"Katanas ieceļotāji" ir tikai sākums. Pasauli pārņem jauna aizraušanās - galda spēles

23.februāris 2014 

image001Laikā, kad globālais tīmeklis mūs sapin kā zirneklis savā tīklā un komunikācijai ar pasauli vairs nav vajadzīga fiziska klātbūtne, runā, ka tuvojas jauns – galda spēļu zelta – laikmets. Datubāzēs ir atrodams vairāk nekā 60 000 dažādu galda spēļu, katru gadu tiek izdots ap 1000 jaunu. 

Prāta spēles visā pasaulē piedzīvo nebijušu popularitāti, un Latvija nav izņēmums. Katru nedēļas nogali spēlmaņi tiekas iepriekš norunātā vietā, lai līdz rīta gaismai nodotos prāta baudām.

Tas bija kaut kas TĀDS!
Līņā, ir drēgns, tumšs piektdienas vakars, kad pasaule šķiet visai nemājīga un depresīva vietiņa. Uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra satveru durvju rokturi, lai no lietus un prāta kūtruma patvertos dzeltenas krāsas spēļu pasaulē. Mani sagaida Ludo menedžeris Jānis Grunte, vasarīgā krekliņā, it kā prāta asināšana sildītu, liekot asinīm dzīslās ritēt straujāk.

Tāpat kā lielāko daļu (varbūt visus?) aizrautīgo spēlētāju, Jāni spēļu pasaulē ievilka Katanas ieceļotāji. “Ar Katanu ielīp visi,” noskalda puisis. “Kā jau caurmēra cilvēks, biju spēlējis tikai klasiskās spēles – Monopolu, Cirku, dambreti. Tas bija 2006. gadā, kad izdzirdēju par Katanas ieceļotājiem, iegāju grāmatnīcā, nopirku un uzpēlēju ar draugiem. Tas bija kaut kas TĀDS! Biju šokā no atziņas, ka galda spēle var būt tik interesanta, jo, tāpat kā vairākumam, man tās asociējās ar nodarbi, ko uzsāk, ja galīgi nav ko darīt, – trauki nomazgāti, pa televizoru neko nerāda, tad nu ar gariem zobiem no skapjaugšas noceļ noputējušu Monopolu un uzspēlē. Turpretī Katanas ieceļotāji tā pavilka, ka pusgadu mēs ar draugiem steidzāmies agrāk mājās no darba, lai pagūtu izspēlēt pēc iespējas vairāk partiju.”

Jānis joprojām reizēm uzspēlē Katanas ieceļotājus. Nē, tā gan nav, ka, līdzko pieķeras, tā uzvar, tas nebūtu interesanti. Puisis skaidro, ka lielākā daļa populāro spēļu ir radītas tā, lai nenovalkātos, bet ilgi paliktu svaigas un aizraujošas, līdz ar to tajās ir laba deva veiksmes. “Ja kāds izcili spēlē šahu, viņš vienmēr uzvarēs, nenotiks tā, ka viņam vienkārši neveiksies.” Piemēram, Katanā uzvara tiek nopelnīta pēc citiem principiem. Spēlēt var divi, četri vai pat seši cilvēki. Viena partija ilgst aptuveni stundu. Vai nākamajā partijā iespējama izaugsme, ko ietekmē iepriekšējā spēle? Nē, katra spēle ir jaunas dzīves sākums. Jānis mierina, ka katru reizi ir cits laukums, cita resursu pārdale, citas īpašās kārtis, kurām jāpielāgojas.

image002Prāta fitness
Vai konkrēta spēle laika gaitā attīstās? Jānis paskaidro, ka galda spēļu jomā ļoti populāri ir paplašinājumi jeb pielikumi, kas tiek pievienoti pamata spēlei, – salas, jauni celtņu veidi, vulkāni, džungļi, notikumi, kas atsvaidzina un nedaudz sarežģī spēli, padarot to garāku. Vienu un to pašu galda spēli ilgstoši katru dienu spēlēt tomēr nevar, jo, kā jau viss dzīvē, arī tā apnīk.

Jautāju, vai galda spēles var spēlēt vienatnē. Jānis stāsta, ka tagad ir modē galda spēles pārnest uz virtuālo vidi, lai būtu iespēja spēlēt, gaidot lidostā, garu braucienu laikā. “Virtuālais variants lieliski sadzīvo ar fizisko. Izdevēji atzīst, ka tas tikai sekmē galda spēļu noietu, jo spēlētāji nepārceļas uz dzīvi virtuālajā vidē, vienīgi paspēlējas un atgriežas. Galda spēļu būtība ir fiziskā esamība, cilvēki grib redzēt, kā spēle izskatās realitātē – trīsdimensiju telpā, aptaustīt. Nereti sākumā to izmēģina internetā un pēc tam nopērk. Līdzīg,i kā grāmata vai filma kādam patīk, citu garlaiko, arī spēļu gaumes ir dažādas, tāpēc ir labi to vispirms izmēģināt. Spēļu cenas ir visai augstas, tāpēc nevienam negribas pirkt kaķi maisā.”

Vasarā Jānis ar domubiedriem rīko galda spēļu nometni. Savācas pārdesmit entuziastu un četras dienas pēc kārtas to vien dara, kā aizrautīgi spēlē, miegam veltot četras piecas stundas. “Ja pēc šāda maratona brauc mājās un jūti mazuma piegaršu, skaidrs, ka tas jau ir slimīgi. Tas nozīmē, ka jāapstājas. Jā, reizēm pārņem sajūta, ka to varētu darīt visu dzīvi,” teic Jānis. Vaicāju, kāpēc azarta un emociju meklējumi citā realitātē uzskatāmi par pozitīviem. Tāpēc, ka tā ir smadzeņu fizkultūra, prāta fitness, atbild Jānis.

“Smadzenes, tāpat kā jebkurš muskulis, ir jātrenē. Ja tas netiek darīts, ar gadiem atrofējas. Esmu redzējis, kā 70–80 gadu veci onkuļi spēlē šahu un apgalvo, ka to darot visu mūžu. Galda spēles palīdz līdz dziļam vecumam saglabāt mundrumu, asprātību, spēju spriest un uztvert jaunu informāciju. Spēlētājs sasniedz labākus rezultātus mācībās un karjerā, jo prāta spēles palīdz attīstīt domāšanas reakcija. Cilvēks daudz ātrāk aptver notiekošo, uztver sacīto un spēj pieņemt lēmumu.

image003Spēles gars paliek
Viena no īpašībām, kas piemīt spēlmaņiem un reizēm viņus pašus kaitina, ir vēlme izmēģināt ko jaunu. Viņš nevis nodosies labai, pārbaudītai galda spēlei, bet vienmēr dos priekšroku jaunai, ko būs atnesis kāds cits. Jaunās spēles reizēm ir visai sarežģītas un asprātīgas, līdz ar to jaunas informācijas uztveršana arī citās jomās kļūst viegla. Mūsdienu cilvēki ir slinki apgūt ko jaunu, pierod pie kaut kā un lieto to gadiem, bet galda spēļu cienītāji – tieši otrādi – raujas izmēģināt ko svaigu.”

Jānis vērtē, ka spēlētāju komūnas kodols ir nemainīgs, visi cits citu pazīst, daži nāk klāt, citi pārceļas uz ārzemēm. Lai gan viņu pulkā ir arī meitenes, lielāko daļu veido puiši. “Laikam jau puiši nekad īsti nepieaug, mainās rotaļlietas, bet spēles gars paliek. Uz katriem desmit vīriešiem vidēji ir trīs sievietes, tomēr pēdējā laikā situācija mainās.”

Spēlētāji ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem. “Ar gadiem situācija mainīsies, jo mēs novecosim un turpināsim spēlēt. Es spēlēju astoņus gadus un nedomāju, ka pārtraukšu to darīt. Visticamāk, pēc gadiem 20–30 spēlēšu ar mazbērniem,” vērtē Jānis. Spēlētāji ir raiba publika, te var sastapt visdažādāko profesiju pārstāvjus – policistus, programmētājus, ārstus, ierēdņus.

Šarms, diplomātija un sadarbība
Tas notiek sensenos laikos. Jūras ceļotāji atklāj noslēpumainu salu, ko dēvē par Katanu. Jaunajā zemē viņi sāk saimniekot – būvēt ciemus, tiltus, pilsētas. Katram kaut kas pieder, bet, lai izdzīvotu agrīnajā ekonomikā, viņiem jāprot plānot, sarunāt, pārliecināt, mainīties. Kā jau dzīvē, sava loma ir arī veiksmei. Katanas valūta ir rūdas, resursi ir aitas, labība, māls un koks. Te ir arī bruņinieks un laupītāji. Slavas lauri piederēs tam, kurš savos īpašumos būs sabūvējis visvairāk pilsētu un ciematu.

Spēli 1995. gadā izgudroja vācu zobārsts Klauss Toibers. Īstenībā viņš strādāja trīs gadus – nesa izdevējiem, tie uzskatīja par sarežģītu. Klauss kaut ko vienkāršoja, kaut ko papildināja, līdz beidzot spēle nonāca veikalu plauktos un drīz vien kļuva populāra visā pasaulē. Spēle ir aizrāvusi desmitiem miljonu entuziastu un joprojām no veikalu plauktiem pazūd zibens ātrumā.

image004Katanieši kļuvuši par savdabīgu subkultūru, savējiem vien redzamu un aptaustāmu pasauli. Ir Katanas ieceļotāju spēļu vakari, turnīri, čempionāti, klubi, mediju lapas, virtuālās komandas, spēles, forumi un bildes mobilajiem telefoniem. Spēle ir guvusi lielus starptautiskus panākumus, saņemot prestižus apbalvojumus, piemēram, nominācijā Gada spēle Vācijā, kas spēļu pasaulē pielīdzināma Oskara balvai kino, Gada labākā spēle ASV un Gada spēle Krievijā. Galda spēļu dzimtene ir Vācija, kas kopā ar Franciju un ASV pieder pie spēļu lielvalstīm. Vācijā spēle Katanas ieceļotāji, kas tiek uzskatīta par nacionālo dārgumu, ir katrā ģimenē.

Jānis skaidro, ka Katanas ieceļotājos jāliek lietā šarms un diplomātija, jo visu laiku jācenšas pierunāt citus spēlētājus, bet vienīgais agresijas elements ir laupītāji, kas uzglūn svešiem resursiem. “Ja, piemēram, Monopolā kāds sāk uzvarēt, viņu nav iespējams apturēt, taču Katanas ieceļotājos potenciālo uzvarētāju var nobremzēt, nemainoties ar viņu resursiem vai citādi ietekmējot. Protams, arī dzīvē – ja kādam ir nauda, viņš investē un kļūst aizvien bagātāks, bet spēlē tas nav interesanti,” stāsta Jānis.

Līdz ar to var teikt, ka atšķirībā no Monopola, kas iemiesoja veco kapitālismu kā vienu lielu budzi, Katanas ieceļotāji pārstāv modernā laikmeta globālo ekonomiku, kuras pamatā ir sadarbība un māka aktīvi tirgoties. Tajā notiek politikas bīdīšana, lielīšanās, žēlošanās, dusmošanās, ķildošanās. Laime ir tik mainīga, tā tikko piederēja vienam, bet nu jau ir otra rokās.

Kad sākam runāt par čempionātiem un uzvarām, Jānis palielās, ka oktobrī pasaules čempionātā Vācijā stratēģiskajā spēlē Carcassone puisis no Latvijas izcīnījis trešo vietu. “Tas šobrīd ir lielākais un labākais sasniegums, lai gan Katanā esam bijuši arī pasaules čempioni.” Kas vajadzīgs, lai uzvarētu spēlē? Jānis paskaidro, ka Katanas ieceļotājos galvenā ir psiholoģiskā slodze, bet Carcassone laukumā jāspēj plānot, domāt stratēģiski un analizēt. “Puisis, kas pasaules līmenī ieguva trešo vietu, Latvijas čempionātos nezaudēja nevienā Carcassone spēlē.”

image005Spēlējiet ar bērniem!
Jānis uzskata, ka spēlēt var sākt divu trīs gadu vecumā un turpināt līdz mūža beigām. Tomēr galvenā mērķauditorija ir divdesmitgadnieki un nedaudz vecāki. “Pieci gadi ir labs vecums, lai sāktu spēlēt,” norāda puisis. “Esmu novērojis, ka bērni ir gatavi spēlēt jebko, ja ir kāds, kas ar viņiem uzspēlē. Piemērotas spēles piecgadnieki drīz vien iemācās spēlēt paši bez vecāku palīdzības. Mūsdienās cilvēki par prioritāti uzskata strādāt un pelnīt naudu. Ja ar bērnu neviens nenodarbojas, nav brīnums, ka viņš sēž pie datora, jo virtuālajā realitātē nevienu citu nevajag. Pēc gadiem pieciem vecāki skries pie psihologa un kliegs: dariet kaut ko, atraujiet viņu no datora, izvelciet no tīkla ķetnām!”

Taču problēmas saknes ir dziļākas, virtuālā atkarība sākās tad, kad bērns bija mazs un neviens negribēja ar viņu ņemties. Vieglākā izvēle ir uzlikt multeni, lai mazais sēž un skatās, jo – lai spēlētu un mācītu bērnu, ir vajadzīga pacietība. Jāņa atziņa ir rūgta: “Jo dziļāk ieejam tehnoloģiju laikmetā, jo mazāk no cilvēka tiek prasīta pacietība un ieguldījums, viss notiek, piespiežot dažas pogas, pat iepirkties var, neizejot no mājām.”

Jāņa drauga ģimenē Katanu spēlējot piecgadīgs puika, lai gan tiek uzskatīts, ka to var izmēģināt no desmit gadu vecuma. Kā vecāki palīdz bērnam? Viņi piedāvā iespējas – lūdzu, vari uzbūvēt ceļu te vai tur, A vai B variants, un mazais izvēlas. Ja piecgadnieka rokās nodotu visus resursus, ar tik sarežģītām izvēlēm viņš netiktu galā. Jānis piebilst, ka spēlēšana ir daudz interesantāks laika pavadīšanas veids nekā dirnēšana pie televizora ar čipsu paku rokā.

Jāņa ģimenē aug trīsgadīga meitiņa, kuras pacietība koncentrēties spēlei ilgst trīs četras minūtes, pēc tam viņas uzmanību piesaista kaut kas cits. Jānis piebilst, ka četru gadu vecumā bērni jau spēj noturēt uzmanību minūtes divdesmit vai ilgāk un saprast, ka kāds uzvar, kāds zaudē. Protams, katrs bērns spēli uztvers atšķirīgi. “Nav viegli palikt bērnam, visi cenšas ātri pieaugt un aizmirst, ka mirklis, kad bērns var būt bērns, ir tik īss,” pārdomās aizklīst Jānis.

Pēc viņa domām: jo agrāk bērns sāk spēlēt, jo labāk, jo galda spēles atvieglo jaunas mācību vielas apgūšanu. Bērns, kurš ir pieradis, ka viņam ik pa laikam tiek piedāvāti citi noteikumi, bez grūtībām tiek galā ar jaunu informāciju. “Spēlēšanās ar bērnu ir ilgtermiņa ieguldījums. Turklāt bērni spēlējot apgūst uzvedības noteikumus, robežas, kas ir ļoti svarīgi un īpaši aktuāli mūsdienu jaunajai paaudzei. Bērni saprot, ka nevar mētāt pa gaisu kauliņus, izsvaidīt kārtis – vienkārši tāpēc, ka tā nav pieņemts. Viņi saprot, ka pasaulē ir gan noteikumi, gan radošā brīvība, viņi sāk izprast cēloņus un sekas. Spēles veicina bērna attīstību.”

image006Vieta, kurā veidot attiecības
Kamēr runājam, cits aiz cita sāk ierasties spēlētāji ar savām dārgumu lādēm – spēļu kastēm. Viņi sarokojas, pārlaiž skatienu telpai, lai novērtētu potenciālos pretiniekus, ar kuriem būs jācīkstas, iekārtojas pie galdiem un lēnām izpako spēles.

Prasu, vai šahu arī kāds vēl spēlē. Jānis saka: protams, klasika, tā joprojām ir viena no vairāk spēlētajām spēlēm pasaulē, taču jāņem vērā, ka šahs ir abstrakts, bet mūsdienu cilvēkiem vajadzīga tēma, temps un atraktivitāte. “Pasaulē ir pārāk daudz kā jauna un cita, ko izmēģināt, lai atgrieztos pie vecā šaha. Onkulīši, kas sēž parkos un spēlē, dzīvo citā laikmetā.”

Kāda ir spēles psiholoģija, kur ir spēles kaifa moments? Varbūt spēle kā džins paver durvis uz papildu dimensijām, ļaujot ceļot dažādos laikos un vietās? Pamanu, ka Jānim raksturīgi atbildēt, pirms vēl esmu pabeigusi uzdot jautājumu, viņš teikto uztver jau gandrīz no pusvārda: “Tā ir laba sociāla aktivitāte, jo ļauj piedalīties dažādiem cilvēkiem, tostarp kautrīgiem un nesabiedriskiem. Kāds spēlēs klusējot, bet būs kopā ar citiem un jutīsies labi. Cits komentēs, jokos, bet nevienu netraucēs. Spēles kopības izjūta netraucē būt vienatnē. Spēle ir sociāls piedzīvojums, kurā veidot attiecības un risināt konfliktus. Strīdi, asi izteikumi, pārmetumi paliek spēlē. Kad kastei tiek uzlikts vāks, izpaustās negācijas paliek iekšā, bet pozitīvās emocijas tiek paņemtas līdzi. Nekad nav bijis tā, ka pēc spēles dalībnieki būtu apvainojušies cits uz citu un nesarunātos. Visi apzinās, ka spēles emocijas paliek tajā pasaulē.

Spēle ir laba ar to, ka tajā ir stāsts, tāpēc vienmēr ir par ko runāt un pārdzīvot. Ja draugi aiziet uz restorānu, kādam jāsāk un jāvada saruna, kas mēdz apsīkt un ne visiem ir saistoša. Tad iestājas neērts klusums. Spēlē klusums nekad nav neērts, tas ir dabisks. Aiz spēles var paslēpties, ja nav par ko runāt. Kad ir interesants gājiens, sarunas sāk raisīties. Spēles laikā cilvēki pārrunā arī pasaulīgas lietas, piemēram, jauno filmu, pasākumu, politiku.”

image007Rūdīti veči skatās uz ezīti
Kopā aplūkojam spēļu kastes ar daudzsološiem attēliem. Kad bruņrupuču mazuļi izšķiļas no olas un steidzas uz jūru, viņu ceļš ir šķēršļu un briesmu pilns. Tortuga ļauj izspēlēt šo mazo bruņrupuču cilts drāmu. Ir beidzot iestājies miers, bet Tumsas laikmeta karu postītā Blue Moon pilsēta vēl guļ drupās. Ir pienācis laiks atgūt tās spožumu un iegūt Zilā Mēness dieva svētību! Kamēr Šerloks Holmss meklē pēdas, turpinās baltā un melnā bruņinieka cīņa, 13. gadsimta Francijas karalis Filips Skaistais ceļ jaunu pili, bet rijīgā piraija notiesā kārtējo upuri.

Visai pārstāvēta ir kosmosa un zvaigžņu karu tematika, seko klasiskās spēles – galda hokejs, novuss, šahs. Izrādās, ka spēles ir intelektuāls bizness, jo izdevēji meklē autorus, kam ir iespēja laist klajā savas spēles. “Spēļu idejas, tāpat kā grāmatu, ir daudziem, bet ir visai grūti paredzēt, kas cilvēkiem patiks. Piemēram, ir spēles, kas man ne visai patīk, bet ir ieguvušas popularitāti,” Jānis rāda spēli, ko izgudrojis igauņu puisis. “Ceļš no autora līdz gatavai produkcijai ir garš. Puisis atnes no papīra izgrieztu spēli, mēs uzspēlējam, un, ja redzam potenciālu, process sākas.”

Ieraugu bērnišķīgu kasti ar ezīti. Brīnos, vai tiešām tā ir pieaugušajiem. “Jā, spēļu bildes mēdz būt mānīgas. Sēž baigie, rūdītie veči, skatās uz ezīti, lauza galvu un pie sevis bubina. Re, spēle ar skudriņām – patiesībā tā ir nopietna, stratēģiska ekonomiskā spēle. Bet ar skudriņām...”

Par spīti naivajam izskatam, nieka klucīši liek lauzīt galvu matemātikas doktoram. Lūk, spēle jauniešiem, kas vieglā, azartiskā veidā simulē sociālā tīkla aktivitātes. Vai arī latvieši ir atstājuši pēdas spēļu industrijas vēsturē? Jā, vienu spēli izgudrojis Edgars Zaķis, nesen izdota Jāņa Gruzinska vēsturiskā spēle Goldingen. “Būtisks jautājums: cik ilgi spēles dzīvos? Var gadīties, ka tās uz Ziemassvētkiem vienā metienā parādās, pusgadu padzīvo, un viss. Ja netiek pārdots simtiem tūkstošu spēļu, nopelnīt nevar, bet pasākums ir finansiāli ietilpīgs.”

Man patīk skaistie attēli uz kastēm. Jānis pasmejas: kastes vāks ir mušpapīrs, kas tikai piesaista interesenta uzmanību, tas vēl nenozīmē, ka iekšā būs krāšņa pasaule.

image008Dzīve interesantāka!
Durvju atslēga nosprakšķ un paliek iekšpusē. Pamazām telpas ir piepildījuši spēlmaņi – pārsvarā jauni puiši. Nekā, lūk, arī glīta blondīne, kas man uzreiz saka: “Čau! Uzspēlēsim?” Ingrīda Mieze spēlēšanā ieķērās pirms sešiem gadiem, kad ar draugiem uzspēlēja Katanas ieceļotājus. Ar pirmo reizi nesanāca, bet spēļu gara pūķis jau bija atmodināts. “Fīlings baigais, pavilka.”

Ingrīda palielās, ka online vidē vairākas reizes ir spēlējusi ar pašu spēles izgudrotāju Klausu. Viņa daudz laika pavada, spēlējot ar virtuālu interesentu pulku no visas pasaules. Spēles laikā tās dalībnieki čato angļu un vācu valodā. “Ja nespēj sarunāties, tad tikai spēlē un iestarpini sorry... Daudzi raksta vācu valodā, ko es nesapratu, bet interese bija tik liela, ka drīz vien sāku apgūt,” stāsta Ingrīda. Vēlāk ar neredzamajiem spēles partneriem viņa tikusies saietā Nīderlandē.

“Dzīvajā spēlēt ir foršāk, bet to nevar darīt vienmēr, kad gribas, tāpēc katru mēnesi maksāju simbolisku dalības maksu un spēlēju ar visas pasaules spēlmaņiem.” Ko dod spēlēšana. “Kā, ko? Dzīve interesantāka,” attrauc Ingrīda. Viņa pačukst, ka daudziem Ludo kluba biedriem esot pilna māja ar spēlēm, simtiem eksemplāru. Ar viņu gan tik traki vēl neesot. Kad draudzenes aicina ciemos un Ingrīda atsaka, viņas tikai nosmejas: “Ak tā, tev jau mači Katanā.” Ingrīda piebilst, ka online jāspēlē nopietni, ar atbildību, jo visi punkti krājas un veido reitingu, bet viņa taču pārstāv Latviju.

Uz kāda galda puisis uzmanīgi kārto veselu pasauli. Es to pazīstu – tā taču Viduszeme! Lūk, arī Frodo, Gendalfs, kaudzītē sabiruši elfi, troļļi, nez kāpēc vairāki Golumi. Tarass Vercešuks stāsta, ka šajā spēlē būs tikai divi spēlētāji – labais un sliktais. Tātad lielākā daļa pasaules pat nenojautīs, ka šajā piektdienas naktī uz kāda spēļu galda notiks kārtējā izšķirošā un sīvā tumsas un gaismas cīņa. Kā jau katru dienu šajā dzīvē. Spēle neesot sarežģīta, bet ar komplicētiem noteikumiem, kurus pēc pirmās reizes nevarot atcerēties. Tā varot ilgt pat sešas stundas. Tarass stāsta, ka uz klubu viņš nāk pēc saskarsmes un emocijām, jo vienatnē ar datoru neesot interesanti. Sastopu dažus lūdzošus skatienus: varbūt tomēr, vismaz vienu partiju, mhh?

Kad dodos prom, viņi paliek spēlējot līdz trim četriem no rīta. Eju pa Bruņinieku ielu, un man ir sajūta, ka aiz muguras tumsā šķiļas prāta dzirksteles.

image009

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/145827/pasauli-parnem-jauna-aizrausanas---galda-speles-reportaza-no-bruninieku-ielas