Kosmiskās ēras mītu radītāji. Kādēļ "Mēness sazvērestība" nav dzīvotspējīga._2

Antona Pervušina raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2016. gada aprīļa numura. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

No kuģu "Apollo" lidojumiem ir pagājis gandrīz pusgadsimts, taču strīdi par to, vai amerikāņi ir bijuši uz Mēness, nerimst, bet kļūst arvien trakāki. Situācijai pikantumu dod tas, ka "Mēness sazvērestības" piekritēji mēģina apstrīdēt nevis reālus, vēsturiskus notikumus, bet pašu miglainos un kļūdu pilnos priekšstatus par tiem.

1970. gados NASA mēģināja sadarboties ar „Mēness sazvērestības” autoriem un pat izdeva preses relīzi, kur iztirzāja Bila Keisinga apgalvojumus. Taču drīz vien noskaidrojās, ka viņi negrib dialogu, toties labprāt izmanto jebkādu savu izdomājumu pieminēšanu pašu piāram: piemēram, Keisings 1996. gadā tiesājās ar astronautu Džimu Lovelu par to, ka viņš vienā no savām intervijām Keisigu bija nosaucis par „muļķi”.

Taču, kā lai savādāk nosauc cilvēkus, kuri notic filmas „Mēness tumšā puse” (Opération lune, 2002) patiesīgumam, kur slaveno režisoru Stenliju Kubriku tieši apvaino par to, ka viņš esot uzņēmis visu astronautu izsēšanos uz Mēness Holivudas paviljonā? Pat pašā filmā ir norādes uz to, kā tā ir mākslinieciska izdoma pseidodokumentālā žanrā, taču tas nav kavējis konspirologiem pieņemt uz urrā versiju un citēt to pat pēc tam, kad mistifikācijas autori atklāti atzinās savā huligāniskajā gājienā. Starp citu, nesen parādījās vēl viens „pierādījums” ar tādu pašu ticamības pakāpi: šoreiz uzpeldēja kāda Stenlijam Kubrikam līdzīga cilvēka intervija, kur viņš it kā uzņēmās vainu par Mēness misiju materiālu falsifikāciju. Jauno feiku ātri atmaskoja – pārāk rupji tas bija iztaisīts.

Ticīgie un neticīgie.

„Mēness sazvērestības” teorijas jeb, vienkāršāk runājot, „antiapolonovieši” ļoti mīl apvainot savus oponentus analfabētismā, nezināšanā un pat aklā ticībā. Dīvains gājiens, ņemot vērā, ka tieši „antiapolonovieši” tic teorijai, ko neapstiprina daudz, maz nopietni pierādījumi. Zinātnē un justīcijā valda zelta likums: ārkārtējam paziņojumam ir vajadzīgi ārkārtēji pierādījumi. Mēģinājums apvainot kosmiskās aģentūras un pasaules zinātnisko sabiedrību tādu materiālu falsifikācijā, kam ir milzīga nozīme mūsu Visuma sapratnē, ir jābalsta uz kaut ko pamatīgāku, nevis uz pāris pašu rakstītāju izdotām grāmatām, ko sarakstījuši apvainoti rakstnieki un patmīlīgi viltus zinātnieki.

Ja uz minūti iedomājamies, ka ASV eksistē slepena, paralēla kosmiskā programma ar bezpilota līdzekļu izmantošanu, tad būtu jāpaskaidro, kur ir palikuši visi šīs programmas dalībnieki: „paralēlās” tehnikas konstruktori, tās izmēģinātāji un operatori, kā arī kinematogrāfisti, kas sagatavojuši kilometriem lenšu par Mēness misijām. Runa taču ir par tūkstošiem (vai pat desmitiem tūkstošiem) cilvēku, kurus vajadzēja pieaicināt „Mēness sazvērestībai”. Kur viņi ir un kur ir viņu atzīšanās? Pieņemsim, ka viņi visi, ieskaitot ārzemniekus, ir zvērējuši klusēt. Taču vajadzēja saglabāties dokumentu kaudzēm, līgumiem-pasūtījumiem ar apakšuzņēmējiem, attiecīgām konstrukcijām un poligoniem. Taču bez piekasīšanās dažiem NASA publicētiem dokumentiem, kas patiešām bieži tiek retušēti vai tiek pasniegti pārāk vienkāršotā interpretācijā, nekā cita nav. Vispār nekā.

Protams, „antiapolonovieši” nekad nav aizdomājušies līdz tādiem „sīkumiem” un cītīgi (bieži agresīvā formā) pieprasa aizvien jaunus pierādījumus no pretējās puses. Paradokss slēpjas tur, ja viņi paši, uzdodot „viltīgus” jautājumus, mēģinātu atrast uz tiem atbildes, tas neprasītu lielas pūles. Izskatīsim pašas tipiskākās pretenzijas.

Piemēram, „antiapolonieši” jautā: kāpēc programma „Saturn-Apollo” tika pārtraukta, bet tās tehnoloģijas pazaudētas un vairs nevar tikt izmantotas šodien? Atbilde ir acīmredzama katram, kuram ir kaut vai vispārīgs priekšstats par to, kas notika 1970. gados. Tieši tad notika viena no pašām spēcīgākajām politiski-ekonomiskajām krīzēm ASV vēsturē: dolārs zaudēja zelta saturu un tika divas reizes devalvēts; amerikāņi bija iestiguši Vjetnamas karā, kas paņēma daudz resursu; jaunatni bija pārņēmusi pretkara kustība; Ričards Niksons bija nonācis uz impīčmenta sliekšņa sakarā ar Votergeitas skandālu. Tajā pašā laikā „Saturn-Apollo” programmas kopējās izmaksas bija 24 miljardi dolāru (pārskaitot mūsdienu cenās, var runāt par 100 miljardiem), katrs jauns starts maksāja 300 miljonus (1,3 miljardus mūsdienu cenās) – saprotams, ka tālāk finansēšana kļuva nepanesams slogs dilstošajam ASV budžetam. Kaut ko līdzīgu pārdzīvoja 1980. gados Padomju Savienība tas noveda pie programmas „Enerģija-Buran” apkaunojošās slēgšanas.

Tomēr, neskatoties uz problēmām, amerikāņi mēģināja izspiest vēl mazliet no Mēness programmas: raķete „Saturn-5” palaida smago, orbitālo staciju „Skylab” (tajā no 1973. līdz 1974. gadam pabija trīs ekspedīcijas), notika kopējais padomju-amerikāņu lidojums „Sojuz-Apollo” (EPAS = Eksperimentaļnij Poļjot Apollo Sojuz). Bez tā, programmā „Space Shuttle”, kas nāca „Apollo” vietā, tika izmantotas „Saturn” starta ierīces, bet daži tehnoloģiskie risinājumi, kas tika izveidoti to ekspluatācijā, tiek pielietoti arī šodien, projektējot perspektīvo amerikāņu nesēju SLS.

Cits populārs jautājums: kur pazudusi Mēness grunts, ko atveduši astronauti? Atbilde: tā nekur nav pazudusi, bet to glabā tur, kur bija plānots – divstāvīgajā Lunar Sample Laboratory Facility ēkā, kas uzbūvēta Hjūstonā (Teksasas štatā). [Jāpalepojas, ka esmu redzējis vienu no Mēness akmeņiem, kad Rīgā 90. gados bija ieradies viens no ASV astronautiem, kas pabija uz Mēness, arī viņu redzēju! – t.p.] Tur arī jāvēršas ar grunts pētīšanas pieprasījumu, taču saņemt to var tikai organizācijas, kurām ir nepieciešamais aprīkojums. Katru gadu īpaša komisija izskata pieteikumus un apmierina četrdesmit līdz piecdesmit no tiem; vidēji tiek izsūtīti līdz 400 paraugi. Bez tā, pasaules muzejos atrodas 98 paraugi ar kopīgo svari 12,46 kg, turklāt par katru no tiem ir iznākušas desmitiem zinātnisku publikāciju.

Vēl viens jautājums tādā pašā garā: kāpēc nav neatkarīgu pierādījumu par Mēness apmeklēšanu? Atbilde: tādi ir. Ja atmetam padomju liecības, kas vēl tālu no pilnības, un lieliskos, kosmiskos teleattēlus no Mēness izsēšanās vietām, ko veicis amerikāņu aparāts LRO, un kurus „antiapolonieši” arī uzskata par „viltojumu”, tad analīzei pilnībā pietiek ar materiāliem, ko snieguši indieši (aparāts „Chandrayaan-1”), japāņi (aparāts „Kaguya”) un ķīnieši (aparāts „Chang’e-2”): visas trīs aģentūras oficiāli ir apstiprinājušas, kas atradušas pēdas, ko atstājuši kuģi „Apollo”.

***

Jautājumu un atbilžu sarakstu var turpināt līdz bezgalībai, taču tam nebūtu nekādas jēgas: „antiapoloniešu” uzskati balstās nevis uz reāliem faktiem, ko var interpretēt gan vienādi, gan otrādi, bet uz analfabētiskiem priekšstatiem par tiem.

Diemžēl zināšanu trūkums ir dzīvotspējīgs, un pat Baza Oldrina huks nav spējīgs mainīt situāciju. Atliek cerēt uz laiku un jauniem lidojumiem uz Mēness, kas neizbēgami saliks visu pa savām vietām. [Man gan liekas, ka arī tad atradīsies, tipi, kuri sāks kliegt, ka amerikāņi aizlido uz Mēnesi, lai „izveidotu kuģu „Apollo” nosēšanās laukumus, ar ko „aizmālēt acis” pasaulei”. Pret muļķību paši dievi cīnās veltīgi – t.p.]

P.S. Ne par tēmu, bet - interesanti. No Latvijas Neatkarības kustības dokumentiem.

Mēs izdevām arī savu periodisku izdevumu “LNK biļetens”. Tas bija burtnīcas formātā, rakstīts ar rakstāmmašīnu, divās joslās un tika pavairots ar foto kontaktkopijas metodi. Šīs iemaņas es apguvu VEF fotostudijā pie fotogrāfa Gunāra Birkmaņa, tikai toreiz viņš, protams, nenojauta, ar ko viņa audzēknis nodarbojas. Saglabājies ir biļetens nr. 10, tajā bija Ā. Klīves dramatiskais stāsts par Latvijas okupāciju un kāds sensacionāls dokuments, kas varētu būt jaunums arī šodienas lasītājam. Kādā tikšanās reizē ar ASV diplomātiem Maskavā no viņiem saņēmu Savienoto Valstu Senāta dokumentu par to, ka 1972. gada maijā "Apollo-16" apkalpe uz Mēness novietoja brīvās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus. Seko trīs kosmonautu paraksti par uzdevuma izpildi.

http://lpra.vip.lv/lnkust.htm