Kirs Buličevs. Sniegbaltīte.

Stāsts no krājuma "Cilvēki kā cilvēki" (1975)

Es tikai vienu reizi esmu redzējis, kā iet bojā kuģis. Citi to nekad nav redzējuši.

Tas nav šausmīgi, tāpēc ka tu nespēj domās pārnesties uz turieni un sajust visu attiecībā uz sevi. Mēs skatījāmies no komandtiltiņa, kā viņi centās nosēsties uz planētas. Likās, ka viņiem tas izdodas. Taču ātrums tomēr bija par lielu.

Kuģis pieskārās lēzenai ieplakai, un tā vietā, lai apstātos, turpināja kustēties, it kā gribētu paslēpties akmeņu iekšienē. Taču akmens iedobe nevēlējās padoties metālam, un kuģis sāka sadalīties, kā ūdens pile, kas uzkritusi uz stikla. Tā kustība palēninājās, kā sīkas šļakatas, slinki un bez skaņas, kaut kādas tā daļas atdalījās no kuģa pamatmasas un kā melni punkti uzlidoja virs ielejas, meklējot ērtas vietas, lai nogultos un pamirtu. Pēc tam šī bezgalīgā kustība, kas turpinājās apmēram minūti, izbeidzās. Kuģis bija miris, un tikai tad mana apziņa ar kavēšanos rekonstruēja lūstošo starpsienu dārdus, sarautā metāla vaidus, gaisa kaukšanu, kas kā kristāli nosēdās uz sienām. Dzīvās būtnes, kas kuģī tikko bija, laikam paspēja izdzirdēt tikai šo skaņu sākumu.

Ekrānā gulēja daudzas reizes palielināta, pārplīsusi melna ola, un sasalušā olbaltuma iztecējumi savādā apmalē apņēma to.

- Viss, - kāds sacīja.

Mēs uztvērām briesmu signālu un gandrīz paspējām palīdzēt viņiem. Un ieraudzījām tā bojā eju.

Tuvumā, kad mēs nolaidām kuteri un izkāpām ielejā, aina ieguva īstos mērogus un traģiskumu, kas liecināja, ka mēs varam piemērīt notikušo uz sevi. Melnie punkti pārvērtās volejbola lieluma metāla skrandā, dzinēju daļas, sprauslas un bremžu kolonnu gabali - giganta salauztās rotaļlietas. Likās, ka tad, kad kuģis plaisājot spiedās klintīs, kāds bija iebāzis tajā ķepu un uzšķērdis.

Piecdesmit metru no kuģa mēs atradām meiteni. Viņa bija skafandrā - viņi visi, izņemot kapteini un pilotus, bija paspējuši uzģērbt skafandrus. Acīmredzot meitene atradās lūkas tuvumā, ko sprādziens izrāva trieciena brīdī. Viņu izmeta no kuģa, kā gaisa burbulītis izlido no narzāna pudeles. Tas, ka viņa palika dzīva, attiecas uz fantastiskām nejaušībām, kas nemitīgi notiek no tā brīža, kad cilvēks pirmo reizi pacēlās gaisā. Cilvēki ir izkrituši no lidmašīnas piecu kilometru augstumā, un pamanījās nokrist uz stāvas, sniegotas nogāzes vai uz priežu galotnēm, iegūstot tikai skrambas un zilumus.

Mēs pārnesām viņu uz kuteri, viņa bija šokā, un dakteris Strešnijs neatļāva mums noņemt viņas ķiveri, kaut arī katrs no mums saprata, ja mēs viņai nesniegsim palīdzību, viņa var nomirt. Doktoram bija taisnība. Mēs nezinājām viņu atmosfēras sastāvu un nezinājām, kādi nāvējoši mums, taču nekaitīgi viņai vīrusi ir iekārtojušies uz viņas baltajiem, spīdīgajiem, īsi apgrieztajiem matiem. Tagad būtu jāpastāsta, kā izskatījās šī meitene un kāpēc daktera bažas man likās, ne jau man, vienam, pārspīlētas un pat nenopietnas. Mēs esam pieraduši saistīt briesmas ar radībām, kas ir nepatīkamas mūsu acīm. Vēl divdesmitajā gadsimtā viens psihologs pārliecinoši runāja, ka var likt priekšā kosmonautam, kurš dodas uz tālajām planētām, drošu pārbaudījumu. Vajag tikai pajautāt viņam, ko viņš darīs, ja sastapt sešus metrus garu, briesmīga paskata zirnekli. Pirmā, instinktīvā izmēģinājumu objekta reakcija bija izvilkt blasteri un ietriekt zirneklī visu lādiņu. Taču zirneklis varēja izrādīties vientulībā klejojošs vietējais dzejnieks, kurš vēl izpilda brīvprātīgās sīko putniņu un sienāzīšu aizsardzības biedrības atbildīgā sekretāra amatu.

Gaidīt kaut ko sliktu no smuidras meitenes, kuras garās skropstas meta ēnu uz bālajiem, maigajiem vaigiem, ar seju, kas lika katram no mums trakoti vēlēties uzzināt, kādā krāsā ir viņas acis, gaidīt no šīs meitenes kaut ko sliktu, kaut kādus tur vīrusus, likās kaut kā - nevīrišķīgi.

Neviens to nepateica, arī es nē, taču man bija tāda sajūta, ka arī dakteris Strešnijs jutās kā tāds sīks nelietis, ierēdnis, kurš, burta kalpības dēļ, atsaka bezpalīdzīgam apmeklētājam.

Es neredzēju, kā dakteris dezinficē vissmalkākās zondes, lai ievadītu tās caur skafandra audumu un paņemtu gaisa paraugu. Un nezināju, kādi ir viņa darba augļi, tāpēc ka mēs atkal aizgājām uz kuģi, lai iekļūtu iekšā un atkal mēģinātu atrast brīnumu - vēl kādu, kurš ir palicis dzīvs. Tā bija bezjēdzīga nodarbe - no tām bezjēdzīgajām nodarbēm, ko nevar pamest, nepadarot līdz galam.

- Sliktas lietas, - dakteris teica. Mēs izdzirdējām viņa vārdus, kad centāmies ierāpties kuģī iekšā. Tas nebija viegli, tāpēc ka tā salocītā siena kārās mums pāri, kā futbolbumba virs mušām.

- Kas ir ar viņu? - es jautāju.

- Viņa vēl ir dzīva, - dakteris teica. - Taču mēs viņai nekādi nespējam palīdzēt. Viņa ir Sniegbaltīte.

Mūsu dakterim patīk poētiski salīdzinājumi, taču to jēga ne vienmēr ir saprotama neiesaistītām personām.

- Mēs esam pieraduši, - dakteris turpināja, un, kaut arī viņa balss skanēja man austiņās, it kā viņš vērstos pie manis, es zināju, ka runā viņš galvenokārt priekš tiem, kas ir ap viņu kutera kajītē. - Mēs esam pieraduši, ka dzīvības pamats ir ūdens. Viņai tas ir amonjaks.

Viņa vārdu nozīme sākumā man nelikās skaidra. Pārējiem arī.

- Zemes spiediena apstākļos, - dakteris sacīja, - amonjaks vārās pie mīnus 33, bet sasalst pie mīnus 78 grādiem.

Tad viss kļuva skaidrs.

Tā kā austiņās bija kluss, es iztēlojos, kā viņi skatās uz meiteni, kura bija viņiem bija kļuvusi par fantomu, kurš var pārvērsties tvaiku mākonīti, tiklīdz viņai atliktu noņemt ķiveri...

Stūrmanis Bauers skaļi sprieda, nelaikā demonstrējot erudīciju:

-Teorētiski to varēja paredzēt. Amonjaka molekulas atomsvars ir 17, ūdenim – 18. Siltumietilpība abiem gandrīz vienāda. Amonjaks tikpat viegli kā ūdens zaudē ūdeņraža jonu. Vispār, universāls šķīdinātājs.

Es vienmēr esmu apskaudis cilvēkus, kuriem nav jālien rokasgrāmatā pēc datiem, kas nekad nenoderēs. Gandrīz nekad.

-Taču zemās temperatūrās amonjaka olbaltumvielas būs pārāk stabilas, - dakteris iebilda, it kā meitene būtu tikai teorētisks modelis, ko radījusi Gļeba Bauera fantāzija.

Neviens viņam neatbildēja.

Mēs pusotru stundu klīdām pa sasistā kuģa nodalījumiem, kamēr neatradām nebojātus balonus ar amonjaka maisījumu. Tas bija daudz mazāks brīnums, kā tas, kas bija noticis agrāk.

Es ienācu hospitāli, kā nācu vienmēr, tūlīt pēc maiņas. Hospitālī smirdēja pēc amonjaka. Vispār viss mūsu kuģis smirdēja pēc amonjaka. Bija bezjēdzīgi cīnīties ar tā noplūdi.

Dakteris sausi ieklepojās. Viņš sēdēja garu kolbu, mēģeņu un balonu rindu priekšā. No dažām nāca šļūtenes un caurules, kas pazuda aiz starpsienas. Virs iluminatora melnēja neliels, sadalīts dinamiskās translācijas iekārtas aplis.

- Vai viņa guļ? – es pajautāju.

- Nē, jau jautāja, kur tu esi, - dakteris sacīja. Viņa balss bija aizsmakusi un kašķīga. Viņa sejas lejasdaļu sedza filtrs. Dakterim nācās katru dienu risināt vairākas neatrisināmas problēmas, kas saistījās ar pacientes barošanu, ārstēšanu un psihoterapiju, daktera kašķīgumu vairoja viņa lepnums, tā kā mēs lidojām jau trešo nedēļu, bet Sniegbaltīte bija vesela. Tikai šausmīgi garlaikojās.

Es sajutu griezošas sāpes acīs. Kaklā grauza. Varēja jau izdomāt kaut kādu filtru, taču man likās, ka tā es izrādītu pretīgumu. Sniegbaltītes vietā man būtu nepatīkami, ja mani saimnieki, tuvojoties man, uzliktu gāzmaskas.

Sniegbaltītes seja, kā veco laiku portrets ovālā rāmi, iezīmējās iluminatorā.

-Sfeicināc, - viņa sacīja.

Pēc tam noklikšķināja translatoru, tāpēc ka izsmēla gandrīz visu savu vārdu krājumu. Viņa zināja, ka man dažreiz gribas dzirdēt viņas balsi, viņas īsto balsi. Tāpēc pirms ieslēgt translatoru, viņa pateica man kaut ko pati.

- Tu ar ko nodarbojies? – es pajautāju. Skaņas izolācija nebija ideāla, un es izdzirdēju, kā aiz starpsienas kļuva dzirdama sisināšana. Viņas lūpas sakustējās, un translators atbildēja man ar dažu sekunžu kavēšanos, tā laikā es varēju priecāties par viņas seju un acu zīlīšu kustībām, kas mainīja krāsu kā jūra vējainā, mākoņainā dienā.

- Es atceros, ko man mācīja mamma, - Sniegbaltīte sacīja aukstā, vienaldzīgā translatora balsī. – Es nekad nedomāju, ka man nāksies pašai gatavot sev ēdienu. Es domāju, ka mamma ir jocīga. Taču tagad noderēja.

Sniegbaltīte iesmējās agrāk, nekā translators paspēja pārtulkot viņas vārdus.

-Vēl es mācos lasīt, - Sniegbaltīte man teica.

-Es zinu. Vai tu atceries burtu „i”?

-ļoti smieklīgs burts. Taču vēl smieklīgāks ir „f”. Vai zini, es salauzu vienu grāmatu.

Dakteris pacēla galvu, un, pagriezis seju sānis no smirdīgajiem tvaikiem, kas līda laukā no mēģenes, sacīja:

-Tu varēji vispirms padomāt, pirms dot viņai grāmatu. Lapu plastikāts mīnus piecdesmit grādos kļūst trausls.

-Tā arī notika, - Sniegbaltīte teica.

Kad dakteris aizgāja, mēs ar Sniegbaltīti vienkārši stāvējām viens pretī otram, Ja pieskartos ar pirkstiem pie stikla, tad tas pēc taustes būtu auksts. Viņa tas likās gandrīz karsts.

Mums bija četrdesmit minūtes, pirms nāks Bauers, izvilks savu diktofonu un sāks mocīt Sniegbaltīti ar bezgalīgu izprašņāšanu. Bet kā jums ir tā lietā? Bet kā – cita lieta? Un kā jūsu apstākļos notiek tāda un tāda reakcija?

Sniegbaltīte smieklīgi attēloja Baueru un žēlojās man: „Es taču neesmu bioloģe. Varētu viņam samelot, bet pēc tam būtu neērti”.

Es nesu viņai attēlus un cilvēku, pilsētu un augu fotogrāfijas. Viņa smējās, jautāja man par detaļām, kas man pašam likās nebūtiskas un pat nevajadzīgas. Bet pēc tam pēkšņi pārstāja jautāt un skatījās kaut kur man garām.

-Tu ko?

-Man ir garlaicīgi. Un man ir bail.

-Mēs tevi noteikti aizvedīsim līdz mājām.

-Man ne jau tāpēc ir bail.

Tajā dienā viņa man pajautāja:

-Vai tev ir meitenes foto?

-Kādas? – es jautāju.

-Kas gaida tevi mājās.

-Mani neviens negaida mājās.

-Nav tiesa, - Sniegbaltīte teica. Viņa varēja būt šausmīgi kategoriska.

Īpaši, ja kaut kam neticēja. Piemēram, viņa nenoticēja rozēm.

-Kāpēc tu man netici?

Sniegbaltīte neko neatbildēja.

...Mākonis, kas peldēja virs jūras, aizklāja sauli, un viļņi izmainīja krāsu – kļuva auksti un pelēki, tikai pie paša krasta ūdens iekrāsojās zaļā krāsā.

Sniegbaltīte nespēja slēpt savu garastāvokli un domas. Kad viņai bija labi, acis bija zilas, pat violetas. Taču uzreiz izbālēja, kļuva pelēkas, kad viņai bija skumji, kļuva zaļas, kad viņa dusmojās.

Nevajadzēja man redzēt viņas acis. Kad viņa tās pirmo reizi atvēra uz mūsu kuģa borta, viņai sāpēja. Acis bija melnas, kā bezdibenis, un mēs ne ar ko nespējām viņai palīdzēt, kamēr nebijām pārbūvējuši laboratorijas nodaļu. Mēs steidzāmies tā, it kā mūsu pašu kuģis varētu katrā momentā uzsprāgt. Bet viņa klusēja. Un tikai pēc trīs ar pusi stundām mēs varējām pārnest viņu uz laboratoriju, un dakteris, kurš palika tur, palīdzēja viņai noņemt ķiveri.

Nākamajā rītā viņas acis staroja ar caurspīdīgu ceriņkrāsas ziņkārību, un kļuva nedaudz tumšākas, kad satikās ar manu skatienu...

Ienāca Bauers. Viņš parādījās agrāk, nekā parasti, un bija par to ļoti priecīgs.

Sniegbaltīte viņam pasmaidīja un sacīja:

-Akvārijs jūsu rīcībā.

-Sniegbaltīt, es nesapratu, - Bauers teica.

-Bet akvārijā eksperimentālais gliemis.

-Labāk teiksim - zelta zivtiņa. – Baueru nebija tik viegli samulsināt.

Sniegbaltītei arvien biežāk bija slikts garastāvoklis. Taču, ko tad bija darīt, ja tu pavadi nedēļas un dienas divu reiz trīs metru kamerā. Salīdzinājums ar akvāriju bija taisnīgs.

-Es nu iešu, - es sacīju, un Sniegbaltīte neatbildēja kā parasti: „Atnāc atkal ātrāk”.

Viņas pelēkās acis ar skumjām skatījās uz Gļebu, it kā viņš būtu zobārsts.

Es mēģināju analizēt savu stāvokli un sapratu tā pretdabiskumu. Ar tādiem pašiem panākumiem es varētu iemīlēties Marijas Stjuartes portretā vai Nefertites statujā. Bet varbūt tas bija tikai žēlums uz vientuļo būtni, kur atbildība par viņas dzīvi pēkšņi bija brīnumainā kārtā izmainījusi un padarījusi maigākas attiecības uz kuģa. Sniegbaltīte bija atnesusi mums kaut ko labu, piespiedusi visus nevilšus rūpīgāk sekot savam izskatam, likusi kļūt cēlākiem un labākiem, kā pirms pirmā randiņa. Manas aizraušanās atklātā bezcerība, radīja apkārtējos sajūtu, kas bija kaut kur pa vidu žēlumam un skaudībai, kaut arī šīs jūtas, kā zināms, ir nesavienojamas. Dažreiz man likās, lai kāds pajokotu par mani, pasmietos, lai es varētu uzsprāgt, salamāties un vispār izturētos sliktāk par citiem. Neviens to neatļāvās. Manu biedru acīs es biju augstākā mēra laimīgi slims, un tas izdalīja mani, un attālināja no pārējiem.

Vakarā dakteris Strešnijs izsauca mani pa interkomu un sacīja:

-Tevi Sniegbaltīte sauc.

-Vai kaut kas noticis?

-Nekas nav noticis. Neuztraucies.

-Es aizskrēju uz hospitāli, un Sniegbaltīte gaidīja mani pie iluminatora.

-Atvaino, - viņa teica. – Es pēkšņi padomāju, ja es nomiršu, tad tevi vairs neredzēšu.

-Kaut kādas muļķības, - dakteris ierunājās.

Es neviļus pārlaidu skatienu aparātu ciparnīcām.

-Pasēdi kopā ar mani, - Sniegbaltīte sacīja.

Dakteris drīz izgāja, izdomājis kaut kādu iemeslu.

-Es gribu tev pieskarties, - Sniegbaltīte sacīja. – Tas nav taisnīgi, ka nedrīkst pieskarties tev un neapdedzināties.

-Man ir vieglāk, - es muļķīgi sacīju. – Es tikai apsaldēšos.

-Vai mēs drīz atlidosim? - Sniegbaltīte jautāja.

-Jā, - es teicu. – Pēc četrām dienām.

-Es negribu lidot uz mājām, - Sniegbaltīte sacīja. – Tāpēc ka, kamēr esmu te, es varu iedomāties, ka pieskaros tev. Tur tevis nebūs. Noliec plaukstu uz stikla.

Es paklausīju.

Sniegbaltīte piekļāvās stiklam ar pieri, un es iedomājos, ka mani pirksti izspiežas caur stikla caurspīdīgo masu un piekļaujas viņas pierei.

-Vai tu neapsaldējies?

Sniegbaltīte pacēla galvu un pamēģināja pasmaidīt.

-Mums jāatrod neitrāla planēta, - es sacīju.

-Kādu?

-Neitrālu. Kaut ko vidēju. Lai tur visu laiku būtu mīnus četrdesmit.

-Tas ir pārāk karsti.

- Mīnus četrdesmit pieci. Vai tu izturētu?

- Protams, - Sniegbaltīte sacīja. – Taču, vai spētu dzīvot, ja visu laiku nāktos tika ciest?

- Es pajokoju.

- Es zinu, ka tu pajokoji.

- Es nespētu tev rakstīt vēstules. Tām būtu vajadzīgs īpašs papīrs, lai tas neiztvaikotu. Un pēc tam tā smaka...

- Pēc kā ož ūdens? Vai tas tev nekādi neož? – Sniegbaltīte jautāja.

-Ne pēc kā.

- Tu esi pārsteidzoši nejūtīgs.

- Nu redzi, tev arī palika jautrāk.

- Es tevi iemīlētu, ja mums būtu ar tevi vienas asinis?

- Nezinu. Es sākumā tevī iemīlējos, bet pēc tam uzzināju, ka nekad nespēšu būt ar tevi kopā.

- Paldies.

Pēdējā dienā Sniegbaltīte bija uzbudināta, un, kaut arī teica man, nevar iedomāties, kā šķirsies no mums, no manis, viņas domas mētājās, neapstājoties ne pie kā, un jau pēc tam, kad es iesaiņoju laboratorijā mantas, ko Sniegbaltītei vajadzēja paņemt līdzi, viņa atzinās, ka visvairāk baidās neaizlidot līdz mājām. Viņa jau bija tur un rāvās uz pusēm starp mani, kurš palika te, un visu pasauli, kas gaidīja viņu. Mums blakus jau pusstundu lidoja viņu patruļkuģis, un translators uz kapteiņa tiltiņa nepārtraukti tarkšķēja, ar grūtībām spējot tikt galā ar tulkošanu. Bauers atnāca uz laboratoriju un pateica, ka mēs nosēdīsimies kosmoostā. Viņš pacentās pierakstīt nosaukumu. Sniegbaltīte palaboja viņu, it kā garāmejot, un tūlīt pat pajautāja, vai viņš labi ir pārbaudījis viņas skafandru.

-Tūlīt pārbaudīšu, - Gļebs sacīja. – Ko tu baidies? Tev jau būs jānoiet tikai trīsdesmit soļi.

-Un es gribu tos noiet, - Sniegbaltīte sacīja, nesaprotot, ka apvainoja Gļebu. – Pārbaudi vēlreiz, - viņa palūdza man.

-Labi, - es sacīju.

Gļebs paraustīja plecus un izgāja. Pēc trīs minūtēm viņš atgriezās un izlika skafandru uz galda. Baloni ar trulu skaņu atsitās pret plastiku, un Sniegbaltīte saviebās, it kā viņai kāds iesistu. Pēc tam pieklauvēja pie priekšējās kameras durvīm.

-Iedodiet man skafandru, es pati pārbaudīšu.

Atsvešināšanās sajūta, kas radās starp mums, tīri fiziski žņaudza man deniņus: es zināju, ka mēs šķiramies, taču mums vajadzēja šķirties savādāk.

Mēs mīksti nosēdāmies. Sniegbaltīte jau bija skafandrā. Es domāju, ka viņa iznāks no laboratorijas agrāk, taču viņa neriskēja to izdarīt tik ilgi, kamēr es neizdzirdēju interkomā kapteiņa balsi:

-Virszemes komandai uzģērbt skafandrus. Temperatūra aiz borta ir mīnus piecdesmit trīs grādi.

Lūka bija atvērta, un tie, kas vēlējās vēl reiz atvadīties no Sniegbaltītes, stāvēja tur.

Kamēr Sniegbaltīte runāja ar dakteri, es apdzinu viņu un izgāju uz laukumu pie trapa.

Virs šīs ļoti svešās pasaules lēni kustējās zemi mākoņi. Trīsdesmit metru attālumā apstājās piezemēta, dzeltena mašīna un daži cilvēki stāvēja ap to uz akmens plātnēm klātā seguma. Viņi bija bez skafandriem, protams, viņi bija bez skafandriem – kurš tad mājās valkās tās ķeskas? Mazā sagaidītāju grupa bija kā pazudusi bezgalīgajā kosmodroma laukā.

Piebrauca vēl viena mašīna un arī no tās izkāpa cilvēki. Es izdzirdēju, ka Sniegbaltīte pienāca pie manis. Es apgriezos. Pārējie atkāpās atpakaļ, atstājot mūs divatā.

Sniegbaltīte neskatījās uz mani. Viņa mēģināja uzminēt, kurš viņu sagaida. Un pēkšņi pazina.

Viņa pacēla roku un pamāja. No sagaidītāju grupas atdalījās sieviete, kura pa plātnēm skrēja pie trapa. Un Sniegbaltīte metās lejā pie šīs sievietes.

Bet es stāvēju, tāpēc ka biju vienīgais no kuģa, kas vēl nebija atvadījies no Sniegbaltītes. Vēl man bija liels sainis ar Sniegbaltītes mantām. Beidzot es biju iekļauts ar oficiālu pavēli virszemes komandā un man bija jāstrādā lejā un jāpavada Bauers sarunās ar kosmodroma vadību. Mēs nevarējām te ilgi uzkavēties un pēc stundas lidojām projām. Sieviete kaut ko pateica Sniegbaltītei, tā iesmējās un nometa ķiveri. Ķivere nokrita, un aizripoja pa plātnēm. Sniegbaltīte ar roku pieglauda matus. Sieviete piespiedās ar vaigu pie viņas vaiga, un es nodomāju, ka abām ir silti.

Es paskatījos uz viņām, un viņas bija tālu. Tad Sniegbaltīte kaut ko pateica sievietei un pēkšņi skrēja atpakaļ, uz kuģi. Viņa uzkāpa pa trapu, skatoties uz mani, noraujot cimdus.

-Piedod, - viņa teica. – Es neatvadījos no tevis.

-Tā nebija viņas balss – runāja translators virs lūkas, ko paredzot bija ieslēdzis kāds no mūsējiem.

Taču es dzirdēju arī viņas balsi.

-Noņem cimdu, - viņa sacīja. – Te ir tikai mīnus piecdesmit.

Es atpogāju cimdu, un neviens mani neapstādināja, kaut arī kapteinis un dakteris dzirdēja un saprata viņas vārdus.

Es nesajutu aukstumu. Ne uzreiz, ne pēc tam, ne tad, kad viņa paņēma manu roku un uz mirkli piespieda pie savas sejas. Es atrāvu delnu, taču bija jau par vēlu. Uz apdedzinātā vaiga palika manas delnas purpura nospiedums.

-Nekas, - sacīja Sniegbaltīte, kratot rokas, lai nebūtu tik sāpīgi.

-Tas pāries. Bet, ja nepāries, jo labāk.

-Tu esi sajukusi prātā, - es sacīju.

-Uzvelc cimdu, citādi apsaldēsies, - Sniegbaltīte teica.

Lejā sieviete kaut ko kliedza viņai.

Sniegbaltīte skatījās uz mani, un viņas tumši zilās, gandrīz melnās acis bija pavisam sausas...

Kad viņas jau piegāja pie mašīnas, Sniegbaltīte apstājās un pacēla roku, atvadoties no manis un no visiem mums.

-Ienāc pēc tam pie manis, - dakteris sacīja. – Es tev roku ieziedīšu un pārsiešu.

-Man nesāp, - es sacīju.

-Pēc tam sāpēs, - dakteris teica.

Pēcvārds.

Gadu desmitus tā arī nesagaidījis, ka kāds kaut ko iztulkos no manu jaunības dienu viena no mīļākiem autoriem (Ja kaut kas arī ir bijis tulkots, neesmu manījis) nolēmu iztulkot pats vienu, senu, īsu stāstiņu.

Tagadējā kritika Kiru Buličevu sauc par nākošo labāko krievu rakstnieku-fantastu pēc brāļiem Strugackiem. Savos labākajos darbos viņš patiešām ir vienā līmenī ar brāļiem. Turklāt pavisam savādāks un nekad to laiku padomju varai pieglaimīgs. Ja Strugacki savos darbos bija negāciju atmaskotāji, Buličevs vairāk uzsvēra labo cilvēkā, un labāko padomju laiku fantastu darbos nebija nekādas komunistiskās partijas un tās vadošās lomas.

Protams, var tikai nožēlot, ka šis rakstnieks pie mums savā laikā netika iztulkots. Tagad, kad faktiski pēc liela laika sprīža pārlasīju kaut vai šo stāstu, kļuva skaidrs, ka tehnoloģiju ziņā tas ir novecojis. Zvērināts tehnokrāts to uzskatīs par arhaisku. Toties stāsta cilvēciskais, garīgais potenciāls nekur nav zudis. Savējie sapratīs...

(ils)