi, bet krievu nacisti no Pēterburgas, kas nofotografēti 2011. gadā. Kāda it kā aculieciniece kameras priekšā satraukti stāsta par puisīti, ko ukraiņu necilvēki piesituši krustā, bet viņa māti piesējuši pie tanka un trīs stundas vazājuši pa Ļeņina laukumu Slavjanskā. Taču Slavjanskā nav Ļeņina laukuma, nav bijis tāda puisīša, turklāt arī pati tā sauktā “aculieciniece” tur nedzīvo.

Protams, visi šie “feiki” tiek cik nu iespējams atspēkoti gan ukraiņu, gan Rietumu presē. Portāls “examiner.com” ir publicējis rakstu sēriju, kas atmasko krievu mediju melus, piemēram, HYPERLINK “http://www.examiner.com/list/russia-s-top-80-lies-about-ukrainehttp://www.examiner.com/list/russia-s-top-80-lies-about-ukraine. Taču Pirmā kanāla publika šos portālus neapmeklē. Un turpina ticēt.

“Tie vairs nav mazi meli, tie ir milzīgi meli. Prātam neaptverami, ka 21. gadsimtā var izplatīt tik neiedomājamus melus, kādus izplata Putins.” Tā Ukrainas notikumu atspoguļojumu Krievijas medijos raksturo Tomass Fridmens, “The New York Times” apskatnieks, trīskārtējs Pulicera balvas laureāts.

Bet krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs Kremļa finansēto mediju darba vērtējumā ir vēl asāks: “Atklāt patiesību, vērojot šīs ziņas, ir tas pats, kā mēģināt noteikt parmezāna šķirni, degustējot parmezānu ēdušās personas izkārnījumus. Taču Krievijas Federācijas iedzīvotājiem tas patīk. Viņi ir tik ļoti aizrāvušies ar pašu degustācijas procesu, ka ir pat piemirsuši sākotnējo mērķi, proti, vēlmi noteikt parmezāna šķirni.”

Kā tur īsti ir ar to Krimu

Protams, jebkura konflikta situācijā abas puses savējos sauks par izlūkiem, bet pretiniekus par spiegiem, savējos par varoņiem, bet pretiniekus par neliešiem, mūsējie cīnīsies gaišas idejas vārdā, bet viņējie – par naudu un narkotikām. Tāda ir propagandas būtība. Tomēr ir fakti, ko nav iespējams pielāgot savām vajadzībām. Vai tomēr ir? Piemēram, man saka: Krima kopš laiku laikiem ir piederējusi Krievijai, tikai Hruščovs, pats ukrainis būdams, dzērumā uzdāvināja to saviem tautiešiem, bet Putins tagad ir atjaunojis vēsturisko taisnīgumu.

Krima neilgi pirms referenduma.

Nezinu, kā ir ar “laiku laikiem”, bet kopš 7. gs. pr. Kr. Krimas pussala ir piederējusi Grieķijai, vēlāk Bosporas karalistei, Romas impērijai, Bizantijai, tad Dženovai, Osmaņu impērijai kā tās vasaļvalsts Krimas haniste (kopš 1441. g.), līdz 1774. gadā Krievijas impērija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no Krimas hanistes, un tā nokļuva Krievijas impērijas atkarībā. 1783. gadā Krievijas impērija anektēja un inkorporēja Krimu.

1921. gada 18. oktobrī tika nodibināta Krimas APSR Krievijas PFSR sastāvā.

1941. gada augustā padomju varas iestādes deportēja ap 60 tūkstošus vāciešu un Kerčā dzīvojušo itāliešu. 1941. – 1944. gadā Krimu okupēja Vērmahts, šajā laikā nacisti nošāva ap 40 tūkstošu ebreju. Pēc Krimas atgūšanas padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja visus pussalas pamatiedzīvotājus – Krimas tatārus (vairāk nekā 238 tūkstošus cilvēku), 27. jūnijā arī 37 tūkstošus armēņu, bulgāru un grieķu, bet drīz pēc tam – divus tūkstošus vāciešu. Krimas APSR likvidēja un izveidoja Krimas apgabalu KPFSR sastāvā, vienlaikus krieviskojot daudzus vietvārdus.

Lai kaut kā atdzīvinātu Krimas saimniecisko dzīvi, pussalā tika ievests jauns darbaspēks, lielākoties krievi, taču ieceļotāji nespēja iedzīvoties Krimas kalnos un stepēs. Labības vidējā raža Krimā pazeminājās no 10,7 tonnām no ha 1940. gadā līdz 3,9 tonnām no ha 1950. gadā.

Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdība 1954. gada 19. februārī nolēma nodot Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā sakarā ar 300. gadadienu kopš 1654. gada Krievijas caristes sadarbības līguma ar ukraiņu Perejaslavas radu. Augstākās Padomes prezidija rīkojumu parakstīja prezidija priekšsēdis Vorošilovs. Kā liecina PSKP CK prezidija 1954. gada 25. janvāra protokols nr. 49, par šo “dāvanu” Krievijas Federācija no Ukrainas paņēma Taganrogu un tai piekrītošo auglīgo melnzemes apgabalu ar Krimas pussalai līdzvērtīgu platību. Jāpiebilst, ka Krima tolaik nebija elektrificēta un tai nebija ne tikai irigācijas sistēmu, bet arī ūdensapgādes kā tādas.

Pārbūves laikā 1987. gadā Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcnieki.

1991. gada 12. februārī Krimas iedzīvotāji referendumā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā.

2014. gada 16. martā Krievijas karaspēka klātienē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par “atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja 96,47 procenti referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59 procenti Sevastopolē. Nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lūgumu uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā. 17. martā Krievijas Federācijas prezidents Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti. Ukrainas valdība referendumu pasludināja par neleģitīmu.

Šķiltavas benzīntankā

Kad 1983. gadā padomju iznīcinātājs notrieca korejiešu pasažieru lidmašīnu, ko sākumā, protams, visvisādi mēģināja noslēpt, Ronalds Reigans PSRS nodēvēja par “ļaunuma impēriju”, bet notriekto lidmašīnu par “kārtējo padomju varas barbarisma apliecinājumu”. Kopš tā laika amerikāņu politologi Padomju Savienību definē kā valsti sociopāti. Pēdējo gadu notikumi liecina, ka Krievija arī šajā ziņā ir PSRS mantiniece.

Īsa uzziņa: sociopāts – cilvēks bez sirdsapziņas, nežēlīgs, citus redz kā manipulējamus instrumentus savu mērķu īstenošanai. Prot glaimot un uzburt upura iztēlē ilūzijas, taču aiz tā slēpjas tikai vēss aprēķins. Gūst baudu, pazemojot upuri un demonstrējot varu. Patoloģisks melis. Pat nepārprotami pieķerts melos, turpinās melot un izlocīties. Godīgumu vērtē kā muļķību, draudzīgumu – kā vājumu. Ar sociopātu nav iespējams vienoties.

Šis, protams, ir indivīda sociopāta apraksts. Taču savā ziņā tas palīdz saprast arī to, kāpēc Kremlim nav draugu un sabiedroto – tikai konkurenti, vasaļi vai ienaidnieki.

“Krievija ir benzīntanks, kas uzdodas par valsti. Tā ir kleptokrātija, tā ir korupcija. Tās ekonomika patiesībā balstās tikai uz naftu un gāzi. Tāpēc ir svarīgas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, kas iebrukusi Ukrainā.” Tā pēc Krimas aneksijas teica ASV senators Džons Makeins. Metafora ar benzīntanku precīzi atspoguļo reālo situāciju – lai izprastu Krievijas ekonomiku, pietiek pavērot naftas cenu: ja naftas cena krītas tikai par vienu dolāru barelā, federālais budžets cieš divus miljardus dolāru zaudējumu. Nav vāja Jeļcina un stipra Putina, ir naftas cena. Tomēr patlaban stāsts ir par ko citu. Ja benzīntanks uzdodas par valsti, tā vēl nav traģēdija. Traģēdija ir tad, ja benzīntanka īpašnieks sāk rotaļāties ar šķiltavām.

Kam tas ir vajadzīgs?

Kremļa mediji ne tikai izplata dezinformāciju un viltojumus, kā tas ir parasts informatīvajā karā, tie rada jaunu realitāti jeb masu halucinācijas, kas pāraug politiskā rīcībā.

Ko Kremlim ir devusi Krimas aneksija? Vai tā ir spējusi atrisināt Krievijas ekonomiskās problēmas? Pagaidām noteikti ne. Tad kādēļ tas bija vajadzīgs?

Pirmā versija: impērija var eksistēt, tikai paplašinot robežas un ietekmes zonas. Taču Kremlis jau tā nespēj efektīvi pārvaldīt un sakārtot savu teritoriju, tādēļ tam ir nepieciešams ārējā un iekšējā ienaidnieka tēls, kas novērstu vēlētāju uzmanību no pašmāju patiesajām problēmām un katastrofām. Otra ticamākā versija ir saistīta ar “Gazprom” projektu “Dienvidu plūsma”, saskaņā ar ko šogad bija jāsāk būvēt gāzes vadu, kam paredzamā jauda ir 63 miljardi kubikmetru gāzes gadā, bet lēšamās izmaksas – 16 miljardi eiro. Budžeta lauvas tiesu paņemtu maģistrāles būve Melnās jūras dziļūdens rajonā. Iespējams, Krimas aneksija nodrošinātu “Dienvidu plūsmai” ērtāku maršrutu. Ja vien Rietumi būtu to atzinuši par leģitīmu. Protams, tie ir tikai minējumi.

Taču tas, ka ukraiņi no brāļiem pēkšņi ir pataisīti par fašistiem, nav vis minējums. Stāsta krievu rakstnieks un filozofs Mihails Vellers: “Nevar tā vienkārši pateikt – mums vajag šīs teritorijas, un tad iet un paņemt. Tāpēc uz laiku brāļi ir jāpasludina par fašistiem, jo kaut ko atņemt brālim nav glīti, bet atņemt fašistam – svēta lieta. Krievija ir lauzusi visus starptautiskos līgumus, turklāt Ukraina uz to nav Krieviju izprovocējusi. Taču tautu neinteresē argumenti. Tautai ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Un meli par uzvarām un taisnīgo karu tās sagādā. Vadoņa reitings aug. Ja tautai nedod sviestu, tad vismaz lai dod tankus. Ja pasaule mūs nemīl, tad vismaz lai baidās no mums.”

Jā, pagaidām vienīgais ieguvums ir Putina reitings. Zaudējums – tūkstoši ievainoto un kritušo.

“Patlaban risinās visšaušalīgākais karš Krievijas vēsturē. Ne jau kritušo ziņā un pat ne tajā ziņā, kas notiek ar sabiedrību. Neviena nācija nevienā karā vēl nav spējusi pieļaut, ka par maksu var atteikties no sava kritušā vīra. Par kompensāciju vai dzīvokli var atteikties no savu bērnu tēva. Ka mirušo var uzdot par dzīvu. Ka var neiebilst pret to, ka vīra vai dēla it kā neesošās mirstīgās atliekas būs apraktas bezvārda kapos it kā nenotiekošā karā it kā neeksistējošā valstī. Es nesaprotu, kā desantnieks, kas ik dienu iet garām plakātam ar uzrakstu “Gods, drosme, varonība”, var pakļauties pustraka sīka čekista pavēlēm un doties brīvprātīgā nāvē, atsakoties pats no sava vārda un izdzēšot jelkādas atmiņas par sevi. Es to nesaprotu.” Tā raksta Arkādijs Babčenko, krievu kara žurnālists, Čečenijas kara veterāns.

Jā, kaut kas pašā Krievijā ir mainījies, turklāt radikāli. “Agrāk civilizētā pasaule PSRS iedzīvotājos redzēja totalitāra režīma ķīlniekus. Tagad, kad četras piektdaļas Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putina režīmu, grūti iedomāties viņus kā upurus. Tādēļ katrs, kas nenosoda Putina režīmu, arī ir atbildīgs par viņa noziegumiem.” Tā raksta krievu publicists Aleksandrs Geniss.

Epiloga vietā

Man ir krievu draugi. Es cienu un mīlu krievu kultūru – Pasternaku, Rahmaņinovu, Tarkovski, Saharovu. Un ne jau viņus vien. Es nekad neaizmirsīšu, ka 1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm līdzās latviešiem bija arī krievi. Un starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, arī bija krievi. Es neaizmirsīšu, ka 1991. gada janvārī Maskavā par Latvijas neatkarību demonstrācijās izgāja krievi. Manēžas laukumā bija pulcējušies 200 tūkstoši cilvēku. Omonieši uz viņiem nesāka šaut tikai tādēļ, ka PSRS Augstākās Padomes deputāti stāvēja kā dzīvs aizsargs, izstieptās rokās turot sev priekšā atvērtus deputātu mandātus. Par piedalīšanos Latvijas neatkarības atgūšanas cīņās Triju Zvaigžņu ordeņi piešķirti krievu demokrātiem Aleksandram Jakovļevam un Jurijam Afanasjevam. Taču es strikti nodalu krievus un “homo sovieticus” jeb Bulgakovu un šarikovus. Un vēlos atgādināt Latvijas politiķiem: ar sociopātu vienoties nav iespējams. Vienreiz mēs jau zaudējām informatīvajā karā. Tas bija 1940. gadā. Somija neļāvās apvārdojama un, Mannerheima vadīta un iedvesmota, spēja saglabāt valsts neatkarību. Bet vēlētāji lai secinājumus izdara katrs pats.

http://www.la.lv/krievijas-informativais-kars-un-ta-upur/