Kosmonauts un Dievs

“Pēc ģeoloģiskām liecībām var secināt, ka Zemes un Saules sistēmas veidošanās notikusi aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu. Tie ir ļoti seni notikumi, un ir ļoti maz pierādījumu no tā laika.. Toties ir atklāti līdzīgi procesi pie dažādām zvaigznēm, kur novēroti planētu veidošanās procesi dažādās stadijās.. Tā ka drīzāk esmu attālinājies no idejas, ka pasauli radījis Dievs.”

(No sarunas ar LU Astronomijas institūta zinātnieku

Ilgoni Vilku radio Fit FM; žurnālā ”Republika.lv.” nr.10(55), marts, 2007)

I.Belogrīva intervija ar PSRS divkāršo varoni kosmonautu Georgiju Grečko, Krievijas TV pārraides “Šī fantastiskā pasaule” vadītāju un goda viesi VII starptautiskajā literārajā konferencē fantastikas jautājumos “Roscon – 2007” Maskavā no 22.- 25.martam.

I.B. Esmu zināmā bijībā pret jums, jo manos priekšstatos esat gana dievišķa būtne, tāpēc vien, ka esat redzējis pasauli no kosmiskā skatupunkta.

G.G. Īstenībā kosmonauti ir vienkārši cilvēki, kuri strādā neparastos apstākļos.

I.B. Un tomēr, priekš mums jūs neesat parasts. Otrs cilvēks, kas šajā konferencē man izraisa tik pat lielu interesi ir Latvijā līdz 90. gadiem dzīvojušais rakstnieks Vladimirs Mihailovs. Rakstot par fantastikas žanra attīstību Latvijā, uzskatu, ka viņš ir persona Nr. 1 pēckara laikā, jo, manuprāt, viņš, pateicoties viņa drosmei, tika atvērti vārti latviešu fantastikas rakstniecībai.

G.G. Esmu bijis Latvijā tādos pašos fantastu sarīkojumos un bija ļoti interesanti tikties ar jūsu iepriekšējās paaudzes fantastiem pasākumos Jūrmalā.

I.B. Jūs domājat 70. – 80. gadu rakstnieku paaudzi. Bet sakiet lūdzu, un šis jautājums iespējams ir tradicionāls un tajā paša laikā tam it kā divās sastāvdaļās un es pieņemu, ka jau iepriekš zinu atbildi. Un tomēr. Ko jūs sajutāt, kad nolaidāties uz Zemi? Kāda bija jūsu pirmā doma?

G.G. Redziet, kad dodies kosmosā ir šī uztraukuma sajūta, vismaz priekš manis tā vienmēr ir bijusi uztraukuma sajūta. Vai spēsi visu paveikt vai ne. Uztraukums par to, lai nenokļūtu kauna situācijā un rūpes pat to, vai visu esi pienācīgi izdarījis. Tas gan bija. Par dzīvību uztraukuma nebija. Gandarījuma sajūta, ka esi veicis uzticētos uzdevumus, tas gan bija. Tas bija atvieglojums.

I.B. Bet vai bija šī sajūta “Paldies Dievam, tas ir darīts”?

G.G. Ne.

I. B. Tad pieskarsimies šī paša jautājuma citam aspektam. Burtiski pirms dažām nedēļām lasīju mūsu astronoma, domājams, līdz šim dievbijīga cilvēka, pārdomas par Visuma dievišķās izcelsmes iespējamību. Viņa, kā mūsdienu zinātnieka vērtējums, bija attālināšanās no Dieva jēdziena. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?

G.G. Savulaik es arī biju attālinājies no Dieva jēdziena. Esmu kara laika bērns. Pie vecmāmiņas Ukrainā desmit gadu vecumā biju vācu okupācijā. Fronte divreiz staigāja šurpu turpu un mēs bijām pilnīgi beztiesiski. Vārdu sakot, mūsu acu priekšā vācieši nāca, dedzināja un šāva un tu nekad nebiji drošs vai izdzīvosi līdz nākošajai dienai. Visi ticēja Dievam, jo nekam citam vairāk nevarēja uzticēties. Manai vecmāmiņai bija evanģēlijs, kuru es izlasīju, lai arī maz ko sapratu, jo tas bija rakstīts senslāvu valodā, un tomēr. Kad mūs atbrīvoja un es atgriezos Ļeņingradā man patrāpījās grāmata, kuras nosaukums nosacīti bija “Antibībele”, kurā ļoti loģiski tika izklāstīts, ka baznīcas postulāti ir maldīgi. Pēc savas dabas esmu tāds matemātiķis, fiziķis un domāt loģiski ievirzīts un šajā grāmatā izklāstītie pierādījumi mani pārliecināja par to, ka Dieva nav un velti esmu pie šiem uzskatiem turējies. Tagad gan esmu atgriezies pie Dieva jēdziena un esmu apzināti ticīgs.

I. B. Jūs mani pārsteidzat.

G.G. Kas ir, tas ir. Mana pašreizējā atgriešanās ticībā notika diezgan dīvainā veidā un nevis bailēs no nāves, bet balstoties uz pārliecību. Es izanalizēju savu dzīvi un sapratu, ka daudzkārt esmu bijis uz nāves robežas. Daudzkārt. Slīcis vien esmu piecas reizes. Un vienmēr esmu palicis dzīvs un nesakropļots. Visus šos gadījumus es aplūkoju no varbūtības teorijas viedokļa un nonācu pie secinājuma, ka būtībā pusē no gadījumiem man vajadzēja palikt dzīvam un veselam, bet pārējos gadījumos, man tomēr vajadzēja būt sakropļotam vai iet nāvē. Varbūtības teorija nosaka, ka varbūtības sadalījums ir nevis pie nulles atzīmes, bet novirzās malā, un manā gadījumā, šī novirze bija acīmredzami uz pozitīvo pusi. Tas nozīmē, ka iedarbojās kāds ārējs spēks. Ja viss notiktu nejauši, tad visam vajadzētu dalīties uz pusēm, bet ja abas puses ir pozitīvas, tas nozīmē, ka tas ir noticis pateicoties kādam ārējam spēkam. Lūk tādā ceļā es nonācu pie Dieva esamības jēdziena.

            Tātad ir Dievs un man bija noteikts liktenis un sargeņģelis. Pie tam, var teikt, ka mans sargeņģelis bija diezgan skarbs vai pat nežēlīgs. Tā visa rezultātā es tagad ticu , ka man bija lemts piedzimt un kļūt par kosmonautu. Katru reizi, kad es kaut ko izdarīju naivi, muļķīgi, uzticoties vai pārsteidzīgi un tādā veidā sevi novirzīju no dzīvības līnijas, sargeņģelis mani ļoti bargi sodīja un pēc tam visneiedomājamākā veidā atgrieza mani atpakaļ vietā.

Nu, piemēra. Lecot ar izpletni es salauzu kāju un divdesmit divas dienas nogulēju hospitālī. Tad zvanu savam vadītājam un saku ka tagad atkal varu atgriezties Zvaigžņu pilsētiņā un, kamēr kāja nav sadzijusi, varu nodarboties ar teorijas priekšmetiem. Uz to viņš man atbild, ka diez vai es tur esmu vajadzīgs ar lauztu kāju; tagad viņi izrakstīs mani no hospitāļa mājup, no kosmonautiem izstrīpos un, kad es būšu izveseļojies, atkal iziešu visas komisijas un no jauna varēšu pretendēt uz kosmonauta statusu. Tā vienkārši bija pieklājīga formā, kādā mani aizvākt prom no kosmonautiem. Taču pēc tam pie manis atbrauca Komorovs, kurš uz to brīdi jau bija visumā lidojis kosmonauts - varonis. Bet, kas dīvaini, starp armijas un civilajiem kosmonautiem, un es esmu civilais kosmonauts, pastāvēja diezgan liela opozīcija Kad parādījāmies mēs, civilie kosmonauti, un tas notika tāpēc, ka sāka būvēt trīsvietīgos kosmiskos kuģus, Koroļovs paziņoja: “Nav nepieciešams kuģī lidot trim kara lidotājiem. Pietiek, ja kuģa komandieris ir kara lidotājs, otrs ir bortinženieris un trešais būs zinātnieks. Tie, kas pie manis ir labi strādājuši, un es pie viņa strādāju ilgi un labi, lai pamēģina iziet komisiju.” Sev par pārsteigumu, kaut arī okupācijas laikos dzīvoju antisanitāros apstākļos aukstumā un badā, komisiju es izgāju. Nobrīnījos, “Kā gan tā?”, bet tad nolēmu, ka mani atlasīja nevis komisija, bet karš. Respektīvi, kurš bija vājāks, tas to karu neizdzīvoja. Nu lūk, tā mēs atnācām uz bortinženieru vietām, kuras jau bija sadalītas starp kara lidotājiem. Un ņemiet vērā, ka Zvaigžņu pilsētiņa, šis skaistais nosaukums, ir parastas kara daļas nosaukums, kurā dienēja virsnieki, un Kosmonautu māja, bija nekas cits kā virsnieku nams. Kad mēs tur ieradāmies, mūs sagaidīja naidīgi ar jautājumu: “Kamdēļ jūs šeit esat nākuši? Jūsu uzdevums ir būvēt kuģus un mūsu – ar tiem lidot. Jūs esat ieradušies mums atņemt jau sadalītās vietas.” Un lūk, atnāk pie manis uz slimnīcu Komorovs, kara lidotājs, ar kuriem mums ir “rīvēšanās”, mana civilā vadība no manis jau ir atteikusies, paziņojusi, ka man uz treniņiem vairs nav jāatgriežas, un jautā, ko es vēlētos darīt? Atbildēju, ka gribu tikai vienu - turpināt teorētiskās apmācības un, kad sadzīs kāja, arī praktiskās. Un nākošajā dienā pie manis atbrauc ķirurgs no Zvaigžņu pilsētiņas un savāc mani uz turieni. Tas apmēram ir stundas brauciens un pa ceļam, šīs humānās profesijas pārstāvis man mēģina iestāstīt, ka neesmu derīgs Zvaigžņu pilsētiņai. Vai patiešām tur nav gana cilvēku ar veselām kājām un kam es tāds invalīds būšu vajadzīgs: “Uz kruķiem tu būsi kauna traips visai Zvaigžņu pilsētiņai!” Savukārt, Zvaigžņu pilsētiņa, iespējams, toreiz bija prestižāka, nekā Kremlis. Lūk tas nekādā veidā saprātīgi nav izskaidrojams, kā vien nosaucams par Dieva gribu, ka par mani iestājās, neteiksim, mans ienaidnieks, bet pretendents uz manu vietu un pretēji manas vadības lēmumam un pretēji ārstu vērtējumam. Viņš mani atgrieza uz sagatavošanu lidojumam.

            Tādi gadījumi manā dzīvē bija vairāki. Tāpēc, izanalizējis savu dzīvi, es sapratu, ka man bija liktenis, kas bija no Dieva noteikts, man bija sargeņģelis, kurš neļāva man no šīs līnijas noiet malā un ļoti nežēlīgi ar mani izrīkojās. Kad mans priekšnieks no manis atteicās, es sapratu, ka mana dzīve beigusies. Kopš bērnības sapņoju, gatavojos, lidoju aviācijā, lecu ar izpletni, studēju literatūru, atradu institūtu, kurā gatavo kosmonautus un mācību laikā nesaņēmu nevienu četrinieku un, neraugoties uz to, ka veselība bija ne no labākajām, izgāju atlases komisiju. Sāku gatavoties lidojumam un še tev, vienā mirklī dzīve salūzusi!

            Jā, es ticu dievam un eju baznīcā. Arī ar sievu mēs saderinājāmies baznīcā. Par nopelniem mūsu baznīcas labā esmu apbalvots ar Maskavas Svētā Mihaila garīgo ordeni. Šo pagodinājumu saņēmu par to, ka baznīcas labā uzrakstīju darbu, kuru garīdzniecība ātri vien novērtēja un manu piedāvājumu realizēja starpbaznīcu līmenī. Tas deva lielu rezultātu un par to es tiku apbalvots.

I.B. Jūsu intereses literatūrā. Cik lielā mērā tas saistās ar profesiju?

G.G. Tas ir manas mammas nopelns. Ļeņingrada kādreiz tomēr bija Padomju Savienības intelektuālā galvaspilsēta. Mamma tik ļoti mani pieradināja lasīt, ka biju izlasījis visu iespējamo skolas bibliotēkā, lasītavā un rajona bibliotēkā. Lasīju visos iespējamos apstākļos, protams, arī stundu laikā un naktī zem deķa. Tāpat mamma mani pieradināja pie mūzikas un vienmēr, kad no melnā šķīvja, ko sauca par reproduktoru, atskanēja kāds skaņdarbs, viņa man jautāja, kas tā par melodiju, no kādas operas un, kas ir tās autors. Lūk tāda veida inteliģentumu, kas tagad, varbūt, ir lamu vārds, es saņēmu no mammas.

I.B. Viens no maniem mīļākajiem amerikāņu klasiskās fantastikas autoriem ir Roberts Heinleins. Iespējams, jūs viņu esat lasījis.

G.G. Protams.

I.B. Viņam bija brīnišķīgs stāsts ar nosaukumu “Rekviēms”, par cilvēku, kurš visu savu mūžu un naudu veltī kosmonautikas attīstībai, taču mūža galā viņam veselības stāvokļa dēļ tiek liegts pašam doties lidojumā. Stāsta varonis panāk, ka nelegālā veidā viņš nokļūst uz Mēness un mirst no sirds nepietiekamības, tomēr laimīgs, jo ir piepildījies viņa dzīves sapnis. Ja jums būtu līdzīga situācija, vai jūs uz to ietu?

G.G. Vienmēr esmu teicis, ka priekš manis vislabākais darbs ir kosmosā un vislabākā dzīve ir uz Zemes. Es vienmēr esmu gribējis lidot, paveikt uzdevumu, atklāt priekš cilvēkiem kaut ko nezināmu un jaunu, tad atgriezties uz Zemes un dzīvot. Tas man izdevās. Esmu tomēr piezemēts cilvēks. Zinātnes jomā, iespējams, ienācu nejauši, taču esmu tehniskas dabas cilvēks. Man vienmēr bija svarīga skaidra prāta apziņa un rezultāts. Piemēram, mūsu otrajā lidojumā ar Juriju Romaņenko mēs uzstādījām sešpadsmit pasaules rekordus, viens no tiem bija lidojuma ilgums. Ir pagājuši trīsdesmit gadi un man nav bijusi interese uzzināt, kādi bija pārējie piecpadsmit, jo man rekordi nav svarīgi. Taču, ja es kosmosā redzēju kaut kādu jaunu zinātnisku parādību, uz Zemes nezināmu, tad gan es kā nolādēts pārstāju ēst, dzert un gulēt, lai zinātnes pēc atklātu, kas tas ir; īpaši, kad man teica, ka es novēroju to, ko ievērot nav iespējams un tas man tikai liekoties. Es gribēju lidot un gūt neparastas iespējas strādāt zinātnes labā nevis uz Zemes, kur viss jau ir izstaigāts, bet gan visumā, gūt jaunas, cilvēkiem nezināmas atziņas un ar rezultātiem atgriezties mājās pie savas ģimenes. Mirt gan negribēju. Kas attiecas uz mana sapņa piepildījumu, tad teikšu tā. Kad Gagarins starta sākumā teica “Braucam!”, tad es, kosmonauts nr.34, teicu “Braucam strādāt.” Priekš manis tas ir darbs. Vēl jo vairāk. Teiksim jūsu rīdzinieks, brīnišķīgs humorists Zadornovs uz mani neatstāja iespaidu, bet viņa tēva Nikolaja Zadornova darbi gan. Es izlasīju divus viņa romānus. “Ceļš uz lielo upi” (Doroga k boļšoi reke) un “Varoņa arods” ( Remeslo geroja). Tad nu mana devīze ir “Varonim tā nav slava vai varoņdarbs, tas ir arods”. Tieši viņš man noteica šādu attieksmes kamertoni. Tieši tāpēc es braucu strādāt. Klāt piebildīšu, ka man nekad nav bijusi vēlēšanās būt pirmajam, tāda nekaunība man nepiemita. Man bija vēlēšanās cienīgi piedalīties godājamā lietā. Domāju, ka šajā lietā esmu guvis panākumus. Tas ir sāpīgi, par to sit, bet tā ir laba pamatne dzīvei. Lūk, mans amerikāņu paziņa Oldrins ļoti pārdzīvoja to, ka bija otrais un nevis pirmais. Viņam pat nācās piestaigāt pie psihoanalītiķa. Turpretī man bija svarīgi, lai es būtu kaut vai nr.100, bet pienācīgi izpildītu uzdoto. Tāpēc arī nolaižoties uz Zemes varēju teikt: “Esmu izturējis un visu paveicu, lai citi izdara vairāk.” Lūk vēl viens mans likums: “Ne par katru cenu, ne nāvē ejot kaut ko panākt, bet, lai es varētu teikt, ka esmu izdarījis visu, ko spēju, lai citi, ja spēj, izdara vairāk.” Lūk tādi ir mani dzīves principi.

I.B. Sakiet lūdzu, cik lielā mērā savu arodu jūs saistāt ar interesi fantastikas literatūrā?

G.G. Es vienkārši kļuvu kosmonauts, jo jaunības gados aizrāvos ar fantastikas literatūru. Redziet, tas ir pilnīgi nesaprotami, uz ko cilvēks ir noskaņots. Kāda literatūra viņā atsauksies un kādi varoņi saistīs. Un atkal, tas ir šīs literatūras kamertonis, kas manī noteica vēlmi būt tādam, kā šīs literatūras varoņi. Tā bija vēlme nokļūt šo varoņu pasaulēs un izturēt tos pārbaudījumus ar kuriem viņi sastapās. Iespējams, kādu ir iespaidojis sportists un viņš interesēsies par sportu; citu iespaidos mūzika. Mani iespaidoja fantastika un varonība, bet varonība nevis kā varoņdarbs, bet gan kā varoņa arods. Mums, tāpat kā lidotājiem izmēģinātājiem, ir tāds likums: “Ja dodoties lidojumā tu domā par varoņdarba veikšanu, tad tu vienkārši neesi lidojumam gatavs.”