Katalonija, Spānija. 2008.

Pirmā diena.

Septembra vidū man bija izdevība kopā ar darba kolēģu grupu paceļot pa dažām Katalonijas skaistākajām vietām. Jāsaka, ka ceļojums izvērtās ļoti skaists, varētu pat teikt, negaidīti skaists, jo līdzšinējie priekšstati par šo zemi man vairāk saistījās ar studiju gados gūto informāciju, kas jau bija paguvusi pabalēt, un Barselonas Olimpiskajām spēlēm un TV reportāžām, taču, kā noprotat, no pilsētas jau tad bija redzams maz, galvenais akcents uz sportu.

Lidojām ar AirBaltic lidmašīnu Boing-737-200, iepriekš biju lidojis sen, tāpēc varēju salīdzināt līmeni. Padomju laiku lidojumi bija palikuši atmiņā ar milzīgu troksni salonā un iespiestību krēslā, kad ceļi duras priekšējā krēslā un kājas pakustināt gandrīz nevar. Šeit bija krietni ērtāk.

Nolaidāmies Barselonā, kur mūs jau gaidīja Impro Ceļojumu autobuss ar mūsu pašu šoferiem. Lai velti nekavētu laiku mēs tūlīt pat devāmies pirmajā iepazīšanās ekskursijāpa otro lielāko Spānijas pilsētu. Es teicu, Spānijas, taču Katalonija ir autonoma province. Pamattauta katalonieši ir atsevišķa tauta, kurai ir sava valoda no romāņu valodu grupas. Katalonieši dzīvo arī Valensijā, Balearu salās, Francijas Austrumpirenejos un pat Sardīnijā. Zemei ir ļoti sena vēsture, kas ietver sevi Senās Romas periodu, Vestgotu karalistes, pirms Spānijas apvienošanās laiku un beidzot moderno Spāniju, taču katalonieši vienmēr vēl sapņo par neatkarīgu valsti, tāpēc daudzās vietās uz māju balkoniem varēja redzēt izkārtus Katalonijas karogus, dzeltenu zelta lauku ar četrām sarkanām svītrām. Par to, kā radies karogs - senyera - viens no vecākajiem karogiem Eiropā, ir šāda 9. gadsimta leģenda. Vienā no kaujām izcilu varonību ir parādījis Barselonas grāfs Vilfreds I Matainais, kad viņu, asinīm noplūdušu, apsveicis karalis Kārlis II Plikpauris, viņš teicis, ka tavs vairogs ir zelta krāsā, tagad kā goda zīmi tu saņem sarkanu krāsu, un piespiedis plaukstu pie grāfa rētām, viņš ar četriem pirkstiem nobraucis pa vairogu, atstājot četras sarkanas svītras.

Tā radies Katalonijas ģerbonis un arī karogs, pēc kura parauga ir veidoti arī apkārtējo zemju karogi. Šodien kataloniešiem ir sava valsts Andora, taču skaidrs, ka tā ir tikai niecīga daļa no visām viņu apdzīvotām zemēm. Tāpēc vietām Katalonijā bija pamanāmi arī neatkarības kustības karogi - esteladas - ar zilu trīsstūri pie karoga kāta un baltu, piecstaru zvaigzni, kā arī ar dzeltenu trijstūri un sarkanu zvaigzni (pēdējais karogs pieder kustībai, kas grib apvienot vienā valstī visas kataloņu zemes).

Daudz gan mums sarunāties, ne spāniski, ne kataloniski neiznāca, taču divus vārdus vajadzēja iegaumēt noteikti. Hola! kas nozīmē sveiki un to noteikti bija jāpasaka vēršoties pret kādu. Kā arī gracias - paldies. Cilvēki tur bija ļoti pieklājīgi.

Katalonijas zeme nav pārāk auglīga, bet neatlaidīgā tauta ir mācējusi "audzēt maizi uz akmeņiem", tāpat arī izdevīgais tirdzniecības ceļu tuvums un... arābu iekarojumi - tajos laikos Arābu kalifāts, lai cik dīvaini arī neliktos, bija pasaules kultūras un zinātnes centrs. Tas viss noteica Katalonijas uzplaukumu un vēl joprojām tas ir attīstītākais Spānijas novads. Nozīmīgu devumu agrīnos Viduslaikos deva arī vietējās ebreju kopienas - sefardi. Izveidojās pat spāņu-ebreju valodas dialekts ladino. Asiņainajā Spānijas pilsoņu karā zeme tika stipri izpostīta un tāpēc Franko iepludina Katalonijā daudz spāņu strādnieku, taču Katalonija joprojām ir kataloniešu zeme.

Brauciens pa Barselonu mums sākās ar uzbraukšanu pakalnā uz kura atrodas Barselonas Olimpiskais stadions, kas pārsteidza ar savu kompaktumu un Olimpiskās lāpas izmēriem -maziņa. Pirmā apstāšanās, pirmie suvenīri, braucam tālāk uz skatu punktu, no kura atklājas Barselonas iespaidīgā panorāma. Tālāk ceļš ved lejā, pilsētā uz Barselonas simbolu - Svētās Ģimenes baznīcu (La Sagrada Familia) - arhitekta Antoni Gaudi nepabeigto šedevru, ko sāka būvēt 1882. gadā un ceļ vēl joprojām, arhitekta nelaimīgā nāve, pakļūstot zem tramvaja riteņiem, pamatīgi sajauca būves plānus, jo autors nestrādāja ar rasējumiem (kādi tur rasējumi? atliek ieraudzīt bildes), tāpēc par to, kāda varētu izskatīties pabeigtā baznīca autora iecerē, nav ne jausmas. Viss klāt piebūvētais ir variācijas par tēmu. Kādu laiku pat domāja, celšanu neturpināt, taču celtne ir pārāk iespaidīga.

Turpinot iepazīties ar Gaudi daiļradi, mēs braucam uz Guela parku (Park Güell), ko arī projektējis viņš un tur ir arī viņa dzīvojamā māja. Tāpat varam apskatīt citus viņa slavenākos veidojumus: pūķi - ķirzaciņu un pasaulē garāko solu uz terases virs galvenās ieejas.

Pēc parka apmeklēšanas un nelielas pastaigas pa to, atgriežamies Barselonas centrā kas pārsteidz ar monumentu Kristoforam Kolumbam un ziedošiem "pudeļkokiem". Mums paredzēta pastaiga pa Barselonas centrālo tūristu iecienīto bulvāri Ramblu. Vispār jau rambla ir sugas vārds, kas Katalonijā apzīmē bulvāri, kuras vidū atrodas gājēju promenāde, bet abās pusēs braucamā daļa. Tā kā iecienītākā Barselonas iela īstenībā sastāv no kādām piecām - sešām ramblām, kuru nosaukumus diez vai ir pa spēkam atcerēties nabaga tūristiem, tad iesakņojies vienkāršs nosaukums Rambla - ar lielo burtu. Saņemam brīdinājumu, ka, tā kā tur cilvēku kā biezs, tad tas ir arī iecienīts kabatas zagļu darba rajons. Par laimi, neviens mums neērtības nesagādā, kaut viens no kolēģiem vēlāk stāsta, ka manījis aizdomīgu pārgrupēšanos pūlī. Galvenais, ilgi nestāvēt uz vietas un visu laiku kustēties. Kaut gan, apstāties gribas, jo ir ko redzēt. Ēkas, cilvēki - statujas, tērpti visdažādākās drēbēs vai vispār bez tām, tirgotāji, kādi vien iespējami, ir arī visai interesants putnu tirgus. Kādā slēgtā galerijā pamanām dažādas milzīgas statujas, kas tiek gatavotas pilsētas svētkiem un tad svinīgi nestas krāšņās procesijās. Katra statuja pieder kādam konkrētam pilsētas rajonam vai pilsētai un ir arī tās simbols. No statuju izstādes nokļūstam tieši pilsētas tirgū. Jau ir vakars un tirgu slēdz ciet. Tomēr pagūstu apskatīt, ko tur pārdod. Visdažādākās jūras veltes, žāvējumi un kūpinājumi, klimats tāds, ka tikai tā varēja ilgāk kaut ko uzglabāt bez ledus. Daudz augļu, bet kaut kādus īpašus eksotus neredzu, tikai viss ir skaistāks un lielāks, nekā mūsu veikalos.

Pa tumšajām ieliņām un gar Jūras muzeja apgaismotajām telpām ejam uz tikšanās vietu, kur atkal sagaidām autobusu, lai brauktu uz Barselonas muzikālajām strūklakām, kuru priekšnesums skan vakaros. Šoreiz tiek atskaņota krievu klasiskā mūzika un strūklaku šaltis sniedzas pat 40 m augstumā.

Bez lielās la Font Magica de Montjuïc redzamas arī veselas ūdens kaskādes un strūklaku bulvāris. Jāsaka, ka izrāde nav gara, taču sakārtota pa seansiem - ir izvēle un cilvēku ir ļoti daudz. Pa dienu strūklakas nedarbojas, jo Pirenejos arī Katalonijā jūtams ūdens trūkums.

Tas nu ir arī pēdējais mūsu šī vakara kopējais piedzīvojums, braucam uz viesnīcu Barselonas pievārtē. Pirmā diena Spānijā ir beigusies.

Otrā diena.

Pirmais rīts Spānijā un agrāka celšanās, kas atmaksājas, jo braucam skatīties slavenas ēkas un vēlāk tur ekskursijas nāk bariem vien un sastājas liela rinda, jo visus jau nelaiž ēkā iekšā uzreiz. Mēs gan tiekam iekšā gandrīz uzreiz.
Pa ceļam uz pilsētas centru mūsu gids pievērš uzmanību savdabīgām izbūvēm kalnu nogāzēs, kas izrādās - kapi vai pareizāk kolumbāriju rindas, kas atgādina troglodītu mītnes. Klintīs ierīkot kapus ir grūti, tāpēc Katalonijā plaši izplatīta kremēšana. Tomēr kapi paslīd garām ātri un iebraucam 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma Barselonā, kas izveidojusies ap vecpilsētu. Ja paskatās pilsētas plānu, tad acīs duras vienādi kvadrātiski māju kvartāliņi, kas vedina domāt par pilsētas garlaicīgo izskatu. Nekā nebija! Katra māja ir unikāla, viena krāšņāka par otru. Izstāstīt to nemaz nevar, tas ir jāredz. Protams, pašas krāšņākās ir galvenās ielas. Barselonas attīstībai spēcīgu grūdienu dod arī Visas Spānijas izstāde 1888. gadā. Parādība, kuras nozīme pasaulē kādreiz, konkrētas valsts vēsturē, bez šaubām, bija lielāka.
Barselona iegūst savu galveno bulvāri - Passeig de Gràcia. Turpmāk arī mūsu ekskursija notiek uz tā, jo kā pirmo mēs apmeklējam Antoni Gaudi vienu no slavenākajām projektētajām dzīvojamām mājām - Casa Milà "La Pedrera", kas tapusi 20. gadsimta sākumā. Gaudi galvenās idejas vienmēr smēlis dabas formās un to apliecina izstāde, kas izvietota ēkas bēniņu stāvā. Izklīstam pa ēku, pieejami nav visi stāvi, bet galvenais apskates objekts, protams, ir ēkas jumts ar vēdināšanas kanālu šahtām un terasveida skatu laukumiņiem.Apskatāms ir arī 20. gadsimta sākuma dzīvoklis oriģinālā iekārtojumā. Protams, neskaitot Gaudi šajā laikā ir darbojušies vēl citi izcili modernisma arhitekti: Josep Puig i Cadafalch (autors Palau del Baro de Quadres jeb Āzijas mājai, kuru mēs apmeklējam vēlāk), Lluís Domènech i Montaner (autors Katalonijas Mūzikas pilij ar iespaidīgo skulpturālo veidojumu ēkas stūrī un balkonu kolonnādēm) un citi.
Pēc Mila mājas apmeklējuma mums dots brīvs laiks un es "izskrienu" kādu gabalu pa Grācijas bulvāri, lai pagūtu nofotografēt pēc iespējas vairāk, jo diemžēl neceru kādreiz atgriezties šajā pilsētā, kaut gribētos gan. Nevaru noturēties, neapmeklējis vēl vienu slavenu Antoni Gaudi projektētu ēku Casa Batlló. Ieejas biļete maksā 16 eiro, dārgāk nekā citur, bet ceļojuma sākumā nauda vēl turas. Tas ir tā vērts, jo ēkas interjers ir izcils. Uz jumta tādi paši kanāliņi kā Mila ēkai, tikai šoreiz mazāki, jo arī pati ēka nav tik liela. Un tad jau satikšanās un ekskursija uz Palau del Baro de Quadres. Mūsu gids noskaidrojis, ka tur iekšā laiž par brīvu. Ēkas stāvus okupējusi kāda Ķīniešu-mongoļu izstāde, kas īpašu interesi neizraisa un uz jumta ir daži interesanti skati uz pilsētu. Kāpjam lejā un dodamies uz vietu, kur mūs atkal gaida autobuss. Braucam uz Svētās Sirds baznīcu, kas atrodas kalna galā, Barselonas pievārtē. Pa līkloču ceļu, uz kura atrodas vēsturiska, atjaunota tramvaja līnija, uzbraucam kalna pakājē, tālāk ceļš ar funikulieri. Vēlāk izrādās, ka autobusa šoferi, mūs uzvezdami, iekļuvuši sprukās. Autobusi tur nedrīkst braukt, visiem jābrauc ar tramvaju. Taču iztiek bez soda, toties lejup mums iznāk braukt senlaicīgā
tramvajā. Jācer tikai, ka tas nav tramvajs, kas sabrauca Gaudi!
Bet es aizsteidzos notikumiem priekšā. Pagaidām mēs, sagaidījuši slīpos vagoniņus, dodamies kalnā, vērojot visai mežonīgo ainavu apkārtnē, kur sadzīvo opuncijas kaktusi ar priedēm. Temple Expiatori del Sagrat Cor ir diezgan jauna baznīca, kas celta 1961. gadā, taču tik un tā iespaidīga. Sākumā liekas dīvaini, ka tai blakus izvietojies ... lunaparks. Taču laikam Dievam netraucē, ja blakus baznīcai ir jautrība, ne jau vienmēr tur jābūt kapiem.
Izmantojam iespēju uzkāpt līdz paša Jēzus kājām. Nav tik traki, jo baznīcā darbojas lifts. Pati baznīca ir divstāvīga: lielā zāle zem plašās terases, mazākā ar ieeju no terases. Papriecājušies par skatu uz Barselonu, braucam lejā no kalna. Pusdienu laiks un pulcēšanās jaunai ekskursijai. iegūstam priekšstatu, kā sagatavot īstu katalonieu maizi. Ņemam grauzdiņu, ķiploka šķēlīti, tomātu, olīveļlu un sāli. Vispirms ierīvējam maizē ķiploku, tad tomāta šķēli, aplejam ar olīveļļu un apkaisām ar sāli. Pāris maizīšu un... vairāk neko arī nevajag. Bet tomēr jāpagaršo kaut kas īpatnējs, piemēram, lasis ar mūkzivi. Un kā tad bez sangrijas kokteiļa ar ledu!
Dodamies uz vecāko pilsētas daļu, šeit valda gotika, taču pa vidu visi citi stili. Noejam gar iepriekš minēto Mūzikas pili - Palau de la Música Catalana. Viens vārds - tas ir iespaidīgi.
Barselonas galvenajā katedrālē liels remonts, taču iespaidu par ēku var gūt. Vienīgi dažas ejas ir slēgtas un klostera pagalmā iekļūstam pa sānu vārtiem. Katedrāles pilnais nosaukums ir Cathedral de La Santa Creu i de Santa Eulalia. ī katedrāle ir Barselonas arhibīskapa sēdeklis.
Svētā Eilālija ir Barselonas līdzpatronese. Rakstos minēts, ka 13 gadus vecā meitene ar kaismīgu runu uzstājusies pret romiešu uzsāktām kristiešu vajāšanām. Par to pieņēmusi moku pilnu nāvi, romieši viņai norāvuši ādu un pakāruši uz āķiem. Tagad klostera pagalma dīķīšos un voljēros vienmēr tiek turētas 13 baltas zosis, kā simbols Svētās Eilālijas šķīstumam un nevainībai. Visai unikāla parādība, kaut gan, no otras puses, dažādu īpašu dzīvnieku turēšana īpašās vietās nav nekas īpašs. Lai atceramies kaut vai Tauera kraukļus.
Pastaigas beigās redzam arī kaut ko no modernās arhitektūras, taču laiks ir īss, vairāku miljonu pilsētu divās dienās neizstaigāsi. Iespaidīgākās jaunās ēkas paliek varbūtējai citai reizei.
Kādā pagalmiņā atkal redzam milžu statujas. Katalonieši mīl svinēt dažādus svētkus, bet vēršu cīņas pie viņiem nav modē.
Gluži negaidot esam atpakaļ uz Ramblas un mūsu pēdējā diena Barselonā iet uz vakara pusi.
Kā jau dienvidos, vakars iestājas visai strauji. Un atkal ceļš ved uz viesnīcu.

Trešā diena.

Ceļojuma trešajā dienā mums paredzēts brauciens uz galveno Katalonijas kristiešu svētvietu, Montseratas klosteri, kas atrodas tāda pat nosaukuma kalnos. Rīts ir skaists un ceļa mērķis redzams tūlīt pat, izbraucot no pilsētas. Tā ir apkārtnei visai unikāla kalnu grēda, jo izceļas ar savām zobainajām virsotnēm. Citi apkārtnes kalni ir visai līdzeni, vairāk atgādinot paugurus. Nu, Pireneju mērogā tie arī ir tikai pauguri. Nosaukums kalniem ir cēlies no to veidola: dažāda lieluma un izskata, vēja un lietus nogludinātu klinšu kopums, kas veido robainu virsotņu grēdu. Serrated kataloniešu valodā nozīmē robains. Katrai klintij ir dots savs nosaukums, bet augstākā virsotne ir Svētais Žeroni (1236m virs jūras līmeņa). Uz to no klostera var uzbraukt ar Svētā Jāņa funikulieri, bet var arī uzkāpt ar kājām. Pa to laiku ceļa serpentīns ved mūs arvien augstāk kalnā, atklājot arvien iespaidīgākus skatus autobusa abās pusēs: pa kreisi klintis, pa labi kraujas. Iespējams, gala ceļā kādu puskilometru dziļas. Uz klosteri var aizbraukt arī ar vilcienu, bet mēs atkal esam viena no pirmajām tūristu grupām un pagaidām pie klostera galvenajām celtnēm ir samērā tukšs.
Mūsu gids īsumā pastāsta, kāda varētu būt mūsu uzturēšanās programma. Vispirms, apskatīt galveno relikviju - Melno Madonnu, tad iziet nelielu pastaigu kalnos pie krusta, kas uzstādīt uz lielākās kraujas. Pēc tam atgriezties katedrālē, kur 11:00 parasti uzstājas Klostera abatijas zēnu koris. Skats ir iespaidīgs un klosteris ar klintīm nez kāpēc man atgādina dažas redzētas ainavas no filmas "Zvaigžņu kari".
Benediktīniešu klosteris kalnos ir slavens ar to, ka tur joprojām darbojas pati vecākā izdevniecība pasaulē, pirmā grāmata tur izdota 1499. gadā. Karaļa Artūra leģendu ciklā Montserata minēta kā vieta, kur glabājies Svētais Grāls, bet Bazilikas muzejā var redzēt El Greko, Dali, Pikaso un daudzu citu mākslinieku darbus. Diemžēl, mūsu ceļojumā muzeja apmeklējums nav paredzēts, taču tāpat iespaidu ir ļoti daudz.
Abatija, kas sākumā pieder Ripoles klosterim savu attīstību un uzplakumu sāk jau 10. gadsimtā. Un gadsimtiem ejot kļūst par arvien nozīmīgāku reliģisku centru. Gadsimtu gaitā Katalonijai veļas pāri daudzu karu viļņi, kas skar arī klosteri, tāpēc tur tiek celti arī nocietinājumi, taču 1811.-1812. gada Napoleona karu laikā klosteris tiek gandrīz pilnībā iznīcināts. Franči izposta gandrīz visu, taču Svētās Marijas tēlu izdodas paslēpt. kari beidzas un klosteris tiek atjaunots.
Pa veselu telpu amfilādi, kas ved augšup, mēs dodamies pie slavenās Melnās Madonnas statujas, kas pēc leģendām var būt pat atvesta no Palestīnas, kad sākās kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas. Par to, kāpēc koka tēls ieguvis melno nokrāsu, versijas ir daudz, ticamākā, ka to radījuši sveču vaska dūmi, kas gadu simteņos iesūkušies tēla koksnē. Tagad gan tas vairs nav iespējams, jo tēls atrodas aiz stikla. Pagājuši garām Madonnai, mēs nonākam mazā kapelā, kas atrodas aiz altāra. Madonnas tēls izstādīts tā, ka tas
redzams ar sejas pusi no lielās bazilikas, bet ar mugurpusi no kapelas. Brīdi pasēžam un tad dodamies laukā.
Lielākā daļa no grupas nolemj doties pastaigā uz tālumā redzamo krustu. Ceļš ved cauri parkam, kur ik pēc kāda brīža ir kāds skatu laukums vai kāds piemineklis kādam ar klosteri saistītam, nozīmīgam cilvēkam. Paveras skaisti skati uz klostera ēkām un tad pēc pamatīga kāpiena sasniedzam arī krustu ar apļveida skatu laukumu. Mums paveras skats uz pretējiem pauguriem, kas terašu veidā izlokas ielejas otrā pusē, stipri atgādinot kādu 3D topogrāfisko karti.
Ir skaisti, vienīgi skatu bojā uz krusta pamatnes plāksnes uzķēpātie uzraksti.
Dodamies atpakaļ, lai pagūtu paklausīties zēnu kori, kas esot izcils, lai gan mūsu Doma zēnu koris esot labāks. Bazilika pildās ļaudīm, daudz var dzirdēt arī krievu valodu. Tik tikko atrodam vietu, kur apstāties tā, lai kaut ko varētu arī redzēt. Uzstāšanās ir īsa, tikai divas dziesmas. Taču skats kopumā ir varens. Jādomā tikai par to, vai tas viss ir reāla lūgsna Dievam, vai vairāk tūristiem domāta atrakcija.
Taču, no otras puses, ja cilvēks pa īstam tic, tad viņš arī šajā tūristu pūlī atradīs mirkļus lai pabūtu vienatnē ar savu Kungu.
Atkal esam pagalmā un tagad ir brīvs brīdis, lai sarūpētu sev pusdienas un ieskrietu kādā suvenīru veikaliņā. To tur nav mazums un nopirkt var visu ko, arī ēdamas un dzeramas lietas. Piemēram, šokolādi, kas pagatavota pēc 1025. gada receptēm.
Pamazām, iespaidu pilni, dodamies uz auto stāvvietu, kurā tagad jau autobusu kā biezs. Braucam prom pa kalnu otru pusi un atkal jauni dabas skati liecina par dabas varenību. Mūsu ceļš ved uz kūrortpilsētu Rozesu ziemeļos no Barselonas. Laikam tagad laiks, pastāstīt, ka
katalonija sastāv no četrām provincēm: Barselonas, Žironas, Leidas un Taragonas. Mēs dodamies uz Žironu. Provinces nes to centru vārdus, kas ir arī lielākās Katalonijas pilsētas. Rozesa atrodas Žironas provinces ziemeļos Vidusjūras krastā un ir tipiska pilsēta šajā apvidū: rupji smilšainas pludmales, bulvāris, kas iet gar krastu, kur izvietojas galvenās ar tūrismu saistītās ēkas un šķērsielas, kas paceļas kalnos. Gar krastu dateļpalmu rindas un citu, mums eksotisku augu stādījumi. Uz ziemeļiem no pilsētas stiepjas Mežonīgais krasts. Pirms tā - jahtām un kuteriem pilna osta, un skaists saules riets jūrā. Atkal viena diena Spānijā iet uz beigām. Tikai īsa pastaiga pa pilsētiņas tuvējām ielām, kur izvietojas arī mūsu acīm neparasti mākslas veikali ar izstrādājumiem no Toledo tērauda, sākot no kabatas nazīšiem un beidzot ar bruņinieka bruņām un zobeniem. Cenas? Variet parēķināt, ja kabatas nazīši maksā no 50 līdz 100 eiro. Labāk paēst vakariņas un iet gulēt, jo pirmās trīs dienas ir bijušas tik piepildītas iespaidiem un pārgājieniem, kā nevienas citas šogad.
Tiem, kas grib uzzināt jaunumus no Montseratas, iesaku adresi:
http://www.abadiamontserrat.cat/

Ceturtā diena.

Rozesa ir maza pilsētiņa tāda pat nosaukuma jūras līča krastā. Abās pusēs no tās stiepjas klinšaini krasti, tāpēc šī piekraste nosaukta par Costa Brava - Mežonīgo krastu. Par pilsētas nosaukumu īstas skaidrības nav, populāra ir versija, ka tas radies seno grieķu kolonistu laikā, kuri bija atbraukuši no Rodas salas. Mūsdienu pilsēta sāk šeit veidoties ap Santa Maria de Roses klosteri, kas pirmo reizi minēts 944. gadā. Turpmākos gados pilsēta tiek nostiprināta ar cietokšņa mūriem, jo nemitīgi šīm vietām iet pāri visdažādākie kari. Kad nav karu, posta darbus reģionā veic vīnogu kaitēklis filoksēra - laputu pārstāvis, kas visā pasaulē savulaik ir nodarījis vīnogu audzētājiem milzīgu postu. 20. gadsimtā, īpaši pēc 2. pasaules kara pilsēta uzplaukst tūrisma un atpūtnieku iespaidota. To redzam arī mēs, jo pilsēta mums liekas kā tipisks kūrorts. Īpašas ekskursijas mums šeit nav paredzētas, taču ir noīrēts vietējās tūrisma firmas autobuss, lai vestu mūs uz
Figueresu - pilsētu, kurā atrodas pasaulslavenā mākslinieka Salvadora Dali Teātris - muzejs un arī viņa kaps. Pilsētas atrodas diezgan tuvu, kādi nedaudz pāri par 20 km. Šajā pilsētā Dali ir arī dzimis. Pilsēta nav liela, tajā dzīvo nedaudz pāri par 33 tūkst. iedzīvotājiem, gandrīz kā visas pilsētas šajā apvidū, tā izvietota starp pakalniem. Tāpēc braucamas ielas mijas ar gājēju šķērsielām, kas bieži vien ir kāpnes starp mājām. Salvadors Dali ir dzimis 1904. gada 11. maijā, bet miris 1989. gada 23. janvārī. Tātad viņš vēl bija dzīvs, kad mācījos par viņu mākslas vēsturē. Dali ir viens no sirreālisma novirziena dibinātājiem mākslā, ģēnijs, kas savi par tādu arī uzskatīja. Mēdz teikt, ka ģenialitāte robežojas ar ārprātu, laikam par Dali to var teikt pilnā mērā. Tomēr izskatās, ka viņš prata sadzīvot ar saviem dēmoniem.
Pilnā vārdā Salvador Domingo Felipe Jacinto Dalí i Domènech tātad piedzima 1904. gadā nepilnus trīs gadus pēc sava vecākā brāļa, arī Salvadora, kurš mirst no gastroenterīta pēc deviņiem mēnešiem - 1903. gadā. Tas ļauj Dali izvirzīt versiju, ka viņš īstenībā ir paša vecākais brālis, bet nomiris ir tieši viņš. Dali tēvs ir advokāts un Salvadora mākslinieciskās ievirzes atbalsta tikai viņa māte. Dali mācās zīmēt un
gleznot, taču ir ļoti ekscentrisks, tāpēc tā īsti mācības arī nepabeidz. Viņu aizrauj bohēma.
Liels trieciens viņam ir mātes nāve 1921. gadā no vēža. Dali studē Madridē, regulāri ierodas Parīzē, aizraujas ar dadaisma stilu mākslā. Spānijas mākslas kultūras centrā Residencia de Estudiantes, Madridē, Dali iepazīstas ar tā laika izcilākajiem spāņu kultūras pārtāvjiem: Pablo Pikaso, Dali ir cieša draudzība ar Pepín Bello, Luis Buñuel un dzejnieku Federico García Lorca. Dali mākslas akadēmiju nepabeidz, galvenokārt sava ekstremālā rakstura dēļ. Taču ar mākslu viņam viss ir kārtībā un tas ir sirreālisms. Dali strādā kopā ar Bunjuelu pie filmas "Aldalūzijas suns". tajā pat 1929. gadā viņš satiek savu nākamo sievu un mūža mīlestību Gala, īstajā vārdā Jeļenu Ivanovnu Djakonovu,
dzimusi intelektuāļu ģimenē, Kazaņā, 1913. gadā viņa ārstējas sanatorijā Šveicē, kur satiek franču dzejnieku, sirreālisma dibinātāju Polu Eluāru (Paul Éluard), iemīl viņu un vēlāk, 1. pasaules kara laikā no Krievijas brauc uz Parīzi, lai satiktu viņu un pēc gada apprecētos.
Piedzimst meita, taču Gala negrib kļūt par māti. Viņai vairāk interesē māksla, īpaši sirreālisms. Louis Aragon, Max Ernst un André Breton citi, Spānijas brauciena laikā viņa iepazīstas ar 10 gadus jaunāko Dali un piedzimst viņu lielā mīla. Gala reizē kļūst par Dali mūzu un arī menedžeri, kas māk pakļaut kaprīzo mākslinieku, saturēt viņu rāmjos. Bet ekscentrisks Dali ir bez gala, piemēram, ierodas uz viesībām ūdenslīdēja tērpā, un gandrīz nosmok, jo laikus nepagūst noņemt skafandra ķiveri.
Šeit neiztirzāšu Dali kā mākslinieku, jo tas ir vesela traktāta vērts darbs, turklāt tādus jau ir uzrakstījuši citi. Dali vecumdienās sāk domāt par sava vārda saglabāšanu, tāpēc viņa dzimtajā pilsētā, pārbūvējot vecu teātri, top viņa muzejs. Kad 1982. gadā Gala mirst, Dali ir galīgi satriekts un reiz pat viņa mājās Púbol pilī, Žironā notiek mīklains ugunsgrēks, klīst baumas, ka viņš gribējis doties pašnāvībā. Salvadors Dali pārceļas uz dzīvi uz savu teātri - muzeju. Dali mirst no sirdstriekas 84 gadu vecumā un apglabāts kriptā, savā muzejā.
Turp mēs arī dodamies. Tā ir savāda ēka, kā cietoksnis, uz kura mūriem uzstutētas lielas, baltas olas. Mājas iekšējā pagalmā novietota arī Dali lepnā automašīna un, protams, viņa darbi: gleznas, skulptūras, instalācijas. Viss rada visai dīvainu iespaidu. Taču ir ko redzēt. Pēc tam mums ir nedaudz brīva laika pilsētā un izmantoju to, lai apmestu nelielu loku pa apkārtējām ielām un nejauši ievēroju īpaši bagātīgu Dali mākslas priekšmetu veikalu.
Protams, ka tās ir kopijas, bet Rietumos jau māk savas slavenības pārvērst zīmolos.
Veikals pēkšņi piepildās ar trokšņainu krievu tūristu baru, kuram viņu gids sāk skaidrot, kas tas par veikalu, izrādās, ka tas pieder Dali brālēnam. Ja jau tā, tad reklāma nostrādā un arī es nopērku dažas lietiņas, kas man pa kabatai.
Vēl pēdējās minūtes Figueresā un daži foto pie skaista mājiņas, netālu no autobusa stāvvietas, zied bugenvilejas un citas puķes. Skaisti! Paliec sveika Figueresa!
Atgriežamies Rozesā, kur mūs gaida pēcpusdienas izbrauciens ar kuģīti gar Mežonīgo krastu. Uz mazu pilsētiņu Kadakesu un atpakaļ. Tas atkal ir viens interesants piedzīvojums. Klinšainu krastu skati, kokiem apaugušas klintis, kailas klintis. Nav ļoti augstas, bet tik un tā
skaisti. Nelielu atrakciju sarīko jūrnieki, braucot pa vietām, kur satiekas jūras straumes, tāpēc kuģis šūpojas viļņos tā, ka ļaudis bēg no kuģa priekšgala, jo viļņi nošļaksta tos slapjus. Pa lēnu, skaistu ostas akvatoriju mēs iebraucam mīlīgā, mazā pilsētiņā Kadakesā. Pa šauru, dīvainiem akmeņiem bruģētu ieliņu uzkāpjam paugurā, kur ir neliels skatu laukumiņš ar ieeju baznīcā, kur var apskatīt altāri, kas grimst tumsā. Izrādās, ka jāiemet naudiņa, tad iedegas gaisma un altāris top redzams.
Izmetam līkumu pa krastmalu, patiešām pilsēta ir ļoti kolorīta, skaistums gluži vai virmo gaisā. Nav jau brīnums, ka bērnībā te bieži ir bijis arī Salvadors Dali. Pilsētu ir apmeklējuši tādi mākslinieki kā: Pablo Picasso, Joan Miró, Marcel Duchamp, Antoni Pitxot, Henri-François Rey, Melina Mercouri un Maurice Boitel.
20. gadsimta sākumā daudzi kadakesieši, pēc dažām ziņām pat 1200 - 1/3 daļa no pilsētniekiem, devās peļņā uz Kubu un daudzi no viņiem bagāti arī atgriezās un cēla lepnas mājas. Tās var redzēt vēl tagad (piemēram, "Casa Blava" - Zilo māju), atgriezušies pat lepni pievienoja saviem vārdiem vārdu Amerikano.
Bet mēs turpinām braucienu ap Cap de Creus pussalu. Pariņķojuši kādā vietā, no kurienes varot redzēt Dali celtu māju, atklāti sakot es tā arī nepiefiksēju, kurā tā bija, grie˛am atpakaļ. Tagad jau brauciens norit mierīgāk, jo kuģis turas tālāk no krasta. Stāsta, kad pūš ziemeļvējš - tramontana, kuģošana pat nenotiek, jo viļņi ir pārāk lieli maziem kuģīšiem. Mums laimējas ar skaidru, mierīgu laiku, saule jau tuvu horizontam, kad atgriežamies Rozesā.
Nezinot vietējās paražas, beigās vēl izgāžos un kāpju nost no kuģa, jūrnieku nelaipnu skatienu pavadīts. Kad tiek nolaists traps, viens no jūrniekiem piesien pie borta spainīti ar rokturim piestiprinātu zvaniņu. Izrādās, ka izkāpjot, tur jāiemet kāda naudiņa, lai zvaniņš nozvana, tā kā esmu viens no pirmajiem, tad neattopos, kas jādara. Ko nu vairs, nekāpšu taču pret cilvēku straumi atpakaļ. Jā, braucot uz ārzemēm, jāiepazīst dzeramnaudu došanas likumi. Kam dot un cik dot, un vai vispār dot.

Piektā diena.

Pienākusi piektā ceļojuma diena. Mums paredzēts brauciens uz Žironu, tāda pat nosaukuma provinces centru. Žironas pilsēta atrodas pie Onijaras upes, pie tās ietekas Teras upē. Pati Onijara sadala pilsētu divās daļās: vecajā un jaunajā. Vecās pilsētas nami un dažviet arī jaunās pilsētas ēkas atrodas upes pašā krastā, ar izvietojumu atgādinot Venēciju, kaut gan ēkas ir pilnīgi savādākas. varētu pat teikt - skarbas. Pretstatā visam tam, kas redzēts iepriekš.

Apstājušies jaunpilsētas - nosacīti jaunpilsētas - pusē, mēs pa gājēju tiltu dodamies uz vecpilsētu. Mums priekšā paceļas diža katedrāle, uz kuras ieeju ved lielas kāpnes, taču... durvis ir ciet. Uzzinām, ka ieeja atvērta kompleksa otrajā pusē. Ejam pa renesanses un vecāku stilu ēku apņemtām šaurām ieliņām, kas ved kalnup. Senatnes elpa - tā laikam to sauc. Visapkārt kā īstas dekorācijas senatne, kur mierīgi var uzņemt filmas par Viduslaikiem, lieki neizdodot ne grasi.

Žirona ir tā pati Gerunda, ko par savu citadeli izveido romieši. Vēlāk šeit valda vestgoti, tad mauri, Kārlis Lielais atkaro pilsētu. 878. gadā Žirona nonāk Barselonas pakļautībā.

12. gadsimtā pilsētā ir plaša ebreju komūna un šeit atrodas viena no nozīmīgākajām kabalas skolām Eiropā. Vēlāk pilsētai iet pāri visi kari, kas plosījušies šajā apvidū, jaunajā pilsētas daļā mēs aplūkojam arī pieminekli Žironas aizstāvjiem Napoleona karu laikā. Taču pagaidām mēs pa senlaicīgu parku dodamies arvien augstāk. Līdz nonākam pie arābu pirts ēkas, kura par mazu samaksu, īsā ekskursijā ir apskatāma arī no iekšpuses. Tās gan ir labi saglabājušās drupas. Taču iespaidu par to visu dod.

Pilsētā savienojušies visi stili, kas kādreiz šeit izmantoti. Gotika, renesanse, baroks. Galvenajai katedrālei arī ir iespaidīgas kāpnes un galvenā fasāde baroka stilā. Pati katedrāle celta gotikas laikā un tās galveno jomu klāj lielākās akmens arkas pasaulē, apmēram 23 m. Katedrāle sākta būvēt 14. gadsimtā. Katedrāles iekšienē jūtamies kā muzejā, bagātīgi rotāti altāri sānu jomos un kapelās, klostera apejas augšstāvā - iepriekšējo gadsimtu augstāko garīdznieku tērpi. Muzejā senas statujas un ar roku rakstīti Svētie raksti. Vecākie no 975. gada.

Izstaigājuši pa vecpilsētu, mēs meklējam vietas, kur varētu paēst pusdienas, parastā problēma, ka šādas vietas ir uz katra stūra un, kad izvēle ir pārāk liela, arvien grūtāk ir izvēlēties. Man jau šī problēma nav tik aktuāla, jo nekāds īpašs gardēdis neesmu un maciņš nav tik biezs, lai būtu ļoti izvēlīgs, taču citiem tas sagādā problēmas. Neēduši jau nepaliekam. Joprojām daudzās vietās uzmanību piesaista uz ēku balkoniem izkārtie Katalonijas un reizēm tās neatkarības kustības karogi. Jūtams, ka kataloniešu sauklis CATALUNYA NO ÉS ESPANYA joprojām šeit aktuāls, taču to, vai reiz būs tāda valsts Katalonija, laikam noskaidros tikai nākošās paaudzes.

Laiks šajā mazliet skarbi padrūmajā pilsēta, ko vēl pastiprina apmākušās debesis, mums iet uz beigām, atgriežamies autostāvvietā, kur sagaidām autobusu, lai dotos uz vienu no Katalonijas vīnkopības centriem - Villafranca Del Penedes. Konkrēti uz Torres vīna dārziem un ražotni. Kompānija dibināta 1870. gadā un tās īpašnieks toreiz ir Haime Toress. Viņa dzimta uztur vīna ražotni vēl līdz pat šim laikam un ar Toresu muižu iepazīstamies arī mēs. Tagad tur dzīvo jau 5. Toresu paaudze. Protams, uz pašu muižu mūs neved, tur pieeja liegta, bet ar īpašu ēku - muzeju, kur tiek parādīta neliela filma un dodamies nelielā izbraucienā ar auto vilcienu gar vīnogulāju laukiem uz vīna, liķiera un brendija ražotnēm, tur paredzēta neliela iebraukšana it kā vīna pagrabos, kur tiek izspēlētas pāris teatralizētas etīdes, taču no paša ražošanas procesa praktiski neko neredzam. Autovilciens atgriežas pie muzeja, reizē arī veikala un degustācijas zāles. Atļaujos pagaršot arī kādu no vīnogām. Tās gan ir speciālas šķirnes, kas nav domātas ēšanai, kaut ir viscaur ēdamas un garšīgas. Muzeja telpās, vienā stūrī nobaudām uz galda izliktos vīnus. Man personīgi garšīgāks liekas pirmais, ko mums iedod, pārējie neiet pie sirds, bet tā jau ir gaumes lieta un nekāds speciālists neesmu un arī negribu būt. Torres vīnus var nopirkt arī Latvijā, tāpēc nejūtu vajadzību tur kaut ko pirkt. Muzejā var iepazīties ar seniem priekšmetiem, darbarīkiem un citām lietām, kas saistītas ar vīnu, sākot ar sengrieķu amforām. Tāpat ir arī stendi, kas veltīti Toresu dzimtas vēsturei.

Ceļojumu laiks šodien beidzies un braucam, nē, ne atpakaļ uz Rozesu, bet šoreiz jau uz pēdējo mūsu apmešanās vietu Katalonijā, uz Sidžesu. Šoreiz uz dienvidiem no Barselonas.

Kad iebraucām Sidžesā, ir skaista pēcpusdiena, tāpēc par pilsētiņu vairāk pastāstīšu citudien, kad mums paredzēta speciāla ekskursija pa to. No pirmā acu uzmetiena tā līdzinās Rozesai. Tāds pat bulvāris (avēnija) gar krastu, tādas pat pludmales, tādas pat viesnīcas un villas bulvāra "sauszemes" pusē, taču viss ir mērogā iespaidīgāks un krāšņāks, kā jau tālāk dienvidos. Izejam nelielā vakara pastaigā. Šauras ieliņas, kas apbūvētas lielāko tiesu ar četrstāvu ēkām. Pirmajā stāvā veikaliņi, visur, kur vien iespējams - krāšņumaugi. Agaves, jukas un banānkoki, palmas un cikadejas. Atgriežamies krastmalā.

Jūras bulvāris reizē ir arī lēzens dambis, kas aizsargā avēnijas (Passeig Maritim) ēkas no viļņiem vētras laikā, tāpēc vietās, kur pieslēdzas šķērsielas, zem tās izveidotas caurtekas, lai ūdens, kas ticis pāri dambim var aizplūst atpakaļ jūrā. Mēs gan vētru nepiedzīvojam un laiks atkal uzlabojas, saule riet un pāri dateļpalmu alejai var vērot krāšņu saulrietu. Protams, ka visur aug arī dažādi citādi mums eksotiski augi. Sidžesa ir skaista, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tāpēc, par spīti ne visai ērtajai gultai vari justies laimīgs, ka liktenis ir ļāvis kaut dažas dienas padzīvot šajā pilsētā, kuras skaistumu jau no laika gala ir iecienījuši daudzi Spānijas mākslinieki.

Sestā diena.

Sestā diena Spānijā atkal atausa ar skaistu, siltu laiku un šoreiz mūsu plānos bija apmeklēt vēl divas pilsētas Katalonijas dienvidu daļā. Vēl pārbaudām, ka peldlietas no iepriekšējā vakara kārtīgas izplunčāšanās Vidusjūrā ir sausas un ejam uz autobusu. Mūsu gidam Arnim Ozolam nāk talkā jauna latviete Dina, kas pāris gadus dzīvojot Spānijā ir labi iepazinusi vietējās kultūras celtnes un cilvēkus. Vispirms braucam uz Reusu - pilsētu, kas slavena ar savām  modernisma stila ēkām (Rīgā to pazīst kā jūgendstilu). Protams, Reusa var lepoties arī ar to, ka tur 1852. gadā dzimis slavenais arhitekts Antoni Gaudi. [Spāniski viņa vārdu raksta - Antonio, tāpēc parasti tā arī raksta latviski, lai gan pareizāks ir variants Antoni.] Jāpiebilst, ka maza pilsētiņa 5km no Reusas - Riudoms - arī pretendē uz viņa dzimšanas vietu, taču mums jau tas nav tik būtiski. Pašlaik Reusā dzīvo pāri par 100 000 cilvēkiem un Latvijas mērogam tā ir kā Liepāja vai Daugavpils. Reusas apkaime ir slavena ar saviem vīniem un stiprākiem dzērieniem. Taču no arhitektūras viedokļa, protams, modernisma stils: jau iepriekš minētais arhitekts Lluís Domènech i Montaner (Casa Rull), viņa dēls Pere Domènech i Roura (Casa Marco), pilsētas arhitekts Pere Caselles (Casa Grau), Joan Rubió i Bellver (Xalet Serra) un citi. Fotografēju ēkas un vecā problēma: vai nu klausies un netaisi bildes, vai arī taisi un, tad maz dzirdi. Tāpēc interesentiem iesaku ādu saiti: http://www.reus.cat/pagina.php?codi=1511a&l=en

Tur viss mazliet sīkāk pateikts. Pati krāšņākā un formām bagātākā modernisma ēka pilsētā ir Casa Navàs - Lluís Domènech i Montaner darbs, 1901. - 1907.) Ēkas krāšņums īpaši izpaužas arī tās interjeros, tāpēc vēlreiz varu ieteikt apmeklēt minēto mājas lapu, kur bildēs tas labi parādīts, diemžēl mums ekskursija neparedzēja kādā ēkā ieiet dziļāk. Tāpat mazliet žēl, ka mūsu ekskursijas laiks nebija mazliet vēlāks, jo tad mēs nokļūtu pašā rudens svētku gūzmā, kurai Reusa jau gatavojās, jo zināms svētku noformējums pilsētā bija manāms, varat ieskatīties šeit: http://www.fotolog.com/dimoniet1960/40048444

Reusa sniedz mums arī mācību, kas notiek, ja arhitektam dod pārāk lielu vaļu. Mēs apskatām kādu daudzstāvu dzīvojamo ēku rajonu, kas būvēts 20. gadsimta otrajā pusē. Autors mēģinājiskatru stāvu ēkai pagriezt par 45 grādiem, radot fasādē pamatīgu jucekli un milzum daudz nevajadzīgu plakņu, kas atklātas atmosfēras iedarbībai. Tā kā tie ir lētie dzīvokļi, tad droši vien materiāli apdarei arī ir bijuši lēti un tagad no fasādēm kaut kas nepārtraukti drūp nost. Savu roku pieliek arī māju iemītnieki, kas nav no tiem augstākajiem sabiedrības slāņiem. Pilsētas vadība tomēr ēkas remontē un mēģina uzturēt kārtībā, tomēr slavens arhitekts tās projektējis. Kāds - neteikšu, lai lieku reizi nepārkāptu ētikas kodeksu - kritizēt var tikai autora klātbūtnē.
Ne tik tālu no Reusas atrodas Katalonijas dienvidu centrs Taragona. Sena pilsēta, kuras vēsture pazīst uzplaukumu Senās Romas laikā. Mēs dodamies uz turieni. Pilsētā dzīvo kādi 150 tūkstoši, bet kopā ar priekšpilsētām apmēram pusmiljons cilvēku. Romas laikā to sauca par Tarraco, tā bija Hispania Tarraconensis provinces centrs, bet tās pilns nosaukums - Colonia Iulia Urbs Triumphalis Tarraco. Lepni! Bet arī pilsēta bija lepna - otrā lielākā tūlīt aiz Romas. Toreiz tajā dzīvoja ap 40 000 iedzīvotāju un tiem laikiem tas bija ievērojams skaits.
To var iedomāties, skatoties uz tā laika pilsētas maketu.
Pilsēta izauga, pateicoties savam izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim. Bet dibinājuši to, pēc vēsturnieku datiem, ir jau feniķieši. taču jebkura slava paiet un Roma krīt barbaru priekšā, Pirenejos saimnieko vestgoti un ieviešoties kristietībai vecā, varenā impērijas arhitektūra vairs nav vajadzīga.
Pilsētnieki pamazām nojauc romiešu būves, lai uz to pamatiem būvētu savām vajadzībām piemērotas ēkas. Taragonas vecpilsētā tādas var arī redzēt. Acīmredzami, daudzām ēkām 1. stāvā izspiežas no mūra seno būvju atliekas, vietām drupas stāv atsevišķi, atkal var sajust īstas senatnes elpu. Mēs pieejam pie Svētās Teklas katedrāles, uz kuru ved lielas kāpnes. Šeit var redzēt, kā viens laikmets ir nomainījis otru: uz seno romiešu tempļa drupām, vestgoti cēla savu dievnamu, tad te bijusi arābu mošeja, kristiešu dievnamu iesāka būvēt 1171. gadā un pabeidza 1350. Senāk bija citi tempi. Arī stilu sajaukums: vēlīnais romāņu stils un agrīnā gotika. Katedrāle ir 104 m gara un 52 m plata,
latīņu krusta formā. Arī tālākā ekskursijā ejam garām ēkām, kuras pamatos iezīmējas Romas laiki.
Senā foruma atliekas. Vecas ebreju kvartāla drupas, ap kurām aug interesantu, smalklapainu koku grupa. Mēs pienākam pie vēstures muzeja, kur iespējams noskatīties filmu par pilsētas vēsturi un apskatīt arī pašu muzeju. Vecpilsētu apņem seni mūri, kas jūras pusē jau guļ drupās. Ejam uz tā saukto Eiropas balkonu.
Skatu laukums augstā jūtas krastā uz kuru iziet Jaunā rambla, viena no galvenajām Taragonas ielām. Atkal dīvaini koki, šoreiz ar "muskuļotiem" stumbriem, kas aug no labi koptā zālāja. No balkona redzamas Senās Romas laika amfiteātra drupas. Pilsēta, kurā saaugušas senatne un mūsdienas.
Mums tiek dots brīvais laiks, kuru nolemju izmantot, lai tomēr apmeklētu Taragonas katedrāli. Vairums dodas pusdienu meklējumos, bet es saskaros ar parasto problēmu, samainītā nauda iet uz beigām, bet atrast bankomātu, kas ņem pretī manas bankas karti neizdodas. Palieku bez skaidras naudas.
Tomēr jāsaka, ka atgriežoties Sidžesā, pēc kāda piektā mēģinājuma problēmu izdodas atrisināt, jo uzejam bankomātu, kas gatavs naudu dot visiem, gan tikai 50 eiro banknotēs, kāds brīnums, ja tā taustiņi ir tik ļoti nodiluši, ka pat ciparus uz tiem grūti samanīt.
Katedrāle ir pietiekoši iespaidīga, lai nenožēlotu, ka esmu tur bijis. Izmetu vēl loku pa vecpilsētu un atgriežos vietā, kur mums jāgaida autobuss, vēl mazliet laika, lai papriecātos par ūbelītēm, kas īpaši nebaidās no cilvēkiem. Un, ja jāpiemin vēl kas, atmiņā paliekošs, tad tas ir Kasteljēru monuments, par kuru der pastāstīt īpaši. Jo tas veltīts neparastam sporta veidam Katalonijā. Sacīkstes parasti notiek svētku laikā.
Kasteljerosi ir īpašu sacensību veids, kad cilvēki sacenšas torņu veidošanas ātrumā un veiklībā. Vīri sadodas ar rokām aplī, gluži kā kataloniešu nacionālajā dejā sardana. Uz viņu pleciem kāpj nākošais aplis un tā tālāk, ar vien mazākā skaitā, līdz pēdējie jau ir tikai divi, visu konstrukciju zemes līmenī balsta milzīgs cilvēku pūlis, bet beigās vēl augšā uzsūta kādu mazu zēnu, kuram ir jānostājas pilnā augumā un tad tornis ir pabeigts. Protams, gadās, ka torņi arī sabrūk...
Ja Spāniju iedomājamies, kā koridas un flamenko zemi, tad tās Katalonijā pastāv vairāk kā tūristu izklaides. Koridu vispār sāk aizstāt futbols. Arī pie spāņiem, tomēr joprojām regulāri notiek arī koridas, modiljāras (cīņas ar trīsgadīgiem vērsēniem) un bakerādes (ar pavisam maziem, gadu veciem telēniem).
Ja jau runājam par nacionālajām īpatnībām, tad var pieminēt arī ēšanas paradumus. Protams, Vidusjūras veltes (mīdijas un citi moluski, garneles, sarsuela - zivju asorti, pariljards - uz iesma cepta zivs). Visdažādākās paeljas - rīss ar dārzeņiem, zivīm, putnu gaļu, citām jūras veltēm. Par nacionālo maizi ar ierīvēto tomātu es jau rakstīju. Vēl žāvēta, liesa cūkgaļa - hamons, kuru iegūst no cūkām, kas barotas tikai ar zīlēm. Pie visiem ēdieniem pasniedz balt- vai sarkanvīnu, populāri ir arī kokteiļi no vīna punša - sangrijas. Katalonieši ir lieli speciālisti liķieru un kavas - dzirkstošo vīnu ražošanā. Ēšanu katalonieši uztver ļoti nopietni un pusdienas var ilgt divas stundas. Otrā ēdiena parastās cenas grozās ap 20 eiro. Ja gribi paēst par 10 - 15 eiro, tad jāņem pica, empanādas vai kāds cits, vienkāršāks ēdiens. Izvēle visur ir ļoti liela un lielākā nelaime, ka izvēle ir grūta, ja nepazīsti vietējo virtuvi.
Nu, lūk! Arī šī diena iet uz beigām un braucam atpakaļ uz Sidžesu, lai kārtīgāk iepazītu arī šo pilsētu.
Bet tas jau ir rītdienas stāsts - pēdējais.

Septītā diena.

Septītā diena mūsu ceļojumā paredzēta, lai pamatīgāk iepazītos ar pilsētu, kurā dzīvojam. Sidžesa, kas tiek dēvēta par Vidusjūras pērli. Tā ir maza pilsētiņa, 35 km uz dienvidrietumiem no Barselonas. Tās slavas gadi sākās 19. gadsimta beigās, kad kataloniešu gleznotājs Santiago Rusiñol izvēlas to par savu vasaras rezidenci un līdz ar to, pilsētiņa pamazām kļūst par Katalonijas pretestības centru Spānijas varas "spānizācijas" politikai arī kultūrā. šodien pilsēta savu ekonomiku balsta uz tūrismu un kultūras pasākumiem un to var arī redzēt.
Vēl jāpiebilst, ka šodien pilsēta ir kļuvusi par populāru geju un lezbiešu vasaras atpūtas centru un to mēs arī redzējām. Taču nav jau tā, ka viņi izklīst pa visu pilsētu - viņiem ir sava pludmale un iemīļota iela, kurā viņi tusējas. Vietējie to iesaukuši par "Grēka ielu", taču īpaši neuztraucas par to. Vispār, pārīši bija interesanti, parasti noskūtām galvām, tumšām brillēm un... ģērbušies vienādi.
Sidžesā ir kādi 26 000 iedzīvotāji un ap 35% iebraucēji no citām valstīm. To varēja just arī citur Katalonijā, jo, piemēram, mazo veikaliņu un ēstuvju personāls visbiežāk bija indiešu - pakistāniešu vai austrumaziātu izcelsmes. Esot arī daudz ieceļotāju no Eiropas.
Sidžesas panorāmas ievērojamākais objekts ir Baznīca Esglesia de Sant Bartomeu i Santa Tecla.
Krastmalas skats ar baznīcu ie iemīļota ainava visda˛ādāko mākslinieku darbos. Pa kreisi no tās, ja skatāmies uz šo skatu, atrodas citu ēku ieskauts rātsnams, bet aiz tās divi muzeji, vecās restaurētās ēkās, kas veido ap baznīcu ļoti romantisku kvartāliņu, kas atjaunots un uzbūvēts pateicoties iepriekš minētā mākslinieka Santjago Rusiņjola un citu (Ramon Casas, Miquel Utrillo un Charles Deering, pēdējais ir amerikānis) pūlēm. eit atrodas Rusiņjola iekārtots Dzelzs lietu muzejs - Cau Ferrat Museum - tur gan nav tikai dzelži (mākslinieks veidoja senu metālkalumu un atslēgu kolekciju), tur ir arī trauki, stikla priekšmeti, gleznas... un ne šādas tādas, bet arī Pikaso, El Greko un citu autoru (arī paša) darbi. Ēka veidota, kā senlaicīga dzīvojamā māja ar plašiem bēniņiem un tā ir kā kataloniešu mākslas novadpētniecības
muzejs. Ēkai pieslēdzas otrs muzejs - Maricel Museum, kas vairāk līdzinās parastam muzejam ar ekspozīciju arī par jūrniecības tēmu. šo muzeju ir iekārtojis Čārlzs Dirings. Taču, kad viņš atgriezās Amerikā, savu kolekciju viņš paņēma līdzi. Ēka ilgi stāvēja tukša, līdz 1969. gadā tika nolemts muzeju atjaunot un to piepildīja vairāku privātu kolekciju dāvinājumi. Lielākā no Dr. Pérez Rosales, kas kolekcionēja Viduslaiku mākslas priekšmetus.
Sidžesā raksturīgākais ēdiens ir xató, kas ir arī tipiskākais katalonieu ēdiens. Tā ir mērce, ko gatavo no mandelēm, lazdas riekstiem, maizes drupačām, etiķa, ķiplokiem, olīveļļas, sāls un nyora pipariem. To parasti pasniedz ar maltu cigoriņu salātiem un anšovu, tunci vai baccalà - vītinātām zivīm. No dzērieniem Sidžesā slavenākais ir maigs vīna liķieris "Malvasia". Nosaukums radies no Peloponesas ostas Monembasía. Pēc tradicionālām metodēm to turpina ražot Hospital Sant Joan Baptista un gada produkts ir tikai 4000 pudeles.
Trešā māja muzejs, kuru mēs apmeklējām bija Museu Romàntic "Can Llopis". Romantiskais muzejs tāpēc, ka tas ir iekārtots, kā to laiku dzīvoklis, kad 19. gadsimtā valdīja romantisma stils. Tur varēja apskatīt ne tikai dzīvokļa iekārtojumus, bet arī senu leļļu kolekciju no tiem laikiem, kad tās nebija bērnu rotaļlietas, bet gan greznuma priekšmeti, tērptas tā laiku modē un varbūt arī kalpoja par modeļiem īstiem tērpiem, protams, ja lelles galva ir no porcelāna, rotaļāties ar to nevar. Vēl tur bija senu panorāmiņu kolekcija ar dažādām ainiņām no dzīves. Mūsu ekskursijai sekoja vietējā gide, tāpēc neriskēju ar fotografēšanu, šeit bija aizliegts, citur bez zibspuldzes varēja.
Sidžesas viesnīcās ir 4500 gultas vietu, puse no viesnīcām ir četrzvaig˛ņu, pilsēta stiepjas gar jūru, tajā ir 17 pludmales, kuras vienu no otras atdala moli, kas iestiepjas jūrā, pludmalēs ir smilts, rupjāka, nekā pie mums, bet jūra tūlīt neiet dziļumā, tāpat kā pie mums, paplunčāties var arī tie, kas ne visai prot peldēt, bīstamu jūras dzīvnieku nemana, viļņi gan sakuļ smiltis un cauri ūdenim neko neredzi. Vidusjūrā dzīvo arī haizivis, taču tādas sugas, kas parasti cilvēkiem neuzbrūk. Vismaz nekas nav dzirdēts.
Ja negribas iekulties geju pludmalē, tad jāskatās kartē, to sauc par Playa del Muerto, tā pludmaļu virknē ir arī pēdējā. Pludmalē var izīrēt par maksu (laikam 5 eiro) koka guļvietu ar saules sargu, taču neviens neprotestē, ja guli arī smiltīs. Katra pludmale aprīkota ar dušām pašam un kājām, ūdens jūrā patiešām ir krietni sāļāks, nekā pie mums un nomazgāties pēc peldes nenāk par sliktu un tas ir par brīvu.
Spriedu, ka temperatūra ūdenim jūrā stabili bija pāri 20 grādiem, Tik siltu pie mums neesmu manījis. Arī gaisa temperatūra mums visu laiku pa dienu stabili grozījās ap 25 grādiem.
Pilsētiņa ir skaista jebkurā dienas un vakara laikā, senās ēkas tumsā tiek izgaismotas, var sēdēt kādā no Passeig Maritim restorāniem āra terasē, ēst vakariņas un izbaudīt saulrietu, kas redzams starp dateļpalmām, kas vēl vairāk vajadzīgs svētlaimei, no apmēram 700 lati nedēļā, ja negribi tur pirkt visādas dārgas lietas un baigi uzdzīvot.
Pēdējā vakarā izmetām vēl nelielu līkumu pa skaistākajām pilsētas vietām un sastapām bērnu grupiņas, kas skolotāju vadībā trenējās tautas dejās un mūzikā, skanēja taurītes, tamburīni un bungas.
Svētki sākās nākššajā nedēļā. Diem˛ēl mums tie gāja secen, vai varbūt labi, jo tad no trokšņa mēs naktī nevarētu gulēt. Siltā klimata dēļ ēku sienas ir plānas un siltumizolācijas, kas kalpotu arī par skaņas izolāciju tur nav. Ziemā telpas piekurina. Mums teica, ka ziemā tur temperatūra parasti nenokrīt zem plus 5 grādiem.
Vēl jāpiebilst, ka pilsētai apkārt stiepjas Parc Natural del Garraf - dabas parks, kas arī var sniegt pārmaiņas, ja apnīk jūra. Pilsētā notiek arī Katalonijas starptautiskais fantastikas, fantāzijas un ausmu filmu festivāls. Citiem vārdiem sakot tā ir pilsētiņa, kurā gribētos atgriezties un dīki padzīvot, protams, ja līdzekļi to ļaus.
Tas tad laikam arī ir viss, astotās dienas rītā mēs atvadāmies no Sid˛esas, sē˛amies autobusā un braucam uz Barselonas lidostu. Mūsu ceļojums ir galā. Tikai īsa apstāanās pa ceļam, lai iztaisītu tradicionālo kopbildi.

P.S. Brauciena bildes varat apskatīt draugos.lv pagājušā gada otrās puses bilžu galerijās. Redzams būs gandrīz viss, par ko šeit stāstīts.