Kino nāvē lūdzu vainot "Zvaigžņu karus"

2007. gada maijā paliek 30 gadi, kopš sākās Luka Skaivokera un viņa draugu piedzīvojumi. Pazīstamais Krievu kinozinis Sergejs Kudrjavcevs visai savdabīgi atzīmē šo jubileju, izsakot savu, visai galēju redzes viedokli šajā replikā. [Tulkojums no žurnāla "Jesļi" 2007. gada maija numura.]

Gribu tūlīt izkliedēt iespējamās šaubas: 1977. gada filma "Zvaigžņu kari" man patīk, jo tā nav
tikai izklaidējoša un brīžiem visai uzjautrinoša fantastiska pasaka, bet arī īsts postmodernisma paraugs - daudzslāņains, dažādu jēgu kopojums, kuras var nolasīt gan paviršs pusaudzis, gan intelektuālis. Es principā atbalstu, saprotu un pieņemu, ieskaitot lentes "Impērijas prettrieciens" un "Džedaja atgriešanās", pat filmu "Zvaigžņu kari: I epizode - Slēptie draudi", kas parādījās 1999. gadā un atklāja jaunu ciklu, kas stāsta priekšvēsturi visiem notikumiem (kaut arī tālāk Džordžs Lukass liek vilties ar visu sižeta gājienu iepriekšēju paredzamību un māksliniecisko risinājumu šabloniskumu).

Faktiski jau vaina nav pašos "Zvaigžņu karos", kaut arī Lukass un visi, kas strādājuši kopā ar viņu, arī ir pielikuši roku kino būtības atšķaidīšanai, novedot to tikai līdz datorefektu demonstrēšanai un dzīvu un pilnasinīgu tēlu pārvēršanai par sava veida ekrāna robotiem, kloniem, marionetēm. Runa ir par to, ka pirms 30 gadiem uz ekrāna iznāca diezgan lēta fantastiska filma, kas ieguva, pārsteidzošus kases panākumus, un, kura izrādījās pagrieziena punkts kino vēsturē, kas tālāk devās pa savas attīstības viltus ceļu.

Lai kļūtu skaidrāka mana pozīcija, atgriezīsimies pie kino pirmsākumiem. Var teikt, ka jau no sākuma kino konkurēja divas līnijas: Lumjēru un Meljesa. Būtu nepareizi teikt, ka brāļu Lumjēru filmas uz ekrānu postulēja tikai dokumentālu realitāti - jo vilciens, kas šokēja publiku, it kā nesoties no kadra virsū skatītājiem, ir gandrīz trilleris, un pirmā kinokomēdija "Aplietais laistītājs", un žanra ainiņa "Bērna brokastis", tāpat citu opusu virkne ir pilnīgi inscenēti, izdomāti stāsti. Tieši tāpat, Žoržu Meljesu būtu nepareizi ieskaitīt tādas iluzoras īstenības radītājos, kurai nebūtu nekāda sakara ar reālo pasauli, bet visi viņa kinematogrāfiskie triki tiktu atzīti par formāliem eksperimentiem ar laiku un telpu, kas noved pie ticības zaudēšanas fiziskajai realitātei (ja izmantotu Zigfrīda Krakauera terminoloģiju).

Viss ir daudz dziļāk un neviennozīmīgāk - un bieži lumjēriskās un Meljesa kino straumes cieši savijas viena ar otru. Piemēram, viens no spilgtiem alegoriska autorkino pārstāvjiem Andrejs Tarkovskis bija kaislīgs "iemiesotā laika" piekritējs. Šī ideja bieži realizējās viņa darbos visai neparastos veidos, taču viņš patiesi līdz galam palika uzticīgs dzīves enerģijas saglabāšanas principam uz lentes, esot par sava veida "realitātes fenomenoloģijas" piekritēju. Režisors saprata kino, kā metodi pasaules tēlainai apzināšanai, tās unikalitāti var mēģināt apjaust, taču līdz galam izprast nevar. Un cilvēks, ar mākslas palīdzību izrauts no ierastās vides un pacelts visa būtības noslēpumos, arī izrādās ne līdz galam izprotams fenomens (te var atcerēties Pasternaka rindas:

"И прелести твоей секрет

Разгадке жизни равносилен"

- Ir dzīves atminējums līdzīgs tavas burvības noslepumam. Vai otrādi! - ZG piezīme.).

Jautājums: kāds tam visam konkrēti sakars ar "Zvaigžņu kariem" un "kino nāvi" vispār? Vienkāršāk būtu apvainot Džordžu Lukasu, viņa sekotājus un mācekļus, kā arī epigoņus un nožēlojamos amatniekus bezdomu izklaižu nekaunīgā tiražēšanā ar vienveidīgiem žanra un stila paņēmieniem, ražojot kā uz konvejera vienādas filmas, kuras nevar atšķirt vienu no otras, un galvenais - izkastrētas un nedzīvīgas, tāpat kā vienveidīgās mašīnas-roboti no filmas "Es - robots". [Starp citu, kā kloni robotu armijai no "Zvaigžņu kariem". - ZG piez.] Var vēl izteikt Holivudai dežūrpārmetumu par to, ka tā no filmām, kas domātas dažāda vecuma auditorijai, pārgājusi uz pusaudžiem domātām filmām, kad autoru uzstādījumu līmenis tiek nonivelēts līdz vidēji statistiskam tīneidžera gara spēju līmenim. Nu, un kā tad nepaiet garām vispārējai amerikāņu kino ekspansijai? Kā samierināties ar dažādu tautību un kultūru skatītājiem uzspiesto visai viduvējo priekšstatu par dzīves un mākslas vērtībām?

Taču arī šeit nav aprakta sāls! Kino kā mākslas erozija notiek apmēram pēc tāda pat nivelēšanas un individuālo īpatnību atņemšanas principa, pārvēršot to par plašu ļaužu manipulēšanas līdzekli, kā savā laikā Māršala Makluena fiksētā pāreja no "Gutenberga galaktikas" uz televīziju, kā operatīvāku un aptverošāku iedarbības līdzekli uz civilizāciju. Zvaigžņu kari noritēja nevis kosmosā un nevis tālā nākotnē, bet uz Zemes un mūsu laikos. Kino ir pārvērties tikai par tehnisku sistēmu cilvēku miljonu debilizācijai. Tas ir kļuvis tikai par instrumentu, ar kura palīdzību realitātei tiek atņemts tās fenomenoloģiskais statuss un tā tiek pārvērsta par virtuālu būtību, kur vairs nav skaidrs, kāds no apkārtējās pasaules modeļiem ir īsts, kāds - melīgs, mākslīgi iedvests.

Galvenais - notiek esības pamatu nomaiņa, kad pagātne tiek mitoloģizēta, tagadne it kā anihilējas, bet izdomātā nākotne pārvēršas par vienīgo reālo laiku. Ja par Krieviju joko, ka tā ir valsts ar neparedzamu pagātni, tad par Amēriku varētu teikt, ka tā ir pasaule ar iepriekš visiem zināmu nākotni. Valsts ar nenozīmīgu pagātni, kas Vēsturei aiz muguras rada leģendu no savas Rītdienas un Parītdienas, piespiežot arī pārējo civilizāciju līdzpārdzīvot tam, kas it kā notiks pēc daudziem gadsimtiem. Nenotikusī pagātne aizsūtīta kaut kur uz priekšu un pasludināta par vienīgo, eksistējušo uz pasaules; tās apgūšana jau pašā būtībā ir bezjēdzīga, tāpēc, ka nav iespējams novilkt striktu robežu starp reālo un iedomāto.

Tas nav "iemiesotā laika" kinematogrāfs, bet neredzamu esību viltus ēnu projekcija uz ekrāna, kā slavenajā Platona līdzībā par aizvēsturiskajiem cilvēkiem alā, kas zīlē par to, kas notiek ārpus tās, no atspulgiem uz sienām. Tā ir tikai nejauša gaismēnu spēle, kas nosapņota par nesasniedzamu pasauli, fantastisks redzes apmāns, kas pieņemts par realitāti. Kinematogrāfs vispār beidzās, kad tika palaists uz datora radītu attēlu mehānisms. Tā vairs nav "sapņu fabrika", tas ir bezgalīgu klonu konveijers.