Katastrofu filmas

Autore Aļona Ļubiča, žurnāls Fiļm.

Iznākot uz ekrāniem kinolentei "Poseidons" (2006.), katastrofu filmu vēsture apraksta pilnu apli un atgriežas sākuma punktā: Volfganga Petersena jaunais darbs taču ir klasiskā blokbastera ""Poseidona" piedzīvojumi" (1972.) rimeiks, bet minētā filma tiek uzskatīta par žanra aizsācēju.

Doma, sarakstīt romānu ""Poseidona" piedzīvojumi", rakstniekam Polam Galliko ienāca prātā, kad viņš veica kruīzu uz kuģa Queen Mary. Reiz, brokastu laikā kuģim pāri vēlās tik spēcīgs vilnis, ka ēdamtelpā apgāzās krēsli (galdi bija pieskrūvēti pie grīdas) un cilvēki nokrita uz grīdas. Pieredzējuši jūrnieki stāstīja pasažieriem, ka tie vēl ir nieki - Otrā pasaules kara laikā tādā pat situācijā nokļuvis kuģis, pilns ar amerikāņu karavīriem, gandrīz apgāzies. Būtu vilnis par dažām pēdām augstāks, visi aizietu bojā. Kaut gan, ja atvērtu lūku kuģa dibenā, tad iespēja tikt laukā tomēr būtu...

Tā Galliko ieguva sižeta līniju romānam ""Poseidona" piedzīvojumi", romāns iznāca 1969. gadā un tam bija lieli panākumi. Protams, Holivudu tas ieinteresēja un 70-gadu sākumā producents Irvins Allens sāka darbu pie kinoversijas.

Ilgu laiku neviena studija negribēja riskēt un uzņemt filmu ar tiem laikiem kolosālu budžetu - $5 000 000. Turklāt, bija zināms, ka "jūras projekti" reti iekļaujas budžetā. Filmēšanu divas reizes atlika un beigās Allens dabūja no saviem paziņām - baņķieriem solījumu, ka viņi ieliks projektā personīgos līdzekļus, ja inscenējuma summa pārsniegs plānoto. Tikai pēc tam 20th Century Fox deva ""Poseidona" piedzīvojumiem" zaļo gaismu.

Allenam izdevās sarunāt ainu pirms katastrofas uzņemšanu uz tā paša, iepriekš minētā kuģa Queen Mary. Aizraujošo ainu, kad kuģis apveļas, uzņēma ar mikrofilmēšanas palīdzību: mehānisko specefektu nodaļa uzbūvēja kuģa modeli pēc rasējumiem, pēc kādiem būvēja pašu Queen Mary (šodien šis modelis ir Losandželosas jūras muzeja eksponāts). Allens bija nolēmis uzfilmēt katastrofu pēc iespējas reālistiski, tāpēc viņš montēja kadrus, kas tika uzņemti ar mikrofilmēšanas metodi, kopā ar kadriem, kur apgriezās otrādi banketa zāle dabīgā lielumā. Ainām kuģa iekšienē nācās būvēt sarežģītas dekorācijas: banketu zāle, piemēram, bija projektēta simetriski grīdai pret griestiem, lai pēc "apvelšanās" dekorāciju pārbūve būtu minimāla. Dekorāciju daļa bija apgādāta ar sarežģītu hidraulisku sistēmu, kas ļāva tās noliekt vai iegremdēt ūdenī. (Vienu reizi, gan mehānisms ieklemmējās un kinokameras nonāca zem ūdens. Par laimi, filma palika vesela.) Izveicīgā filmēšana sajūsmināja, ne vien vienkāršo skatītāju, bet arī speciālistus: filma ieguva Kinoakadēmijas balvu par specefektiem.

Filmas finālā Allens bija iecerējis parādīt ne mazāk efektīgus kadrus: milzīgi liels glābšanas laivu skaits, kas rosās ap katastrofas vietu un kuģis, kas lēni grimst dzelmē. Taču naudas tam vairs nepietika, nācās apmierināties ar studijas kadriem, kur helikopteru apkalpes glābj varoņus no gaisa (turklāt kamera skatījās uz leju, tāpēc nebija redzams, ka filmēšana notiek uz sauszemes).

Inscenējuma lielums atļāva uzaicināt filmēties lielās un mazās lomās daudzas kinozvaigznes. Džins Hekmans, Šellija Vintersa, Leslijs Nīlsens, Ernests Borgnains, Reds Batons, Rodijs Makdauels un citas tā laika kinozvaigznes bija ar mieru veikt visus trikus, izņemot pašus bīstamākos. 52 gadus vecā Šellija Vintersa, divkārtēja Oskara laureāte, pirms filmēšanas ar treneri cītīgi trenējās peldēšanā, tāpēc, ka viņas varone bijusī Olimpiskā čempione glābj pārējos vienā negaidītā situācijā. Režisors Ronalds Nims uzņēma visas ainas hronoloģiskā kārtībā, lai nevajadzētu slēpt zem grima zilumus un rētas, ko aktieri ieguva filmēšanas laikā. Vēlāk visi aktieri atcerējās "Poseidona" uzņemšanu kā vienu no smagākajiem pārbaudījumiem savā mūžā.
Taču visas mokas atmaksājās pēc pirmizrādes. ""Poseidona" piedzīvojumi" kļuva par gada kases grāvēju. Filma ar 5 miljonu budžetu ASV savāca $84.6 miljonus un vēl $42 miljonus uz video. Vēl vairāk - ""Poseidona" piedzīvojumi" kļuva par kulta filmu, vēl tagad, kad kopš pirmizrādes ir pagājuši 30 gadi, eksistē oficiāls filmas fanu klubs.

Tā sākās katastrofu filmu laikmets.
Iedvesmojies no panākumiem, Allens tūlīt ķeras pie nākošā projekta, pie "Elles padebešos" [pie mums zināms arī ar nosaukumu "Liesmojošais debesskrāpis"]. Šoreiz jau studijas bija ar mieru finansēt jebkuras viņa ekstravagantās un dārgas iegribas.

Filmas pamatā Allens liek divus romānus - Ričarda Mārtina Sterna "Torni" un Tomasa N. Skortia un Frenka M. Robinsona "Stikla elli". Tiesības uz "Torni" nopirka studija Warner Bros. par 390 tūkst. dolāriem. Tiesības uz "Stikla elli" - studija Fox par 400 tūkstoiem. Tā kā abi romāni stāstīja par ugunsgrēkiem debesskrāpjos, studijas nolēma darboties pēc formulas "divi vienā": tās kopīgi finansēja projektu un sadalīja rādīanas tiesības: Fox ieguva ASV teritoriju, Warner Bros. rādīja filmu arzemēs. Tas bija pirmais lielu kinoindustriju kopējais projekts Holivudas vēsturē.

Scenārists Sterlings Sillifants diezgan viegli saveda kopā divu da²ādu grāmatu varoņus un sižetus, jo atšķirības starp tiem bija tīri simboliskas. Daudz sāpīgāk noritēja sākuma titru veidošana.
Filmā bija divi galvenie varoņi - arhitekts un ugunsdzēsējs. Sākumā arhitektu tēlot uzaicināja Stīvu Makvinu, taču viņš nolēma, ka viņam labāk patīk ugunsdzēsējs. Par arhitekta lomu ieinteresējās Pols Ņumens. Abi aktieri tajā laikā bija viena līmeņa zvaigznes, tāpēc pārrunas par to, kura vārds titros būs pirmais, ilga vairākus mēnešus. Galu galā tika atrasts kompromiss, Makvina un Ņumena vārdi titros parādās vienlaikus, turklāt viens no tiem gāja pirmais pa horizontāli, bet otrs - pirmais pa vertikāli (no tā laika tos sauc par diagonālajiem titriem). Pēc Makvina prasības scenārijs tika pārtaisīts tā, ka viņam ar Ņumenu sanāca vienāds repliku un priekšplānu skaits. Abi galveno lomu tēlotāji saņēma vienādu honorāru (pa vienam miljonam dolāru) un vienādus procentus no ienākumiem (pa 7,5 %).

Allens projektā piedalās, ne vien kā producents, bet arī kā viens no re²isoriem (kopā ar Džonu Gillerminu). Viņš atkal cenšas iegūt maksimālu ticamību, turklāt novedot to līdz apsurdam: pēc aculiecinieku stāsta, reiz Allens izšauj gaisā, lai izraisītu aktieros attiecīgu - šoka - reakciju. Filmēšana atkal notiek ekstremālos apstākļos: Pols Ņumens taisa gandrīz visus savus trikus. Pārējie aktieri neatpaliek no viņa. Lielāko daļu no dekorācijām, kas tika pagatavotas, kameru priekšā efektīgi sadedzina.

Kaut gan specefekti atkal notiek ar miniatūru nodeļu palīdzību, filmas bud²ets izrādās gandrīz trīs reizes lielāks kā ""Poseidona" piedzīvojumiem" - $14 miljoni.[tika uzbūvēta arī vesela daudzstāvu māja, lai tās kāpņu telpā varētu risināties būtiska glābšanās aina - tulk. piez.] Taču risks attaisnojas, "Elle padebešos" ASV nopelna $116 miljonus. 1974. gadā tā bija nedzirdēta summa. Holivuda saprata, ka ir atklājusi jaunu zelta dzīslu.

Tajā pat 1974. gadā studija Universal izlaiž uzreiz divas lielbudžeta katastrofu filmas - "Zemestrīci" un "Lidostu '75", kurās parādās pirmās, nepatīkamās, konveijera metodes pazīmes: abos projektos strādā vieni un tie paši aktieri - Čarltons Hestons un Džordžs Kenedijs, viens un tas pats operators - Filips H. Letrops - un viens un tas pats producents - Džennings Lengs.

"Zemestrīces" scenāristi veiksmīgi apvieno "divus vienā": ģeoloģisku katastrofu un dambja pārraušanu. Kaut kas līdzīgs notika 1928. gadā, kad seismisku svārstību dēļ pārrāva dambi pie Valensijas pilsētas Kalifornijas pavalstī, rezultātā bojā aizgāja 450 cilvēki. Abas "atrakcijas" nolemj rādīt pēc iespējas detalizētāki, tāpēc filma iznāk ļoti gara - sākotnējais variants ilgst gandrīz 3 stundas. Pēc studijas prasības filmu saīsina līdz 2 stundām un 9 minūtēm, daudzas ainas, kuru dēļ kaskadieri riskēja ar savām dzīvībām, paliek uz montāžas telpas grīdas.

Taču pat apgraizītā veidā filma atstāj spēcīgu iespaidu. Režisors Marks Robsons izmanto tiem laikiem revolucionāru metodi - "spoguļattēla" specefektus: 12- stāvu mājas sabrukšana tika filmēta greizā spogulī, kurā atspoguļojas vēl viens greizais spogulis. Ja abus spoguļus kustina vienu pret otru, var panākt patiesi reālu mājas sabrukšanas efektu. Studijā šis kadrs skaitījās iekšējās lietošanas "prikols": kino ļaudis bija tādā veidā "sagāzuši" ofisa ēku, kurā atradās pašu priekšniecība.

Filma saņēma Kinoakadēmijas speciālo balvu par sasniegumiem vizuālajos efektos, kā arī Oskaru par labāko skaņu. Sesurround sistēma ar spēcīgajiem dinamiķiem burtiski tricināja kinoteātrus: slavenajā Losan²elosas kinozālē Graumann's Chinese Theather pirms lentas demonstrācijas vajadzēja zem griestiem novilkt tīklu, tāpēc, ka no tiem krita apmetums. "Zemestrīce" iezīmē vēl vienu komercveiksmi: ar bud²etu $7 miljoni filma Amerikā savāc $79 miljonus.
"Lidostas '75" panākumi bija pieticīgāki: bud²ets $3 miljoni, kases ienākumi ASV tikai $25 miljoni. Sākumā "Lidosta" tika iecerēta kā TV filma, taču pēc tam producents D²ennings Lengs nolēma izmantot modi uz katastrofu filmām un uzņemt filmu kino. Speciāli filmai tika iznomāta lidmašīna Boing - 747 (noma - $30 tūkstoi dienā), kas tika pārkrāsota neesošas aviokompānijas krāsās, tajā tika uzņemti vairāki aizraujoši kadri dabiskā lielumā, kombinējot tos ar mikrofilmēšanu.

Pēc gada Universal izlaiž lentu "Hindenburgs", kurā režisors Roberts Vaizs samontēja aktierspēles kadrus ar katastrofas dokumentālajiem kino materiāliem. 1937. gadā vācu dirižablis "Hindenburgs", kas veica pārlidojumu no Vācijas un ASV, nolaišanās laikā aizdegās un nokrita uz zemes; kinooperatori, kas bija atbraukuši nofilmēt gaisa kuģošanas triumfu, uzņēma lentē varbūt pašus šokējošākos kadrus dokumentālā kino vēsturē. Efektīgam finālam scenāristi sacerēja detektīvsižetu par sabotāžu un nacistu slepeniem plāniem. Vaizs, kas agrāk strādāja pie Orsona Velsa "Pilsoņa Keina" montāžas, meistarīgi savienoja inscenētās epizodes ar arhīva materiāliem: ainu daļu viņš uzņēma ar rokas kameru uz melnbaltās lentes, bet pēc tam viņš apstrādāja materiālu laboratorijā, piedodot tam 30-to gadu kolorītu.
Taču vizuālie meklējumi nepaglāba "Hindenburgu" no izgāšanās. Problēma bija apstāklī, ka ugunsgrēks un dirižabļa krišana notika dažu minūšu laikā, tādēļ atrakcija, kuras dēļ skatītāji gāja uz kino, izrādījās pārāk īsa un publika jutās apkrāpta.
"Hindenburgs" kļuva par pirmo katastrofu filmu, kurai nebija panākumu. Turpmākās neveiksmes pierādīja tendenci: žanrs sāka izsīkt. Jaunās lentes vairs nespēja pacelties līdz pirmo panākumu līmenim, ne ar specefektu oriģinalitāti, ne ar pārliecinošiem sižetiem, ne ar nelaimes mērogu.

Filmējot "Meteoru" (Meteor, 1978., gigantiska meteora krišana Manhetenas centrā) tika iztērēti $16 miljoni, bet kases ienākumi ASV bija tikai $8,4 miljoni. "Lavīna" (Avalanche, 1978., apbērts kalnu slēpošanas kurorts) tika uzņemta ar kritiķu un skatītāju izsmieklu - jokdari pat pārveidoja filmas moto "Seši miljoni tonnu ledainu šausmu!" par "Seši miljoni tonnu muļķīga putuplasta!" Tas pats liktenis gaidīja filmas "Pilsēta ugunī" (City On Fire, 1979., par milzu ugunsgrēku) un "Kad beidzas laiks" (When Time Ran Out, 1980., par vulkāna izvirdumu) - ņirgas pēc izlaišanas uz ekrāniem un pilnīga aizmiršana pēc pāris mēnešiem. Beidzot "žanra krustēva" Irvina Allena uzņemtais "Spiets" (The Swarm, 1978., par to kā Amērikā iebrūk Āfrikas bites - slepkavas) savāc tikai $10 miljonus, kaut arī filmēšanas izdevumi sasniedz $21 miljonu.
Studijas mēģināja izlabot situāciju ar sikveliem, taču arī šeit tās gaidīja vienīgas neveiksmes. "Poseidona" turpinājumam "Pēc "Poseidona" piedzīvojumiem" (Beyond the Poseidon Adventure) - panākumu nebija. Jaunās "Lidostas '75" sērijas "Lidosta '77" un "Lidosta '79: Konkords" - izgāzās. Vēl vairāk, "Konkorda" testseansos skatītāji zālē tik skaļi smējās, ka Universal marketinga speciālisti steigšus mainīja reklāmas stratēģiju, sākot piedāvāt filmu kā komēdiju. "Zemestrīces 2" 1975. gadā tapušo scenāriju vairākas reizes pārtaisīja: te mainījās darbības vieta, te ierēdņiem pēkšņi ienāca prātā, ka plūdu vietā ir vajadzīgs cunami, taču 70-to gadu beigās projektu vispār slēdza tā bezperspektīvuma dēļ.

Žilbinoši katastrofu žanra klišejas izsmejošā komēdija "Aeroplāns!" (1980.) rezumēja: žanrs ir sevi izsmēlis.
70-to gadu katastrofu filmu norieta pamatā ir daudzi iemesli. Pirmkārt, bija zudis pirmeizīguma efekts. Otrkārt, visas iespējamās katastrofas jau bija izsmeltas (diez vai publiku varēja paķert ar meteoru vai bitēm - slepkavām). Treškārt, ar "Zvaigžņu karu" (1977.) iznākšanu uz ekrāniem sākās revolūcija specefektu jomā un miniatūrā filmēšana vairs nekotējās.

Tikai 90-to gadu vidū Amēriku pāršalca katastrofu filmu otrais vilnis: "Tornado" (1996.), "Neatkarības diena" (1996.), "Dienas gaisma" (1996.), "Dantes smaile" (1997.), "Vulkāns" (1997.), "Lietusgāze" (1998.), "Tikšanās ar bezdibeni" (1998.), "Armagedons" (1998.) un - beidzot - visu tautu un laiku lielākais kases grāvējs "Titaniks" (1997.). Šīs filmas parādīja, ka specefektu laikmetā panīkušais žanrs sāk jaunu dzīvi. Taču šajā laikā budžets jau bija uzpūties tik liels, ka katra jauna projekta izstrāde prasīja gandrīz tikpat daudz, cik raķetes palaišana uz Mēnesi.
Neskatoties uz to, ka mūsdienās katastrofu filmas ir visai rets viesis uz mūsu ekrāniem, gandrīz katrs no tiem ir liels notikums. "Ideālā vētra" (2000.), "Vertikālā robeža" (2000.), "Diena pēc rītdienas" (2003.), "Pasauļu karš" (2005.) pierāda, ka publikai joprojām patīk, ka to baida ar visādām nelaimēm. Tādēļ "Poseidona" jaunā kinoversija noteikti nekļūs par pēdējo katastrofu filmu kinovēsturē.

Katastrofu filmas - lielākie kases gabali.

1. "Titaniks" (Titanic), Paramount, 1997. Budžets - $200 milj. Ienākumi ASV - $600.8 milj. (1. vīkenda kase - $28.6 milj.), aiz robežām - $1.2 miljardi.

2. "Neatkarības diena" (Independence Day), Fox, 1996. Budžets - $75 milj. Ienākumi ASV - $306.2 milj. (1. vīkenda kase - $50.2 milj.), aiz robežām - $510.8 milj.

3. "Tornado" (Twister), Warner Bros., 1996. Budžets - $92 milj. Ienākumi ASV - $241.7 milj. (1. vīkenda kase - $41.1 milj.), aiz robežām - $252.8 milj.

4. "Pasauļu karš" (War of the Worlds), Paramount, 2005. Budžets - $132 milj. Ienākumi ASV - $234.3 milj. (1. vīkenda kase - $64.9 milj.), aiz robežām - $357.1 milj.

5. "Armagedons" (Armageddon), Buena Vista, 1998. Budžets - $140 milj. Ienākumi ASV - $201.6 milj. (1. vīkenda kase - $36.1 milj.), aiz robežām - $352.1 milj.

6. "Diena pēc rītdienas" (The Day After Tomorrow), Fox, 2004. Budžets - $125 milj. Ienākumi ASV - $186.7 milj. (1. vīkenda kase - $68.7 milj.), aiz robežām - $356 milj.

7. "Ideālā vētra" (The Perfect Storm), Warner Bros., 2000. Budžets - $140 milj. Ienākumi ASV - $182.6 milj. (1. vīkenda kase - $41.3 milj.), aiz robežām - $146.1 milj.

8. "Apollo-13" (Apollo 13), Universal, 1995. Budžets - $62 milj. Ienākumi ASV - $173.8 milj. (1. vīkenda kase - $25.4 milj.), aiz robežām - $181.4 miljardi.

9. "Sadursme ar bezdibeni" (Deep Impact), Paramount, 1998. Budžets - $75 milj. Ienākumi ASV - $140.5 milj. (1. vīkenda kase - $41.2 milj.), aiz robežām - $209.0 milj.

10. "Godzilla" (Godzilla), Sony, 1998. Budžets - $130 milj. Ienākumi ASV - $136.3 milj. (1. vīkenda kase - $44.0 milj.), aiz robežām - $242.7 milj.

11. "Elle padebešos" (The Towering Inferno), Fox, 1974. Budžets - $14 milj. Ienākumi ASV - $116.0 milj.

12. ""Poseidona" piedzīvojumi" (The Poseidon Adventure), Warner Bros., 1972. Budžets - $5 milj. Ienākumi ASV - $84.6 milj.

Šīgada filma "Poseidons" (Poseidon), Warner Bros., 2006. Budžets - $160 milj. raksta tapšanas laikā ieņēma 18. vietu, taču neviens nešaubās, ka desmitniekā filma iekļūs.