Kas kuram svarīgāks: zvērests vai tuvākais?

Interesants citāts no Alvdisa N. Rutiena grāmatas "Visi Tolkina pasaules noslēpumi. Iluvatara simfonija".

Feanora dēli, kurus saista Zvērests, ne tikai cīnās pret Ienaidnieku, bet arī cenšas iegūt Silmarilu, ko Bērens ir atnesis uz Beleriandu, divas reizes uzbrūk elfu pilsētām, kur tajā laikā atrodas Dimants, bet pēc tam, Dusmu kara laikā, kad divi citi Silmarili ir izrauti no Ienaidnieka rokām, - elfu nometnei. Kaut arī Tolkins attēlo Maedrosa raksturu kā humānu, salīdzinot ar viņa tēvu un dažiem brāļiem, atbildība par visām trim Brāļu slepkavībām gulstas uz viņu, kā uz vecāko no brāļiem. Tas ir, Maedrosa tēlu mēs varam uzskatīt kā Feanora dēlu niknuma personifikāciju. Viņi ir vienīgie no visiem Viduszemes varoņiem, kas vērš ieročus pret savējiem, tāpēc ka uzticība Zvērestam viņiem ir galvenā vērtība.

Šeit mēs saskaramies ar globālu Viduslaiku un mūsdienu mentalitātes atšķirību.

Civilizācijas progresa jēga ir apstāklī, ka cilvēks iemācas MELOT. Mežonis ir tradicionālās kultūras pārstāvis, tāpēc melot nespēj, ja dotais vārds ir jātur (vai nu ar paša, vai citu dzīvības cenu) – viņš tā arī rīkojas. Mūsdienu mentalitātei tas ir tik sveši, ka pat eksistē paruna „tas jau balstās tikai uz goda vārda” ar nozīmi, ka uz tukšu gaisu, tātad var sabrukt jebkurā brīdī.

Tieši tāpat tradicionālajā sabiedrībā ģints vērtības ir noteicošās. Labi zināms sižets no „Edas”, kur varone Gudruna, lai atriebtos vīram par savu brāļu nogalināšanu, nogalina bērnus, ko ir dzemdējusi no viņa: brālis ir tuvāks radinieks nekā dēls, jo vairāk nekā vīrs. Tēvs, protams, ir vēl tuvāks radinieks.

Tāpēc Maedross, kas izlej elfu asinis, lai izpildītu Zvērestu, ko devis līdz ar tēvu, rīkojas pēc ģints (konkrēti – skandināvu) sabiedrības likumiem – sev pilnīgi pareiziem. Astotajā gadsimtā viņš būtu pozitīvais varonis.

Taču Tolkins ir XX gadsimta cilvēks, citas mentalitātes nesējs. Kā zinātnieks, kas lieliski pārzina abas „Edas” un citus skandināvu kultūras pieminekļus, viņš lieliski saprot Maedrosa un viņu brāļu rīcības loģiku un ar vēsturiski-etnogrāfisku precizitāti attēlo to savos tekstos. Taču kā mūsdienu cilvēks un kristietis viņš tos nevar attaisnot.

Tiktāl, citāts no grāmatas. Es domāju, ka šeit arī slēpjas mūsdienu terorisma saknes. Pieņēmumā, ka mūsdienu sabiedrībā visa cilvēce ir mūsdienu cilvēce. Lielākā daļa no cilvēces joprojām dzīvo ar Viduslaiku mentalitāti, nepieņem mūsdienas un, ja tās tiek rosinātas no ārpuses, nepieņem tās un sāk cīnīties pret tām, uzskatot mūsdienu – te domāju, Rietumu sabiedrību - par viscaur melīgu un amorālu.

Līdz šim vēsture rāda, ka mūsdienu civilizācija to ne visai saprot, tāpēc bieži ar varu cenšas uzspiest savas vērtības Viduslaiku apziņas cilvēkiem. Tas ved pie traģēdijām: pirmkārt, tiem cilvēkiem no Viduslaikiem, kas pieņem mūsdienu vērtības - vietējā sabiedrība viņus izstumj no sevis; otrkārt, sākas karš pret mūsdienu sabiedrību, ja ne citādi, tad ar teroristu uzbrukumiem.