Krievija karā ar Ukrainu.

10006106 10152839959613132 8655642039930070257 n«Tavs, laikmet, es suns, es kaucu pie miegainā CUM-a, jūtot Kučumu». (Andrejs Vozņesenskis.)

Es personīgi neticu, ka pamiers Ukrainas austrumos novedīs pie kaut kā laba.

Es uzskatu, ka karš turpināsies.

Tāpēc es runāšu par karu.

Turklāt konkrētā veidā: ar ko karš ar Ukrainu Krievijai ir šausmīgs?

Normālam cilvēkam viss ir skaidrs. Šis karš ir atmetis Krieviju tumšā pagātnē. Un galvenais — tas nosaka visai drūmu Krievijas nākotni. Visi mēģinājumi ienākt Eiropas valstu vidū, kas tika veikti Jeļcina laikmetā, tagad ir pārsvītroti ar treknu jo treknu krustu, kas savienots ar čekistu vairogu un zobenu.

Notikušas ļoti sliktas nobīdes masu apziņā: Kremlis uz antiukrainiskas politikas viļņa ir asi fašizējis valsti. Daudzi to tagad sauc par nacionālo transformāciju, restaurāciju, atdzimšanu un pagriezienu uz krievismu — īstenībā tā ir vienkārša FAŠIZĀCIJA, turklāt, auļojot. Krievu fašisms (jā, ārēji pavisam ne tāds, par kādu sapņoja krievu fašisti 90. gados) ir kļuvis par FAKTU. Tā ir diagnoze. Kremlis bļauj par «Kijevas fašistisko huntu» līdzīgi tam, kā banāls tirgus zaglis kliedz «Ķeriet zagli!». Putins un viņa kegebešniku kliķe ir nolēmuši balstīties uz visreakcionārāko mūsu vēturiskajā mantojumā: uz visu to, no kā neizdevās tikt vaļā Jeļcina laikmetā (galvenā, vēsturiskā jeļcinisma izgāšanās: tas tā arī neradīja patiesi JAUNU, eiropeisku krievu).

Naids pret Ukrainu absolūti izmainīja Krieviju uz slikto pusi. Kļuvis skaidrs, ka krievu apziņa lielās masās ir palikusi absolūti impēriska un šovinistiska. Krievija ir gatava uzskatīt Ukrainu tikai par savu koloniju vai arī kā izdedzinātu zemi.

Kļuvusi saprotama cena hrestomātiskām krievu runām par «brāļu tautu», kas tagad masu propagandas līmenī ir pārvērtusies par «ukropiem» (vispār, cena tādām runām jau bija skaidra vēl 2008. gada augustā, Krievijas-Gruzijas kara laikā, kad pareizticīgie gruzīni Krievijas impēriskajā optikā pēkšņi pārvērtās par «grizuniem»). Tagadējais naids pret slāviem-ukraiņiem ir aizēnojis pat naidu pret čečeniem Pirmajā un Otrajā Čečenijas karā.

Baismīgi un šausmīgi ir izmainījusies atmosfēra valstī. Krievija strauji ir iegrimusi masu neprātā, kā zīmes ir visur sastopamās «Georga» lentītes. Reģionos jau tiek formētas tā sauktās «antimaidana družīnas» - analogs no pagājušā gadsimta sākuma zināmām «melnajām sotņām». Krievu mietpilsoniskais vairākums dvēselē ir PIEŅĒMIS fašizāciju un gatavs piekrist politiskajām represijām (pat masveida) pret citādi domājošiem un pilnīgai brīvības palieku likvidēšanai. Demokrātijas, pilsoniskas sabiedrības attīstība — tas viss ir kļuvis neiespējams un galvenais, nevajadzīgs TĀDAI tautai. TĀDAI tautai ir vajadzīgs vadonis, terors un militārisms; tai ir vajadzīgi spalvaini mīti, kas stimulē masu naidu un masu lepnumu. Par demokrātiju Krievijā var droši aizmirst. Acīmredzama DIKTATŪRA ar jūtamu tendenci uz totalitārismu. Krievijas dzīvē ir atgriezušās BAILES (likās, ka jau aizmirstas) kā sabiedriski-politiskās dzīves faktors. Neapmierinātie ar antiukrainisko un neoimpērisko Kremļa politiku jau jūt, kā ap viņiem sabiezē morāla un politiska terora atmosfēra, viņi atrodas «riska zonā».

Krievijas un Ukrainas attiecības vairs NEKAD nebūs kā iepriekš. Ukraina nekad neaizmirsīs šo nelietīgo, lienošo, teroristisko karu, neaizmirsīs Krimu, neaizmirsīs strutaino Krievijas televīziju. Krievija ir lieliski apstiprinājusi VISU, ko par viņu ir rakstījuši Ukrainas patstāvības piekritēji. Ukraina Krievijai kā impērijai ir zaudēta uz VISIEM LAIKIEM. Tagad starp Krieviju un Ukrainu guļ kūpošas asinis. Šīs asinis ir izlietas Maskavas vainas dēļ. Uz šīm asinīm Krievijā jau audzina bērnus. Tagad atliek tikai viens no diviem: vai nu Putins savā nepieteiktajā, sātaniski viltīgajā karā novājinās, sagraus Ukrainu un rezultātā iebruks Kijevā, vai arī šis karš IZKALDINĀS ukraiņu politisko nāciju, kas būs absolūti neuzņēmīga pret Maskavas impērisko pseidovēsturisko demagoģiju — un tas kļūs par Krievijas impērijas koncepcijas krahu. Karš ar Ukrainu nav tik daudz tiešs turpinājums PSRS sabrukumam, cik Krievijas impērijas agonijas apoteoze, kas ievilkusies (sākot no 1917. gada) uz veselu gadsimtu.

Baidos, ka krievi vairs nekad nebūs tādi kā iepriekš. Katra jauna kara diena ar Ukrainu, bezcerīgi kropļo pirmkārt, Krieviju. Krievijas sabiedrība, kas atmetusi krievu inteliģences brīvības ideālus, strauji, zooloģiski degradējas. Karš par impērijas atjaunošanu, gatavība nogalināt vakarējos «brāļus» sagrauj, dehumanizē krievu personības, pārvērš tās monstros. Pievērsiet uzmanību tam, cik asi, sākot ar pavasari, ir pieaudzis agresijas un nekaunības līmenis sabiedrībā — tā līdzīgi kā sūklis uzsūc sevī gopņiku enerģētiku, kas plūst no varas centra, klonējot putinus sadzīves līmenī. Krievija ir kļuvusi nevis par Putina, bet gan par putinu valsti. Ir iestājies vēsturiskā kraha, krievu personības anihilācijas moments. Ivans Bargais un Staļins tajā ir uzvarējis Tolstoju un Dostojevski. No šī laika Krievijā viss būs stingri pēc gopņiku šnites: gopņiku pareizticība kā gopņiku patriotisma pamats, gopņiku kultūra, kas sastāv no fekālajiem Dmitrija Kiseļeva monologiem, Vladimira Solovjova sasmakušā loka kompānijām un draudzīgus, homēriskus smieklus izsaucošām teleprogrammām. Tas arī ir fašisms Putina redakcijā, kas sajaukts ar nepieteiktu, hibrīdo, kā izsakās Rietumos, karu.

Atveseļošanās process no fašistiskā mēra būs ļoti grūts. Saslimt vienmēr ir vieglāk, nekā izārstēties. Lai izārstētos, Krievijai vajag smagi, ar kaunu ZAUDĒT šo karu. Tad būs cerība uz vērtību pārvērtēšanu. Iespēja atskurbt. Taču arī Krievijas sakāvē ir apslēpta milzu bīstamība. Putinu Krievija var pārvērsties par rogozinu un barkašovu Krieviju. Uz «nacionālā apvainojuma» viļņa Kremlī iebrauks īstie, fašistiskie atsaldētie, īstie «konservatīvās revolūcijas bruņinieki», kuriem Putins ir kaut kas īslaicīgs: priekš viņiem viņš ir nepietiekoši konsekvents un uzstājīgs. Viņi jau ir izmēģinājuši savu dedzinošo modeli Ukrainas austrumos, paziņojot, ka «DTP» un «LTP» pareizticība ir valsts reliģija. Tas vairs nav Putins, tas ir daudz «tālāk» par Putinu. Tie ir tīri, fašistiski «jauni Viduslaiki» ar soda vietu uz laukuma. Nav nejauši, ka «DTP» un «LTP» pusē karo čečeni-kadirovieši — viņi jūt iekšēju radniecību ar dzimstošo «jaunkrievisko» (bet iespējamā perspektīvā — viskrievisko) pareizticīgo «halifātu».

Galvenā situācijas bīstamība ir tajā, ka Putins, uzlicis likmi uz tumsonību un šovinismu, ir izrādījies savas politikas ķīlnieks. Viņš jau nevar griezties atpakaļ, viņš vienkārši ir spiests iet pa tālākas eskalācijas ceļu, tāpēc ka viņam pakausī elpo dugini un strelkovi, to leģions, kas jau ir ostījuši pulveri un nobaudījuši ukraiņu asinis. Putins nevar atgriezt Krimu, aiziet no Ukrainas austrumiem, neriskējot zaudēt krievu vairākuma atbalstu, kas ir piedevis režīmam VISU, pateicoties no jauna iegūtajai personīgās varenības apziņai. Naids pret Ukrainu ir uzkarsēts līdz nebijušai temperatūrai un, lai cik šausmīgi tas arī nebūtu, ir kļuvis par TAUTVEIDOŠANĀS faktoru un atteikties no tā bez sekām vara vairs nevar. Naids pret Ukrainu ir kļuvis par izloloto nacionālo ideju.

Krievija burtiski aiz matiem ir izsviedusi sevi no Eiropas civilizācijas, no civilizēto valstu vidus un tagad tuvosies ar sev līdzīgajiem, vispirms jau ar Ķīnu. Ķīna kā daudz spēcīgāks spēlētājs, protams, izmanto šo tuvošanos, lai kāpinātu ekspansiju Tālajos Austrumos un Sibīrijā. Perspektīva: Krievija pārvēršas par Ķīnas piedēkli (jauns, vēsturisks «Maskavas ulusa» variants).

Un pēdējais. Pagājušā pusgadā pasaule ir kardināli mainījusies — tajā acīmredzot ir ienācis kāds ļaunums. Gaiss, ūdeņi, zeme it kā būtu saindēti ar kaut kādām rūgtām «vērmelēm». Viss tas, kas vēl nesen ir licies stiprs, kļuvis plūstošs un gaisīgs. Krievijas karš pret Ukrainu ir acīmredzams Trešā pasaules kara prologs (NATO sammits Velsā skaidri ir mums licis to saprast). Tas būs pēdējais karš cilvēces vēsturē. Acīmredzot, tā izraisīšana arī ir šīs slavinātās Krievijas «izredzētības» jēga. Vai jūs domājat, ka šāds notikumu attīstības scenārijs ir maz ticams? Nesteidzieties ar secinājumiem: pēdējā pusgada laikā iespējamības robežas ir stipri paplašinājušās. Diez vai daudzi no mums vēl pirms gada varēja kaut uz mirkli iedomāties «mūsu Krimu», «Jaunkrieviju», kaujas Luganskā, Doņeckā un Mariupolē, Krievijā valdošo šovinisma un naida atmosfēru. Kas tik vēl nebūs, kā filozofiski piezīmēja jokdaris ar apgrieztu mēli ģeniālās kinofilmas «Andrejs Rubļovs» finālā...

P.S. Es, starp citu, pareģoju karu pret Ukrainu vēl 2008. gada augustā, tūlīt pēc Krievijas-Gruzijas kara. Vairums tad to uztvēra kā «pilsētas trakā» izlēcienu...

[Foto no cita avota, kur redzams, kā ņirgājas par vecu sievieti no Austrumukrainas, kas centās vākt līdzekļus un meklēt domu biedrus, lai palīdzētu Ukrainas karavīriem, ķēmīgā veidā viņu apkarot ar ukraiņu simboliku — t.p.]

http://rufabula.com/articles/2014/09/08/russia-in-the-war-with-ukraine