Kosmiskās ēras mītu radītāji. Kādēļ "Mēness sazvērestība" nav dzīvotspējīga_1

Antona Pervušina raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2016. gada aprīļa numura. Turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

No kuģu "Apollo" lidojumiem ir pagājis gandrīz pusgadsimts, taču strīdi par to, vai amerikāņi ir bijuši uz Mēness, nerimst, bet kļūst arvien trakāki. Situācijai pikantumu dod tas, ka "Mēness sazvērestības" piekritēji mēģina apstrīdēt nevis reālus, vēsturiskus notikumus, bet pašu miglainos un kļūdu pilnos priekšstatus par tiem.

Falsifikācijas teorija.

Likās, Mēness ekspedīciju realitāte nevarētu izsaukt šaubas. NASA regulāri publicēja preses relīzes un biļetenus, speciālisti un astronauti daudzas reizes tika intervēti, tehniskajā nodrošinājumā piedalījās daudzas valstis un zinātniskā sabiedrība, milzīgo raķešu startu novēroja desmitiem tūkstošu cilvēku, miljoni skatījās tiešās teletranslācijas no kosmosa. Uz Zemi tika atvesta Mēness grunts, ko varēja izpētīt daudzi selenologi. Notika starptautiskas zinātniskas konferences, lai apzinātu datus, kas pienāca no iekārtām, kas tika atstātas no Mēness.

Taču pat tajā notikumiem bagātajā laikā atradās cilvēki, kuri apšaubīja astronautu nosēšanās faktus uz Mēness. Skeptiska attieksme pret sasniegumiem kosmosā izpaudās vēl 1959. gadā, un iespējams, ka vaina jāuzņemas Padomju Savienībai ar tās slepenības politiku: desmitiem gadu tā pat slēpa sava kosmodroma atrašanās vietu! Tāpēc tad, kad padomju zinātnieki paziņoja, ka ir palaiduši pētniecisko aparātu „Luna-1”, daži rietumu eksperti izteicās tādā garā, ka komunisti vienkārši māna pasaules sabiedrību. Speciālisti bija paredzējuši to, ka radīsies jautājumi, un tāpēc izvietoja uz „Luna-1” iekārtu nātrija iztvaikošanai, ar tā palīdzību tika radīta mākslīga komēta, kas pēc spilgtuma līdzinājās sestajam zvaigžņu lielumam.

Pretenzijas radās arī vēlāk: piemēram, daļa no rietumu žurnālistiem atsacījās atzīt, ka Jurija Gagarina lidojums ir reāls, jo Padomju Savienība atteicās dot kādus reālus, dokumentālus pierādījumus. Uz kuģa „Vostok” borta nebija fotoaparāta, paša kuģa un raķetes ārējais izskats bija slepeni. Toties ASV varas iestādes ne reizi neizteica šaubas par notikušā patiesīgumu: vēl pirmo pavadoņu lidojumu laikā Nacionālās drošības aģentūra (NDA) izvērsa divas novērošanas stacijas Aļaskā un Havaju salās, un izvietoja tajās radioaparatūru, kas spēja pārtvert telemetriju, ko pārraidīja padomju aparāti. Gagarina lidojuma laikā stacijas spēja iegūt telesignālu ar kosmonauta attēlu, ko pārraidīja borta kamera. Jau pēc stundas atsevišķi kadri no šīs translācijas bija valdības ierēdņu rokās, un prezidents Džons F. Kenedijs apsveica padomju tautu ar izcilo sasniegumu.

To pašu darīja arī padomju izlūkošana. Stacijā NIP-10 [Nazemno izmeriteļnij punkt – 10], kas izvietojās ciematā Škoļnoje (Simferopole, Krima), tika savākts aparatūras komplekts, kas spēja pārtvert visu informāciju no kuģiem „Apollo”, ieskaitot tiešās translācijas no Mēness. Pārtveršanas projekta vadītājs Aleksejs Mihailovičs Gorins šī raksta autoram deva ekskluzīvu interviju, kur konkrēti teica: „Lai notēmētu un vadītu ļoti šauru staru, tika izmantota piedziņas standarta sistēma pēc azimuta un vietas leņķa. Pēc informācijas par vietu (Kanaverala rags) un palaišanas laiku tika veikts kosmiskā kuģa lidojuma trajektorijas aprēķins visos tā posmos. Un jāatzīmē, ka tikai dažreiz trīs diennakšu lidojuma laikā konstatēja nomērķētā stara novirzes no aprēķinātās trajektorijas, ko viegli koriģēja ar roku. To iesāka ar „Apollo-10”, kas veica izmēģinājuma lidojumu ap Mēnesi bez nosēšanās. Tālāk sekoja lidojumi ar „Apollo” nosēšanos no 11. līdz 15. ... Mēs uztvērām visai skaidrus kosmiskā kuģa attēlus uz Mēness, abu astronautu iziešanu no tā un ceļojumus pa Mēness virsmu. Video no Mēness, sarunas un telemetriju mēs reģistrējām uz attiecīgām magnetofona lentēm un sūtījām uz Maskavu, lai apstrādātu un tulkotu”.

Bez datu pārtveršanas, padomju izlūkdienests vāca jebkādu informāciju par programmu „Saturn-Apollo”, tāpēc ka to varēja izmantot pašas PSRS Mēness plāniem. Piemēram, izlūki novēroja raķešu startus no Atlantijas okeāna akvatorijas. Vēl vairāk, kad sākās gatavošanās kopējam kuģu „Sojuz-19” un Apollo CSM-111” (misija ASEL – Apollo Sojuz eksperimentālais lidojums) lidojumam, kas notika 1975. gada jūlijā, padomju speciālistus pielaida pie dienesta informācijas par kuģi un raķeti. Kā zināms, nekādas pretenzijas pret amerikāņu pusi netika izteiktas.

Pretenzijas parādījās pašiem amerikāņiem. 1970. gadā, tas ir, vēl pirms Mēness programmas pabeigšanas, tika izdota kaut kāda Džeimsa Krainija brošūra „Vai cilvēks izsēdās uz Mēness?” (Did man land on the Moon?). Publika brošūru ignorēja, kaut arī tur, liekas, pirmo reizi tika formulēta „sazvērestības teorijas” galvenā tēze: ekspedīcija uz tuvāko debess ķermeni tehniski nav iespējama.

Tēma kļuva populārāka nedaudz vēlāk, kad iznāca Bila Keisinga paša izdotā grāmata „Mēs nekad neesam bijuši uz Mēness” (We never Went to the Moon, 1976), kur tika izklāstīti tagad par „tradicionāliem” kļuvušie argumenti par labu sazvērestības teorijai. Piemēram, autors nopietni runā, ka visi „Saturn-Apollo” programmas dalībnieku nāves gadījumi ir saistīti ar nevēlamu liecinieku likvidēšanu. Jāsaka, ka Keisings ir vienīgais no grāmatu autoriem par šo tēmu, kuriem bija tieša saskare ar kosmisko programmu: no 1956. līdz 1963. gadam viņš stāstīja par kompānijas „Rocketdyne” tehnisko rakstnieku, kas tieši nodarbojās ar superspēcīgā dzinēja F-1 konstruēšanu raķetei „Saturn-5”. Taču pēc aiziešanas no darba „pēc paša vēlēšanās” Keisings nokļuva nabadzībā, ķērās pie jebkura darba, un visdrīzāk nejuta siltas jūtas pret iepriekšējiem darba devējiem. Grāmatā, kas tika atkārtoti izdota 1981. un 2002. gadā, viņš klāstīja, ka raķete „Saturn-5” ir „tehnisks blefs” un nekad nespētu sūtīt astronautus starpplanētu lidojumā, tāpēc īstenībā kuģi „Apollo” lidoja apkārt Zemei, bet teletranslāciju nodrošināja bezpilota aparāti.

Arī Bila Keisinga gara bērnam sākumā nepievērsa uzmanību. Slavu viņam nesa amerikāņu konspirologs Ralfs Renē, kurš uzdeva sevi par zinātnieku, fiziķi, izgudrotāju, inženieri un zinātnisko žurnālistu, lai gan īstenībā nebija pabeidzis nevienu augstāko mācību iestādi. Līdzīgi kā priekšteči, Renē izdeva grāmatu „Kā NASA parādīja Amerikai Mēnesi” (NASA Mooned America!, 1992), arī maksājot par to pats, taču jau varēja atsaukties uz citu „pētījumiem”. Tas ir, viņš vairāk neizskatījās kā psihs-vientuļnieks, bet kā skeptiķis, kurš meklē patiesību. Visdrīzāk grāmata, kuras lauvas tiesa veltīta to vai citu astronautu izdarītu fotogrāfiju analīzei, arī paliktu nepamanīta, ja nepienāktu telešovu laikmets, kad par modes lietu kļuva aicināt uz studiju visdažādākos frīkus un marginālus. Ralfs Renē spēja izvilkt maksimumu no publikas negaidītās intereses, viņš mācēja labi runāt un nekautrējās izvirzīt absurdus apvainojumus (piemēram, viņš stāstīja, ka NASA ir speciāli sabojājusi viņa datoru un iznīcinājusi svarīgus failus). Viņa grāmata daudzas reizes tika izdota atkārtoti, turklāt ar katru reizi kļuva biezāka.

Pati tēma prasīt prasījās pēc ekranizācijas, un drīz parādījās filmas ar pretenzijām uz dokumentālistiku [Personīgi es šāda veida sacerējumus un filmas saucu par īpašu fantastikas paveidu: populāro fantastiku. Protams, par īstas literatūras žanru to nenosauksi, drīzāk tā ir tāda kā mūsdienu mitoloģija, laikam jau cilvēce nespēj bez tādām lietām: kādreiz cilvēki ticēja rūķīšiem un laumiņām, tagad tic citplanētiešiem un sazvērestības teorijām – t.p.]: „Vai tas bija tikai papīra Mēness?” (Was It Only a Paper Moon?, 1997), „Kas notika uz Mēness?” (What Happened on the Moon?”, 2000), „Kaut kas dīvains notika pa ceļam uz Mēnesi” (A Funny Thing Happened on the Way to the Moon, 2001), „Mežonīgie astronauti: Mēness izsēšanās patiesīguma izmeklēšana” („Astronauts Gone Wild: Investigation Into the Authenticity of the Moon Landings, 2004) un tamlīdzīgi. Starp citu, divu pēdējo filmu autors, kinorežisors Bārts Sibrels divas reizes uzmācās Bazam Oldrinam ar agresīvām prasībām atzīties melos par lidojumu uz Mēnesi, līdz galu galā saņēma sitienu pa seju no vecā astronauta. Šī incidenta videoierakstu var atrast YouTube. Starp citu, policija atteicās ierosināt lietu pret Oldrinu. Acīmredzot uzskatīja, ka video ir viltojums.

Otrā interlūdija. „Mēness apmāns” Krievijā.

1990. gada beigās „Mēness sazvērestības” teorija atnāca arī līdz Krievijai, kur ieguva kaismīgus pielūdzējus. Tās plašai popularitātei laikam palīdz tas bēdīgais apstāklis, ka vēsturiskas grāmatas, kas veltītas amerikāņu kosmiskajai programmai, krievu valodā iznāk ļoti maz, tāpēc nezinošam lasītājam var rasties iespaids, ka tur arī nav ko pētīt.

Par pašu kaismīgāko un daudzvārdīgāko teorijas adeptu ir kļuvis Jurijs Muhins – izbijis inženieris-izgudrotājs un publicists ar radikālu prostaļinisku pārliecību, kurš nodarbojas ar vēsturisku revizionismu. Konkrēti viņš ir izdevis grāmatu „Pērkamā slampa Ģenētika”, kur noliedz ģenētikas sasniegumus ar mērķi pierādīt, ka represijas pret šīs zinātnes pašmāju pārstāvjiem bija pamatotas. Muhina stils atbaida ar uzspēlētu rupjību, bet savus secinājumus viņš balsta uz faktu visai primitīvu sagrozīšanu.

Teleoperators Jurijs Jelhovs, kurš piedalījies tādu slavenu bērnu filmu kā „Buratino piedzīvojumi” (1975) un „Par Sarkangalvīti” (1977) uzņemšanā, uzņēmās izanalizēt kinokadrus, ko filmēja astronauti, un izdarīja secinājumu, ka tie safabricēti. Kaut arī pārbaudei viņš izmantoja pats savu studiju un iekārtas, kam nav nekā kopīga ar 1960. gadu beigu NASA iekārtām. Pēc „izmeklēšanas” rezultātiem Jelhovs sarakstīja grāmatu „Butaforiskais Mēness”, ko tā arī neieraudzīja izdotu uz papīra līdzekļu trūkuma dēļ.

Laikam pats kompetentākais no krievu „antiapoloniešiem” ir Aleksandrs Popovs – fizikas-matemātikas doktors, lāzeru speciālists. 2009. gadā viņš izdeva grāmatu „Amerikāņi uz Mēness – liels izrāviens vai kosmiska afēra?”, kurā min gandrīz visus „sazvērestības” teorijas argumentus, papildinot tos ar paša interpretācijām. Viņš daudzus gadus vada īpašu portālu, kas veltīts tēmai un ir aizrunājies līdz tam, ka falsificēti ir ne tikai „Apollo” lidojumi, bet arī kuģi „Mercury” un „Gemini”. Tādā veidā Popovs liecina, ka pirmo reisu kosmosā amerikāņi veica tikai 1981. gada aprīli – atspolē „Columbia”. Acīmredzot godājamais fiziķis nesaprot, ka bez milzīgas, iepriekšējas pieredzes ar pirmo reizi palaist tik sarežģītu aerokosmisko daudzkārtējas izmantošanas sistēmu kā „Space Shuttle” palaist nemaz nav iespējams.

[Atliek tikai cerēt, ka šāda noliedzēju sērga pie mums nav tik ļoti izplatīta, kaut arī es personīgi zinu cilvēkus, kas saklausījušies šāda veida idiotismu, lai atceramies kaut vai „jauno hronoloģiju”, visādus guru, ūdens vārdotājus, spēj noticēt visabsurdākajām lietām – t.p.]

Nobeigums seko.